De Moljera kunga dzīve

6. nodaļa MAZ TICAMI PIEDZĪVOJUMI

Mūsu aprakstītais laika posms Francijā bija īsti vēt­rains. Dzīve likās klusa vienīgi Klermonas koledžā vai tēva veikalā.

Franciju bija satricinājuši ārējie kari un iekšējās ju­kas, un tas turpinājās jau daudzus gadus. Pašā 1642. gada sākumā karalis Luijs XIII un visvarenais Francijas faktiskais valdnieks kardināls un hercogs Ar- māns Rišeljē devās uz dienvidiem pie karaspēka, lai at­ņemtu spāniešiem Rusijonas provinci.

Karaļa tapsētāji (viņi bija vairāki) izpildīja dienestu valdnieka namā pa kārtai, pie kam Poklēna, vecākā, reize iekrita pavasara mēnešos: aprīlī, maijā un jūnijā. Tā kā 1642. gadā komerciāli darījumi Poklēnu, vecāko, . aizkavēja Parīzē, viņš nolēma darbā uz karaļa mītni savā vietā sūtīt vecāko dēlu. Poklēns, bez šaubām, prā­toja Žanu Batistu pieradināt pie galma dzīves.

Dēls uzklausīja tēva pavēli un agrā pavasarī devās uz valsts dienvidiem. Bet tur mans varonis tūliņ nozuda noslēpumainā tumsā, un neviens nezina, kas īsti dienvi­dos ar viņu notika. Tomēr izplatījās baumas, it kā Žans Batists esot iejaukts kādā dīvainā dēkā.

Kardinālu Rišeljē, kam bija neierobežota vara pār ne­apdāvināto vāja rakstura karali Luiju XIII, neieredzēja loti daudzi franču aristokrātijas pārstāvji.

1642. gadā tika noorganizēta sazvērestība pret kar­dinālu Rišeljē, un par šīs sazvērestības vadoni kļuva jaunais marķīzs Senmarss. Pieredzējušais politiķis Ri­šeljē šo sazvērestību atklāja. Kaut gan Senmarss bau­dīja karaļa labvēlību, bija nolemts marķīzu arestēt, ap­vainojot valsts nodevībā — sakaros ar Spāniju.

Stāsta, ka naktī no divpadsmitā uz trīspadsmito jūniju kādā no dienvidu pilsētām Senmarsam pienācis klāt nepazīstams jauns cilvēks un iespiedis kavalierim rokā zīmīti. Nošķīries -no pārējiem galminiekiem, Senmarss drebošā lāpas gaismā izlasījis īso vēstulīti un steidzies meklēt glābiņu. Zīmītē bijis rakstīts: «Jūsu dzīvība briesmās.» Paraksta neesot bijis.

Šo zīmīti esot uzrakstījis un nodevis jaunais galma kambarsulainis Poklēns, cēlsirdīgi vēlēdamies glābt Sen- marsu no drošas nāves. Taču šis brīdinājums Senmarsa bojā eju tikai novilcināja. Viņš veltīgi meklēja patvē­rumu. Nelīdzēja slēpšanās savas mīļākās Siuzaka kun­dzes gultā. Senmarsu sagūstīja jau nākošajā dienā un drīz vien sodīja ar nāvi. Un pēc simt astoņdesmit čet­riem gadiem rakstnieks Alfrēds de Viņī padarīja nemir­stīgu viņa piemiņu romānā, bet piecdesmit vienu gadu pēc de Viņī slavenais «Fausta» komponists Guno — operā.

Daži tomēr apgalvo, ka atgadījuma ar zīmīti nemaz neesot bijis, ka Senmarsa lietā Žanam Batistam neesot bijis nekādas lomas, viņš esot klusi un rūpīgi pildījis savus karaļa sulaiņa pienākumus, nejaukdamies tur, kur viņam jaukties neklājas. Tādā gadījumā tomēr paliek mazliet neskaidrs, kurš un kādā nolūkā izdomājis šo notikumu ar zīmīti.

Jūnija beigās karalis uzturējās Monfrenē dažu ljē at­tālumā no Nimas, un te nu atgadījās otra dēka, kurai, kā lasītājs redzēs, mūsu varoņa dzīvē būs daudz lielāka nozīme nekā notikumam ar nelaimīgo Senmarsu. Tieši Monfrenē, kur atradās dziedinoši avoti, karaļa kambar­sulainim pašlaik beidzās vai arī jau bija beidzies šī gada dienesta laiks — un viņš sastapās ar savu paziņu Madlēnu Bežāru, no kuras kādu laiku bija šķirts. Ak­trise braukāja apkārt, spēlēdama kādā ceļojošā trupā. Nav droši zināms, kad kambarsulainis atstāja karaļa svītu. Taču vienu gan var apgalvot, ka tūliņ pēc die­nesta beigām, proti, 1642. gadā jūlijā, viņš Parīzē nav atgriezies, bet kādu laiku ceļojis pa dienvidiem un, kā apliecina cilvēki, kas par viņu interesējās, uzturējies aizdomīgi tuvu Bežāra kundzei. Lai būtu kā būdams, taču 1642. gada rudenī Poklēns atgriezās galvaspilsētā un ziņoja tēvam, ka savu dienestu izpildījis.

Tēvs apvaicājās, ko viņa mantinieks domā darīt tā­lāk. Zans Batists atbildēja, ka gribot papildināties ju­risprudencē. Tad, cik man zināms, Zans Batists apmetās uz dzīvi šķirti no tēva — un pilsētā izplatījās valodas, ka Poklēna vecākais dēls vai nu jau esot advokāts, vai arī gatavojoties par tādu kļūt.

Ārkārtīgi pārsteigts justos katrs, kam ienāktu prātā pasekot, kā jaunais Poklēns gatavojas advokāta dar­bam. Neviens gan nebūs dzirdējis, ka advokātus apmā­cītu Jaunā Tilta šarlatāni! Atstājis tiesību zinātņu grā­matas savā dzīvoklī, Zans Batists, tēvam nezinot, iera­dās kādā no šarlatānu trupām un sāka lūgt, lai viņu pie­ņem, vienalga, kādai lomai, kaut vai par izsaucēju, kurš aicina tautu uz izrādi. Lūk, tādas bija nodarbības tiesību zinātnēs!

Zana Batista ienaidnieki, bet tādu viņam bija atliku likām, vēlāk ļauni smējās, stāstīdami, ka mans varonis esot tirdzniecības kvartālā uz ielas ākstījies kā netīrs kumēdiņu rādītājs un pūlim par uzjautrinājumu rijis pūķi. Vai viņš rija vai nerija, skaidri pateikt nevaru, taču zinu, ka šai laikā viņš sāka alkatīgi apgūt traģē­diju un pamazām uzstāties diletantu izrādēs.

Korneija lasīšana, kas naktīs iekvēlināja mana va­roņa smadzenes, neaizmirstamā izjūta, uzstājoties uz ielas, smarža, kas raksturīga smacīgajai maskai, kuru

neviens, kas to reiz uzlicis, vairs nekad nenoņem, —• tas viss beidzot saindēja neveiksmīgo juristu, un kādu rītu, nodzēsis sveces pēc «Sida» lasīšanas, Zans Batists nolēma, ka pienācis laiks pārsteigt pasauli.

Un patiesi — pasauli viņš pārsteidza, turklāt par šī pārsteiguma pirmo upuri kļuva daudzkārt likteņa pie­meklētais Poklēns, vecākais.