De Moljera kunga dzīve

9. n o d a ļa uz skatuves parādās princis Konti

Kamēr mūsu klejotāju trupa rāmā garā pārcēlās no pilsētas uz pilsētu, Francijā risinājās daudzi notikumi. Nebija vairs ne visspēcīgā kardināla Rišeljē, ne viņam pakļāvīgā karaļa Luija XIII. Rišeljē nomira drīz pēc tam, kad bija aizgājis bojā kavalieris Senmarss,

1642. gada beigās, bet 1643. gada maijā no šīs pasaules šķīrās arī karalis Luijs XIII, izrunājis savus pēdējos vārdus: «Manam garam ir par smagu mana dzīve.»

Francijā bija jauns karalis, taču šis karalis bija tikai dažus gadus vecs.

Luijs XIV piedzima 1638. gada oktobrī. Lielgabalu dārdi Parīzē un kūpošu kvēpeņu ugunis pavēstīja visām tautām, ka pasaulē nācis jauns Luijs. Kad nomira tēvs — Luijs XIII —, valsti sāka pārvaldīt mazgadīgā karaļa māte — karaliene Austrijas Anna. Taču viņa par reģenti skaitījās tikai uz papīra, bet par faktisko vald­nieku, līdzīgi kardinālam Rišeljē, kļuva cits kardināls un Francijas pirmais ministrs, pēc izcelsmes sicīlietis, Džūlio Mazarīni jeb Zils Mazarēns.

Te nu vēsture it kā mazliet atkārtojās. Augstākā franču aristokrātija, kuras pārstāvji agrāk bija uzstā­jušies pret Rišeljē, tagad nostājās pret jauno ministru, Opozīciju sāka saukt par Frondu. Nemieri pret valdību turpinājās apmēram piecus gadus.

Princis Kondē Lielais, kurš tolaik bija izpelnījies lau­rus kā apbrīnojams karavadonis un kuram bija galvenā loma Frondā, ne vienu reizi vien, personisku interešu mudināts, bija pārgājis valdības pusē.

Piecus gadus ilgā cīņa beidzās ar Mazarēna uzvaru. Kondē plāni bija sabrukuši: viņš atstāja Franciju un pārgāja spāniešu pusē, kamēr kardināls svinīgi ieradās Parīzē.

, Jāpiebilst, ka Luijs, kaut arī vēl bija gluži mazs, lie­liski izprata Frondas laika notikumu jēgu un visu mūžu skaidri atcerējās, kā franču aristokrātija viņam tikko neatņēma troni.

Runājot par Kondē, jāpiebilst, ka dažus gadus vēlāk viņš izlīga ar Mazarēnu un tika amnestēts.

Kondē brālis, tas pats princis Kontī, ko mēs pazinām kā puisēnu, kurš arī mācījās Klermonas kolēģijā, Fron­das laikā bija kļuvis par jaunu cilvēku, kurš gatavojās garīdznieka karjerai. Tomēr Kontī, kurš izcēlās ar ne- nosvērtību un dedzību, nevis atteicās no visa laicīgā, gatavojoties visaugstākajai karjerai, bet gan sekoja sa­vam dižajam brālim un darbojās Frondā. Pie tam viņš ne tikai piedalījās asiņainās kaujās, bet pat sēdēja cie­tumā.

1653. gada vasaras beigās Kontī nomierinājās sava Delagranžas pilī, kas atradās netālu no Pezenas pilsētas svētītajā Langedokā, un pat guva iespēju kādu laiku pil­dīt Longedokas gubernatora pienākumus.

Kamēr princis pilī atpūtās, mūsu komedianti, kurus neskāra Frondas vētra, kas brāzās pāri zemei, izbrau­kuši no Lionas, virzījās pa tās pašas Langedokas ap­kārtni, un liktenim labpatikās savest kopā divus Kler­monas skolas biedrus.

