De Moljera kunga dzīve

32. nodaļa NELAIMĪGA PIEKTDIENA

Argans, Vai tas nav bīstami — iedo­māties sevi mirušu?

Tuanete. Nē, nē. Kas gan tur bīstams? Ātrāk liecieties šeit guļus!

«Iedomu slimnieks»

Bija pelēcīga februāra diena. Rišeljē ielas mājā otrajā stāvā pa izmīdīto kabineta paklāju klepodams un ste­nēdams šurp turp staigāja cilvēks smaragdzaļā halātā, kas bija uzvilkts virs veļas. Galva tam bija pa sieviešu modei apsieta ar zīda naktslakatu. Kamīnā itin jautri dega malka, un bija tīkami raudzīties ugunī, novēršot skatienu no februāra miglas aiz logiem.

Cilvēks staigāja uz priekšu un atpakaļ pa kabinetu, laiku pa laikam apstādamies un aplūkodams estampu, kas bija pakarināts blakus logam. Šai estampā bija at­tēlots vīrietis, kura seja atgādināja plēsīgu medību va­nagu, galvā tam bija parūka ar stingri ieveidotām, prā­vām matu sprogām, kas vijās lejup līdz vīrišķīgajiem pleciem, bet acis izvelbtas, skadras un gudras. Zem por­treta bija redzams ģerbonis — vairogs ar trim ziediem.

Cilvēks halātā klusi sarunājās pats ar sevi, reizēm dzēlīgi pavīpsnādams par savām domām. Tuvojoties portretam, viņš atmaiga, ar plaukstu piesedza acis un, uzacis savilcis, tīksminājās par attēlu.

— Labs estamps, — cilvēks halātā domīgi sacīja, — es teiktu, ļoti labs estamps … Lielais Kondē! … — viņš ar uzsvaru teica un pēc tam vairākkārt bez jēgas atkār­toja: — Lielais Kondē… lielais Kondē… — Un vēl nomurmināja: — Estamps … estamps … esmu apmie­rināts, ka ieguvu šo estampu …

Pēc tam viņš šķērsoja istabu un kādu laiku nosēdēja atzveltnī pie kamīna, izvilcis no rīta kurpēm basās kājas un pastiepis tās pret dzīvinošo uguni.

— Vajadzētu noskūties, — vīrietis domīgi noteica un paberzēja saraino vaigu. — Nē, nevajag vis, — viņš pats sev atbildēja, — ik dienas skūties ir pārāk nogur­dinoši.

Sasildījis kājas, viņš uzvilka rīta kurpes, devās pie grāmatu skapjiem un apstājās pie tā, kura plauktos kaudzēm gulēja rokraksti. Kādas lapas mala rēgojās laukā no plaukta. Cilvēks aiz viena stūra izrāva šo rok­rakstu laukā un izlasīja tā virsrakstu «Koridons». Ļauni pasmīnējis, viņš gribēja rokrakstu saplēst, taču rokas atteicās klausīt, viņš nolauza nagu un lādēdamies iebāza rokrakstu starp malkas pagalēm kamīnā. Pēc pāris se­kundēm istaba pielija ar gaismu, un tad Koridons saira melnās blīvās plēnēs.

Kamēr halātā ģērbtais vīrs augšstāvā noņēmās ar «Koridona» dedzināšanu, kādā apakšstāva istabā Ar­manda sarunājās ar Baronu, kurš bija atnācis apciemot Moljēru.

— Uz baznīcu negāja, saka, nejūtoties labi, — Ar­manda stāstīja.

— Kādēļ uz baznīcu? — Barons apvaicājās.

— Šodien taču ir septiņpadsmitais, Madlēnas nāves gadadiena, — Armanda paskaidroja, — es klausījos mesu.

— Ak jā, jā, — Barons pieklājīgi noteica. — Vai klepo?

Armanda raudzījās sarunu biedrā. Viņa gaišā parūka plūda lejup uz pleciem kā divas straumes. Baronam mu­gurā bija jauni zīda svārki, bikšu ceļgali apšūti ar dārgu mežģīņu aplocēm, zobens pakarināts platā lentā, bet uz krūtīm karājās pūkains uzrocis. Un Barons šad tad pameta acis uz šo uzroci, jo viņam tas ļoti patika.

