De Moljera kunga dzīve

7. nodaļa SPOŽA KOPA

Notikumiem bagātā 1643. gada janvāra pašās pirma­jās dienās Zans Batists ieradās pie tēva un paziņoja, ka visi plāni par viņa ieskaitīšanu advokātu korporācijā ir tīrie murgi, ka ne par kādu notāru viņš nekļūs, par zinātnieku tapt nedomā un vismazāk vēlas kaut ko zināt par tapešu veikalu. Viņš ies turp, kurp viņu jau kopš' bērnības vilina aicinājums, proti, kļūs par aktieri.

Mana spalva atsakās attēlot to, kas tad norisinājās mājā.

Kad tēvs bija mazliet atjēdzies, viņš tomēr centās dēlu atrunāt un pateica viņam visu, ko tēva pienākums lika sacīt. Ka aktiera amats ir visu nicināts amats. Ka svētā baznīca padzen aktierus no savas paspārnes. Ka tādu darbu var strādāt vienīgi ubags vai klaidonis.

Tēvs draudēja, tēvs lūdzās.

— Ej, es tevi lūdzu, ej un apdomā, un tikai tad nāc pie manis!

Taču dēls noteikti atsacījās jel ko apdomāt.

Tad tēvs aizsteidzās pie garīdznieka un ar asarām acīs lūdzās, lai tas nāk atrunāt Žanu Batistu.

Priesteris izpildīja cienījamā draudzes locekļa lū­gumu un mēģināja neprāti atrunāt, taču pārrunu rezul­tāti bija tik negaidīti, ka to dīvaini pat stāstīt. Parīzieši noteikti apgalvoja, ka pēc divu stundu ilgas sarunas ar galvu zaudējušo Zanu Batistu, jaunāko, dieva kalps no­vilcis savu melno sutanu un kopā ar Žanu Batistu pie­rakstījies tajā pašā trupā, kurā bija gribējis iestāties Zans Batists.

Atklāti sakot, tas viss liekas maz vien ticams. Cik varu atcerēties, neviens garīdznieks teātrī nav iestājies,"

toties kāds Zoržs Pinels patiešām ar Poklēnu, vecāko, izspēlēja gaužām ērmotu joku.

Šis Zoržs Pinels, Poklēna, vecākā, lūgts, kādu laiku nodarbojās ar Zanu Batistu, mācīdams viņam tirdznie­cības rēķinus. Bez tam Pinelu ar Poklēnu saistīja naudas darījumi, kuru būtība bija tāda, ka Pinels palaikam aiz­ņēmās no Poklēna naudu.

Izmisumā, nezinādams, ko iesākt, Poklēns, vecākais, devās arī pie Pinela un lūdza viņam atrunāt savu kād­reizējo skolnieku. Piekāpīgais Pinels tiešām aprunājās ar Zanu Batistu, bet pēc tam atnāca pie Poklēna, ve­cākā, pastāstīt šīs sarunas rezultātus. Pēc Pinela vār­diem, izrādījās, ka Zans Batists esot viņu pilnīgi pārlie­cinājis un ka viņš, Pinels, uz visiem laikiem pametot rēķinu nodarbības un kopā ar Zanu Batistu ejot uz ska­tuvi.

— Lai trīskārt nolādēts šis nekrietnelis Pinels, kuram es pie tam vēl esmu aizdevis simt četrdesmit livru! — nelaimīgais tēvs izsaucās, kad Pinels bija aizgājis, un atkal ataicināja dēlu.

Bija sestais janvāris, tēva dzīvē visai ievērojama diena.

— Kā tad ir, vai tu paliec pie sava? — Poklēns no­prasīja. »

— Jā, mans lēmums paliek negrozāms, — atbildēja dēls, kura dzīslās, acīm redzot, tecēja Krešu, nevis Po­klēnu asinis.

— Ņem vērā, — tēvs sacīja, — ka es tev atņemu ka­raļa kambarsulaiņa titulu, dod to man atpakaļ. Es nožē­loju, ka paklausīju negudrajam vectēvam un devu tev izglītību.