Gadījās tā, ka prinča Kontī pilī viesojās kāda de Kal- vimonas kundze, burvīga dāma, kurai, pēc visu domām, piemita tikai viens trūkums — apbrīnojama muļķība. Pastaigādamās pa greznajiem parkiem, kurus tikko jū­tami bija skāris augusta dzeltenīgums, de Kalvimonas kundze aizkustinoši pažēlojās princim, ka pilī neesot nekādas izklaidēšanās. Par atbildi princis teica to, ko tādās reizēs klājas teikt, proti, kundzes vēlēšanās viņam esot likums, un nekavējoties ataicināja savu tuvāko pa­doto, ārkārtīgi simpātisku un kulturālu cilvēku — de Koznaka kungu.

Daniels de Koznaks zināja, ka Moljērs ieradies Lan­gedokā un kādus panākumus tas gūst. Viņš nekavējoties sūtīja ziņnesi, pavēlēdams sameklēt trupas direktoru un nodot tam viņa augstības ielūgumu ierasties kopā ar visu savu trupu Delagranžas pilī.

Vai gan maz jārunā par to, ka senākais klermonietis, tagadējais komediants, nelika sevi ilgi lūgties? Viņš nekavējoties pārtrauca izrādes, trupu pilnā sastāvā kopā ar dekorācijām un rekvizītiem novietoja pajūgos, un karavāna devās uz pili pie prinča.

Bet tikmēr pie pils nonāca kāda cita — neviena ne­aicināta klejojoša trupa, ko vadīja Kormjē kungs, pie­redzējis ielu šarlatāns, zobu rāvējs un aktieris, kurš kādreiz, tāpat kā citij, bija darbojies Parīzē pie Jaunā Tilta.

Kad princim ziņoja par kādas aktieru trupas ieraša­nos, viņš jutās patīkami pārsteigts, ka de Kalvimona kundzes vēlēšanās tiks izpildīta gluži pasakainā ātrumā. Un, negaidīdams nekādu Moljēru, viņš lika aicināt trupu pilī.

Trupa pilī iekārtojās, un pieredzējušais Kormjē tūdaļ noprata, ka viņa labklājība atkarīga no tā, cik lielā mērā viņš spēs izdabāt de Kalvimonas kundzei, viņš kla­nījās tās priekšā līdz zemei un pat pasniedza tai dāvanas.

Taču Kormjē vēl nebija paguvis pilī neko daudz no­spēlēt un atkopties, kad Danielam Koznakam pavēstīja, ka ieradies viņa aicinātais Moljērs ar savu karavānu. Koznaks devās pie prinča un ziņoja tam, ka atbraucis viņa augstības ielūgtais direktors ar savu trupu, kā arī apvaicājās, ko princis pavēlēšot darīt.

Princis padomāja un tad teica, ka Moljēra kungs va­rot būt brīvs, jo pēc viņa izrādēm vairs neesot vaja­dzības.

— Bet, jūsu augstība, — Koznaks nobālējis iebilda, — es taču viņu aicināju …

— Un es, kā redzat, — princis atbildēja, — esmu ataicinājis Kormjē, un jums jāpiekrīt, ka būs ērtāk, ja jūs neturēsiet savu vārdu, nevis es savējo.

Koznaks ārkārtīgi gausiem soļiem devās izskaidroties ar atbraukušo Moljēru.

Pie pils parādes durvīm stāvēja putekļiem klāts cil­vēks ar pabiezām lūpām un gurdām acīm. Viņa ceļa zābaki izskatījās gluži balti.

Aiz pils vārtiem bija redzama gara jo gara pajūgu rinda. Starp citu, Koznaks nemaz visai labi nesaskatīja ne atbraucēju, ne pajūgu rindu, jo baidījās pacelt acis.

— Es esmu Moljērs, — atbraucējs, cepuri noņem­dams, teica paclobjā balsī, — esam ieradušies pēc viņa augstības rīkojuma.

Koznaks, ievilcis krūtīs gaisu un tikko spēdams pa­kustināt stīvo mēli, izmocīja šādus vārdus:

— Princis … deva rīkojumu … paziņot Moljēra kungam … ka iznācis nepatīkams pārpratums … Pilī jau spēlē cita trupa … Princis lūdza, lai jūs uzskatot… viņš lūdz pateikt, ka jūs esat brīvs.

Tad iestājās klusums.

Atbraucējs pakāpās soli atpakaļ, nenolaizdams acu no Koznaka, tad uzlika cepuri galvā. Koznaks pacēla acis un ieraudzīja, ka atbraucējs kļūst bāls. Viņi vēl brīdi klusēja.