— Cik grezni jūs šodien esat ģērbies! … — Armanda teica un piebilda: — Klepo gan un visu rītu kliedza uz kalponi. Esmu jau ievērojusi — piektdiena, tā ir visne­jaukākā diena. Es gan esmu pieredzējusi pārāk daudz piektdienu šajos vienpadsmit gados. Bet, vai zināt, ejiet augšā pie viņa, nesēdiet pie manis, citādi kalpone at­kal stāstīs Parīzē dievs zina ko!

Un Armanda ar Baronu devās uz iekšējām kāpnēm. Taču viņi vēl nebija paguvuši pa tām uzkāpt, kad augšā aiz durvīm nepacietīgi ieskanējās zvaniņš.

— Klau, atkal zvana un zvana, — Armanda sacīja.

Tad augšā atvērās durvis un cilvēks halātā iznāca uz kāpņu laukumiņa.

— Ei, kas tur ir? — viņš īdzīgi noprasīja. — Kur, ellē, mūžīgi pazūd … Ak tie esat jūs? Sveicināti, Baron!

— Sveicināti, meistar, — Barons atbildēja, augšup raudzīdamies.

— Jā, jā, jā, labdien, — teica cilvēks halātā, — man gribētos parunāties . ..

Tad viņš atbalstīja elkoņus uz margām, iespieda vai­gus plaukstās un kļuva līdzīgs smieklīgam pērtiķim, kas ar naktsmici galvā raugās laukā pa logu. Armanda un Barons pārsteigti saprata, ka viņš vēlas runāt tepat, uz kāpnēm, un palika lejā. Cilvēks brīdi klusēja, tad teica:

— Lūk, ko es gribēju teikt: ja vien mana dzīve… Ja vien manā dzīvē nelaimes ar priekiem būtu mijušās vienmērīgi, es tik tiešām uzskatītu sevi par laimīgu, kungi un dāmas!

Spraigi savilktu seju Armanda skatījās augšup. Viņai bija zudusi jebkāda vēlēšanās kāpt augšā. «Piektdiena, piektdiena …» viņa nodomāja. «Atkal sākas šī hipo­hondrija …»

— Padomājiet paši! — cilvēks patētiskā balsī turpi­nāja. — Ja nekad nav ne mirkļa, kas sniegtu apmieri­nājumu vai prieku, ko tad lai iesāk? Un es labi redzu, ka man ņo spēles jāizstājas. Mani mīļie, — cilvēks sir­snīgi piebilda, — ticiet man, es vairs nespēju cīnīties pret likstām. Man tačp nav atelpas! Vai ne? — viņš vaicāja. — Un vispār esmu pārliecināts, ka man drīz būs beigas. Ko jūs par to teiksiet, Baron? — Pie šiem vārdiem cilvēks ļāva galvai pilnīgi noslīgt uz mar­gām.

Uz kāpnēm iestājās klusums. Barons juta, ka šī cil­vēka vārdi viņam ārkārtīgi nepatīk. Viņš sarauca pieri, uzmeta žiglu skatienu Armandai un tad teica:

— Domāju, ka jums, skolotāj, šodien nevajadzētu spēlēt.

— Jā, — Armanda apstiprināja, — nespēlē gan šo­dien, tu nejūties labi.

Augšā atskanēja purpināšana.

— Nu, ko jūs tur runājat? Vai tad var atcelt izrādi? Es nepavisam nevēlos, ka strādnieki mani vēlāk lādētu par to, ka esmu tiem atņēmis šīvakara peļņu.

— Bet tu taču slikti jūties? — Armanda sacīja nepa­tīkamā balsī.

— Es jūtos lieliski, — cilvēks aiz spītības atteica, — taču mani interesē kas cits: kādēļ pa mūsu dzīvokli klaiņo sazin kādas mūķenes?

