De Moljera kunga dzīve

5. noda|a PAR AUGSTU SLAVU DIEVAM

Slavenā Klermonas kolēģija Parīzē, vēlākais Luija Lielā licejs, patiesi nemaz neatgādināja draudzes skolu. Kolēģija atradās varenā Jēzus Ordeņa brāļu pārziņā, un ordeņa tēvi jezuīti darbu tajā bija ievirzījuši, var teikt, patiešām lieliski — «par augstu slavu dievam» —, tāpat kā visu, ko viņi darīja.

Kolēģijā, ko vadīja rektors tēvs Zakobs Dinē, mācījās ap divi tūkstoši zēnu un jaunekļu, muižnieki un bur- žuā, no kuriem trīs simti dzīvoja internātā, bet pārējie nāca no mājām. Jēzus Ordeņa vadībā mācījās Franci­jas zieds.

Svētie tēvi profesori lasīja klermoniešiem vēstures, antīkās literatūras, juridisko zinātņu, ķīmijas un fizikas, teoloģijas un filozofijas kursus un mācīja grieķu va­lodu. Par latīņu valodu nemaz nav ko runāt: Klermonas licejisti ne vien nemitīgi lasīja un studēja latīņu auto­rus, bet pārtraukuma stundās starp mācībām viņiem va­jadzēja sarunāties latīņu valodā. Saprotiet paši, ka tā­dos apstākļos bija iespējams iemācīties šo cilvēcei tik nozīmīgo valodu.

īpašs laiks bija ierādīts deju stundām. Citā laikā dzir­dēja šķindam floretes: franču jaunekļi mācījās rīkoties ar ieročiem, lai kaujaš laukā spētu aizstāvēt Francijas karaļa godu, bet divkaujās — paši savējo. Svinīgajos aktos Klermonas internāta iemītnieki izrādīja seno ro­miešu autoru lugas, visvairāk Publiju Terenciju un Se- neku.

Lūk, kādā mācību iestādē Luijs Krese nodeva savu mazdēlu. Poklēnarn, vecākajam, nepavisam nevajadzēja sūdzēties, ka viņa dēls, nākošais karaļa kambarsulai­nis, būtu nonācis sliktā sabiedrībā. Klermonas audzēkņu sarakstos bija milzums dižciltīgu vārdu, labākās muiž­nieku dzimtas savus dēlus sūtīja Klermonas licejā. Tajā laikā, kad Poklēns apguva zinību kursu kā eksterns, Klermonas kolēģijā mācījās trīs prinči; viens no tiem bija pats Armāns de Burbons, princis de Kontī, īstenais brālis kādam citam Burbonam — Luijam Kondē, Ange- nas hercogam, ko vēlāk iedēvēja par Lielo. Citiem vār­diem sakot, Poklēns mācījās kopā ar cilvēku, kura dzīs­lās ritēja karaļu asinis. Jau no tā vien var spriest, ka mācības Klermonas kolēģijā notika augstā līmenī.

Jāpiebilst, ka zilo asiņu pārstāvji bija nošķirti no bagāto buržuā dēliem, pie kuriem piederēja arī Zans Batists. Prinči un marķīzi dzīvoja liceja pansijā, viņiem bija pašiem savi kalpotāji, īpaši skolotāji, īpašas mā­cību stundas un atsevišķas zāles.

Bez tam jāpiezīmē, ka princis Kontī, kam vēlāk būs ievērojama loma mana nemierīgā varoņa dēkās, bija septiņus gadus jaunāks par Zanu Batistu, nonāca kolē­ģijā vēl gluži mazs un, protams, nekad nesastapās ar mūsu varoni.

Un tā nu Poklēns, jaunākais, sāka studēt Pļauta, Te- rencija un Lukrēcija darbus. Viņš izaudzēja matus līdz pleciem, kā to prasīja noteikumi, un trina savas platās bikses uz klases sola, dzīdams galvā latīņu valodu. Ta­pešu veikals pagaisa miglā. Mūsu varoni uzņēma sevī cita pasaule.