Neprātīgais Zans Batists, kurš neko nenožēloja, at­bildēja, ka no titula viņš labprāt atsakoties un viņam ne­kas nebūšot pretī, ja tēvs nodošot titulu tam dēlam, kuram viņš to novēlot.

Tēvs pieprasīja rakstisku atteikšanos, un Zans Ba­tists, ne brīdi nevilcinādamies, parakstīja šo atteikšanos, kurai, kā vēlāk izrādījās, nebija nekādas vērtības un nekādas lomas.

Tad sāka sadalīt mantu. No mātes mantojuma Zanam Batistam pienācās ap pieci tūkstoši livru. Tēvs kaulē­jās kā tirgū. Viņš negribēja pieļaut, ka zelts aizplūstu ceļojošo komediantu caurajos makos. Un viņam bija trīskārt taisnība. Vārdu sakot, viņš izsniedza dēlam seš­simt trīsdesmit livrus, un ar šo naudu dēls atstāja tēva mājas.

Žans Batists devās taisnā ceļā uz Karaļa laukumu pie kādas ģimenes, kas bija bezgala mīļa viņa sirdij. Tā bija Bežāru ģimene.

Zozefs Bežārs, viņu dēvēja arī par Belvila kungu, sīks Ūdeņu un mežu galvenās pārvaldes ierēdnītis, dzīvoja Parīzē kopā ar savu sievu, dzimušu Mariju Ervē, un viņam bija četri bērni.

Ģimene bija apbrīnojama tajā ziņā, ka visi tās lo­cekļi, sākot ar pašu Belvila kungu, kvēloja kaislībā uz teātri. Meita Madlēna, kuru mēs jau pazīstam, bija brī­nišķīga profesionāla aktrise. Vecākais dēls Žozefs un pēc vecuma aiz Madlēnas nākošā deviņpadsmitgadīgā meita Zenevjeva ne tikai spēlēja līdzi amatieru izrādēs, bet arī sapņoja par teātra dibināšanu. Pats jaunākais dēls Luī, protams, tiecās līdzi vecākajiem bērniem uz teātri un pagaidām vēl nebija tur nonācis vienīgi savas mazgadības dēļ — viņam bija ap trīspadsmit gadu. Be- žārs-Belvils pret bērnu nodarbībām izturējās visai lab­vēlīgi, jo arī pats izmēģināja spēkus teātrī, bet mātei, kas mīlēja savus bērnus, nebija nekādu iebildumu pret viņu aizraušanos.

Grūti būtu sameklēt Zanam Batistam piemērotāku sa­biedrību.

Taču ne jau tikai mīlestība uz teātri vien Poklēnu saistīja pie Bežāriem. Nav ne mazāko šaubu, ka Mad­lēna un Poklēns jau mīlēja viens otru un bija tuvās at­tiecībās.

Te jāpiezīmē, ka Bežāru ģimene atradās ceļojumos ārpus Parīzes kopš 1641. gada beigām un atgriezās Pa­rīzē apmēram ap to pašu laiku, kad mūsu varonis, tātad ap 1643. gada sākumu.

Un tā nu 1643. gada janvārī Poklēns ar savu manto­juma naudu ieradās pie Bežāriem, un tad mājā pie Ka­raļa laukuma sāka kūsāt neparasts darbs. Pie Bežāriem steigšus pulcējās dažādi — no teātra viedokļa apšau­bāmi jauni ļaudis, bet pēc tiem sāka ierasties jau apbru­žājušies un pieredzējuši profesionālie aktieri.

Pinels jutās kā zivs ūdenī un bohēmiešu vidū parā­dīja sevi visā spožumā. Varu apzvērēt, ka nevienam visā pasaulē nebūtu izdevies paveikt to, ko izdarīja Pi­nels. Viņš ieradās pie Poklēna, vecākā, un pamanījās izkaulēt no viņa vēl divsimt livru dēlam, par kuru viņš galma tapsētājam samelsa visneticamākās lietas. Stāsta, viņš esot rīkojies ar Poklēnu, vecāko, tāpat kā Skapēns ar Zerontu Moljēra komēdijā. Pilnīgi iespējams!