— Nepievērs tām uzmanību, viņas ir no svētās Klā­ras klostera, atnākušas uz Parīzi lūgt žēlastības dāvanas. Nu, lai paliek līdz rītam, viņas tevi nemaz nesatrauks, pasēdēs apakšā.

— No svētās Klāras? — cilvēks naktsmice nezin kā­dēļ brīnījās un atkārtoja vēlreiz: — No svētās Klāras? Un kas par to, ka no svētās Klāras? Ja no svētās Klāras, tad lai sēž virtuvē! Citādi šķiet, ka mājā būtu simts mūķeņu! … Un iedod viņām piecus livrus. — Tad cil­vēks pēkšņi iemuka savā istabā un aizvēra durvis.

— Es jums saku, ka vainīga piektdiena, — teica Ar­manda, — tur nu nekas nav līdzams.

— Uzkāpšu augšā pie viņa, — Barons šaubīdamies atsaucās.

— Neiesaku vis, — Armanda iebilda, — iesim labāk pusdienās.

Vakarā uz Palērojāla skatuves smieklīgi ārsti ar mel­nām micēm galvā un aptiekāri ar klistīra traukiem, ro­kās bakalauru Arganu iesvētīja par ārstu:

Slimnieks ja velk tikko dvašu Un vairs nespēj parunāt? …

Bakalaurs — Moljērs līksmi izkliedza atbildi: Gudrais ārsts ver rīku tašu — Asinis tam tecināt!

Bakalaurs divreiz apzvērēja uzticību medicīnas fa­kultātei, bet, kad prezidents pieprasīja trešo zvērestu, bakalaurs, neko neatbildējis, negaidot ievaidējās un at­krita krēslā. Aktieri uz skatuves nodrebēja, apjuka: šo triku viņi nebija gaidījuši, bez tam vaids šķita īsts. To­mēr bakalaurs piecēlās, iesmējās un latīņu valodā iz­saucās:

— Zvēru!

Skatītāji neko nebija manījuši, un tikai daži aktieri ievēroja, ka bakalaura sejā izmainās krāsa, bet uz pie­res izspiežas sviedri. Tad ķirurgi un aptiekāri nodejoja savas baleta partijas — un izrāde beidzās.

— Kas jums gadījās, skolotāj? — nemiera pilns Mol­jēram vaicāja Lagranžs, kurš bija spēlējis Kleantu.

— Nieki vien! — tas atbildēja. — Gluži vienkārši iedūra krūtīs un tūdaļ pārgāja.

Tad Lagranžs deVās saskaitīt ienākumus un kārtot kaut kādas teātra lietas, bet Barons, kurš nebija aiz­ņemts izrādē, ieradās pie Moljēra, kad tas pārģēr­bās.

— Jūs nejutāties labi? — Barons vaicāja.

— Kā publika uzņēma izrādi? — Moljērs atvaicāja.

— Lieliski. Bet jūs neizskatāties labi, skolotāj!

— Mans izskats ir teicams, — Moljērs atsaucās, — tikai nez kādēļ pēkšņi sametās auksti. — Un tad viņam sāka klabēt zobi.

Barons pētījoši noskatījās Moljērā, nobāla un saro­sījās. Viņš atvēra ģērbtuves durvis un uzkliedza:

— Ei, vai tur kāds ir? Pasakiet, lai ātrāk atnes manas nestuves!

Viņš noņēma savu uzroci un lika Moljēram sabāzt tajā rokas. Moljērs nezin kādēļ kļuva rāms, klusēdams paklausīja un atkal sāka klabināt zobus. Pēc mirkļa Moljēru ievīstīja, nesēji viņu pacēla, novietoja nestu­vēs un nesa mājās.

Tur vēl valdīja tumsa, jo Armanda bija tikko atgrie­zusies no izrādes: viņa tēloja Anželiku. Barons pačuk­stēja Armandai, ka Moljērs nejūtas labi. Mājas ļaudis sāka skraidīt ar svecēņi un Moljēru pa koka kāpnēm uzveda augšā. Armanda lejā izdalīja visādus rīkoju­mus un kādu no sulaiņiem aizsūtīja meklēt ārstu.