— Acīm redzot, liktenis tā lēmis, — Poklēns, vecā­kais, aizmigdams murmināja, — ko lai dara, atstāšu veikalu otrajam dēlam. Bet šis varbūt kļūs par advo­kātu vai notāru, vai par vēl ko citu.

Interesanti zināt, vai zēniskā aizraušanās ar teātri sholastā Batistā jau izplēnējusi? Ak vai, ne mazākā mērā! Brīvajās stundās, izrāvies no latīņu valodas žņau­giem, viņš, tāpat kā agrāk, devās uz Jauno Tiltu un te­ātriem, taču nu vairs nevis vectēva pavadībā, bet kopā ar dažiem Klermonas biedriem. Un savos kolēģijas ga­dos Batists pamatīgi iepazinās gan ar Purva, gan arī Burgundas Viesnīcas repertuāru. Viņš noskatījās Pjēra Korneija lugas — «Atraitne», «Karaļa lau­kums», «Galma galerija», kā arī viņa slaveno «Sidu», kas autoram sagādāja skaļu slavu un spalvas brāļu skaudību.

Taču ar to vēl nebija diezgan. Kad mācības licejā gāja uz beigām, Žans Batists iemanījās iekļūt ne vien teātra parterā vai ložā, bet arī aiz kulisēm, un tieši tur viņam gadījās iepazīšanās, kas bija viena no svarīgā­kajām viņa dzīvē. Jauneklis iepazinās ar kādu sievieti. Viņu sauca Madlēna Bežāra, un viņa bija aktrise, pie tam kādu laiku bija spēlējusi Purva teātrī. Madlēna bija sarkanmate, prata brīnišķīgi izturēties un pēc sava ai­cinājuma bija aktrise ar īstu, lielu talantu. Dedzīgā Rotrū dramaturģijas cienītāja Madlēna bija gudra, ar smalku gaumi, bez tam — un tas, protams, jāuzskata par lielu retumu — labi pārzināja literatūru un pati rak­stīja dzejas. Tādēļ nav nekāds brīnums, ka apburošā Parīzes aktrise pilnīgi savaldzināja Klermonas audzēkni, kurs bija četrus gadus jaunāks par viņu. Interesanti at­zīmēt, ka Madlēna savukārt nebija vienaldzīga pret Zanu Batistu.

Tātad mācības kolēģijā turpinājās piecus gadus, no­slēdzoties ar filozofijas studijām, kas — varētu sacīt — bija augstākā virsotne. Visus šos piecus gadus Zans Batists cītīgi mācījās, atlicinādams laiku teātrim.

Vai mans varonis šai kolēģijā kļuva par izglītotu cil­vēku? Esmu pārliecināts, ka nevienā mācību iestādē nav iespējams kļūt par izglītotu cilvēku. Taču jebkurā labi nostādītā mācību iestādē var kļūt par disciplinētu cil­vēku un apgūt iemaņas, kas noderēs nākotnē, kad cii- vēks ārpus mācību iestādes sienam sāks sevi izglītot pats.

Jā gan, Klermonas kolēģijā Žanu Batistu pieradināja pie disciplīnas, iemācīja cienīt zinātnes un parādīja ceļu uz tām. Koledžu beidzot, un tas notika 1639. gadā, jaunekļa galvā nebija nekas daudz labāks par draudzes skolas mistrojumu. Viņa prāts, Mefistofeļa vārdiem ru­nājot, bija iespīlēts spāniešu zābakos.

Mācīdamies licejā, Poklēns iedraudzējās ar kādu Ša- pelu, svarīga finansu ierēdņa un ārkārtīgi bagāta cil­vēka Luiljē ārlaulības dēlu, un sāka apciemot viņu mā­jās. Tajā gadā, kad mūsu klermonieši beidza kolēģiju, Luiljē mājā uzradās un kā dārgs viesis apmetās kāds lielisks cilvēks. Viņu sauca Pjērs Hasendi.

