De Moljera kunga dzīve

17. noda|a pēc greizsirdīgā prinča nāves

Ievērojams notikums gadījās 1661. gada sākumā. Kar­dināls Mazarēns devītajā martā nomira, bet jau nāko­šajā dienā divdesmit trīs gadus vecais karalis Luijs XIV pilnīgi apdullināja ministrus.

— Es jūs ataicināju, kungi, — teica jaunais karalis,

acis nemirkšķinot, raudzīdamies ministros, — lai jums pateiktu, ka pienācis laiks man patstāvīgi pārvaldīt valsti. Jūs man palīdzēsiet ar padomiem, taču vienīgi tajos gadījumos, kad es jums tos prasīšu. Turpmāk aiz­liedzu bez manas pavēles parakstīt jebkādus papīrus, kaut vai visnenozīmīgāko pasi. Katrs no jums ik die­nas ziņos man par savu darbu.

Ministri, bet pēc tiem arī visa Francija tūliņ saprata, cik nopietns vīrs sēž tronī. To lieliski izprata arī Mol­jērs un tūdaļ bija skaidrībā par īsto vietu, kur vaja­dzēs griezties pēc palīdzības ārkārtējā gadījumā. Ka šādi ārkārtēji gadījumi iespējami, to nepārprotami pie­rādīja notikums ar «Daiļavām».

Šī paša gada pavasarī Moljērs pabeidza jaunu ko­mēdiju — «Vīru skola». Lugā bija notēlota divu jaunu būtņu visspēcīgā kaislība, kas pārvar visus šķēršļus, ko tai liek ceļā rupjais un despotiskais vecums.

Komēdija, kas beidzās ar lukturu ugunīm un notāra noslēgtu laulības kontraktu, pirmoreiz tika spēlēta jū­nijā, pie kam Moljērs tēloja Sganarela lomu, bet mīlē­tāju Valēru — Lagranžs. Panākumi bija milzīgi, «Donu Garsiju» publika piedeva un aizmirsa, bet «Skola» šinī sezonā tika izrādīta piecdesmit astoņas reizes, pārspē­jot uzvedumu skaita ziņā visas pārējās šīs sezonas lugas.

Kādu vakaru trupas direktors sēdēja savā kabinetā. Viņam priekšā gulēja iespiešanai sagatavots «Skolas» eksemplārs. Moljērs rakstīja veltījumu savam aizbild­nim — karaļa brālim:

«Monsenjor! Es rādu Francijai galējās pretējības. Nav nekā diženāka un lieliskāka par vārdu, ko es lieku šīs grāmatas sākumā, un nekā niecīgāka par tās sa­turu .. .»

Tad Moljērs nolika spalvu, noknieba svecēm degļus, noklepojās un nodomāja: «Kādēļ gan īstenībā es tā no­niecinu savu komēdiju?» Viņš nopūtās, ar spalvas augš­galu paberzēja uzaci, saviebās un turpināja rakstīt. Lieli, plati burti virknējās vārdos:

«Man, jādomā, teiks, ka tas ir tas pats, kas uzlikt māla statujai galvā kroni ar pērlēm un briljantiem vai arī būvēt krāšņus portikus un triumfa arkas pie ieejas no­žēlojamā būdiņā …»

— Vai vēl turpināt glaimus? — dramaturgs nomurmi­nāja. — Vairāk laikam gan nav ko piebilst.

«Es, monsenjor, uzdrošinājos veltīt šo sīko nieciņu Jūsu augstībai.»

Viņš parakstījās: «Jūsu karaliskās augstības vispade­vīgākais, vispaklausīgākais un visuzticamākais kalps Zans Batists Poklēns-Moljērs.»

— Labi būs, — apmierināts noteica vispadevīgākais, glaimu azartā nepamanījis, ka vārdi par māla statuju, kurai galvā uzlikts kronis ar pērlēm, skan ārkārtīgi div­domīgi. Patiesi, kādēļ gan katrā ziņā komēdija lai būtu māla statuja, bet kronis — Orleānieša vārds?

Šā vai tā, tomēr veltījums tika nosūtīts Orleānas her­cogam un uzņemts labvēlīgi, bet pēc tam trupa sāka gatavoties Svarīgiem rudens notikumiem.

