De Moljera kunga dzīve

28. nodala ĒĢIPTIETIS PARVĒRSAS NEPTŪNĀ, NEPTŪNS — APOLONĀ, BET APOLONS — LUIJĀ

1670. gada sākumā karalis pavēlēja sarīkot Senžer- menanlē svinīgus svētkus un nosaukt tos par «Karalisko divertismentu».

Sakarā ar to trīsdesmitajā janvārī karaļa trupa ar Moljēru priekšgalā ieradās Senžermēnā, lai tur spēlētu pieccēlienu komēdiju — baletu, kas saucās «Cildenie mīlētāji», tās sižetu Moljēram bija ieteicis karalis/Spo­žajā komēdijā un intermēdijās darbojās ne vien prin­ceses, karavadoņi un priesteri, bet arī nimfas, tritoni, voltižētāji uz koka zirgiem un pat diezin kādas dejojo­šas statujas.

Pats Moljērs «Mīlētājos» spēlēja galma ākstu Kliti- dasu, bet baleta priekšnesumos piedalījās daudzi galma kavalieri. Sēdēdami uz klintīm, viņi tēloja jūras dievus un tritonus, pie tam šai ziņā izcilas spējas parādīja grāfs d'Armanjaks, marķīzs de Vilruā, brāļi Žengani, vecākais un jaunākais, kā arī daudzi citi. Taurēm gran- dot un pērļu gliemežvākiem klabot, no dzelmes iznira jūras dievs Neptūns, un visi tajā pazina karali. Pēc tam, divertismenta turpinājumā, karalis pārģērbās un pēdējā intermēdijā bengālisko uguņu gaismā parādījās saules dieva Apolona izskatā. Apolons dejoja, galminiekiem jūsmīgi sačukstoties.

Viss norisinājās neparasti gludi, un šķita, arī nāko­šajās izpriecu dienās nerimsies cildinošās atsauksmes par karali, pēc tam plūstin plūdīs izsmalcinātas dzejas un dāmas tvīks, stāstīdamas, cik valdzinošs bijis ka­ralis grieķu tērpā. Taču nāca gluži neparedzēts starp­gadījums, kas ārkārtīgi sarūgtināja de Moljēra kungu.

Nākošajā dienā pēc pirmās izrādes šīs aizkustinošās at­sauksmes par karaļa dejošanu pēkšņi sāka apsīkt un drīz vien noklusa pavisam. Galma žurnālā nebija ne vārda par to, ka izrādē piedalījies karalis. Un vēl pēc pāris dienām augstāk stāvošie galminieki uz naivu cil­vēku vaicājumiem, kā jūtoties karalis pēc uzstāšanās teātrī, strupi atteica:

— Viņa majestāte izrādē nepiedalījās.

Viss noskaidrojās ļoti ātri. Izrādījās, ka tūliņ pēc iz­rādes karalim bija nonākusi rokās Rasina tikko uzrak­stītā traģēdija «Britaniks», kurā, starp citu, ir arī šādas par Romas imperatoru Nēronu teiktas rindas:

Viņš izrādēs cēli uzstājas romiešu priekšā, Likdams teātri dimdināt balsij,

Un skandina dzejoļus tur, un vēlas, lai visi tos slavē, Kamēr kareivji, pavēlei klausot, aplaudē viņam, cik spēka …

Tas arī ir viss. Taču, tiklīdz Luijs XIV šo vietu bija izlasījis, viņš sayu uzstāšanos teātrī nekavējoties pār­trauca.

— Kaut viņu nelabais, to Zanu Rasinu! — Palērojāla direktors sēca klepodams un spļaudīdamies.

