De Moljera kunga dzīve

12. nodaļa MAZA BURBONU PILS

Anagramma: Elomīrs — Moliērs. Ir gan patiesi brīnums tīrs, Jau Burbonā mīt Elomīrs.

Paskvila «Elomlrs-hipohondriķis» 1670. g.

Saskaņā ar karaļa rīkojumu Moljēra kungs devās uz Mazo Burbonu pili, lai tur brālīgi sadzīvotu zem viena jumta ar itāliešu trupu. «Iemīlējies ārsts» karalim tik ļoti patika, ka viņš Moljēra trupai piešķīra tūkstoš piecsimt livru lielu atalgojumu gadā, taču ar noteikumu, ka Moljēra kungam jāapņemas atlīdzināt itāliešiem par savu ielaušanos Burbonu Teātri. Ar itāliešiem, kurus vadīja viņa vecais skolotājs Skaramušs, Moljērs vieno­jās, ka maksās tiem tieši tādu pašu summu, tātad tūk­stoš piecsimt livru gadā.

Moljēra trupai tika dots Karaļa Vienīgā Brāļa Kunga trupas nosaukums, un princis nekavējoties piešķīra Moljēra aktieriem pa trīssimt livru gadā katram. Taču te nu ar dziļu nožēlu jāpiezīmē, ka, pēc laikabiedru lie­cībām, no šiem trīssimt livriem nekad neviens vienīgs netika izmaksāts. Par iemeslu var uzskatīt to, ka vald­nieka brāļa kase bija nožēlojamā stāvoklī.

— Lai būtu kā būdams, cildens ir jau pats karaļa brāļa nodoms, — skumīgi sprieda aktieri.

Tika nolemts, ka visi ienākumi tiks sadalīti aktieru starpā atbilstoši katra pajas lielumam, bet Moljērs bez tam saņems autora honorāru par savām lugām.

Izrāžu dienas ar itāliešiem sadalīja bez grūtībām. Mol­jēram vajadzēja spēlēt pirmdienās, otrdienās, ceturtdie­nās un sestdienās, bet vēlāk, kad itālieši Parīzi atstāja, Moljērs dabūja svētdienas, otrdienas un piektdienas.

Mazā Burbonu pils atradās vidū starp Okseruā Sen­žermēnas baznīcu un Veco Luvru. Virs Mazās Burbonu pils galvenās ieejas bija liels uzraksts «Cerība», bet pati pils izskatījās stipri noplukuši, visi ģerboņi un rotājumi bojāti vai pilnīgi sadauzīti, jo pēdējo gadu iekšējās jukas bija skārušas arī pili. Burbonu pilī bija paprāva teātra zāle ar galerijām sānos un doriešu ko­lonnām, starp kurām atradās ložas. Zāles griesti apglez­noti ar lilijām, virs skatuves dega krustveida lustras, bet pie sienām — metāla svečturi.

Šai zālei bija slavena pagātne. 1614. gadā tajā sanāca pēdējie Ģenerālštati (ja neskaita tos, ko 175 gadus vē­lāk sasauca Luijs XVI). Tieši te Parīzes tirgoņu vecā­kais, trešās kārtas priekšsēdētājs, lūdza karali glābt «nabaga tautu, kurai palikuši vairs tikai kauli un āda». Bet kopš 1615. gada, pēc tam kad te bija dejojis karaļa balets, zāli izmantoja teātra uzvedumiem, pie kam visbiežāk te ar savām lugām ieradās itālieši. Te bija spē­lējuši arī franču aktieri. Teātra izrādes Burbonu pilī izbeidzās, kad sākās Fronda, jo Burbonu pils zālē ieslo­dzīja arestētos valsts noziedzniekus, ko apsūdzēja ma­jestātes apvainošanā. Tie arī sabojāja zāles rotājumus.