Cilvēces vēsturē zināmi daudzi valsts kases izlaupī- tāji. Taču viens no pašiem spožākajiem, bez šaubām, bija Nikolajs Fukē jeb vikonts de Melēns e de Vor jeb arī marķīzs de Bēlīls, kurš mūsu aprakstāmajā periodā bija Francijas galvenā finansu pārvaldnieka amatā. Tik pamatīgi izlaupīt valsts kasi, kā to izdarīja Fukē, lai­mējies tikai retajam. Ja ticam ļaunām mēlēm, bet tām gribot negribot jātic, Fukē galu galā pilnīgi zaudēja priekšstatu par to, kur beidzas valsts nauda un sākas viņa paša. Attēlot to, kas Fukē laikā notika finansu mi­nistrijā, nav iespējams. Tika izrakstīti asignējumi iz­maksām no sen iztērētiem fondiem, atskaitēs rakstīja viltotus ciparus, ņēma kukuļus …

Fukē nebija pretīgs sīkstulis, bet elegants, vērienīgs valsts kases izlaupītājs. Viņš mainīja mīļākās, rīkoja dzīres, pulcināja pie sevis labākos māksliniekus, domā­tājus un rakstniekus — to starpā arī Lafontēnu un Mol­jēru. Arhitekts Levo talantīgajam ministram Vo muižā uzcēla tādu pili, ka franči, kas šai greznajā laikmetā reti par ko brīnījās, — tomēr jutās pārsteigti. Vo pils zāles apgleznoja slavenie mākslinieki Lebrēns un Miņārs, dārznieki visapkārt pilij ierīkoja tādus parkus un dār­zus ar strūklakām, ka ikvienam, kas tur ienāca, prātā iešāvās doma, ka viņš atrodas paradīzē. Fukē ar to ne­apmierinājās, bet, itin kā neskaidri nojauzdams turpmā­kos notikumus, nopirka veselu salu — Belīlu — pie Bretaņas krastiem un uzcēla tur cietoksni, kurā novie­toja garnizonu.

Lai būtu kā būdams, taču ap to laiku, kad kļuva sla­vena «Vīru skola», ministru Fukē jau dēvēja par lik­teņu lēmēju.

Likteņu lēmējs nolēma sarīkot savā Vo muižā svēt­kus karalim. Ja Fukē kaut ko darīja, tad darīja pama­tīgi. Gaidīdams augstdzimušos viesus, viņš lika balt- egļu mežiņā uzcelt teātri, sagatavoja milzīgus daudzu­mus pārtikas, uzaicināja pašus labākos teātra mašīnistus un pirotehniķus.

Diemžēl likteņu lēmēji spēj lemt par visu citu likte­ņiem, tikai ne par savējo, un Fukē nezināja, ka tajā pašā laikā karalis kopā ar kādu finansistu Kolbēru pār­bauda finansu ministrijas dokumentus. Pārbaude bija ātra un slepena, jo kardināls Mazarēns mirdams bija de­vis jaunajam karalim padomu notvert Fukē ar ievēro­jamā speciālista Kolbēra palīdzību. Karalis bija jauns, taču salts un gudrs un mierīgi vēroja, kā Kolbērs, kurš pilnīgi orientējās ministrijas darbā, rādīja viņam gan viltotus, gan īstus dokumentus.

Tikmēr Fukē, likteņa vadīts, beidza gatavoties bojā ejai tādējādi, ka uz savas pils frontona lika uzrakstīt latīņu devīzi «Quo non ascendam?» («Ko vēl neesmu sasniedzis?»).

Un tad piecpadsmitajā augustā ap pusdienas laiku karalis Luijs XIV sava brāļa, viņa sievas princeses An- rietas un Anglijas karalienes pavadībā atbrauca uz Vo. Aculiecinieki stāsta, ka valdnieka mūžam nemainīgā seja esot noraustījusies, kad viņš pacēlis acis un ierau­dzījis devīzi uz Fukē frontona, taču jau nākošajā mir­klī karaļa seja atkal atguvusi parasto izskatu. Un svi­nības notika, tās sākās ar brokastīm piecsimt personām, pēc tam sākās teātra uzvedumi, baleti, maskarādes un uguņošana. Mani tomēr mazāk interesē brokastis un uguņošana, vairāk tas, kā Moljērs pēc Fukē pasūtījuma spēja piecpadsmit dienu laikā uzrakstīt, iestudēt un uz­vest veselu lugu dzejā «Neciešamie». Un tomēr tā bija: septiņpadsmitajā augustā notika lugas izrāde.