Tad atbraucējs, sagriezis redzokļus pret degunu, ieru­nājās:

— Mani taču aicināja… Es.,, — viņš norādīja uz pajūgiem, — es pārtraucu izrādes, iekrāvu pajūgos de­korācijas, man līdzi ir sievietes, aktrises.

Koznaks klusēja.

— Es lūdzu, — atbraucējs teica, sākdams stostīties, — samaksāt man tūkstoš ekiju, esmu cietis lielus zaudējumus, pārtraukdams izrādes un vezdams cilvēkus šurp.

Koznaks noslaucīja sviedrus no pieres un pazemīgi lūdza atbraucēju apsēsties uz sola un pagaidīt, kamēr viņš paziņošot princim, ko teicis atbraucējs.

Moljērs klusēdams pakāpās atpakaļ, apsēdās uz sola, sāka skatīties zemē. Bet Koznaks devās uz prinča is­tabām.

— Atlīdzībai par izdevumiem viņš prasa tūkstoš ekiju, — Koznaks sacīja.

— Kas par blēņām! — princis atbildēja. — Viņam nenākas itin nekas. Un es jūs lūgšu ar mani par šo jau­tājumu vairs nerunāt, jo man tas ir apnicis.

Koznaks iznāca no prinča istabām, devās uz savām telpām, paņēma tūkstoš ekiju no savas naudas un iz­nesa tos Moljēram. Aktieris pateicās un sabēra naudu ādas maisā. Tad Koznaks ierunājās — viņam esot ārkār­tīgi žēl, ka iznācis tik nelāgi… un piepeši sirsnīgi ieteica Moljēra kungam apmesties tepat blakus Pezenas pilsētā un spēlēt tur. Viņš, Koznaks, visu nokārtošot, sagādāšot zāli un atļauju …

Moljēra kungs padomāja un bija ar mieru. Tad Koz­naks kopā ar karavānu devās uz Pezenu, prinča vārdā sameklēja telpas un atļauju, un trupa Pezenā nospēlēja «Negudro», pārsteigdama pezeniešus ar savu mākslu.

Baumas par tādu Pezenā vēl nepieredzētu notikumu ļoti drīz nonāca ausīs arī gubernatoram. Un princis tū­daļ paziņoja, ka vēlas šos lieliskos komediantus redzēt pie sevis.

Komediantiem klājas apvainojumus ātri aizmirst, un klermonietis tūliņ atveda savu trupu pilī. Iedzenot iz­misumā nabaga Kormjē, «Negudro» nospēlēja prinča, viņa svītas un de Kalvimona kundzes klātbūtnē. Neva­rēja būt ne runas par tot ka pēc šīs izrādes Kormjē spētu noturēties. Viņa slikti apģērbtajiem un nemāku­līgajiem komediantiem nebija ko sapņot par sacensību ar Diparku pāri, Debrī, Madlēnu un, protams, pašu Moljēru, kuri pēc Lionā saņemtajiem ienākumiem bija grezni tērpušies.

Un tomēr, iedomājieties tikai, itin viegli va­rēja gadīties, ka Moljēram tomēr būtu vajadzējis pili atstāt, bet Kormjē paliktu, jo izrādes jaukumu atzina visi, tikai ne Kalvimonas kundze. Par laimi, stāvokli glāba prinča gudrais un izglītotais sekretārs dzejnieks Sarrazēns. Viņš jūsmoja par aktieru spēli un tērpiem un iestāstīja princim, ka Moljēra kunga trupa būšot īsta rota viņa pilij, tā ka untumainais princis deva rī­kojumu — atlaist nelaimīgā Kormjē trupu un uzaicināt Moljēra trupu pastāvīgā prinča dienestā ar tiesībām saukties par Prinča Armāna Burbona de Kontī galma trupu un, protams, piešķirt trupai pastāvīgu pen­siju.

Japiezīme, ka Sarrazēna pūliņi Moljēra trupas labā pa daļai izskaidrojumi ar to, ka viņš jau pirmajā dienā iemīlējās Terēzē Marķīzā.

