De Moljera kunga dzīve

18. nodala kas viņa ir?

Zeronimo. Nekas, nekas!

Es saku — lieliska partija! Precieties drīzāk!

«Piespiedu laulības»

Tūkstoš seši simti sešdesmit otrā gada divdesmitajā februāri jau agrāk pieminētajā Okseruā Senžermēnas baznīcā, ko Ratabona kungs vēl nebija paspējis no­jaukt, notika laulības.

Zem vainaga līdzās uzkumpušajam Palērojāla trupas direktoram Zanam Batistam Moljēram, kas laiku pa laikam iekāsējās, stāvēja gadus divdesmit veca mei­tene, neglīta, ar lielu muti, mazām acīm, tomēr ļoti pievilcīga un koķeta.

Meitene bija tērpusies pēc visjaunākās modes un stā­vēja, lepni atmetusi galvu.

Ērģeles dārdēja pār jaunlaulājamiem, taču ne ērģeļu mūzikas viļņi, ne arī labi pazīstamie latīņu vārdi nesa­sniedza līgavaiņa apziņu, viņu bija pārņēmusi kaisle pret savu līgavu. Aiz jaunā pāra stāvēja Palērojāla ak­tieri un radinieku pulciņš, kurā varēja saskatīt veco un sirmo karaļa tapsētāju Zanu Batistu Poklēnu, Bežāru māti — Ervē-Bežāras kundzi, Madlēnu, kas stāvēja ar savādu un it kā pārakmeņojušos seju, un jauno Luī Be­žāru.

Mokpilna kaisle bija novārdzinājusi Moljēru, un, lūk, viņš bija panācis savu: Menū jaunkundze, kas bija tā pati Armanda Bežāra, stāv viņam blakus zem vainaga.

Laulību kontrakts skaidri pavēsta, ka līgava ir Ar­manda Grezenda Klāra Elizabete Bežāras jaunkundze — Marijas kundzes, dzimušas Ervē, un viņas mirušā vīra de Belvila kunga meita. Līgavai ir divdesmit vai apmē­ram tik daudz gadu.

Taču mēs, labi iepazinušies ar visu nelaiķa Bežāra- Belvila un viņa dzīvesbiedrenes Marijas Ervē-Bežāras ģimeni, tas ir — ar vecāko dēlu Zozefu, meitām Mad­lēnu un Zenevjevu un jaunāko dēlu Luī, gribētu tuvāk iepazīties arī ar pašu jaunāko, Armandu, kas nu kļūs par Moljēra sievu.

Ja laulību kontrakts, kas uzrakstīts 1662. gada janvārī, vēsta, ka līgavai ir divdesmit vai apmēram tik daudz gadu, tad tas nozīmē, ka ziņas par viņas dzim­šanu jāmeklē 1642. vai 1643. gadā. Un tādas ziņas ir atrodamas.

Ar 1643. gada desmito martu datētajā aktā izteikta Marijas Ervē kundzes atteikšanās no viņas mirušā vīra Bežāra-Belvila mantojuma, jo šis mantojums apkrauts ar parādiem. Aktā uzskaitīti visi Marijas Ervē bērni, proti, Zozefs, Madlēna, Zenevjeva un Luī, kā arī maza, «vēl nekristīta, tātad tikko piedzimusi meitenīte».

Tā, protams, ir Armanda, kura pašlaik stāv zem vai­naga. Viss saskan. Viņai ir ap divdesmit gadu, un viņa ir Marijas Ervē meita. Tiktāl viss būtu labi, ja nebūtu kādas pretrunas. Atteikšanās aktā Marijas Ervē bērni neatlaidīgi un vairākas reizes nosaukti par «nepilnga­dīgiem». Gaužām lielu izbrīnu izraisa tas civiliestādes ierēdnis, kurš aktu uzrakstījis, kā arī tie godājamie lie­cinieki, kas tur bija klāt, bet starp tiem atzīmēti divi prokurori, kariešu meistars un drēbnieks. Lieta tāda, ka 1643. gadā Zozefam Bežāram, vecākajam dēlam, bija divdesmit seši gadi, bet Madlēnai apmēram divdesmit pieci. Nekāds likums nekur un nekad nevarēja ne 2o- zefu, ne Madlēnu ieskaitīt mazgadīgajos.

Ko tad tas nozīmē? To, ka 1643. gada aktā sniegtās ziņas ir nepatiesas un tātad tām nav nekādas nozīmes. Un, ja nu tā, tad tumša aizdomu ēna krīt arī uz šo no­slēpumaino, vēl nenokristīto meitenīti.