Pēc Frondas izbeigšanās Burbonu pilī uzveda Pjēra Korneija lugu «Andromeda» sarežģītā montējumā un mūzikas pavadījumā, pie kam mūziku «Andromedai» bija komponējis mūsu vecais paziņa d'Asusī, kurš vē­lāk apgalvoja, ka tieši viņš esot iedzīvinājis Korneija dzejas.

Galu galā zāli atdeva itāliešiem. Tos Parīzē ļoti cie­nīja. Itālieši ne vien labi spēlēja, bet viņu lieliskais mašīnists un dekorators Torelli arī lieliski iekārtoja ska­tuvi, tā ka itālieši savās feerijās varēja izdarīt visādus brīnumus.

Tā laika teātra feļetonists Lorē sajūsmu par itāliešu skatuves iekārtojumu izpauda sliktos pantos:

Pāri skatuvei līdz sienai Gaisā laižas drausmīgs velns. Vai no Parīzes līdz Ķīnai Ir vēl kāds tik baigs un melns?

Bez tam itāliešiem bija brīnišķīgs balets, ko atzīmē tas pats Lorē:

Spožs itāliešu balets, Ir bauda skatīt to, Jūs varat spriest, kā gribat, — Tas sirdi ielīksmo!

Tātad Moljēru ar viņa komediantiem nosūtīja par kompanjoniem šai spēcīgajai trupai.

Oktobrī ieradies Parīzē, Zans Batists devās uz tēva mājām un maigi apkampa sirmgalvi. Vecais vīrs īsti neizprata, kāpēc tik pārsteidzošus panākumus dzīvē gūst viņa vecākais dēls, kurš bija atteicies no sava titula un pametis cunfti, lai nodotos komedianta mākslai. To­mēr mirdzošais zobens, dārgais tērps un tas, ka Zans Batists bija kļuvis par karaļa brāļa trupas direktoru, veco vīru ļoti saviļņoja un lika viņam ar dēlu salabt.

Pēc divdesmit ceturtā oktobra pārdzīvojumiem at­pūties un atdzēries buljonu tēva mājās, Moljērs sāka iekārtoties Parīzē un noturēja mēģinājumus Mazajā Burbonu pilī.

1658. gada otrajā novembri Moljērs uzsāka izrādes Mazajā Burbonu pilī, taču nevis ar komēdiju, bet ar Korneija traģēdiju «Herakls». Lugu nospēlēja ciešami, arī publikas bija diezgan daudz, un tomēr Parīzi pār­ņēma neizpratne. Vieni apzvērēja, ka «šī… kā viņu sauc … Moljēra» trupa spēlējot apbrīnojami, un piede­vām paši attēloja, kā smējies karalis. Tā runāja tie, kas Gvardes zālē bija redzējuši «Iemīlējušos ārstu». Bet citi apgalvoja, ka Moljēra trupa spēlējot ļoti viduvēji, un neesot saprotams, kādēļ Moljēram ar tādu troksni atdota Mazā Burbonu pils. To sacīja tie, kas bija noska­tījušies «Heraklu».

Sākās dedzīgi strīdi, kas beidzās ar to, ka uz Burbonu vēlās milzīgs ļaužu vilnis. Katrs gribēja pats pārlieci­nāties — kas īsti ir šis jaunizceptais Moljērs. Ļaužu vil­nis nokļuva uz «Nikomēdu» un «Iemīlējušos ārstu», un Parīzē uzradās jauna sajūsminātu aculiecinieku gūzma. Par «Nikomēdu» gan runāja ļoti maz, klaigāja vienīgi par Diparka kundzes skaistumu un par to, ka «šis Mol­jērs» esot nepārspējams komiķis un farss esot lielisks.

