De Moljera kunga dzīve

31. nodaļa MADLĒNA AIZIET

Tūkstoš seši simti septiņdesmit pirmā gada ziemai sākoties, Moljērs izlīga ar sievu un, pametis Oteiju, atgriezās Parīzē. Šai laikā viņš beidza rakstīt lugu «Mā­cītās sievas», kas netika sacerēta pēc pasūtījuma, bet pašam par prieku. Viņš pie lugas strādāja pa vaļas brī­žiem, te atgriežoties pie tās, te atkal-to pametot.

Kad Moljērs rakstīja «Mācītās sievas», tajā pašā mājā, kur viņš dzīvoja kopā ar Armandu, mazā augš­stāva istabiņā smagi slima gulēja Madlēna Bežāra.

Teātri viņa jau bija pametusi, nospēlējusi savu pēdējo lomu — Nerini «Pursonjaka kungā» un pateikusi savus pēdējos vārdus uz skatuves:

— Vai tu esi aizmirsis šo nabaga bērnu? Mūsu mazo Madlēnu, ko tu man atstāji par savas uzticības ķīlu? Nāc šurp, Madlēn, mans bērns! Nokaunini savu tēvu par viņa negodīgumu! Nē, tu no manis vaļā netiksi! Es visiem pierādīšu, ka esmu tava sieva, un panākšu to, ka tevi pakārs!

Madlēna pameta ne tikai teātri, bet arī atteicās no visa pasaulīgā, kļuva ārkārtīgi reliģioza, bez mitas skai­tīja lūgšanas, apraudāja savus grēkus un sarunājās vie­nīgi ar garīdznieku vai savu notāru. 1672. gada janvārī viņai kļuva pavisam slikti. Viņa gluži nekustīga gu­lēja gultā, kuras galvgalī karājās krucifikss.

Devītajā janvārī Madlēna nodiktēja testamentu, ar kuru visu savā mūžā sakrāto mantu novēlēja Arman­dai, bet 2enevjevai un Luī piešķīra nelielas pensijas. Viņa paredzēja arī visu pārējo, jau iepriekš pasūtīdama sev sēru mesas un likdama ik dienas pieciem nabagiem izsniegt pa pieciem sū par godu mūsu kunga piecām vātīm. Tā sagatavojusies nāvei, viņa ataicināja Ar­mandu un Moljēru un tā kunga vārdā karsti lūdza abus dzīvot saticīgi.

1672. gada devītajā februārī trupa saņēma karaļa pa­vēli steigšus braukt uz Senžermēnu. Februāra vidū vēst­nesis, kurš ieradās Senžermēnā, atveda Moljēram ziņu, ka ar Madlēnu ir visai ļauni. Viņš steigšus devās uz Parīzi un paguva savai pirmajai draudzenei aizspiest acis un viņu apglabāt. Parīzes arhibīskaps atļāva Mad­lēnu apglabāt, kā pieklājas pēc kristīgās ticības cere­monijām, jo viņa bija pametusi komediantes amatu un kļuvusi pazīstama kā dievbijīga sieviete. Un pēc mesas Okseruā Senžermēnas baznīcā Madlēnu svinīgi apgla­bāja svētā Pāvila baznīcas kapsētā, blakus brālim Žoze- fam un mātei Marijai Ervē.

Madlēna nomira 1672. gada septiņpadsmitajā febru­ārī, bet apmēram mēnesi vēlāk Palērojālā notika «Mā­cīto sievu» pirmizrāde. Visizsmalcinātākie parīzieši lugu vērtēja ļoti augstu, pieskaitīdami to pašiem spēcīgāka­jiem Moljēra darbiem. Citi Moljēru asi kritizēja, teik­dami, ka viņš savā lugā pazemojot sievieti, itin kā pie­

rādīdams, ka tās izglītībai neesot jasniedzas tālāk par virtuvi.

Lugā bija izsmieti divi dzīvi cilvēki: Bualo ienaid­nieks «Satīru satīras» autors teoloģijas doktors Fran- suā Kotēns un otrs — mūsu vecais paziņa Zils Menāžs. Pirmais bija notēlots Trisotenā, otrs — Vadiusā.