Nabaga Kormjē ar saviem komediantiem, lādēdami Moljēru, devās prom, bet Žanam Batistam un viņa trupai Langedokā patiesi sākās īsta zelta dzīve.

Viltīgais stostiķis šķita princi gluži apbūris. Izrādes notika nepārtraukti, un Moljēram un viņa komedian­tiem nemitīgā straumē plūda dažādi labumi. Ja bija ne­pieciešams pārvietoties pa Langedoku, princis dekorā­ciju un pašu komediantu pārvadāšanai labprāt rekvizēja pajūgus un zirgus, princis izsniedza naudu, princis at­balstīja visādā veidā.

1653. gada novembrī princis caur Lionu devās uz Pa­rīzi, lai salaulātos ar Mariju Annu Martinoci, Maza- rēna radinieci. Galma trupa pavadīja princi līdz Lionai, kur tā palika sniegt izrādes, bet princis turpināja ceļu uz Parīzi un, salaulājies ar Martinoci, 1654. gada sā­kumā atgriezās savā Langedokā.

1654. gada decembri Monpeljē pilsētā tika atklāti kār­tējie Štati. Muižnieki un garīdznieki sapulcējās, lai, kā parasti, apspriestu finansu jautājumus kopīgi ar cen­trālās varas pārstāvjiem un lai strīdētos ar tiem, pēc iespējas aizstāvot savas provinces intereses. Deputā­tiem, kas Štatu laikā saņēma ievērojamu atalgojumu, ļoti patika šis laiks. Vispār pilsētā, kur sapulcējās Štati, dzīve allaž kūsāt kūsāja. Moljēra trupa, protams, ieradas Monpeljē tādēļ, lai spēlētu dižciltīgajiem muiž­niekiem.

Vienam vienīgam cilvēkam no prinča svītas nebija lemts apbrīnot ne greznos deputātus, ne Moljēra kunga uzvedumus. Šis cilvēks bija prinča sekretārs Sarrazēna kungs. Tieši 1654. gada decembrī viņš mira ar smagu drudzi.

Pēc Sarrazēna nāves princis izteica Moljēram visai pārsteidzošu priekšlikumu. Proti: princis uzaicināja trupas vadītāju kļūt nelaiķa Sarrazēna vietā par viņa sekretāru. Moljēram vajadzēja krietni nopūlēties, lai vispieklājīgākajā veidā atkratītos no šī glaimojošā pie­dāvājuma, — viņš uzsvēra, ka organiski neesot spējīgs veikt sekretāra pienākumus. Atteikšanās izdevās sek­mīgi, un trupa sāka savas izrādes Monpeljē.

Labi iepazinis princi, Moljērs kopā ar Zozefu Bežāru sarakstīja libretu baletam ar jautru divertismentu. Prin­cesei un princim baletu izrādīja decembrī, un paši lie­lākie panākumi bija pasākuma iniciatoram Moljēra kungam, kurš, skatītājiem vai plīstot aiz smiekliem, di­vertismentā tēloja siļķu tirgones lomu.

Bet Zozefam Bežāram, kurš bija guvis panākumus ar sacerētajām kuplejām, laimējās arī citādā ziņā. Rū­pīgais un vērīgais Žozefs, kuram piemita slieksme uz vēsturiskiem pētījumiem, sastādīja sīku heraldiska rak­stura apkopojumu, kurā ietilpa visādas ģenealoģiskas ziņas par 1654. gadā Langedokas Štatos sanākušajiem baroniem un prelātiem, kā arī viņu ģerboņu un devīžu apraksts.

Šo apkopojumu Bežārs, protams, veltīja princim, bet pats no godātajiem deputātiem saņēma pieklājīgu summu par šā darba uzrakstīšanu, tiesa gan — līdz ar mājienu, ka būtu labi, ja Bežārs tamlīdzīgus apkopoju­mus sastādītu vienīgi tad, kad viņam tos pasūtīs.

Kad Monpeljē pilsētā Štati beidzās, Moljērs ar trupu pārcēlās uz Lionu, un te komediantu vidū parādījās kāds neparasts cilvēks. Viņu sauca Šarls Kuapo d'Asusī, un viņam jau bija pāri par piecdesmit gadiem. D'Asusī divu zēnu pavadībā klīda apkārt pa Franciju ar kokli rokās, kopā ar zēniem dziedāja paša sacerētas dziesmas un kuplejas un dēvēja sevi par jokdaru imperatoru.