Kad Senžermēnas svētki beidzās, Moljērs nodevās rūpēm par kārtējo vasaras sezonu. Aprīlī, aiziedams pensijā, trupu pameta klibais Luī Bežārs, iesaukts par Aso. Klibais aktieris bija nostrādājis kopā ar Moljēru divdesmit piecus gadus. Viņš iesāka, vēl būdams zēns, un kopā ar Moljēru bija pa dienvidu ceļiem saules svelmē soļojis pakaļ vēršu pajūgiem un spēlējis jaunus komiskus sulaiņus. Savu aktiera gaitu beigās viņš kļuva slavens, «Skopulī» nepārspējami tēlodams blēdīgo sulaini Laflešu — «klibo velnu», kā izsakās Harpagons. Luī Asais bija noguris, un trupa Moljēra vadībā svi­nīgā sanāksmē uzrakstīja aktu, ar kuru apliecināja, ka trupa, kamēr vien tā pastāvēs, apņemas Luī Bežāram maksāt gadā tūkstoš livru lielu mūža pensiju. Tā nu Luī Asais aizgāja atpūtā.

Lai papildinātu trupu, Moljērs uzaicināja divus pro­vinces aktierus, vīru un sievu. Zans Pitels, citā vārdā Bovāls, savu karjeru sāka ar sveču izdzēsēja amatu un tikai vēlāk kļuva par aktieri. Viņa sieva Zanna de Bo- vāla traģēdijās tēloja karalieņu lomas, bet komēdijās — subretes. Moljēram bija jāpatērē daudz spēka, kamēr laulātais pāris apguva viņa sistēmu un atbrīvojās no provinciālām manierēm uz skatuves.

Visam tūkstoš sešsimt septiņdesmitajam gadam va­jadzēja paiet vienā vienīgā līksmībā un svētkos karaļa dažādajās rezidencēs. Šo nemitīgo izpriecu virkni uz īsu laiciņu pārtrauca bēdīgs notikums: neveiksmīgā ārsta Valo rokās nomira Orleānas hercoga sieva An- rieta. Galms ietērpās sēru drānās, sprediķotājs Bosjē pie nelaiķes kapa teica ūdeņainu, krāšņām frāzēm piebār­stītu runu, kas galminieku acīs izvilināja asaras. Sēras beidzās tieši tajā dienā, kad pēc etiķetes pieklājas, un atkal atsākās svētki. Šamboras mežos ieskanējās ragi, un galms jāja medībās. Moljērs un Lullī — komponists, kura slava un spēks galmā pašlaik strauji pieauga, — saņēma pavēli sarakstīt Šamboras svētkiem jautru mu­zikālu komēdiju, taču ar stingru prasību, lai lugā tiktu parādīti turki.

Iemesls bija tas, ka iepriekšējā gada rudenī karalis bija Versaļā pieņēmis turku deputāciju, ko vadīja kāds Solimana aga. Pieņemšana tika organizēta šādi: vis­pirms turkiem lika ļoti ilgi gaidīt un beidzot viņus pie­ņēma neiedomājami grezni iekārtotajā Jaunās Pils Ga­lerijā. Karalis sēdēja tronī, un tam mugurā bija tērps, kas izšūts ar briljantiem četrpadsmit miljonu livru vērtībā. «

Taču pieredzējušais diplomāts Solimana aga pār­steidza franču galmu daudz lielākā mērā, nekā bija pa­redzēts pārsteigt viņu pašu. Solimans rādīja tādu seju, it kā Turcijā visi valkātu tērpus, ko rotā briljanti par četrpadsmit miljoniem livru. Vārdu sakot, viltīgie turki nemaz nesamulsa.