Provansietis profesors Hasendi bija ieguvis nopietnu izglītību. Viņam bija tik daudz zināšanu, ka to pietiktu desmit cilvēkiem. Profesors Hasendi bija retorikas pa­sniedzējs, teicams vēsturnieks, ar plašām zināšanām filozofijā, fizikā un matemātikā. Viņa zināšanu apjoms, kaut vai matemātikas nozarē, bija tik plašs, ka viņam, piemēram, piedāvāja katedru Karaliskajā kolēģijā. Taču, atgādinu vēlreiz, Pjērs Hasendi nebija matemā­tiķis vien.

Būdams cilvēks ar asu un nemierīgu prātu, Hasendi savas studijas bija sācis ar paša slavenākā senatnes filo­zofa peripatētiķa Aristoteļa studēšanu un, dziļi apguvis viņa mācību, tikpat dziļi sāka to nīst. Pēc tam, iepazi­nis dižo ķeceri poli Nikolaju Koperniku, kurš savā mā­cībā visai pasaulei pasludināja, ka senie filozofi maldī­jušies, uzskatīdami, ka Zeme ir nekustīgs Visuma centrs, Pjērs Hasendi no visas sirds iemīlēja Koperniku.

Hasendi bija savaldzinājis izcilais domātājs Džordano Bruno, kuru 1600. gadā sadedzināja sārtā par viņa ap­galvojumu, ka Visums ir Bezgalīgs un tajā ir daudz pasauļu.

Hasendi no visas sirds aizstāvēja ģeniālo fiziķi Gali- leju, kuru piespieda uzlikt roku uz Evaņģēlija un at­teikties no savas pārliecības, ka Zeme griežas.

Visi, kas uzdrošinājās uzbrukt Aristoteļa vai arī vē­lāko sholastu filozofiskajai mācībai, Hasendi personā atrada visuzticamāko domu biedru. Viņš lieliski pazina francūža Pjēra de Larama mācību, kurš uzbruka Aristo­teļa mācībai un tika nogalināts Bērtuļa naktī. Viņš labi saprata spānieti Huanu Luisu Vivesu, kurš grāva sho- lastisko filozofiju, kā arī angli Frensisu Bekonu, Veru- lamas baronu, kurš savu darbu «Lielā atdzimšana» uz­rakstīja pret Aristoteli. Visus jau nav iespējams uzskai­tīt!

Pec dabas profesors Hasendi bija jaunu ceļu meklē­tājs, dievināja domu skaidrību un vienkāršību, bez­galīgi ticēja pieredzei un augstu vērtēja eksperi­mentus.

Tā visa pamatu pamats bija viņa paša filozofiskā mā­cība. Šo mācību Hasendi bija pārņēmis no tās pašas sir­mās senatnes filozofa Epikūra, kurš dzīvoja gadus trīs­simt pirms mūsu ēras.

Ja filozofam Epikūram jautātu:

«Kā tad skan jūsu mācības formulējums?» — jādomā, filozofs būtu atbildējis šādi:

«Pēc kā tiecas katra dzīva būtne? Katra dzīva būtne tiecas pēc baudas. Kāpēc? Tāpēc, ka bauda ir augstā­kais labums. Tādēļ dzīvojiet saprātīgi — tiecieties pēc pastāvīgas baudas!»

Pjēram Hasendi šī Epikūra formula bija ļoti pa prā­tam, un laika gaitā viņš izveidoja pats savējo.

— Vienīgais, kas ir iedzimts cilvēkiem, — Hasendi saviem skolniekiem teica, plūkādams smailo zinātnieka bārdiņu, — tā ir mīlestība pašam pret sevi. Un katra cilvēka dzīves mērķis ir laime! No kādiem elementiem tad laime sastāv? — filozofs vaicāja, acīm zibot. — Ti­kai no diviem, kungi, tikai no diviem: no dvēseles miera un veselas, miesas. Kā saglabāt veselību, jums pateiks kurš katrs labs ārsts. Bet, kā iegūt dvēseles mieru, jums pateikšu es: nedariet, mani bērni, noziegumus, tad jums nebūs ne sirdsapziņas pārmetumu, ne nožēlu, bet cil­vēku nelaimīgu padara vienīgi tie.