Visu nopelnīto naudu klejojošais dzejnieks un muzi­kants d'Asusī pameta spēļu namos un krogos.

1655. gada vasarā viņam gadījās īpaša neveiksme. Kaut kādi blēži bija viņu apspēlējuši līdz beidzamajam grasim, atstādami vienīgi kokli un abus zēnus. Aizka­vējies Lionā, d'Asusī ieradās pie Moljēra piedienīgā, neilgā vizītē, lai apliecinātu savu prieku par sastapšanos , ar aktieriem. Šī vizīte turpinājās apmēram divpadsmit mēnešu.

Mūs interesē tas, ka d'Asusī kļuva par sajūsminātu aculiecinieku tam, cik ļoti bija cēlusies Moljēra brālī­bas labklājība. Divos prinča Kontī aizgādnības gados viņi bija nopelnījuši krietnu naudu, aktieru pajas pie­augušas un no atmiņas jau pagaisušas saltās naktis siena šķūņos un pazemojošā klanīšanās vietējo varas­vīru priekšā. Moljērs, viņa biedri un draudzenes Lionā mitinājās ērtos dzīvokļos, viņiem bija radušies vīna krā­jumi, visi lieliski ģērbās, bija ieguvuši pašpaļāvību un kļuvuši bezgala labsirdīgi.

Komediantiem jokdaru imperators iepatikās, un viņš apmetās pie tiem kā savējais. Par to viņš komediantus slavināja krāšņās prozas un dzejas rindās.

— Lūk, mēdz teikt, — d'Asusī uz visiem ielu stūriem stāstīja, — ka pat vislabākajam brālim jau pēc mēneša apnīkot barot savu miesīgu brāli. Bet šie, es jums zvēru, ir daudz augstsirdīgāki nekā visi brāļi kopā!

Un d'Asusī dziedāja vārsmas, kurās bija atskaņoti vārdi «sadraudzība» un «saskanība» (compagnle — har- monie) un kuras iespaidīgi tēloja, kā viņš, nabags, sē­dējis pie brāļu galda un ik dienas pusdienās pasniegti septiņi astoņi ēdieni. Visjautrākie brīži mielastā sāku­šies tieši pēc pēdējā — astotā ēdiena, kad nenogurdinā­mais imperators, salējis kausos vīnu, kopā ar Moljēru dziedājis jautras dziesmas vai arī stāstījis anekdotes. Vārdu sakot, Lionā tika aizvadītas brīnum jaukas die­nas.

Kad tā paša 1655. gada rudenī komedianti devās uz Aviņonu, d'Asusī viņus, protams, pavadīja. Aktieru brā­lība barkās brauca pa Ronas upi, un tiem pāri mirdzēja zvaigznes, un barkas stūresgalā līdz vēlai naktij ska­nēja d'Asusī daudzstīgu kokle.

Kad komedianti bija mēnesi pavadījuši Aviņonā,princis viņus atsauca atpakaļ uz Pezenu — atkal uz Štatu sesiju.

Devītajā novembrī deputāti kļuva par lieciniekiem ārkārtējam notikumam. Viņa augstībai princim Kontī telpas bija sagatavotas kāda d'Alfonsa kunga mājā. Ap­kārtējo pilsētu bīskapi pilnā tērpā, ar mantijām uz ple­ciem, un kopā ar bīskapiem arī muižniecības pārstāvji baroni de Vilnēvs un de Lants parādes tērpos ieradās d'Alfonsa mājā, lai apsveiktu viņa augstību.

Princis iznāca pie deputātiem, taču pieņēma viņus vestibila durvīs, atvainodamies un aizbildinādamies ar to, ka iekšā viņš tos diemžēl nevarot vest, jo istabās sa­karā ar Moljēra kunga komēdijas uzvedumu valdot briesmīga nekārtība.