Marija Ervē kundze ir dzimusi 1590. gadā. Tad nu iznāk, ka viņa šo meitenīti laidusi pasaulē apmēram savas dzīves piecdesmit trešajā gadā, trīspadsmit gadu pēc Luī, kurš piedzima 1630. gadā, un kopš tā laika nav nekādu ziņu, ka Marijai Ervē būtu piedzimis vēl kāds bērns. Vai tas iespējams? Iespējams gan, taču maz ticams. Bet gluži neiespējams šķiet tas, ka neviens no Bežāru tuvākajiem draugiem un daudzajiem paziņām nekad un nekur nav ne vārda pieminējuši par to, ka jau krietni padzīvojusī ģimenes māte būtu savam mir­stošajam vīram dāvājusi bērnu. Šai laika posmā Ma­rijai Ervē nekur nav reģistrēts neviens bērns, izņēmums ir vienīgi šis 1643. gada akts.

Un kā gan lai tāds būtu reģistrēts? Kur viņš dzimis? Nav zināms. Patiesi, 1643. gada sākumā, ziemas vidū,

Bežāri uz kādu laiku izbrauca ārpus pilsētas. Šis izbrau­kums tieši sakrīt ar meitenītes dzimšanas laiku. Taču, jājautā, kālab gan Marijai Ervē ievajadzējās atstāt Pa­rīzi, lai apstākļos, kas pamatoti apzīmējami par noslē­pumainiem, dzemdētu bērnu?

Kur bērns kristīts? Nav zināms. Parīzē nav izdevies atrast aktu par tā kristīšanu. Tātad tas kristīts kaut kur ārpus Parīzes, varbūt Parīzes apkārtnē, varbūt kaut kur provincē. Tālāk. Kādēļ gan meitenīti tūliņ pēc dzimša­nas kaut kur aizveda, kādēļ atdeva svešos ļaudīs, bet neaudzināja mājās kā visus iepriekšējos bērnus?

Kāds secinājums prasīties prasās no visiem šiem ju­ceklīgajiem faktiem? Secinājums ir vienkāršs un bē­dīgs: Marija Ervē 1643. gadā nekādu meitenīti nav dzemdējusi un 1643. gada aktā ir melojusi, pierakstī­dama sev cita bērnu. Kas gan varēja pamudināt viņu tā rīkoties?

Tā kā diezin vai kādam ienāks prātā piedēvēt sev gluži svešu bērnu, dabiski rodas aizdomas, ka šo noslē­pumaino meitenīti laidusi pasaulē viena no Marijas Ervē neprecētajām meitām. Rau, kāpēc notika noslēpumai­nais brauciens ārpus pilsētas, rau, kāpēc bērnu slēpa un neaudzināja mājās! Bet kura no abām meitām gan būtu mazās māte: Zenevjeva vai Madlēna? Runājot par Zenevjevu, jāatzīmē — nekur nav sastopams ne mazā­kais norādījums, ka Zenevjeva būtu šī bērna māte. Un tieši pretēji tam visi arvien bijuši pārliecināti, ka Ar­manda ir Madlēnas meita, un neviens to nekad nav piedēvējis Marijai Ervē. Un, ja nebūtu atrasts laulību kontrakts, kurā Armanda Grezenda Klāra Elizabete Be- žāra minēta kā Marijas Ervē meita, — šis atklājums sa­jauc visas kārtis, — neviens Marijas Ervē vārdu nebūtu pat pieminējis.

Pazīstamais literāts Brosets savos memuāros rakstīja tā: «Depreo man stāstīja, ka Moljērs pašā sākumā bijis iemīlējies komediantē Bežārā, kuras meitu viņš appre­cēja.»

Paskvilu grāmatas «Slavenā komediante» (runa ir par Armandu Bežāru-Moljēru) anonīmais autors rak­stīja: «Viņa bija meita mirušajai Bežārai — komedi- antei, kura Langedokā guva milzu panākumus jaunu vīriešu vidū tajā laikā, kad laimīgā kārtā nāca pasaulē viņas meita.»

Vārdu sakot, daudzi pēc Moljēra nāves rakstīja, bet, viņam dzīvam esot, runāja, ka Armanda ir Madlēnas meita. Taču bez šīm vārdiskajām un rakstītajām ziņām pastāv vēl vesela virkne smalku, taču netiešu pierādī­jumu tam, ka Madlēna ir Armandas māte.