Pasākums nobrieda 1643. gada vasarā. Trīsdesmitajā jūnijā atraitnes Marijas Ervē mājā (Belvila kungs bija miris tā paša gada martā) Parīzes parlamenta advokāta Marešāla kunga klātbūtnē tika noslēgts svinīgs līgums. Akts vēstīja, ka desmit cilvēku grupa dibina jaunu teātri.

Redz, kur tika izlietoti gan sešsimt trīsdesmit, gan vē­lākie divsimt livri! Bez tam naudu teātra dibināšanai deva Madlēna, kam piemita izcila prasme taupīt un kas bija paguvusi savās līdzšinējās aktrises gaitās iekrāt krietnu naudas summu. Mīlēdama savus bērnus, Marija Ervē sagrabināja pēdējos grašus un ieguldīja šajā uz­ņēmumā arī savu kapitālu. Pārējiem, cik noprotams, bija viena roka tukša, otrā — nekā, un uzņēmumā viņi varēja ieguldīt vienīgi savu enerģiju un talantu, bet Pinels — savu dzīves pieredzi.

Jauno teātri grupa bez liekas kautrības nosauca par Spožo Teātri, un visi, kas ietilpa grupā, saucās «Ģime­nes Bērni», no kā var spriest, ka jauno mūzas kalpu starpā valdīja tāda pati saskaņa, kāda, pēc Aristoteļa domām, ir visas pasaules pamatā. Ģimenes Bērnu skaitā ietilpa šādi cilvēki: trīs Bežāri — Zozefs, Madlēna un Zenevjeva, divas jaunas meičas — Malengra un Desirlī, kāds Žermēns Klerens, jauns rakstvedis Bonanfāns, pieredzējis profesionāls aktieris Denī Bejs, jau piemi­nētais Zoržs Pinels un, beidzot, tas, kurš bija visas grupas aizrautīgais vadonis, proti, — mūsu Zans Batists Poklēns.

Starp citu, kopš Spožā Teātra dibināšanas brīža Zana Batista Poklēna vairs nebija, bet viņa vietā pasaulē nāca Zans Batists Moljērs. Kur radās šis jaunais uzvārds? Tas nav zināms. Daži apgalvo, ka Poklēns izmantojis teātra un mūziķu aprindās nereti sastopamu pseidonīmu, citi — ka Zans Batists nosaucis sevi par Moljēru pēc kāda vietas nosaukuma… Vēl citi zina teikt, ka viņš šo uzvārdu pārņēmis 110 kāda rakstnieka, kurš miris 1623. gadā … Vārdu sakot, viņš kļuva par Moljēru.

Padzirdējis to, tēvs tikai atmeta ar roku, bet Zoržs Pinels, lai nepaliktu pakaļ savam kvēlajam draugam, nosauca sevi par Zoržu Kutīru.

Jaunās trupas izveidošanās Parīzē radīja plašu atbalsi, un Burgundas Viesnīcas aktieri Ģimenes Bērnu grupu tūdaļ nosauca par skrandaiņu bandu.

Kopa nelikās zinis par šīm dzēlībām un sāka itin ener­ģiski rīkoties Moljēra un Beja vadībā, bet finansu jau­tājumus kārtoja Madlēna. Vispirms viņi devās pie kāda Galuā di Metaijē kunga, un tas izīrēja kopai savu līdz pēdējam nolaisto lapta spēles zāli, kas atradās pie Grāv­jiem, netālu no Nelas torņa. Ar Galuā noslēdza līgumu, pēc kura viņš kopā ar galdnieku cunftes meistariem ap­ņēmās zāli izremontēt un uzbūvēt tajā skatuvi.