Karalim turku delegācijas izturēšanās nepatika, un galminieki, pieraduši ievērot katru niecīgāko izmaiņu valdnieka sejā, veselu gadu izsmēja turkus kā mācē­dami. Tādēļ arī komponistam un dramaturgam bija uz­dots katrā ziņā iepīt lugā komisku ainu ar turkiem. Au­toriem par konsultantu iecēla kavalieri Loranu dArvjē, kurš bija uzturējies Austrumos un kuram vajadzēja abus iepazīstināt ar turku paražām un tikumiem. Mol­jērs, Lullī un dArvjē devās uz Oteiju un sastādīja lugas plānu. Jāteic, ka Moljērs strādāja ar mazliet ne­skaidru, varbūt pat smagu izjūtu. Viņš sāka saprast, ka topošajā izrādē par galveno tiks atzīta muzikālā un ba­leta daļa, kamēr viņa dramaturģiskā daļa atvirzīsies ot­rajā plāksnē. Viņš sāka baidīties no Lullī spēka un ietekmes, zinādams, cik milzīgu iespaidu uz karali at­stāj Džovani Batista mūzika.

Tā tika uzrakstīts «Pilsonis muižniekos». Šai lugā bija parādīts kāds buržuā Zurdēns, ko bija apsēdusi vilinoša iedoma — kļūt par aristokrātu un pilnīgi iesakņoties augstākajā sabiedrībā. Moljēra iecere bija nozīmīga un asprātīga. Bez Zurdēna lugā darbojās marķīzs Dorants, pie kam jau iepriekš varēja nešaubīties, ka aristokrātu naids pret Moljēru sasniegs galējo robežu, jo Dorants jau bija notēlots kā pavisam nekrietns blēdis, bet viņa mīļotā, marķīze Dorimena, labākajā gadījumā bija ap­šaubāma persona.

Bet kā tad ar pasūtītajiem turkiem? Turki bija. Ap­muļķoto Zurdēnu iesvētīja neesošajā mamamuša amatā, Zurdēns tika parādīts uz skatuves ar noskūtu galvu; mūzikai skanot, iznāca turki, starp tiem arī muftijs, kam pie galvassegas bija piestiprinātas degošas sveces. Šai ceremonijā turki ākstījās kā negudri, te noslīga uz ce­ļiem, te cēlās kājās un nez kādēļ auroja «hu-hu-hu». Arī Zurdēnam pavēlēja notupties uz ceļiem, lika tam uz muguras Korānu un tā joprojām. Vispār jāteic, ka manī gan lugas daļa, kurā darbojās turki, neizraisa ne mazāko sajūsmu. Tomēr es došu iespēju citiem spriest par to, vai ir kaut kas asprātīgs kaut vai tajā astoņu rin­diņu pantā, ar kuru muftijs griežas pie Zurdēna. Šai astoņrindē sajaukti kopā portugāļu, spāņu, itāliešu vārdi, pie tam darbības vārdi nez kādēļ (jādomā, lai iz­klausītos jocīgāk) lietoti nenoteiksmē.

Ja tu varēt, Tu atbildēt. Ja nevarēt, Klusēt, klusēt, Es ir muftijs. Bet kas gan tāds ir tu? Nevarēt saprast? Klusēt, klusēt.

Vārdu sakot, es gan neteiktu paldies ne kavalierim Lorānam d'Arvjē par viņa padomiem, ne galmam par tā doto uzdevumu, ne arī pārmērīgi sagurušajam un satrauktajam Moljēram — par intermēdijas sacerēšanu, kas samaitā labu lugu.

«Pilsonis» Šamborā tika pirmoreiz uzvests 1670. gada četrpadsmitajā oktobrī, bet Moljēru pēc izrādes pār­ņēma melnas šausmas: karalis par lugu neteica ne puš­plēsta vārdiņa. Svinīgo vakariņu laikā pēc izrādes apkal­podams karali kā kambarsulainis, Moljērs jutās ne dzīvs, ne miris. Karaļa klusēšana tūdaļ izraisīja visai jūtamas sekas. Nu vairs nebija neviena, kurš nenopulgotu Mol­jēra lugu (protams, ne jau karaļa klātbūtnē).

— Kungi, sakiet jel lūdzami, — kāds no galminie­kiem iesaucās, — ko nozīmē visas šīs blēņas, visi šie «galaba, babalalu un balaba», ko klaigā turki? Kas tas īsti ir?

