De Moljera kunga dzīve

23. nodafa MAĢISKAIS KLAVESĪNS

Lūgto jaunumu aktieri saņēma, un 1666. gada sestajā augustā izrādīja jaunu Moljēra farsu «Ārsts pret paša gribu». Farss bija ļoti jauks, parīziešiem ārkārtīgi pa­tika un deva lieliskus ienākumus — ap septiņpadsmit tūkstošus livru sezonā. Taču Moljērs pats, plecus raus­tīdams, paziņoja, ka šis farss esot sīkums un blēņas, ka tagad esot jādomā nevis par farsiem, bet par to, ko varētu sagatavot lielajiem svētkiem, kādi decembrī bija paredzēti Senžermēnanlē. Te jāatzīmē kāds ievē­rojams notikums, kas norisinājās krietni pirms šiem svētkiem un pirms uzveduma «Ārsts pret paša gribu», tomēr tai pašā gadā.

Francijā tajā laikā pastāvēja kāda bērnu trupa, ko sauca par Kroņprinča komediantu trupu. To vadīja Re- zēna kundze, ērģelnieka Rezēna sieva. Kādu laiku trupa spēlēja provincē, bet tad parādījās Parīzē. Rezēna kundzes dzīvesbiedrs, acīm redzot, izcēlās ar apbrīno­jamām izgudrotāja spējām, un, licis tās īsti lietā, viņš galu galā izgudroja klavesīnu, kas pēc Rezēna izvēles varēja nospēlēt dažādus skaņdarbus bez jebkādas cil­vēka roku līdzdalības, vārdu sakot, maģisku klavesīnu. Pats par sevi saprotams, ka uz publiku šis burvju in­struments atstāja graujošu iespaidu, un tad tika pavē­lēts klavesīnu nodemonstrēt galmā, jo baumas par to bija sasniegušas arī karali.

Demonstrējumam bija bēdīgas sekas: izdzirdusi pir­mās patstāvīgi spēlējošā instrumenta skaņas, karaliene paģība. Karalis, kuru, acīm redzot, bija grūti pārsteigt ar apšaubāmiem brīnumiem, pavēlēja instrumentu at­vērt, un te nu, skatītāju pārsteiguma saucieniem ska­not, no klavesīna izvilka čokurā sarāvušos, nomocī­jušos un drausmīgi netīru puišeli, kurš bija spēlējis uz iekšējās klaviatūras.

Zēnu sauca Mišels Barons. Viņš bija mirušā Burgun- gas Viesnīcas komedianta Andrē Barona dēls un spēlēja Rezēna kundzes bērnu trupā. Pusaudži bija snieguši vai­rākas izrādes Palērojālā, pie kam visi ievēroja, ka trīs- padsmitgadīgais bārenis Barons apveltīts ar reti sasto­pamu skaistumu un bez tam ar vēl neredzētām aktiera dotībām.

Moljērs visiem paziņoja, ka zēns ir franču skatuves nākošā zvaigzne. Viņš izrāva Baronu no Rēzena kun­dzes rokām un pieņēma zēnu audzināt savā mājā. Iz­šķīries ar sievu un vairs ar viņu nesaistīts nekā citādi kā tikai ar kopējo dzīvokli un darbu teātrī, vientuļais un slimais direktors ārkārtīgi pieķērās talantīgajam pui­sēnam. Viņš to aprūpēja kā dēlu, centās labot zēna ne­valdāmo un izaicinošo raksturu un skoloja teātra māk­slā, īsā laikā gūdams ļoti lielus panākumus.

Barona uzturēšanos Moljēra mājās sarežģīja tas, ka Armanda sāka viņu nīst. Un bija grūti pateikt, kas tam par cēloni. Ļoti iespējams, ka te liela nozīme bija tam, ka Moljērs sāka Baronam rakstīt īpašu Mirtila lomu varoņpastorālē «Meliserta», ko Moljērs gatavoja karaļa svētkiem decembrī.

Šie svētki, kas tika nosaukti par «Mūzu baletu», sā­kās decembrī Senžermēnā. Lielais balets, kura libretu sarakstīja šīs nozares speciālists Isaks de Benserads, tika nodejots ar milzu panākumiem, sevišķi tāpēc, ka tajā atkal dejoja pats karalis, bet kopā ar viņu — La­vai jeras jaunkundze. Bet, kad pienāca «Melisertas» kārta, to izdevās nospēlēt tikai vienu reizi, tālākās iz­rādes izjauca Armanda un Barons. Pirms pašas «Meli­sertas» izrādes Armanda, galīgi satracināta vai nu par Barona nekautrīgo izturēšanos, vai arī par to, ka «Me­liserta» jutās atbīdīta otrajā vietā, saņemdama nelielo ganes Eroksenas lomu, iecirta Baronam pliķi.

Lepns kā pats velns, zēns aizdrāzās pie Moljēra un stingri paziņoja, ka iet prom no trupas. Moljērs gandrīz vai "raudāja, lūgdams viņu palikt, taču Barons nepiekā­pās, un direktoram tik tikko izdevās viņu pierunāt; lai neizjauc vismaz pirmizrādi un nospēlē Mirtilu. To Ba­rons bija ar mieru darīt, vienreiz nospēlēja, bet pēc tam viņam pietika drosmes doties pie karaļa, nosūdzot vi­ņam Armandu un lūgt atļauju aiziet no Moljēra trupas.

Karalis viņam to atļāva, un Barons atgriezās savā agrākajā dzīvē, proti, devās pie Rezēna kundzes.

Moljēru pārņēma neaprakstāmi sirdēsti. Nebija ar ko aizstāt Baronu Mirtila lomā. «Melisertu» vajadzēja noņemt no repertuāra, un Moljērs īsā lakā uzmeta tukšu un nenozīmīgu pastorāli «Koridons» ar visādiem dejo­jošiem čigāniem, burvjiem, dēmoniem un tamlīdzīgiem personāžiem. «Koridons» tika ietverts «Mūzu baletā», tomēr šo darbu glāba vienīgi tas, ka Lullī tam sacerēja ļoti jauku mūziku.

Bez «Koridona» Moljērs svētkos iesaistīja vēl trešo darbu — viencēliena komēdiju baletu «Sicīlietis jeb Mīlestības gleznotājs» un izrādīja to 1667. gada piek­tajā janvārī.

Pēc Senžermēnas svētkiem Moljērs iegūla, šoreiz sa­sirgdams visai nopietni: sākās plaušu asiņošana. Tad nu Moljēram tuvie cilvēki stipri uztraucās, un ārsti viņam lika nekavējoties braukt prom no Parīzes. Tas bija labs padoms. Moljēru aizveda uz laukiem un sāka pareizi ārstēt, liekot dzert daudz piena. Jūnijā izdevās viņu da­būt atkal uz kājām, tā ka viņš varēja atgriezties teātrī un vasaras sezonā spēlēt.