Tika sameklēti četri muzikanti: Godārs, Tiss, Lefevrs un Gabirē; tiem piedāvāja katram pa divdesmit soliem dienā, un tad sākās mēģinājumi. Sagatavojuši vairākas lugas, Ģimenes Bērni, negribēdami zaudēt dārgo laiku, kamēr remontēs zāli, sasēdās pajūgos un devās uz Ru- ānas pilsētas gada tirgu spēlēt traģēdijas.

No Ruānas viņi rakstīja vēstules Galuā un mudināja to paātrināt remontu. Ruānā kādu laiku ar vidējiem panākumiem spēlējuši iecietīgajai tirgus publikai, viņi atgriezās Parīzē un noslēdza līgumu ar kādu Leonāru Obrī — apburoša rakstura cilvēku, kurš pēc nodarbo­šanās bija ielu bruģēšanas meistars, un šis cilvēks ap­ņēmās teātra priekšā noklāt lielisku bruģi.

— Saprotiet paši, piebrauks taču karietes, Obrī kungs, — nemierīgi berzēdams rokas, runāja Moljēra kungs.

Viņa nemiers pārņēma arī Obrī kungu, un tas savu apņemšanos godam izpildīja: bruģis iznāca skaists un izturīgs.

Un beidzot, jaunā 1644. gada priekšvakarā, teātri at­klāja ar traģēdiju.

Ir vienkārši briesmīgi stāstīt par to, kas notika tālāk. Neatceros, vai jel kādam citam teātrim pasaulē ir gadī­jusies tāda izgāšanās.

Pēc pirmajām izrādēm citu teātru aktieri priecīgi stāstīja, ka Spožajā Teātrī pie Nelas torņa grāvja bez aktieru vecākiem ar kontramarkām neesot nevienas dzīvas dvēseles. Un, ak vai, tas bija tuvu patiesībai! Visas Obrī kunga pūles bija veltas: pa viņa bruģi ne- piebrauca neviena pati kariete!

Sākās ar to, ka netālajā svētā Sulpīcija draudzē uz­radās sprediķotājs, kurš tajā pašā laikā, kad notika iz­rādes, dedzīgi sludināja, ka velna nagos nonākšot ne tikai nolādētie komedianti, bet arī visi, kas iešot viņu komēdijas skatīties.

Naktīs Zanu Batistu Moljēru tirdīja neganta doma, ka būtu labi šim sprediķotājam gluži vienkārši apgriezt sprandu.

Te nu sprediķotājam par labu jāpiebilst, ka viņš gan neveiksmē laikam nemaz nebija vainojams. Vai tad sprediķotājs vainīgs, ja ārsts nespēja Zozefu Bežāru iz­ārstēt no stostīšanās, bet Zozefs tēloja mīlētājus? Vai sprediķotājs vainīgs, ka stostījās pats Moljērs, kurš spē­lēja traģiskās lomas?

Drēgnajā un drūmajā zālē neglītos skārda svečturos pilēdamas dega tauku sveces. Un četru vijoļu čīgās ne­pavisam neatgādināja liela orķestra dārdoņu. Lieliskie dramaturgi uz Nelas grāvi nenāca, bet, ja arī tie būtu atnākuši, tad jājautā — kā gan rakstvedis Bonanfāns spētu norunāt viņu skanīgos monologus?

Un ar katru dienu kļuva arvien ļaunāk un ļaunāk. Publika izturējās nekrietni un atļāvās nejaukus izlē­cienus, piemēram, skaļu lamāšanos izrādes laikā …

Jā, trupā gan bija Madlēna, brīnišķīga aktrise, bet viņa taču viena nevarēja nospēlēt visu traģēdiju! Ak, Zana Batista Moljēra mīļā draudzene! Viņa darīja, ko spēja, lai glābtu Spožo Teātri. Kad Parīzē pēc aizraujo­šām dēkām un trimdas uzradās aktrises kādreizējais mīļākais grāfs de Modēns, Madlēna griezās pie viņa, un grāfs izgādāja Nelas neveiksminieku kopai tiesības saukties par Viņa karaliskās augstības Orleānas prinča Gastona trupu.