Grūti aprakstīt, kādas izskatījās deputātu un it īpaši bīskapu sejas. Taču pats par sevi saprotams, ka par ne­kārtību istabās princim neviens nebilda ne vārda, un, izteikuši viņa augstībai pienācīgos komplimentus sakarā ar Štatu atklāšanu, deputācija kapa klusumā devās pro­jām.

Trupa Pezenā spēlēja vairākus mēnešus, un Moljērs savu uzturēšanos pilsētā svinīgi atzīmēja ar seštūkstoš livru ieņēmumu, ko viņa trupai asignēja Langedokas Štatu kase.

Kad Moljērs uzturējās Pezenā, viņa rīcībā varēja vē­rot dažas dīvainības. Viņš, piemēram, sadraudzējās ar pilsētas labāko frizieru meistaru cienījamo Zelī kungu.

Meistara uzņēmums Pezenā bija ļoti iecienīts. It īpaši sestdienās: frizētavas durvis virinājās bez mitas, sara­dās gan miesnieki, gan maiznieki, gan Pezenas ierēdņi un daždažādi citi ļaudis. Kamēr metra Zelī zeļļi rāva apmeklētājiem zobus vai skuva tiem bārdas, tie peze- nieši, kas gaidīja savu kārtu, tērgāja un šņauca tabaku. Nereti iesteidzās kāda meiča un sarkdama pavēstīja, ka saņēmusi vēstuli no sava iemīļotā, kurš atrodoties karadienestā. Šajā notikumā dalījās visi un pēc lasīt- nepratējas meičas lūguma skaļi nolasīja vēstuli, izsakot savu apmierinājumu, ja vēstulē bija priecīgas vēstis, vai arī otrādi — nožēlu, ja tur bija kaut kas bēdīgs. Vārdu sakot, meistara Zelī uzņēmums šķita līdzīgs klubam.

Un tā nu Moljērs piedāvājās Zelī sestdienās iet palīgā saskaitīt kasē ienākumus. Viesmīlīgais Zelī direktoram ierādīja koka sēdekli pie pults, un Moljērs sēdēja tajā, iekasēdams sudraba monētas. Taču metrs Zelī visiem slepus stāstīja, ka izpalīdzībai te īstenībā neesot nekā­das nozīmes, tā esot tikai acu apmānīšanai, aiz kuras Kontī trupas direktors slēpjot citu nodarbību — zem svārku stērbelēm viņš arvien turot gatavībā baltas pa­pīra lapiņas, uz kurām zagšus pierakstsot itin visu in­teresanto, par ko mēļojot frizētavā. Taču, kādēļ direk­tors tā darot, to Zelī kungs nezinot.

Lai nu bija kā būdams, bet koka sēdeklis no frizēta­vas vēlāk nokļuva muzejā.

Uzturēdamās Pezenā, trupa laiku pa laikam apmeklēja apkārtējos ciematus, bet 1656. gada pavasarī devās uz Narbonnas pilsētu, kur jautrais trubadūrs d'Asusī bei­dzot to pameta. Pēc tam komedianti atkal bija Lionā, savā pastāvīgajā rezidencē, bet no turienes pārcēlās uz Bezjē pilsētu, lai uzjautrinātu šeit sapulcinātos kārtējos Štatus.

Bezjē pilsētā Moljērs sarīkoja pirmizrādi savai jau­najai lugai, ko viņš bija nosaucis par «Mīlas mokām». Tā bija acīm redzamā spāņu un itāliešu autoru ietekmē uzrakstīta pieccēlienu luga, pilnīgāka par komēdiju «Negudrais», taču vietām dzeja skanēja smagnēji, un nobeigums bija ļoti juceklīgs un nedabisks. Bet, tā kā vājās vietas pazuda starp neskaitāmiem asprātīgiem, brīnišķīgiem skatiem, tad komedianti cerēja uz lieliem panākumiem, un šajā ziņā viņi nekļūdījās.