Kad Moljērs apprecēja Armandu, viņš, kā tas re­dzams no laulību kontrakta, no Marijas Ervē saņēma meitas Armandas pūra tiesā desmittūkstoš livru. Bet pēc tam, kad Marija Ervē 1643. gada aktā sniegusi ne­patiesas ziņas, mums ir tiesības viņai neticēt. Desmit­tūkstoš Turas livru Marijai Ervē nevarēja būt un arī nebija. Šo naudu, kā pēc tam izrādījās, Armandai pūrā devusi Madlēna Bežāra, vienīgais turīgais cilvēks visā ģimenē. Taču kāpēc gan Madlēna lai nebūtu devīga pret savu māsu? Madlēnas devīgums vienmēr nav bijis vienāds, liksim to vērā. Kad divus gadus pēc Arman­das laulībām apprecējās Zenevjeva, viņa saņēma pūrā piecsimt livru skaidrā naudā un apmēram par trīsar­pus tūkstošiem veļu un mēbeles.

Mirdama Madlēna Zenevjevai un klibajam Luī at­stāja nelielu mūža pensiju, bet Armandai —: trīsdes- mittūkstoš livru.

Kad dienvidos gluži kā no gaisa nokrita Menū jaun­kundze, Madlēna viņu tik ļoti aprūpēja, ka neviens no apkārtējiem neticēja, ka tā var rūpēties par māsu. Tā vienīgi māte spēj gādāt par bērnu. Te, starp citu, jā­piebilst, ka nav ne mazāko šaubu par to, ka Menū un Armanda ir viena un tā pati persona. Citādi mums būtu ziņas par Menū nāvi, un bez tam mēs nekādi nevarētu izskaidrot, no kurienes Parīzē uzradusies Armanda.

Kas tad mums jāsecina?

Lūk, kāds ir šis secinājums: 1662. gadā Moljērs ap­precēja savas pirmās nelikumīgās sievas Madlēnas Be- žāras meitu, to pašu Armandu, kura pēc aktiem nepa­tiesi skaitās Marijas Ervē meita.

Bet kas tad bija Armandas tēvs? Aizdomas vispirms krita uz Esprī de Remonu de Mormuaronu de Modēna kungu, mums jau pazīstamo Madlēnas pirmo mīļāko un viņas pirmā bērna — Fransuāzas tēvu. Un tūdaļ no­skaidrojās, ka šīs aizdomas nav pamatotas. Ir daudz pie­rādījumu tam, ka Madlēna kādu laiku ļoti vēlējās, lai Modēns savus sakarus ar viņu apstiprinātu ar likumī­gām laulībām, kālab viņa ne vien necentās noslēpt cil­vēkiem, ka viņai no de Modēna piedzimusi Fransuāza, bet, gluži pretēji, atzīmēja šo notikumu ar oficiālu aktu. Ja Madlēnai no de Modēna būtu piedzimis otrs bērns, tad tas vēl vairāk saistītu Madlēnu ar Modēnu un ļoti veicinātu Madlēnas laulību plānus. Nebija itin nekāda iemesla slēpt šo bērnu un pierakstīt to savai mātei. Te, acīm redzot, viss notika tieši otrādi: Mad­lēna slēpa bērnu no Modēna.

Kavalieris de Modēns kopā ar Luī de Burbonu, grāfu de Suasonu un hercogu Gīzu 1641. gadā piedalījās sa­zvērestībā pret Rišeljē un kaujā pie Marfē 1641. gada sestajā jūlijā tika ievainots. Parīzes parlaments tā paša gada septembrī piesprieda Modēnam nāves sodu, kādēļ Modēns slapstījās — vispirms Beļģijā, bet pēc tam arī Francijā, visādi izvairīdamies no Parīzes. Tā turpinā­jās līdz 1643. gadam, kamēr pēc Rišeljē un Luija XIII nāves Modēns tika amnestēts un guva iespēju atgriez­ties galvaspilsētā.

Jāpiezīmē, ka arī Bežāru ģimene, baidīdamās no iespē­jamām valdības represijām sakarā ar to, ka Modēns bijis tuvs viņu ģimenei, pameta Parīzi, taču Bežāru klaiņo jumi nenotika tajās vietās, kur uzturējās Mo­dēns. Tātad skaidrs, ka, uz gadiem diviem no Madlēnas šķirts, Modēns, atgriezies Parīzē, būtu atradis Madlēnu ar svešu bērnu uz rokām, un tas gan nekādā ziņā ne­veicinātu Madlēnas un Modēna sakaru nostiprināšanos.