— Tās ir muļķības, — viņam atbildēja, — jūsu Mol­jērs ir galīgi izrakstījies, laiks viņam atņemt teātri.

Ak vai! Jāatzīst vien ir, ka šie «balaba» patiešām neko nenozīmēja un tajos nebija nekā uzjautrinoša.

Sešpadsmitajā oktobrī notika otra izrāde, un to atkal noskatījās karalis. Kad izrāde bija beigusies, viņš pa­sauca Moljēru.

— Gribēju jums teikt par jūsu lugu, Moljēr, — ka­ralis iesāka.

«Nu, nogalini mani!» katrs varēja izlasīt Moljēra acīs.

— Pēc pirmizrādes es jums neko netiku teicis, jo man vēl nebija nobriedis spriedums par to. Jūsu aktieri spēlē pārāk labi. Toties tagad es redzu, ka esat uzrak­stījis lielisku lugu un neviena no jūsu lugām man nav sniegusi tik lielu baudījumu kā šī.

Tiklīdz karalis Moljēru atlaida, viņu aplenca visi galminieki un sāka lugu celt vai debesīs. Varēja vērot, ka vairāk par visiem viņu slavēja tas, kurš iepriekšējā dienā bija teicis, ka Moljērs esot izrakstījies. Lūk, viņa izteikumi vārds vārdā:

— Moljērs ir vienreizējs! — viņš sacīja. — Nudien, visam, ko viņš raksta, piemīt neparasts komiskuma spēks! Viņš, kungi, tālu pārspēj antīkos autorus!

Komēdiju atkārtoti izrādīja Šamborā, pēc tam Sen- žermēnā, bet novembra beigās Moljērs to sāka rādīt Palērojālā, kur tā guva lielus panākumus un 1670. gada sezonā deva vairāk par divdesmit četriem tūkstošiem livru, tā šajā gadā ienākumu ziņā izvirzoties pirmajā vietā. Pēdējā vietā šajā ziņā palika «Ārsts pret paša gribu», dodot kasei smieklīgu summu — simt deviņdes­mit livru.

Tūkstoš sešsimt septiņdesmitais gads līdz ar citiem no­tikumiem atnesa arī šādu: savā astoņdesmitajā mūža gadā nomira Bežāra atraitne, dzimusi Ervē, Madlēnas māte, kas bija rakstījusi dīvainos aktus. Viņa bija viens no tiem nedaudzajiem cilvēkiem, kas zināja Armandas dzimšanas noslēpumu un aiznesa to sev līdzi kapā.

Nāca vēl viena nāve un izrāva no Burgundas Vies­nīcas aktieru rindām dižo Dezeiji.

Šai pašā gadā presē parādījās slavenā paskvila par Moljēru «Hipohondriķis Elomirs». Šī sacerējuma autors bija Lebulanžē de Šaliss. «Elomirā» bija uzvandīta un noķengāta visa Moljēra dzīve un darbība. Jau virs­rakstā liktais vā^rds «hipohondriķis» norāda, cik ļoti autors ienīdis Moljēru, un saturs liecina, ka daudzi fakti no Moljēra dzīves viņam bijuši labi zināmi. Mol­jērs ar šo sacerējumu, bez šaubām, iepazinās, taču ne ar ko un nekur netika atbildējis tā autoram.

Šī gada pfiecīgo notikumu es tīšuprāt atstāju uz bei­gām: lieldienās pēc četru gadu klaiņošanas pa provinci pie Moljēra ieradās septiņpadsmit gadus vecais Barons, kļuvis vīrišķīgāks un izvērties par īstu skaistuli. Mol­jērs viņu nekavējoties pieņēma trupā, piešķīra pilnu aktiera paju un Domiciāna lomu Pjēra Korneija «Titā un Berenikē». Šī luga pēc izrāžu skaita un ienākumiem ieņēma otro vietu aiz «Pilsoņa».