Ieradies Bezjē, teātra direktors vispirms nekavējoties izsūtīja visiem Štatu deputātiem bezmaksas biļetes uz pirmizrādi, taču saņēma no tiem visbargāko noraidī­jumu: skopie deputāti nosūtīja biļetes direktoram at­pakaļ. Iemesls bija saprotams. Deputāti zināja, ka pēc kāda laika trupa lūgs naudas pabalstu, un bija nolēmuši to izbeigt. Direktors nojauta, ka viņam droši vien ne­kad vairs nebūs jāparakstās par vairāku tūkstošu livru saņemšanu no Štatu kases, un, pēc sava paraduma, do­mās nolādējis deputātus, sniedza izrādi vienkāršajai publikai. Un tā sajūsmināta aplaudēja «Mīlas mokām», kur Moljērs spēlēja Albēru vecāko.

Atstājis neviesmīlīgo Bezjē, Moljērs atkal ieradās Lionā, kur spoži nospēlēja «Mokas», bet pēc tam spē­lēja — Nimā, Oranžā un Aviņonā.

1657. gadā Aviņonā notika divas sastapšanās. Direk­tors satika savu veco draugu klermonieti Šapelu. Bi­jušie Hasendi filozofijas klausītāji sirsnīgi apkampās. Viņi atcerējās epikūrieti un pārsprieda viņa šausmīgo nāvi: Hasendi bija nobendējuši nolādētie ārsti, nolaiz- dami viņam asinis.

Otra sastapšanās ļoti lielā mērā ietekmēja Moljēra turpmāko dzīvi. Atgriezdamies no Itālijas, Aviņonā aiz­kavējās slavenais gleznotājs Pjērs Miņārs. Iepazinušies Miņārs un Moljērs ātri sadraudzējās, ārkārtīgi viens otram iepatikās, un izcilais portretists gleznoja Moljēru vairākās pozās.

Tā kā 1657. gada vasara bija neparasti karsta, tad trupa uz kādu laiku devās ziemeļu virzienā, uz Dižonu, bet, tuvojoties ziemai, atgriezās Lionā. Un te nu Lionā atkal sastapās abi vecie klermonieši princis Kontī un Moljērs, kuri krietni ilgi nebija redzējušies.

Trupas direktors priecīgs devās pie prinča, taču sa­stapšanās nenotika. Princis ne tikai nevēlējās redzēt direktoru un savus komediantus, bet pat deva pavēli atņemt trupai piešķirto Kontī vārdu. Ak, komediantu dzīvē jau gadās ne tikai rozes un lauri vien! Apkauno­tais trupas direktors gaidīja izskaidrojumu, un tas ari drīz vien sekoja. Izrādījās, ka divu pēdējo gadu laikā viņa augstības dvēselē notikušas lielas pārvērtības. Bi­jušais frondietis un pēc tam dedzīgais teātra cienītājs tagad bija garīdznieku aplenkts un iedziļinājies reli­ģiski tikumisku jautājumu studēšanā.

Kads no bīskapiem, apveltīts ar lieliskam runas dā­vanām, bija pievērsis nopietnu uzmanību prinča kais­lībai uz teātri un paguvis viņam izskaidrot, ka cilvēkam, lai cik augstu stāvokli viņš ieņem pasaulē, tomēr vis­vairāk jādomā par savas dvēseles glābšanu. Un, ja nu reiz cilvēks par to domā, tad tam vispirms kā no uguns jābēg no komediantu izrādēm, lai vēlāk nebūtu jādeg elles ugunīs. Sēkla, ko bīskaps kaisīja Kontī dvēselē, kupli sazēla. Princis iegaumēja bīskapa pamācības un darīja zināmu saviem tuviniekiem, ka tagad viņš kome­diantus baidoties pat redzēt.

— Nepastāvīgi ir šīs pasaules varenie, — Moljērs teica Madlēnai, — un es gribētu dot padomu visiem komediantiem. Ja tev izrāda žēlastību, grāb tūdaļ ciet visu, kas tev pienākas. Nezaudē laiku, kal dzelzi, kamēr tā karsta. Un projām ej pats, negaidi, kamēr tevi izmet aiz apkakles! … Vispār, Madlēn, mums būtu jāpadomā par svarīgākām lietām. Nojaušu, ka mums pienācis laiks Langedoku atstāt. Mums vajadzētu …

Un atkal, tāpat kā pirms daudziem, daudziem gadiem Parīzē, pēc Spožā Teātra sagrāves, kādreizējais mīlas pāris sāka sačukstēties.