Epikūrietis Hasendi savu zinātnieka karjeru sāka, laizdams klajā plašu apcerējumu, kurā pierādīja Aris­toteļa astronomijas un fizikas absolūto nelietderību un aizstāvēja manā stāstā reiz jau pieminētā Kopernika teoriju. Šis bezgala interesantais apcerējums tomēr palika nepabeigts. Ja profesoram pavaicātu, kādēļ tā noticis, man tā vien šķiet, ka viņš atbildētu tāpat, kā

Krizals, kadas nākošās Moljēra komēdijas varonis, atbildēja pārmērīgi mācītai sievietei Filamintai:

Kg? Mūsu miesa — mēsli?

Tas nu teikts par traku!

Nē, sirdi man bezgala miji

Ir mēsli šie, to gan es saku!

«Aristoteļa dēļ, cienītie kungi, es nevēlos sēdēt cie­tumā,» būtu teicis Hasendi.

Un patiešām, kad šos mēslus, jūsu miesu, ieliks cie­tumā, tad jājautā, kā gan tur klāsies jūsu filozofiskajam garam.

Vārdu sakot, Hasendi pie laika meta mieru, darbu par Aristoteli vairs nemēģināja pabeigt un nodevās citiem darbiem. Sis epikūrietis pārāk mīlēja dzīvi, bet Parīzes parlamenta 1624. gada lēmums vēl bija itin svaigs. Lieta tāda, ka visās tā laika zinību fakultātēs Aristotelis bija, ja tā var teikt, kanonizēts un parlamenta lēmumā gluži nepārprotami bija runa par nāves sodu katram, kurš uz­drošinātos uzbrukt Aristotelim un viņa sekotājiem.

Un tā nu, izvairījies no lielām nepatikšanām, apce­ļojis Beļģiju un Holandi, uzrakstījis virkni nozīmīgu darbu, Hasendi nonāca Parīzē pie sava senā paziņas Luiljē.

Luiljē bija prātīgs vīrs un griezās pie profesora ar lū­gumu — nolasīt viņa dēlam Sapeļam zinātņu kursus pri­vātā kārtā. Un, tā kā Luiljē bija ne vien saprātīgs, bet arī plaša vēriena cilvēks, tad viņš Sapeļam atļāva sa­pulcināt veselu grupu jauniešu, kuri tad kopā ar viņu klausījās Hasendi lekcijas.

Sajā grupā ietilpa: Sapels, mūsu Zans Batists, bez tam kāds Bernjē, jauns cilvēks ar lielu slieksmi uz da­baszinātnēm, vēlāk slavens Austrumu apceļotājs, kurš Parīzē tika iesaukts par Lielo Mogolu, un, beidzot, kāda šajā pulciņā gluži oriģināla persona. Sis pēdējais bija vecāks par pārējiem, nebija klermonietis, bet nesen karā ievainots gvardes virsnieks, dzērājs, duelants, as­prātis, donžuāns un diezgan talantīgs iesācējs drama­turģijā. Vēl mācīdamies retorikas klasē Bovē pilsētas koledžā, viņš bija sacerējis interesantu lugu «Apmuļ­ķotais pedants», kurā notēloja koledžas direktoru Zanu Granžē. Gvardu sauca Sirano de Beržeraks.

Un tā nu visa šī kompānija, sasēdusies greznajā Luiljē istabā, kāri klausījās Pjēra Hasendi dedzīgās runas. Lūk, kurš noslīpēja manu varoni! Šis provansietis ar kaislību izvagoto seju! No viņa 2ans Batists saņēma mantojumā Epikūra triumfējošo filozofiju un milzumu nopietnu zināšanu dabaszinībās. Vaska sveču burvī­gajā gaismā Hasendi pamodināja viņā mīlestību pret skaidriem un precīziem spriedumiem, naidu pret sho­lastiķu, cieņu pret eksperimentu un nicināšanu pret lie­kulību un ārišķību.