Tikmēr Barons ar kalponi izģērba un noguldīja gultā Moljēru. Barons kļuva ik mirkli nemierīgāks.

— Meistar, vai jūs kaut ko nevēlaties? Varbūt jums iedot buljonu?

Pie šiem vārdiem Moljērs atņirdza zobus un, nezin kādēļ ļauni smaidīdams, teica:

— Buljonu? Ak nē! Es zinu, no kā mana laulātā drau­dzene vāra buljonu, man tas ir stiprāks par indi.

— Vai ieliet jums zāles?

Moljērs atbildēja:

— Nē, nē. Man bail no zālēm, kas jālieto iekšķīgi. Palīdziet man aizmigt.

Barons pagriezās pret kalponi un čukstus pateica:

— Spilvenu ar apīņiem, ātri!

Kalpone pēc brīža atgriezās ar spilvenu, kas bija pie­bāzts ar apīņiem, un palika to Moljēram zem galvas. Tad viņš sāka klepot, un uz mutautiņa parādījās asinis. Barons ielūkojās ciešāk, pielikdams sveci pie pašas se­jas, un pamanīja, ka deguns Moljēram kļūst smailāks, zem acīm parādījušās ēnas, bet uz pieres izspiedušās sīkas sviedru lāsītes.

— Pagaidi te, — Barons pačukstēja kalponei, metās lejup un saskrējās ar Zanu Obrī, dēlu tam pašam Leo- nāram Obrī, kurš reiz bruģēja ielu lepnām karietēm, — Zans Obrī bija Zanevjevas Bežāras vīrs.

— Obrī kungs, — Barons čukstēja, — viņam ir ļoti slikti, steidzieties pēc garīdznieka!

Obrī iekunkstējās, parāva platmali uz acīm un izstei­dzās no mājas. Pie kāpnēm parādījās Armanda ar sveci rokās.

— Moljēra kundze, — Barons sacīja, — aizsūtiet vēl kādu pēc garīdznieka, tikai ātrāk!

Armanda nometa sveci un pazuda tumsā, bet Barons uz kāpnēm neziņā nočukstēja: «Kāpēc gan, velns lai parauj, nenāk neviens no ārstiem?» — uzsteidzās augšā.

— Ko jums iedot, meistar? — Barons vaicāja un ar lakatiņu noslaucīja Moljēram pieri.

— Gaismu! — atbildēja Moljērs. — Un Parmas sieru.

— Sieru! — Barons uzsauca kalponei, un tā, mirkli pamīdījusies uz vietas, nolika sveci uz krēsla un iz­skrēja laukā.

— Pasakiet sievai, lai uznāk pie manis, — Moljērs pavēlēja.

Barons nosteidzās lejup pa kāpnēm un uzsauca:

— Kurš tur ir? Dodiet vairāk gaismas! Moljēra kun­dze!

Lejā kāda drebošajās rokās cita pēc citas iedegās sve­ces. Tobrīd tur, augšā, Moljēra augums saspringa, no­drebēja — un viņam no mutes sāka plūst asinis, apšļāk- damas veļu. Pirmajā mirklī viņu sagrāba bailes, taču tū­liņ viņš sajuta lielu atvieglojumu un pat nodomāja: «Ak, cik labi…» Bet tad Moljēru pārņēma izbrīns: guļamistaba pārvērtās par mežmalu, un kāds kavalieris melnās drānās, slaucīdams no galvas asinis, raustīja pavadu, pūlēdamies atbrīvoties no pakrituša, kājā ie­vainota zirga. Zirgs raustījās un zvēlās kavalierim virsū. Atskanēja vārdi, kas guļamistabā izklausījās pavisam dīvaini:

— Kavalieri! Šurp! Suasons nogalināts! …

«Tā ir kauja pie Marfē…» Moljērs nosprieda, bet kavalieris, ko spiež zirgs, ir de Modēna kungs, Madlē­nas pirmais mīļākais… Man no kakla asinis plūst ar straumi, tātad man iekšā pārtrūkusi kāda dzīsla …» Asi­nis sāka viņu smacēt, viņš mēģināja pakustināt apakš­žokli. De Modēns izgaisa, un Moljērs tūliņ ieraudzīja Ronu, bija pastarā diena — saule kā asinssarkana bumba sāka grimt ūdenī, imperatora d'Asusī koklei skanot. «Cik muļķīgi,» Moljērs nodomāja, «Rona un kokle ir gluži nereizē… Es taču mirstu…» Viņš pa­guva ziņkārīgi nodomāt: «Kāda gan izskatās nāve?» — un tūliņ to ieraudzīja. Tā iesteidzās istabā mūķenes tērpā un steigšus plašā vēzienā pārkrustīja Moljēru. Viņš ar milzīgu ziņkāri tiecās to uzmanīgi aplūkot, taču nesaskatīja vairs nekā.

Tikmēr Barons ar diviem svečturiem rokās, spilgti apgaismodams kāpnes, devās augšup, bet viņam nopa­kaļ, pieturēdama tērpa garo trenu, skrēja Armanda. Viņa vilka aiz rokas meitenīti ar tukliem vaidziņiem un čukstēja tai:

— Nekas, nekas, nebaidies, Espri, ejam pie tēva!

No augšas skanēja mūķenes sērīgā, dobjā dziedā­šana. Ieskrējuši istabā, Armanda un Barons ieraudzīja šo mūķeni ar lūgšanā saliktām rokām.

«Svētā Klāra…» Armanda nodomāja un ieraudzīja, ka visa gulta un pats Moljērs ir vienās asinīs. Meite­nīte nobijās un sāka raudāt.

— Moljēr? — Armanda iesaucās drebošā balsī, kā nekad nemēdza runāt, taču atbildes nesaņēma.

Bet Barons sparīgi nolika svečturus uz galda, lecot pa vairākiem pakāpieniem uzreiz, noskrēja l^jā pa kāp­nēm un, ieķēries kalpotājam krūtīs, ierēcās:

— Kur tu vazājies?! Kur ir ārsts, stulbenil

Un kalpotājs izmisis atbildēja:

— Barona kungs, ko tad es varu izdarīt! Neviens negrib nākt pie de Moljēra kunga! Neviens pats!

33. n o d a) a no zemes tu esi ņemts

Visu māju nomāca smaga neziņa. Tā pārņēma ari nabadzīgās mūķenes: nomazgātajam, apsegtajam un nā­ves miegā guļošajam Moljēram palasījušas kādu laiku lūgšanas, viņas nekādi nesaprata, ko tālāk darīt. Izrādī­jās, ka zeme nevēlējās ņemt pretī de Moljēra kunga miesas.

Zans Obrī iepriekšējā vakarā bija veltīgi lūdzies svētā Eistahija draudzes garīdzniekus Lanfanu un Lešu, lai atnāk pie mirēja. Abi kategoriski atteicās. Trešais, kura uzvārds bija Peizāns, iežēlodamies par izmisumā nonā­kušo Obrī, ieradās komedianta mājās, taču pārāk vēlu, kad Moljērs jau bija miris, un tūliņ pasteidzās aiziet. Bet par to, ka Moljēru varētu apglabāt ar baznīcas ce­remoniju, nevarēja būt ne runas. Grēcīgais komediants bija miris bez grēku nožēlošanas, neatteicies no baznī­cas nosodītās profesijas un neuzrakstījis solījumu, ka gadījumā, ja tas kungs savā bezgalīgajā žēlsirdībā at­dotu viņam veselību, viņš nekad vairs savā mūžā ne­spēlēs komēdijas.

Šāds nosacījums nebija parakstīts, un neviens Parī­zes garīdznieks nebūtu apņēmies pavadīt de Moljēra kungu uz kapiem, jā, neviena kapsēta gan ari nebūtu viņu ņēmusi pretī.