Modēns nekādā gadījumā nebija Armandas tēvs. Vi­ņas tēvs tātad bija kāds kavalieris, kas bijis Madlēnai tuvs 1642. gada vasarā, kad viņa uzturējās Francijas dienvidos. Sastapties Madlēna šajā laikā varēja ar dau­dziem, ar kādu varēja būt arī tuvās attiecībās, taču ne­laime tā, ka starp citiem viņa sastapās — mēs to no­teikti zinām — arī ar 2anu Batistu Poklēnu, karaļa kam­barsulaini un tapsētāju, kurš ietilpa karaļa Luija svītā. Tas notika Monfrenē kūrvietā, kur karalis Luijs XIII dzēra dziednieciskos ūdeņus, un tas bija 1642. gada jū­nija otrajā pusē.

Un, lūk, šī sastapšanās Monfrenē, neapšaubāmi tuvās attiecības starp Poklēnu un Madlēnu šajā laikā bija par iemeslu drausmīgajām baumām, kādas vēlāk izplatījās par Moljēru.

«Slavenās komediantes» autors rakstīja tā: «… viņu (Armandu) uzskatīja par Moljēra meitu, kaut arī vēlāk viņš bija tās vīrs …»

Kad dažus gadus pēc Moljēra nāves Armandu aici­nāja tiesā par liecinieci kādā svešā lietā, vienas puses advokāts asā runā centās noraidīt liecinieci, publiski apgalvodams, ka viņa esot sava tēva sieva un atraitne.

Svarīgu nozīmi piedēvēja Sapēla vēstulei Moljēram, vēstulei, kura rakstīta 1659. gadā un kurā ir noslēpu­mainas rindas: «… šīs brīnišķās dzejas Jūs parādīsiet vienīgi Menū jaunkundzei, vēl jo vairāk tādēļ, ka tajās esat apdzejots Jūs un viņa …»

Daži fakti liek domāt, ka Armandas laulības notiku­šas pēc tik briesmīgām un smagām scēnām starp Mol­jēru un Madlēnu un starp Armandu un Madlēnu, ka šo triju cilvēku dzīve bija kļuvusi neciešama, un Armandai gandrīz vai vajadzēja bēgt uz sava nākošā vīra māju.

Oficiāli dokumenti liecina, ka 2enevjeva Bežāra nav piedalījusies ne'laulību kontrakta noslēgšanā, ne Mol­jēra laulībās, pie kam daudzi uzskatīja, ka tas izskaidro­jams kā protests pret šīm drausmīgajām laulībām.

Vārdu sakot, sagandēdamas Moljēram dzīvi, no visām pusēm plūda baumas, ka viņš ir izdarījis vissmagāko asinsgrēku — apprecējis savu meitu.

Ko lai saka par šo mīklaino gadījumu, kas saistīts ar milzumu nepatiesu aktu, netiešu pierādījumu, pieņē­mumu, apšaubāmu ziņu? … Lūk, mans secinājums. Esmu pārliecināts, ka Armanda ir Madlēnas meita, ka viņa laista pasaulē slepus, nav zināms, kur, un no ne­zināma tēva. Nav nekādu tiešu pierādījumu tam, ka bau­mas par asinsgrēku būtu patiesas, tātad — ka Moljērs būtu apprecējis savu meitu. Taču nav arī nekādu pierā­dījumu, ar ko šīs drausmīgās baumas pilnīgi atspēkot.

Lūk, tur mans varonis stāv zem vainaga blakus mei­tenei, par kuru viņš ir divreiz vecāks un par kuru stāsta, ka tā esot viņa paša meita. Ērģeles drūmi dārd pār vi­ņiem, vēstīdamas visvisādas nelaimes šajā laulībā, un visi šie pareģojumi piepildīsies.

Pēc kāzām Palērojāla direktors pameta savu dzīvokli svētā Luvras Tomā ielā un pārcēlās ar jauno sievu uz

Rišeljē ielu, paņemdams līdzi sulaini Provansālu, kurš viņam sagādāja mūžīgas nepatikšanas, un kalponi Lu­īžu Lefebru.

Tur, Rišeljē ielā, itin ātri sākās likstas. Noskaidro­jās, ka laulātie draugi nepavisam neder viens otram. Vecīgais un slimais vīrs joprojām kvēli mīlēja savu sievu, taču sieva viņu nemīlēja. Un viņu dzīve drīz vien kļuva par elli.