Un pienāca diena, kad lekcijas gan Klermonas ko­ledžā, gan pie Hasendi bija beigušās. Mans varonis bija kļuvis par pieaugušu cilvēku.

— Papūlies aizbraukt uz Orleānu, — Poklēns, vecā­kais, teica Klermonas koledžu beigušajam dēlam, — un nokārtot eksāmenu juridiskajā fakultātē. Iegūsti zināt­nisko grādu. Esi tik labs un neizkrīti, jo tavai skološanai izšķiests krietni daudz naudas.

Žans Batists devās uz Orleānu, lai iegūtu jurista dip­lomu. Skaidri nezinu, vai viņš Orleānā uzturējās ilgu laiku un tieši kad tas bija. Acīm redzot, tas būs bijis 1641. gada pašā sākumā.

Viens no neskaitāmajiem ienaidniekiem, kuri neie­redzēja manu varoni, daudzus gadus vēlāk apgalvoja, ka Orleānā katrs ēzelis varējis iegūt zinātnisko grādu, ja vien šim ēzelim turējusies nauda. Tā tomēr nav tais­nība. Ēzelis-grāda neiegūs,,un mans varonis arī ne ma­zākajā mērā nelīdzinājās ēzelim.

Tiesa gan, daži jauni dzīvespriecīgi puiši, kas bija braukuši uz Orleānu kārtot eksāmenus, gvelza, ka esot ieradušies universitātē vakarā, pamodinājuši profesorus, tie žāvādamies uzmaukuši virs notaukotajām naktsmi- cēm savas zinātnieku cepures un turpat uz vietas šos noeksaminējuši un piešķīruši grādu. Tomēr iespējams gan, ka puiši melsa niekus.

Lai kāda kārtība valdīja Orleānā, tomēr ir noteikti zi­nāms, ka 2ans Batists tiesību licenciāta grādu ieguva.

Un nu zēna ar krokoto apkaklīti vairs nav, nav arī sholasta ar gariem matiem. Manā priekšā stāv jauns vīrietis. Viņa galvu sedz gaišas parūkas mākslīgās sprogas.

Es kāri aplūkoju šo cilvēku.

Viņš ir vidēja auguma, pakumps, ar iekritušām krū­tīm. Melnīgsnējā sejā ar lieliem vaigu kauliem acis iegūlušas tālu viena no otras, zods smails, bet deguns v plats un plakans. Vārdu sakot, viņš ir gaužām neglīts. Taču viņa acis ir ievērības cienīgas. Es tajās lasu dī­vainu, mūžam nedziestošu dzēlīgu smīnu un tajā pašā laikā tādu kā mūžīgu izbrīnu par apkārtējo pasauli. Šajās acīs pavīd kaut kas baudkārs, šķietami sievišķīgs, bet pašos dziļumos atspoguļojas apslēpts sagurums. Nu­dien, šajā divdesmitgadīgajā jauneklī slēpjas kāds tārps un jau tagad viņu grauž.

Šis cilvēks stostās un runādams nepareizi elpo.

Es nomanu, viņš ir ātras dabas. Viņam mēdz krasi mainīties noskaņojums. Šis jaunais cilvēks viegli pār- sviežas no jautrības uz smagām pārdomām. Viņš sa­skata cilvēkos smieklīgo un labprāt par to pazobojas.

Palaikam viņš kļūst nepiesardzīgi atklāts. Citkārt at­kal cenšas būt noslēgts un viltīgs. Brītiņu viņš ir neprā­tīgi drosmīgs, taču spēj tūdaļ būt nenoteikts un bailīgs. Ak, ticiet man, ar šādām īpašībām viņam būs grūts mūžs un viņš iemantos daudz ienaidnieku!

Taču lai viņš dodas dzīvē!