De Moljera kunga dzīve

14. nodaļa KAS VĒJU SĒJIS

Jau nākošajā dienā Moljēra kungs saņēma Parīzes va­ras iestāžu oficiālu paziņojumu, ka viņa lugu «Smieklī­gās daiļavas» turpmāk aizliegts izrādīt.

— Bendes gatavie! — de Moljēra kungs izgrūda, at­slīgdams krēslā. — Kurš to varēja izdarīt?

Jā, kurš gan varēja to izdarīt? Nav zināms. Klīda va­lodas, ka aizliegumu panācis kāds ievērojams un ietek­mīgs tādu salonu apmeklētājs kā de Rambuijē kundzei.

Tomēr, tiesa kas tiesa, uz Moljēra triecienu daiļavas atbildēja ar īsti varenu pretsitienu.

Atguvies Moljērs sāka pārdomāt, kas būtu darāms un kurp ar steigu jādodas, lai glābtu lugu. Francijā bija viens vienīgs cilvēks, kurš varēja vērst visu atkal par labu. Šai sarežģītajā gadījumā palīdzību varēja meklēt vienīgi pie viņa, bet, ak vai, šī cilvēka tobrīd, kā par spīti, Parīzē nebija.

Tad mans varonis nolēma vispirms nosūtīt lugu šim cilvēkam izskatīšanai. Un tūdaļ galvā sacerēja aizstā­vības runas uzmetumu:

«Jūsu majestāte! Tas, acīm redzot, ir pārpratums! «Daiļavas» — tā gluži vienkārši ir jautra komēdija… Jūsu majestāte kā cilvēks, kas apveltīts ar apbrīnojamu gaumi un smalku izpratni, bez šaubām, atļaus izrādīt šo uzjautrinošo nieciņu …»

Luga tika nosūtīta karalim izskatīšanai. Tomēr ener­ģiskais Mazās Burbonu pils direktors ķērās arī pie vir­knes citu pasākumu. Viņš apspriedās ar Madlēnu, atstei­dzās satrauktā trupa, Moljērs kaut kur aizbrauca ievākt ziņas un aizvest dāvanu, bet atgriezies izlēma, ka jāķe­ras pie vēl viena līdzekļa, lai atgūtu iespēju lugu izrādīt.

Dramaturgiem šis līdzeklis pazīstams jau sen, un tas ir tāds, ka autors, ar varu piespiests, ķeras pie sava sacerējuma apzinātas izkropļošanas. Ārkārtējs līdzeklis! Tā rīkojas ķirzakas, kas, notvertas aiz astes, nomet to un aizbēg. Jo ķirzaka zina, ka labāk dzīvot bez astes nekā zaudēt dzīvību.

Moljērs pamatoti sprieda: karaļa cenzori nezina, ka nekādi pārgrozījumi sacerējumā ne par matu neizmaina tā galveno nozīmi un ne mazākā mērā nepavājina tā nevēlamo ietekmi uz skatītāju.

Moljērs lugai nometa nevis asti, bet sākumu, atteik­damies no kādas ainas, un bez tam pielika spalvu arī citās lugas vietās, sabojādams tās iespēju robežās. Šī aina bija nepieciešama, un tās atmešana mazināja lu­gas kvalitāti, taču tās galvenajā būtībā neko nemai­nīja. Domājams, šajā ainā tika dotas ziņas par to, ka Madlona un Kato ir parīzietes, bet autora mērķis bija nomierināt cenzorus, uzsverot, ka abas jaunkundzes ir provincietes, kas nesen ieradušās Parīzē.

Kamēr viltīgais komediants prātoja, svītrodams savu lugu, Parīzē notika kaut kas nedzirdēts. Ne vien pašā pilsētā, bet arī desmit ljē attālumā no tās runāja vienīgi par «Smieklīgajām daiļavām». Slava pieklauvēja pie Moljēra kunga durvīm un vispirms parādījās kāda lite­rāta Someza izskatā. Tas salonos plosījās, pierādīdams, ka Moljērs gluži vienkārši ir plaģiators un turklāt tukšs un gaužām paviršs kumēdiņu taisītājs. Daudzi viņam piekrita.

