De Moljera kunga dzīve

4. nodaļa KATRAM NETIK KĻŪT PAR TAPSĒTĀJU

Man tomēr žēl nabaga Poklēna! Patiesi, kas gan tā par sodību! 1636. gada novembrī nomira arī viņa otrā sieva. Tēvs atkal sēž mijkrēslī un skumst. Nu viņš kļūst pavisam vientuļš. Bet viņam tagad ir seši bērni. Jāvada veikals un turklāt viss bērnu bars jānostāda uz kājām. Viens pats, mūžam viens pats. Nevar taču precēties trešo reizi…

Un, kā par nelaimi, ap to pašu laiku, kad nomira Kat­rīna Flereta, kaut kas atgadījās arī ar pirmdzimto Zanu Batistu. Četrpadsmitgadīgais zēns sanīka. Viņš turpi­nāja strādāt veikalā — nevarēja žēloties, slaists nebija. Taču kustējās kā lelle teātrī pie Jaunā Tilta; kungs, piedod grēcīgu domu! Zēns novājēja, bieži sēdēja pie loga un noraudzījās ielā, kaut arī tur nekā nebija, nedz jauna, nedz interesanta, un šķita pavisam zaudējis ēst­gribu …

Beidzot vajadzēja izrunāties.

— Izstāsti, kas ar tevi noticis, — tēvs sacīja un neska­nīgā balsī piebilda: — Vai tikai neesi slims?

Batists ar acīm ieurbās savos platpurnu zābakos un klusēja.

— Ir gan man ar jums bēdu dienas, — nabaga atrait­nis noteica, — ko lai es ar jums, bērniem, iesāku? Nemoki mani… izstāsti.

Te Batists paraudzījās tēvā, tad pievērsās logam un sacīja:

— Es negribu būt par tapsētāju.

Tad viņš padomāja un, acīm redzot, nolēmis atraisīt šo mezglu uzreiz, piebilda:

— Man šis darbs riebjas.

Padomāja vēl un piebilda:

— Es ienīstu veikalu.

Un, lai tēvu pilnīgi satriektu, vēl piemetināja:

— Ar sirdi un dvēseli!

Pēc tam zēns apklusa.

Tagad viņa seja izskatījās muļķīga. Taisnību sakot, Batists nezināja, kas tam visam sekos. Iespējams gan, ka tēva pļauka. Tomēr pļauku viņš nesaņēma.

Sekoja ilgstoša pauze. Kā lai izlīdzas tik sarežģītā gadījumā? Ar pļauku? Nē, ar pļauku te nekas nebūs līdzēts. Ko lai dēlam saka? Ka viņš ir muļķis? Jā, viņš stāv kā stabs, un seja viņam šobrīd ir trula. Taču acis raugās gudri un mirdz tāpat kā Marijai Kresei.

Nepatīk veikals? Varbūt viņam tikai tā liekas? Viņš vēl ir zēns, viņa gados nedrīkst prātot, kas patīk un kas ne. Varbūt viņš gluži vienkārši ir mazliet noguris? Bet viņš pats, tēvs, taču ir vēl vairāk noguris, un viņam taču neviens nepalīdz, viņš aiz rūpēm ir nosirmojis…

— Ko tad tu gribi? — tēvs noprasīja.

— Mācīties, — atbildēja Batists.

Tajā brīdi kāds ar spieķi viegli pieklauvēja pie dur­vīm — un krēslainajā istabā ienāca Luijs Krese.

— Redz, — tēvs teica, norādīdams uz krokoto ap­kaklīti, — viņš, vai zināt, negrib palīdzēt man veikalā, bet vēlas mācīties.

Vectēvs ierunājās pieglaudīgi un rāmi. Viņš teica, ka gan jau viss būšot labi. Ja nu jauneklis tā skumstot, tad, protams, kaut kas esot jādara.

— Bet ko tad lai dara? — tēvs jautāja.

— Nu, tik tiešām jāļauj zēnam mācīties! — vectēvs līksmi izsaucās.

— Bet, piedodiet, viņš taču jau mācījās draudzes skolā!

— Kas gan ir draudzes skola! — vectēvs atteica. — Zēnam ir milzu dotības …

— Zan Batist, izej laukā, man jāparunājas ar vectē­tiņu.

Zans Batists izgāja. Starp Kresi un Poklēnu notika gaužām nopietna saruna.

Es to neatstāstīšu. Vienīgi izsaukšos: lai gaiša pie­miņa Luijam Kresem!