Turpmākajām skatītāju grupām neveicās. Nākošās Moljērs uzveda trīs Korneija lugas «Rodogīns», «Pom- pejs» un «Sids». Tad skatītāji sadumpojās, un, par lielu laimi, kāds ātrsirdīgs parīzietis, kurš diezgan garlai­cīgā «Pompeja» uzveduma laikā pats uz savām kājām stāvēja parterā, laida ar ābolu pa galvu Moljēra kun­gam, kurš tēloja Cēzaru. Šī rupjā izdarība bija par iemeslu tam, ka trupas direktora galvā atausa gaisma un viņš izziņoja «Negudro». Apstākļi krasi izmainījās: pa­nākumi bija milzīgi.

Te nu tomēr vēlreiz izvirzās svarīgais jautājums par Moljēra spēlēto traģēdiju izgāšanās iemesliem. Proti: vai burgundieši labi spēlēja traģēdijas, vai ari Moljērs tās spēlēja slikti? Ne vienādi, ne otrādi. Vispirms jāmiii tas, ka Moljērs traģēdijas spēlēja pavisam citādi, nekā tās bija pieņemts spēlēt. Starp burgundiešiem, tāpat kā ikvienā teātrī, bija brīnišķīgi aktieri, tādi kā, piemēram, DeZeijas kundze un Floridora kungs, taču netrūka ari viduvēju un vāju. Tie visi bija jau pieminētā Belroza skolas pārstāvji, par viņu bija sajūsminājies vēl vectē­tiņš Krese, taču kāds parīzietis ar ļoti labu gaumi par Belrozu izteicās tā:

— Kaut viņu nelabais! Kad viņš spēlē, šķiet, viņš ne­saprot ne vārda no tā, ko runā!

Zināms, šis spriedums bija mazliet pārspīlēts. Un to­mēr jāatzīst, ka Belroza tēlojums nebija patiess, uz ska­tuves viņš nedzīvoja līdzi lomai.

Tuklais un slimīgi skaudīgais Zašarī Monflēri bija Pa­rīzē ieguvis skaļu slavu, tomēr epikūrietis Sirano de Beržeraks izteicās tā:

— Monflēri iedomājas, ka ir liels aktieris tikai tā­pēc, ka vienā dienā nav ar nūjām noslānāms.

Vispār Monflēri asprātīgajā un smalkajā teātra pa­zinējā Beržerakā izraisīja tādu naidu, ka reiz dzērumā Beržeraks atļāvās sacelt teātrī traci, nolamādams Mon­flēri un notriekdams viņu no skatuves. Par ko tas lie­cina? Pirmkārt, par to, ka Beržeraka kunga — drama­turga un Hasendi skolnieka rīcība ir apkaunojoša: ap­vainot to laiku komediantu nebija liela māksla, un par sevišķu varoņdarbu uzskatīt to nevar. Tomēr tas arī liecina, ka izsmalcinātiem novatoriem likās nepanesama senlaicīgā stieptā deklamēšanas maniere, balsi izlokot. Bet tieši tā spēlēja visi burgundieši — citi labi, citi slikti.

Taču Moljērs jau kopš saviem pirmajiem soļiem uz skatuves Spožajā Teātrī bija centies iedibināt tradīciju, ka aktieris lugas tekstu izrunā dabiski un iekšēji pil­nīgi pamatoti. Šādā manierē Moljērs sāka strādāt jau pašā sākumā un tā mācīja savus komediantus.

Kur tad meklējams neveiksmju cēlonis? Šķiet, Mol­jēram būtu vajadzējis uzvarēt un viņa sistēmai saval­dzināt skatītāju sirdis. Diemžēl tā nenotika. Moljērs savu sistēmu vispirms lika lietā traģēdijā, bet viņam nebija ne mazāko dotību traģisko lomu tēlošanai: Mol­jēram nebija ne tām piemērota temperamenta, ne arī balss. Tāpēc viņš gan labi zināja, kā traģēdija jāspēlē, bet pats to darīja vāji. Kas attiecas uz Viņa biedriem, tad starp tiem bija daudzi ar labām traģiķu dotībām, bet pati Moljēra sistēma vēl bija tik jauna, ka nevarēja uz­reiz iekarot publikas atzinību.