— Viņš visu nozadzis abatam Depīraml — viesista­bās klaigāja literāti.

— Ak nē! — citi iebilda. — Šī farsa saturs nozagts itāliešiem!

Vēsts par aizliegumu vēl pielēja eļļu ugunij. Visi gribēja redzēt lugu, kurā izsmieti augstāko aprindu pār­stāvji — salonu apmeklētāji. Kamēr parīzieši dedzīgi strīdējās, apspriezdami jauno lugu, grāmatu tirgotājs de Liņs ieradās teātrī un pazemīgi lūdza izsniegt viņam rokraksta kopiju, ko viņš tomēr nedabūja. Vārdu sakot, katrs darbojās savā virzienā, un galu galā Moljēra vil­tīgie paņēmieni deva labus rezultātus.

Viņš atrada dažus aizstāvjus starp šīs pasaules vare­najiem, visai prasmīgi atsaucās uz to, ka meklēs aizstā­vību pie karaļa, un pēc pāris nedēļām komēdiju atļāva izrādīt — tikai ar labojumiem.

Trupā valdīja neaprakstāms prieks, bet Madlēna pa­čukstēja Moljēram vienu vienīgu frāzi:

— Dubultojiet cenas!

Praktiskajai Madlēnai bija taisnība. Teātra uzticamais barometrs — kase — rādīja vētru. Otrajā decembrī no­tika otrā izrāde, un teātris, kurš parasti ieņēma apmē­ram četrsimt livru par vakaru, šajā vakarā ienesa tūk­stoš četrsimt livru. Turpmāk notika tas pats. Moljērs sāka izrādīt «Daiļavas» kopā ar Korneija vai arī Ska- rona lugām, un ikreiz zāle bija izpārdota.

Jau pieminētais feļetonists 2ans Lorē savā dzejas va­lodā izdotajā «Avīzē» rakstīja, ka šī luga — tukša un ākstīga, taču, jāatzīstot, ārkārtīgi smieklīga:

Aiz smiekliem plīšu, jā, nudien, Un izsmējos reiz gana! Trīsdesmit sū tik maksa vien, Bet izsmiešanās traka!

Grāmatu tirgotājs un izdevējs Gijoms de Liņs savu mērķi sasniedza. Kaut kādā noslēpumainā kārtā viņam izdevās dabūt «Daiļavu» rokraksta kopiju, un viņš pa­ziņoja Moljēram, ka sākot lugu iespiest. Autoram nekas cits vairs neatlika kā piekrist izdošanai. Viņš uzrakstīja lugai priekšvārdu, kas sākās tā: «Ir tomēr dīvaini, ka cilvēku darbus iespiež, viņiem negribot!» Taču pa­tiesībā tas, ka lugu iespieda, nebūt nebija nepatīkami, īpaši tādēļ, ka lugas priekšvārds autoram nodrošināja iespēju izteikt dažas savas pārdomas par «Daiļavām».

Pēc Moljēra domām, daiļavām neesot jāapvainojas par šo lugu, jo tajā attēlotas vienīgi viņu smieklīgās at- darinātājas. Pasaulē taču līdzās labajam arvien uzrodo- ties muļķīgi pērtiķi… un tā joprojām. Bez tam Moljērs kautrīgi paziņoja, ka, rakstot šo lugu, neesot pārkāpis godīgas un pieļaujamas satīras robežas.

Jāšaubās, vai Moljērs ar savu priekšvārdu kādu pār­liecināja, un Parīzē atradās cilvēki, kuri iebilda, ka sa­tīra, kā jau katram skolotam cilvēkam zināms, patiesi mēdzot būt godīga, taču diezin vai pasaulē atradīšoties jel kāds cilvēks, kurš varas iestādēm iesniegtu pieļau­jamas satīras paraugu. Taču ļausim Moljēram aizstāvē­ties, kā viņš prot. Viņam tas nepieciešams, jo nu ir pil­nīgi skaidrs, ka ar «Daiļavu» pirmizrādi dramaturgs pievērsis sev visai lielu un ciešu uzmanību. Un Moljēra kungs turpmāk neatkarīgi no jebkura — pat savas paša gribas rīkojās tā, ka šī uzmanība ne mazākā mērā ne­atslāba.