De Moljera kunga dzīve

21. nodaa LAI PĒRKONS SASPER MOLJĒRU!

Moljērs sāka cītīgi lasīt spāniešu leģendas. Ķildoda­mies ar sievu, īgņādamies un kāsēdams viņš sēdēja savā kabinetā pie foliantiem un švīkāja papīru. Apburošā pavedinātā ja Donžuāna Tenorio tēls stāvēja viņam acu priekšā nakts nomoda stundās un vilināja. Moljērs pār­lasīja lugu, ko bija sacerējis mūks Gabriels Teless, kas pazīstams ar pseidonīmu Tirso de Molina, pēc tam itā­liešu lugas par donu Zuānu. Šī tēma klīda apkārt pa da­žādām zemēm un valdzināja visus, arī frančus. Pavisam nesen franči Lionā un Parīzē izrādīja lugas par donu Žuānu vai Akmens viesi, kurš pirmā spāņu lugas tul­kotāja rokās pārvērtās «Akmens dzīrēs», sajaucot vār­dus «viesis» un «dzīres».

Moljērs sajūsminājās un sāka rakstīt pats savu donu

Zuānu, sacerēdams ļoti labu lugu ar dīvaini fantastis­kām beigām: viņa donu Zuānu aprija elles liesmas.

Premjera notika 1665. gada piecpadsmitajā februārī. Donu Zuānu spēlēja Lagranžs, viņa sulaini Sgana­relu — Moljērs, Pjero — jaunais komiķis Jubers, donu Luī — klibais Bežārs, Dimanšu — di Kruazī, Laramu — Debrī kungs, divas zemnieces, ko paved dons Zuāns, Šarloti un Matirinu, tēloja Debrī kundze un Armanda, kas atkal jau ceturto mēnesi bija stāvoklī.

«Dons Zuāns jeb Akmens dzīres» jau pirmizrādē deva tūkstoš astoņsimt livru ienākuma. Pēc tam šie ienākumi pieauga, sasniedzot divtūkstoš četrsimt livru.

Parīzieši bija sajūsmā par «Donu Zuānu». Varēja sa­gaidīt, ka autors, kurš saņēmis smagu triecienu sakarā ar «Tartifu», tūdaļ nožēlos savu rīcību un cels publikai priekšā sacerējumu, kas neskars sabiedrības pamatus un būs pilnīgi pieņemams. Tā tomēr nenotika, un skan­dāls «Dona Zuāna» dēļ iznāca vismaz tikpat liels, ja ne vēl lielāks, kā «Tartifa» dēļ — un it īpaši tālab, ka «Dons Zuāns» atskanēja no skatuves, bet «Tartifs» tomēr bija pazīstams tikai ierobežotam cilvēku lokam.

Moljēra varonis dons Zuāns bijā pārliecināts un nela­bojams ateists, turklāt šis ateists, par spīti saviem neti­kumiem, bija ārkārtīgi asprātīgs, bezbailīgs un neizsa­kāmi pievilcīgs. Dona Zuāna spriedumi arvien bija pārsteidzoši kā zobena cirtieni, un šim spožajam brīv­domātājam par pretinieku strīdos Moljērs izvirzīja viņa sulaini Sganarelu, gļēvu un zemisku radījumu.

Dievbijības veicinātāji jutās gauži nomākti, bet vē­lāk nomāktības vietā stājās niknums. Parādījās pirmie raksti par «Donu Zuānu». Kāds Barbjē d'Okūrs, kurš rakstīja ar pseidonīmu Rošmons, pieprasīja, lai Moljēra kungs tiktu sodīts citiem par biedinājumu, pie tam at­gādināja, ka imperators Augusts esot sodījis ar nāvi ākstu, kurš izsmējis Jupiteru. Viņš atgādināja ne vien Augustu, bet arī Teodosiju, kurš tādus autorus kā Mol­jērs atdevis saplosīt zvēriem.