Kamēr komedianti Palērojālā spēlēja «Mācītas sie­vas», gūdami viduvējus panākumus, pār valsti pēkšņi savilkās negaiss, un septītajā aprīlī tas izvērtās karā ar Nīderlandi. Franču armija atkal, tāpat kā pirms pie­ciem gadiem, drāzās uz austrumiem, un, tās pārspēka uzveiktas, sāka krist pilsēta pēc pilsētas. Mūsu Zans Batists de Moljērs, tāls kara negaisam, bija aizņemts pats ar savām rūpēm. Nu viņš bija turīgs cilvēks, kas, darbodamies teātrī, iekrājis krietnu kapitālu. Bez tam viņu vēl bagātāku padarīja Madlēnas Bežāras atstātais mantojums. Viņš Rišeljē ielā noīrēja plašu dzīvokli un, naudu netaupīdams, to grezni iekārtoja. Divstāvu dzī­vokļa apakšējais stāvs bija paredzēts Armandai, bet viņš pats apmetās augšstāvā. Kad viss bija gatavs un mantas jaunajā mājvietā noliktas savās vietās, Moljērs pārliecinājās, ka Oteijas skumjas ir atsteigušās viņam līdzi uz Parīzi. Kopā ar viņu augšējās istabās apmetās nemiers un priekšnojautas.

Tūkstoš sešsimt septiņdesmit otrais gads izvērtās ne­veiksmīgs. Lullī ieguva ārkārtīgu spēku galmā un da­būja privilēģijas uz visiem dramatiskajiem darbiem, kam bija komponējis mūziku. Tas nozīmēja, ka Lullī iemanto autora tiesības uz ļoti daudzām Moljēra lu­gām, jo tieši tām viņš bija komponējis mūziku.

Tad Moljēram pārskrēja auksti drebuļi: lieki būtu sevi mānīt, karalis viņu bija pametis. Viduvējais kom­ponists Lullī, kuram trūka pašam savu dziļu ideju, bet kurš pilnīgi pakļāvās karaļa gribai, tagad bija iekarojis Luija labvēlību.

Vasara pagāja drūmi. Vīrs un sieva atkal bija viens otram tuvi, Armanda gaidīja bērnu, taču būtībā viņu attiecības nebija ne par matu uzlabojušās, un nu jau vairs nevarēja būt šaubu, ka tās nemūžam neuzlabosies. Piecpadsmitajā septembrī Armandai piedzima puisēns, to steigšus nokristīja un nosauca par Pjēru Zanu Batistu Armānu, taču bērns nenodzīvoja pat mēnesi. Ziemu Moljērs ieslēdzās savā augšstāvā un sāka rakstīt jautru komēdiju «Iedomu slimnieks». Lai nebūtu atka­rīgs no Lullī, mūziku šai komēdijai viņš pasūtīja citam komponistam — Šarpantjē.

«Iedomu slimniekā» Moljērs zobojās par visnesaprā­tīgāko tieksmi, kāda piemīt cilvēkiem: par bailēm no nāves un nožēlojamu aizdomīgumu. Viņa naids pret ārstiem tagad sasniedza visaugstāko pakāpi, komēdijā tie bija parādīti kā īsti izdzimumi — tumsonīgi, slinki, mantkārīgi un atpalikuši.

Prologs, ko Moljērs sarakstījis šai lugai, liecina, ka viņš mēģinājis atgūt kara|a labvēlību:

«Pēc mūsu majestātes slavenajiem, nogurdinošajiem un uzvarām vainagotajiem pūliņiem būtu taisnīgi, ja visi, kas spēj rakstīt, slavētu viņa vārdu vai arī izklai­dētu viņu. Tieši to es vēlos darīt, un šis prologs ir mē­ģinājums cildināt dižo uzvarētāju, bet komēdijai, kas seko prologam, jāizklaidē monarhs pēc viņa cēlajiem darbiem.»

Prologā vajadzēja darboties mitoloģiskām dievībām Florai, Panam un fauniem. Noslēguma korim vajadzēja dziedāt šādus vārdus:

Lai atbalss skan vareni tūkstošiem reižu: Luijs — diženākais no karaļu saimes! Un laimīgs katrs, kas tam veltījis dzīvi!

Taču atgadījās kaut kas dīvains, un prologs palika neuzvests. Vai nu tieši ap to laiku karalim nebija veik­smes karā un prologu nācās nosvītrot, lai tas neizklau­sītos kā zobošanās, vai arī karalis bija pārstājis intere­sēties par sava komedianta daiļradi… Lai nu šā vai tā, luga tika rādīta nevis galmā, bet Palērojālā, un mito­loģisko dievību vietā iznāca gane un nodziedāja citu prologu, kas skanēja tā:

Negribu zināt par jums vairs nekā, Ak jūs, neizglītotie tukšgalvji ārsti! Vai gan jūsu valoda latīniskā Iespēj izdziedēt sāpošo kaiti?

Piektdien, 1673. gada desmitajā februārī, notika «Iedomu slimnieka» pirmizrāde, pie tam tika gūti lieli panākumi. Tāpat noritēja arī otrā un trešā izrāde. Ce­turtā bija paredzēta septiņpadsmitajā februārī.