Armandu jau pārņēma izmisums, kad no Oteijas at­brauca turienes kirē Fransuā Luazo, kurš bija sadrau­dzējies ar Moljēru, kad nelaiķis dzīvoja Oteijā. Kirē ne vien pamācīja Armandu, kā rakstīt lūgumu Parīzes arhibīskapam, bet, bez šaubām, riskēdams ar ļoti lie­lām nepatikšanām sev pašam, kopā ar Armandu aiz­brauca pie Parīzes arhibīskapa.

Pēc neilgas gaidīšanas klusā priekštelpā atraitni un kirē ieveda kabinetā, un Armanda ieraudzīja savā priekšā Parīzes arhibīskapu Arlē de Šanvallonu.

, — Esmu ieradusies, jūsu eminence, — atraitne sāka runāt, — lūgt jūsu atļauju mana mirušā vīra apglabā­šanai ar reliģisku ceremoniju.

De Šanvallons izlasīja lūgumu un atbildēja atraitnei, taču ar drūmu un visai vērīgu skatienu raudzījās nevis uz viņu, bet uz Luazo:

— Jūsu vīrs, kundze, bija komediants?

— Jā, — uztraukdamās atbildēja Armanda, — taču viņš nomira kā krietns kristietis. To var apliecināt divas Anesī svētās Klāras klostera mūķenes, kas atradās mūsu mājās. Bez tam pagājušās lieldienās viņš izsūdzēja grē­kus un piedalījās komūnijā.

— Man ļoti žēl, — arhibīskaps atbildēja, — bet tur neko nevar līdzēt. Es nevaru izdot apglabāšanas at­ļauju.

— Kur tad lai es viņu lieku? — Armanda jautāja un sāka raudāt.

— Man viņa žēl, — arhibīskaps atkārtoja, — taču saprotiet, kundze, es nevaru pārkāpt likumu.

Un Luazo, ko no mugurpuses dzelstīja arhibīskapa skatiens, šņukstošo Armandu izveda laukā.

— Tātad, — atspiedusies pret kirē plecu, raudādama teica Armanda, — man vajadzēs izvest viņu no pilsētas un aprakt lielceļa malā …

Tomēr uzticīgais kirē atraitni nepameta, un abi no­kļuva Senžermēnā, karaļa pilī. Te Armandai laimējās. Karalis viņu pieņēma. Armandu ieveda zālē, kur viņš, pie galda stāvēdams, jau gaidīja. Armanda neko neru­nāja, bet tūliņ nometās ceļos un sāka raudāt. Karalis viņai palīdzēja piecelties un vaicāja:

— Es jūs lūdzu, nomierinieties, kundze. Ko varu da­rīt jūsu labā?

— Jūsu majestāte, — Armanda sacīja, — man ne­ļauj apglabāt manu vīru, de Moljēru! Palīdziet, jūsu majestāte!

Karalis atbildēja:

— Jūsu nelaiķa vīra labā viss tiks izdarīts. Es jūs lūdzu, brauciet mājās un parūpējieties par viņa mir­stīgajām atliekām.

Armanda šņukstēdama, pateicības vārdus murminā­dama, devās prom, bet karaļa ziņnesis pēc brīža aiz- auļoja pakaļ de Šanvallonam, un, arhibīskaps iera­dās pilī, karalis viņam jautāja:

— Kas tur īsti notiek sakarā ar Moljēra nāvi?

— Valdniek, likums aizliedz viņu apglabāt svētītā zemē, — Šanvallons atbildēja.

— Bet cik dziļi sniedzas svētītā zeme? — karalis ap­vaicājās.

— Četras pēdas, jūsu majestāte, — arhibīskaps at­bildēja.

— Esiet tik laipns, arhibīskap, un apglabājiet viņu piecu pēdu dziļumā, — Luijs sacīja, — bet katrā ziņā apglabājiet, izvairoties kā no svinībām, tā no skandāla.