Pēc Rošmona izteicās kāds cits rakstnieks, kurš pie­bilda, ka nebūtu slikti, ja pērkons saspertu autoru kopā ar viņa varoni. Pēc šī autora atkal, un tagad pēdējo reizi, uzradās mūsu vecais paziņa, dievbijīgais princis

Konti. īpašā komēdijai un aktieriem veltītā apcerējumā viņš izteicās, ka «Dons Zuāns» esot gluži atklāta bez­dievības mācība, un te jāatzīst, ka princis sprieda ļoti asprātīgi.

— Tik tiešām, — viņš rakstīja, — vai gan var likt donam Zuānam teikt pārdrošas runas, bet reliģijas un dievišķīgā pirmsākuma aizstāvību uzticēt muļķa sulai­nim? Kā gan viņš lai atspēko savu spožo pretinieku?

Vispār vēlējumi, lai Palērojāla direktoru sasper de­besu pērkons, atskanēja arvien biežāk un biežāk. Vis­spēcīgāko iespaidu lugā. atstāja patiešām savādā aina ar donu Zuānu un ubagu, aina, kurā ubags uz dona Zuāna jautājumu, ar ko viņš nodarbojoties, atbild, ka augu dienu lūdzot dievu par to cilvēku labklājību, kuri viņam kaut ko atmetot. Tad dons Zuāns iebilst, ka cil­vēkam, kurš augu dienu lūdzot dievu, gan nevarot klā­ties slikti. Taču ubags atzīstas, ka esot pavisam naba­dzīgs. Te dons Zuāns aizrāda, ka tad gan ubaga pūles tiekot debesīs slikti atalgotas, un piedāvā viņam lui- doru, taču vienīgi ar noteikumu, ka nabags dievu maz­liet pazaimos. To darīt ubags atsakās, un dons Zuāns atdod viņam luidoru, teikdams, ka tas tāpat vien «aiz cilvēkmīlestības».

Šī aina sacēla pret Moljēru pat tos, kas pret viņu izturējās samērā labvēlīgi, un beigu ainas zibens spē­riens, ko autors raida savam varonim, it nevienu neap­mierināja. īsi sakot, «Dons Zuāns» nodzīvoja uz ska­tuves īsu brīdi un pēc piecpadsmitās izrādes tika aizliegts.

Nav lieki piebilst, ka «Dona Zuāna» dēļ Moljērs sa­naidojās vēl ar veselu grupu Parīzes mācīto ļaužu, proti — ar ārstiem, iepīdams komēdijā par tiem asas zobgalības.

Tā iedzīvojies jaunos ienaidniekos, Moljērs sagaidīja kluso sezonu. Mokošā vasara vilkās gari un skumīgi. Mājās bija jāstrīdas ar sievu, kas bija cerībās un kļu­vusi viegli uzbudināma, kā arī nikni un veltīgi jāšķen­dējas par ienākumu krišanos kasē. Taču cīnīties pret to pēc «Tartifa» un «Dona Zuāna» aizliegšanas bija ļoti grūti.

Kad garastāvoklis kļuva pavisam neciešams, talkā nāca vīns, un laiku pa laikam vai nu Baltā Auna kro­dziņā, vai arī Egles Čiekurā salasījās neliela kompānija, kurā ietilpa Moljēra un Kloda Šapela vecie klases biedri un bez tam Lafontēns, Bualo un uzlēcošā zvaig­zne — Žans Rasins. Šo saiešanu vadītājs bija trokšņai­nais Šapels, kam vairāk par visu pasaulē patika iedzert. Domājams, ja šī kompānija, it īpaši ar Moljēru priekš­galā, mūsu dienās parādītos kādā Francijas restorānā, tā būtu cienāta par velti.

Teātra dzīve tikmēr ritēja savu gaitu. Jūnijā pēc ka­raļa pavēles Versaļā izrādīja lugu «Koķete», ko bija uzrakstījusi dramaturģe de Zardēnas jaunkundze. Luga tika uzvesta brīvdabas teātrī, dārzā, un aktierus pār­steidza milzīgais daudzums apelsīnu koku, ar kuriem bija izgreznots teātris.