Viltīgais Zans Moljērs tūliņ atklāja sevī īsta teātra direktora spējas un, nekavējoties ataicinājis dejotājus, izrādīja prinča kavalieriem virkni baletu. Kavalieri pa­lika pret šiem baletiem vienaldzīgi.

Tad neatlaidīgais Zans Batists kādu vakaru Madlē- nai paziņoja, ka pats svarīgākais esot repertuārs, un ataicināja uz trupu Nikolā Defontēnu, aktieri un drama­turgu.

— Mums vajadzīgs spīdošs repertuārs, — Moljērs viņam teica.

Defontēns apgalvoja, ka esot Moljēru sapratis, un apskaužami ātri cēla teātrim priekšā savas lugas. Viena no tām saucās «Persida jeb spožā Basas svīta», otra — «Svētais Aleksis jeb Spožā Olimpija», trešā — «Spožais komediants jeb Svētā 2enē moceklis». Taču Parīzes publika, acīm redzot, sprediķotā ja apmāta, nevēlējās skatīties ne spožo Olimpiju, ne spožo Basu.

Nelielu atvieglojumu sagādāja rakstnieka Tristana Lermita traģēdija «Konstantīna Lielā ģimenes posts», kurā Madlēna lieliski spēlēja Epiharisas lomu. Tomēr arī tas neturpinājās ilgi.

Kad izbeidzās Madlēnas ietaupījumi, Ģimenes Bērni ieradās pie Marijas Ervē, un viņa, pirmo reizi mūžā sākdama raudāt bērnu klātbūtnē, atdeva tiem pēdējo naudu.

Tam sekoja gājiens uz tirgu pie Zana Batista Po­klēna, vecākā. Veikalā norisinājās bezgala smaga scēna. Uz lūgumu aizdot naudu Poklēns sākumā nespēja at­bildēt ne vārda. Bet… iedomājieties, naudu viņš iedeva. Esmu pārliecināts, ka pie viņa bija aizsūtīts Pi­nels.

Pēc tam pie komediantiem ieradās Galuā, lai apvaicā­tos, vai viņi maksāšot īres naudu vai ne — lai pasakot skaidri.

Skaidru atbildi viņš nesaņēma. Atbilde bija izplūdusi, pilna ar zvērestiem un solījumiem.

— Tad vācieties tak ārā! — Galuā uzbrēca. — Ar visām savām vijolēm un sarkanmatainajām aktrisēm!

Pēdējie vārdi bija gluži lieki, jo sarkanmataina trupā bija vienīgi Madlēna.

— Es jau pats taisījos iet prom no šī draņķīgā grāvja! — Moljērs izsaucās, un visa brālība, pat nepa­manījusi, kā bija paskrējis baismīgais gads, traucās pa­kal savam komancloram uz svētā Pola vārtiem, uz tādu pašu zāli kā Galuā kungam. Šī zāle saucās «Melnais Krusts». Šis nosaukums visdrīzākajā laikā sevi attais­noja.

Kad spoža trupa bija nospēlējusi rakstnieka Man jona «Artakserksu», de Moljēra kungu, ko Parīzē gluži pa­matoti uzskatīja par teātra vadītāju, aizveda uz cie­tumu. Viņam nopakaļ soļoja augļotājs, veļas tirgotājs un sveču piegādātājs Antuāns Fose. Tās bija viņa sve­ces, kas pilēdamas kusa Moljēra kunga Spožā Teātra svečturos.

Pinels aizsteidzās pie Poklēna, vecākā.

— Kā? . .. Jūs? … — aizžņaugtā balsī teica Zans Batists Poklēns. — Jūs … Tas esat jūs? Atkal pie ma­nis? … Ko gan tas nozīmē?

— Viņš ir cietumā, — Pinels atteica, — vairāk neko es neteikšu, Poklēna kungs. Viņš ir cietumā!

Poklēns, vecākais … iedeva nauclu.