Arhibīskapa kancelejā tika izrakstīts šāds dokuments:

«Ņemot vērā apstākļus, kādi atklājās izmeklēšanā, kas tika izdarīta pēc mūsu pavēles, mēs atļaujam svētā Eistahija baznīcas garīdzniekam ar reliģisku ceremo­niju apglabāt mirušo Moljēru, tomēr ar noteikumu, ka viņa apglabāšanai jānotiek bez jebkāda svinīguma, ne­piedaloties vairāk par diviem garīdzniekiem — arī ne dienā, un lai aizlūgumam par viņa dvēseles mieru ne­tiktu noturēts nekāds svinīgs dievkalpojums ne aug­stāk minētajā svētā Eistafija baznīcā, nedz ari kādā citā.»

Līdzko Parīzes tapsētāju cunftē izplatījās vēsts, ka miris godājamā nelaiķa Žana Batista Poklēna dēls ko­mediants de Moljērs, kas mantojis tapsētāja amatu, cunftes pārstāvji ieradās Rišeljē ielā un pārklāja mi­rušā augumu ar 'izšūtu cunftes karogu, tā atgriezdami Moljēru tajā kārtā, no kuras viņš bija patvarīgi izstā­jies: tapsētājs esi bijis un pie tapsētājiem atkal atgrie­zies.

Tai pašā laikā kāds apsviedīgs cilvēks, zinādams, ka lielais Kondē jūt simpātijas pret Moljēru, ieradās pie prinča un sacīja:

— Jūsu augstība, atļaujiet jums pasniegt epitāfiju, ko esmu uzrakstījis Moljēram.

Kondē paņēma epitāfiju un, uzmetis autoram ska- . tienu, atbildēja:

— Pateicos jums. Taču man patiktu labāk, ja viņš būtu uzrakstījis epitāfiju jums.

Divdesmit pirmajā februāri ap pulksten deviņiem va­karā, kad vajadzēja iznest Moljēra mirstīgās atliekas, pie mirušā komedianta mājas sapulcējās ap pusotra simta cilvēku liels pūlis, un nebija zināms, kas tie tādi. Taču pūlis nezin kādēļ likās uzbudināts, bija dzirdami skaļi izsaucieni un pat svilpieni. Ieraudzījusi nepazīs­tamos, de Moljēra kunga atraitne uztraucās. Paklausī­dama tuvinieku padomam, viņa atvēra logu un uzru­nāja sanākušos ļaudis:

— Kungi! Kādēļ gan jūs gribat traucēt mana mirušā vira mieru? Varu jums apliecināt, ka viņš bija labs cil­vēks un mira kā kristietis. Varbūt jūs gribat parādīt viņam godu un pavadīt viņu uz kapiem?

Te kāds ielika Armandai rokā ādas maku, un viņa sāka izdalīt naudu. Pēc nelielas kņadas, kas izcēlās nau­das dēļ, visi nomierinājās un mājas priekšā parādījās lāpas. Pulksten deviņos no mājas iznesa koka šķirstu. Pa priekšu klusēdami soļoja divi garīdznieki. Šķirstam blakus gāja stihārijos tērpti zēni, nesdami milzīgas vaska sveces. Bet zārkam nopakaļ plūda vesela uguņu jūra, un pavadītāju pulkā bija redzami šādi ievērojami cil­vēki: gleznotājs Pjērs Miņārs, fabulists Lafontēns un dzejnieki Bualo un Sapels. Visiem rokās bija lāpas, bet aiz viņiem ar lāpām rokās rindās soļoja Palērojāla tru­pas komedianti un, visbeidzot, aizvien pieaugošais pū­lis, cilvēku divsimt. Gājienam virzoties pa kādu ielu, kaut kur atvērās logs, un kāda sieviete, izliekusies pa to, skanīgā balsī noprasīja:

— Ko te glabā?

— Kādu Moljēru, — atbildēja cita.

Šo Moljēru aiznesa uz svētā Zozefa kapiem un ap­glabāja nostūrī, kur glabā pašnāvniekus un nekristītus bērnus. Bet svētā Eistahija baznīcā priesteris īsi atzī­mēja, ka 1673. gada divdesmit pirmajā februārī, otr­dienā, svētā Zozefa kapos apglabāts tapsētājs un karaļa kambarsulainis Zans Batists Poklēns.