Ceturtajā augustā Armanda dzemdēja savam vīram meitu. Par krusttēvu meitenei kļuva mūsu vecais pa­ziņa Espri Remons de Modēns, bet par krustmāti — Madlēna. Senāko mīlētāju romāns jau sen bija beidzies, de Modēnu un Madlēnu tagad saistīja klusa un sērīgā draudzība, un bijušajiem mīlētājiem — tagadējam krust­tēvam un krustmātei par godu meitenīti nosauca par Esprimadlēnu, apvienojot abu vārdus.

Pāris dienu pēc Moljēra meitas piedzimšanas sekoja notikums, kas ļoti uzlaboja trupas noskaņojumu. Neaiz­mirstamajā piektdienā — 1665. gada četrpadsmitajā augustā, kad trupa atradās Senžermēnanlē, karalis pa­ziņoja de Moljēra kungam savu visaugstāko gribu: no šī brīža trupa pāriet karaļa personiskajā vadībā un sauk­sies par Karaļa Palērojāla trupu. Sakarā ar to trupai tiek piešķirts atalgojums seštūkstoš livru gadā.

Aktieru līksme bija milzīga, un uz karaļa laipnību vajadzēja atbildēt kā pieklājas. Moljērs to arī būtu tū­daļ darījis, ja nekavētu kāds šķērslis: viņš jutās smagi slims. Viss viņa organisms bija savārdzis. Moljēram droši vien uz nervu pamata bija sākušās kaut kādas mo­košas sāpes kuņģī, kas gandrīz nekad nepārgāja. Bez tam viņš arvien stiprāk un stiprāk kāsēja, bet reiz sāka atklepot asinis. Sakarā ar to pie Moljēra tika sasaukts ārstu konsīlijs.

Bet, līdzko Moljēram kļuva vieglāk, viņš izdarīja tādu eksperimentu dramaturģijas mākslā, kāds, var droši ap­

galvot, neizdosies nevienam citam dramaturgam pa­saulē. Grūti aptvert, kā iespējams kaut ko tamlīdzīgu paveikt: piecu dienu laikā.-Viņš sarakstīja, iestudēja un nospēlēja trīscēlienu komēdiju ar baletu un prologu. Šī luga, ko izrādīja piecpadsmitajā septembrī Versaļā un kas saucās «Mīlestība dziedinātāja vai Ārsti», sagā­dāja karalim lielu baudu. Pēc tam lugu izrādīja Palēro­jālā, un tur tā sāka dot pieklājīgus ienākumus, pie tam arī šī luga izraisīja Moljēram raksturīgo skandālu.

Šoreiz visā nopietnībā aizskarta jutās Francijas medi­cīnas fakultāte, jo lugā tika parādīti četri ārsti un tie visi bija īsti šarlatāni.

Kā Moljērs nonāca līdz ķildai ar ārstiem? Mēs jau zi­nām, ka Moljērs visu laiku sirga, sirga bezcerīgi, ilg­stoši, pamazām arvien vairāk iegrimdams hipohondrijā, kas viņu novārdzināja. Viņš meklēja palīdzību un stei­dzās pie ārstiem, taču palīdzību no tiem nesaņēma. Un laikam jau viņa uzbrukumi ārstiem bija pamatoti, jo Moljēra laikmets ir pats drūmākais šīs diženās māk­slas — medicīnas vēsturē. Moljēra laika ārsti lielāko­ties ārstēja neveiksmīgi, un visus viņu varoņdarbus ne­maz nav iespējams uzskaitīt. Kā jau pieminējām, Ha­sendi viņi nogalināja, nolaižot asinis. Pavisam nesen, pirms gada, kāds ārsts aizsūtīja uz viņpasauli labu Mol­jēra draugu Levaijēru, trīsreiz sadzirdīdams viņu ar caurejas zālēm, kaut gan Levaijēra slimībā bija vaja­dzīgs tieši pretējais. Senāk, kad mira kardināls Maza- rēns, četri ārsti, kas tika izsaukti pie viņa uz konsīliju, kļuva par parīziešu zobgalību objektu, jo noteica čet­ras gluži atšķirīgas diagnozes. Vārdu sakot, medicīnā Moljēra dzīves periods bija gaužām tumšs laiks.