Un, protams, kad burgundieši ar savām teicami no­stādītajām balsīm, priekškaram aizveroties, izkliedza pseidoklasisko monologu nobeigumus (izcilu meistarību šai ziņā bija sasniedzis Monflēri), viņi Parīzē guva nenoliedzamus panākumus. Tā laika parīzieši vēlējās re­dzēt spēcīgus bruņās tērptus varoņus, varoņus ar pēr- kondimdošām balsīm, nevis tādus necilus ļautiņus, kādi dzīvē bija viņi paši. Lūk, kur iemesls tam, ka Moljēra teātrī traģēdijas izgāzās.

Pēc «Negudrā» Mazajā Burbonu pilī izrādīja «Mīlas mokas» — un arī ar lieliem panākumiem. Filibērs di Kruazī, iestājies trupā, ļoti veicināja šos panākumus, lieliski spēlēdams smieklīgā zinātnieka Metafrasta lomu.

Kad bija izrādītas «Mīlas mokas», itāliešu trupa sāka just, cik bīstami ir atrasties kaimiņos franču Moljēram. Galvaspilsētas publika, kas bija paradusi nākt Burbonu pilī tikai itāliešu dienās, nu nāca bariem vien arī Mol­jēra dienās. Zelta monētas aizplūda kādreizējo klejo­tāju — tagad sev paliekamu vietu atradušo Orleānas prinča komediantu kasē. Aktieru pajas pieauga, bet par Moljēru Parīzē sākās skaļas valodas.

Un ko gan runāja pirmām kārtām? Vispirms melsa, ka dramaturgs Moljērs gluži nekaunīgi izmantojot itā­liešu autoru darbus, no tiem daudz ko aizgūdams. No­rādīt uz Moljēra piesavinājumiem ar laiku tik lielā mērā kļuva par paradumu, ka tad, ja neviens nevarēja droši pateikt, no kurienes un ko īsti viņš aizguvis, mēdza sa­cīt, ka viņš «acīm redzot» aizguvis. Bet, ja arī šiem vārdiem nebija droša pamata, tad sacīja, ka viņš «esot varējis» aizgūt tur vai tur… Galu galā Moljēram pie­dēvēja pat skaļo un nekautrīgo teicienu: «Es ņemu sev labumu visur, kur vien to atrodu!» — kaut arī viņš ne­kad nebija teicis tā, bet gan pavisam citādi: «Es ņemu atpakaļ savu labumu …» — tā norādīdams uz tiem aiz­guvumiem, kas ņemti no viņa.

Lieliski pārzinādams ne vien antīko, bet arī itāliešu un spāņu dramaturģiju, Moljērs patiešām nereti pār- ņēma no priekštečiem sižetus, iesaistīja savos darbos dažus personāžus un dažkārt pat veselas ainas. Vai šāds neparasts paņēmiens būtu nosodāms? Nezinu. Bet varu apgalvot, ka pēc vispārēja atzinuma viss, ko Moljērs bija aizguvis, viņa apdarē ieguva nesalīdzināmi aug­stāku kvalitāti nekā oriģinālā. Starp citu, pēc «Mīlas mokām» kritiķi rakstīja, ka Moljērs šīs lugas galveno saturu aizguvis no itālieša Nikolo Seki komēdijas «In­terese», kas uzrakstīta gadus septiņdesmit piecus pirms

Moljēra lugas. Bez tam viņš varēja sižetu aizgūt arī no kādas citas itāliešu lugas — «Neveiksmes mīlestībā». Un vēl viņam bija iespēja izmantot domu, ko pauž an­tīkais autors Horācijs kādā no saviem darbiem. Beidzot, Moljērs varēja kaut ko aizgūt arī no lugas «Dārznieka suņi», ko sarakstījis visslavenākais spāniešu dramaturgs Lope Fēlikss de Vega Karpio^ kurš nomira, kad Moljērs, vēl zēns būdams, sēdēja tēva tirgotavā. Kas attiecas uz de Veģu, tad aizgūt kaut ko no viņa nebija nekāda māka, jo viņš sarakstījis apmēram tūkstoš astoņsimt lugu un ne velti iesaukts par Spānijas Feniksu jeb Da­bas Brīnumu.