Taču tobrīd Zanam Batistam Moljēram no visām pu­sēm metās virsū aizdevēji, un viņš līdz mūža galam ne tiktu laukā no cietuma, ja par Spožā Teātra parādiem nebūtu galvojis tas pats Leonārs Obrī, kurš noklāja lie­lisko un nevajadzīgo bruģi Moljēra pirmā teātra durvju priekšā.

Nemaz nezinu, ar kādu dziru Leonāru Obrī bija ap­dzirdījis Zoržs Pinels, taču Leonāra Obrī vārds jāsa­glabā nākamajām paaudzēm.

Kad Spožā Teātra trupas vadītājs bija iznācis no cie­tuma mūriem, visi tās locekļi deva Obrī kungam svi­nīgu solījumu, ka trupa ar laiku samaksās parādus, par kuriem viņš galvojis.

Pēc Moljēra atbrīvošanas izrādes atsākās. Moljēram izdevās iegūt Lotringas Anrī de Gīza aizbildniecību, un hercogs cēlsirdīgi uzdāvināja trupai savu ārkārtīgi ba­gāto garderobi. Visa brālība saposās greznos tērpos, bet ar zeltu izšūtās lentas ieķīlāja augļotājiem. Tomēr lentas nelīdzēja! Brālība grasījās izjukt. Kļuva manāmas panikas pirmās pazīmes. Vajadzēja pamest svētā Pola vārtus un Melnā Krusta posta vietu un pārcelties uz jaunu zāli. Tai bija priecīgāks nosaukums «Baltais Krusts».

Ak vai! Tas nebija ne par matu labāks kā Melnais Krusts.

Nevarēdami izturēt zaudējumus, pirmie aizbēga Pi­nels, Bonanfāns, pēc tam Bejs. Spožā Teātra smaga ago­nija nevilkās ilgi, un ap 1645. gada sākumu aina kļuva skaidra. Tika pārdots viss, ko bija iespējams pārdot: kostīmi, dekorācijas …

1645. gada rudenī Spožais Teātris uz mūžīgiem lai­kiem izbeidza savu pastāvēšanu.

Tas notika rudenī. Zardensenpola ielas šaurajā dzī­voklītī vakarā pie sveces gaismas sēdēja sieviete. Viņas priekšā stāvēja vīrietis. Trīs grūti gadi, parādi, augļo­tāji, cietums un pazemojumi bija šo vīrieti stipri pār­vērtuši. Viņa lūpu kaktiņos pieredze bija ievilkusi asas rievas, taču vajadzēja tikai ielūkoties viņa sejā, lai sa­prastu, ka nekādas likstas šo cilvēku neapturēs. Viņš nevarēja kļūt ne par advokātu, ne notāru, ne arī mēbeļu tirgotāju. Sarkanmatainās Madlēnas priekšā stāvēja rū­dīts, profesionāls divdesmit četrus gadus vecs aktieris, kas dzīvē daudz ko pieredzējis. Viņa plecus sedza Gīza dāvāto svārku izvalkas, bet kabatās džinkstēja pēdējie sū, kad viņš staigāja šurp turp pa istabu.

Pilnīgi izputējušais Spožā Teātra vadītājs piegāja pie loga un virtuozos izteicienos nolādēja Parīzi ar visām tās priekšpilsētām, ar Melno un Balto Krustu un grāvi pie Nelas torņa. Pēc tam viņš nozākāja Parīzes publiku, kas neko nesajēdz no mākslas, un beidzot piebilda, ka Parīzē esot viens vienīgs krietns cilvēks — un tas esot karaļa ielu bruģētājs Leonārs Obrī.

Viņš turpināja šķendēties vēl krietnu laiku, nesaņem­dams atbildi, un beidzot izmisis noprasīja:

— Tagad, protams, arī tu mani pametīsi? Zināms, tu jau vari pamēģināt iestāties Burgundas Viesnīcā.

Un piebilda, ka burgundieši esot nelieši.

Sarkanmatainā Madlēna noklausījās visas šīs apla­mības, brīdi klusēja, bet tad abi mīlētāji sāka sačukstē­ties un čukstēja līdz pat rītam. Bet, ko viņi izprātoja,, mēs nezinām.