De Moljera kunga dzīve

EPILOGS

atvadīšanas no bronzas komedianta

Sieva uz Moljēra kapa novietoja akmens plāksni un lika atvest uz kapiem simt nastu malkas, lai bezpajumt­nieki varētu sasildīties. Jau pirmajā skarbajā ziemā uz šīs plāksnes sakūra milzīgu ugunskuru. Plāksne aiz kar­stuma saplaisāja un salūza gabalos. Tie ar laiku pa­juka kur kurais, un, kad pēc simt deviņpadsmit gadiem, Lielās revolūcijas laikā, ieradās komisāri, lai izraktu Zana Batista Moljēra mirstīgās atliekas un pārvestu tās uz mauzoleju, neviens nevarēja īsti parādīt viņa kapa vietu. Un, kaut arī kādu izraka un apglabāja mau­zolejā, neviens tomēr nevar skaidri apgalvot, ka tās ir tieši Moljēra mirstīgās atliekas. Droši vien šis gods ticis parādīts kādam nepazīstamam cilvēkam.

Un tā nu mans varonis gulēja Parīzes zemē un satrū­dēja tajā. Bet vēlāk laika gaitā neizprotamā kārtā sa­trūdēja itin visi viņa rokraksti un vēstules. Daudzināja, ka rokraksti aizgājuši bojā ugunsgrēkā, bet vēstules esot rūpīgi savācis un iznīcinājis kāds fanātiķis. Vārdu sakot, pazuda viss, tikai ne divas papīra strēmelītes, uz kurām reiz apkārtklejojošais komediants bija parakstī­jies par naudas saņemšanu savas trupas vajadzībām.

Un tomēr pat bez saviem rokrakstiem un vēstulēm viņš reiz atstāja zemi, kurā palika guļam pašnāvnieki un nedzīvi dzimušie bērni, un nostājās virs strūklakas izžuvušā baseina. Rau, tur viņš stāv! Tas ir viņš — karaļa komediants ar bronzas saitēm zābakos! Un es, kam nekad nav bijis lemts šo cilvēku redzēt, sūtu vi­ņam savu atvadu sveicienu.

Maskavā 1932.—1933. g.

[1] atdzejojis a. Upīts.

[2] minēdams šo datumu, autors kļūdās. Pirmais komēdijas «Ne­gudrais» uzvedums notika Lionā 1655. gadā. (Redakt. plez.)