Vārdu sakot, mans varonis, kā redzat, krietni daudz lasīja, turklāt arī spāniski.

Tā nu pēc sveša parauga uzrakstītā luga «Mīlas mo­kas» guva lielus panākumus un tika izrādīta, parīzie­šiem aplaudējot, bet Burgundas teātrī tā izraisīja saspī­lētu un naidīgu ausīšanos.

1659. gads iezīmējās ar daudziem notikumiem, kas galvenokārt saistās ar pārkārtojumiem trupā. Lieldie­nās pie Moljēra ieradās kāds jauns cilvēks, ko sauca par Šarlu Variē de Lagranža kungu, godbijīgi stādījās priekšā un lūdza viņu uzņemt trupā. Jaunais cilvēks, kura vīrišķīgo un nopietno seju rotāja mazas, smailas ūsiņas, pēc aktiera specialitātes bija pirmais mīlētājs. Moljēram viņš ļoti iepatikās, direktors nekavējoties ieskaitīja Lagranžu savā trupā, un tie, kuri vēlāk vai­rāku gadsimtu laikā pētīja mana varoņa dzīvi, atzina, ka viņš rīkojies augstākā mērā pareizi.

De Lagranža kungs tūliņ pēc iestāšanās trupā iegā­dājās biezu burtnīcu, nosauca to par «Reģistru» un pa­sāka ik dienas ierakstīt tajā visu, kas notika Moljēra trupā. De Lagranža kungs atzīmēja aktieru nāves gadī­jumus un laulības, viņu aiziešanu no trupas un jaunu aktieru aicināšanu vietā, izrāžu skaitu un nosaukumus, naudas ienākumus un visu citu. Ja nebūtu šīs vērtīgās grāmatas, šī «Reģistra», ko Lagranžs pierakstījis un iz­rotājis ar saviem simboliskajiem zīmējumiem, mēs par savu varoni zinātu vēl mazāk nekā zinām tagad vai, pa­reizāk sakot, nezinātu tikpat kā neko.

Tātad ieradās Lagranžs, toties Difrēns galvaspilsētu atstāja un aizbrauca uz savu dzimto Normandiju. Purva

Teātris uzaicināja Diparku pāri, un tie aiz kaut kādām nesaskaņām ar Moljēru aizgāja. Tas bija liels zaudē­jums. Mierinājumu sniedza tas, ka Purva Teātra un Burgundas Viesnīcas ievērojamākais komiķis Ziljēns Bedo, pēc kāda Skarrona lugu komiska personāža vārda iesaukts par 2odlē, iestājās Moljēra trupā, kļūstot tai par lielisku papildinājumu. Tikai diemžēl ne uz ilgu laiku — nākošajā gadā viņš nomira. Kopā ar 2odlē no Purva pārnāca de Lepi kungs, Zodlē brālis, un sāka tē­lot smieklīgus večukus, kuriem farsos parasti bija dots Goržibusa vārds.

Un vēl jāatzīmē bēdīgais notikums 1659. gada maija beigās: Moljēra trupa zaudēja direktora pirmo cīņas biedru, vienu no Ģimenes Bērniem, kurš visu mūžu stostījās, — mīlētāju Zozefu Bežāru. Visa trupa viņu pa­vadīja uz kapsētu, un teātrī vairākas dienas bija izslu­dinātas sēras.

Tā dedzīgā darbā, rūpēs un uztraukumos, veiksmēm mijoties ar sarūgtinājumiem, pagāja 1659. gads, bet tā beigās pēkšņi atgadījās kāds brīnišķīgs notikums.