Runājot par tīri ārējām pazīmēm, kas piemita ārstiem, var teikt, ka cilvēki, kas uz mūļiem jādelēja pa Parīzi, valkāja drūmus, garus tērpus, audzēja bārdas un runāja sazin kādā noslēpumainā žargonā, protams, likās tieši ra­dīti skatuvei un komēdijai. Un «Mīlestībā dziedinātājā» Moljērs tos uzveda uz skatuves veselus četrus. Tos sauca vārdos, ko jautru vakariņu laikā Moljēram izdo­māja Bualo, ņemdams palīgā grieķu valodu. Pirmo ārstu sauca par Defonandresu, kas nozīmē — cilvēku nāvē­tājs. Otrs — Baiss, k^s nozīmē — rejošais. Trešo —

Mokrotons, tātad lēni runājošais, un, beidzot, ceturto — Tomess — asiņu nolaidējs.

Skandāls izcēlās milzīgs, jo publika tūliņ pazina tajos četrus galma ārstus: Eli Bedu de Fužerē kungu, Zanu Espri, Geno un Valo, turklāt pēdējais skaitījās nevis vienkārši galma ārsts, bet karaļa pirmais ārsts. Gadus četrus pēc lugas uzveduma šis Valo nobendēja karaļa brāļasievu Anrieti, taču nevis ar asiņu nolaišanu, bet parakstot viņai opija uzlējumu, ko nevajadzēja darīt.

Četru šarlatānu konsīlijs uz skatuves notika, publikai pilnā kaklā smejot, un nav grūti pateikt, ka pēc «Mīles­tības dziedinātājas» uzveduma ārstu naids pret Moljēru uzkūsāja varen augstu.

Taču ienākumus no Palērojāla skatuves šī luga ievē­rojami palielināja. Tiesa gan, šai ziņā tikpat liela loma bija dažām citu autoru lugām, un viņu vidū jāatzīmē Moljēra nesenais ienaidnieks — Donno de Vize. Viņam beidzot izdevās uzrakstīt labu lugu «Māte koķete». Mol­jērs salaba ar viņu, pieņēma lugu iestudēšanai, un tā guva panākumus.

Galvenās cerības tika liktas uz Zana Rasina «Alek­sandru Lielo». Lugu iestudēja, un tās pirmizrāde Palēro­jālā notika 1665. gada ceturtajā decembrī.

Bet tad Moljēra jaunais draugs Zans Rasins izdarīja kaut ko tādu, kas ļoti pārsteidza Moljēru. Palērojāla trupa tajā pašā decembrī ar šausmām padzirdēja, ka Burgundas Viesnīca sākusi «Aleksandra Lielā» mēģinā­jumus un ka tas notiek ar Rasina ziņu. Lagranžs, kurš spēlēja Aleksandru, uzzināja, ka viņam būs jāsacenšas ar slaveno Floridoru, bet Palērojāla direktors tikai sa­tvēra galvu rokās, jo bija pilnīgi skaidrs, ka, pastāvot paralēlajam burgundiešu «Aleksandra» uzvedumam, ienākumi kritīsies.

Kad Rasinam prasīja paskaidrojumus, kāda iemesla dēļ viņš lugu, kas jau tiek uzvesta, atdevis konkurentu teātrim, viņš aizbildinājās, ka «Aleksandra» izpildījums Palērojālā viņam nepatīkot un, pēc viņa domām, Bur­gundas Viesnīcas uzvedums iznākšot labāks.

Te nu divu dramaturgu draudzība tika pārcirsta kā ar cirvi, un Moljērs sāka Rasinu ienīst.