Ap to laiku Moljērs, acīm redzot, bija pilnīgi iepazinis

Francijas karali un izpratis viņa gaumi. Karalim ļoti patika komēdija, taču vēl vairāk viņš mīlēja baletu. Tādēļ arī «Neciešamie» bija komisks balets. Atklāti sa­kot, «Neciešamos» nemaz nevarēja saukt par lugu vārda tiešā nozīmē, te tika cits pēc cita notēloti satīriski, sav­starpēji nesaistīti augstākās sabiedrības tipi.

Rodas jautājums: kā gan Moljērs karaļa klātbūtnē uzdrošinājās parādīt viņa galminiekus ironiskā gaismā? Moljēram bija pilnīgi precīzs un pareizs aprēķins. Pret Francijas augstāko muižniecību karalis nebūt neiztu­rējās labi un nepavisam neuzskatīja sevi par pirmo starp muižniekiem. Pēc Luija domām, viņa vara bija dievišķa un viņš stāvēja pilnīgi savrup un nesalīdzināmi augstāk par visiem pārējiem pasaulē. Viņš atradās kaut kur de­besīs tiešā dieva tuvumā un bija visai jūtīgs pret jeb­kura varena senjora niecīgāko mēģinājumu pacelties augstāk, nekā pieklājas. Vārdu sakot, labāk pašam pār­griezt sev rīkli nekā uzrakstīt tādu devīzi, kādu bija uzrakstījis Fukē. Luijs, kā jau agrāk teicu, atcerējās, kas notika Frondas laikā, un turēja augstāko muižnie­cību savās dzelžāinajās rokās. Viņa klātbūtnē par gal­miniekiem varēja smieties.

Tā nu Vo dārzos nolaidās aizkars. Ministra viesu priekšā vispirms stājās satrauktais Moljērs, bez grima un parastā tērpā. Mulsi klanīdamies, viņš sāka lūgt pie­došanu par to, ka pārāk īsā laika dēļ neesot paguvis sagatavot izklaidēšanos diženajam monarham. Taču viņš — labākais no Parīzes teātru oratoriem — vēl ne­bija beidzis savu atvainošanos, kad klints uz skatuves sašķēlās un lejup krītošās ūdensstraumes vidū (lūk, ko spēja mašīnists Vigarani!) parādījās najāda. Nevienam nenāca ne prātā, ka šai valdzinošajai dievībai jau četr­desmit trīs gadi! Pēc visu atzinuma Madlēna šajā lomā bija apburoša. Viņa sāka runāt prologa vārdus:

Lai redzētu dižāko valdnieku pasaulē, Ak, mirstīgie, cēlos pie jums es no grotas …

Līdzko viņa bija beigusi skandēt pēdējo prologa vārdu, orķestrī spalgi ieskanējās obojas un sākās ko­miskais balets.

Kad uzvedums beidzās, karalis ar rokas mājienu pa­sauca Moljēru un, norādīdams uz medību pārzini Snai- jekūru, pavīpsnājis čukstēja:

— Lūk, vēl viens tips, ko neesat atdarinājis …

Moljērs satvēra galvu rokās, iesmējās un sāka čuk­stēt:

— Cik vērīgs ir jūsu majestāte … Kā gan es varēju palaist nepamanītu šo tipu?!

Vienas nakts laikā viņš iestarpināja komēdijā jaunu ainu un attēloja tajā kaislīgu briežu mednieku Dorantu, kurš bija gluži traks uz tolaik plaši pazīstamā zirgu tirgotāja Gavo zirgiem un uz slavenā mednieka Dre- kāra drosmīgajiem varoņdarbiem. Un visi skatītāji ar ļaunu prieku Dorantā pazina nabaga medību pārzini.

Šis gadījums Moljēram noderēja par iemeslu uzrak­stīt karalim vēstījumu, kurā dramaturgs prata pateikt valdniekam daudz laba. Pirmkārt, ka viņš, Moljērs, pats sevi pieskaitot pie neciešamajiem, otrkārt, ka par savas komēdijas panākumiem viņš esot pateicību pa­rādā vienīgi karalim, jo, tiklīdz karalis to atzinis par labu, — lugu par tādu atzinuši arī visi citi, treškārt, aina ar mednieku, ko viņa majestāte licis iepīt komēdijā, esot, bez šaubām, vislabākā, un Moljērs vispār ar tādu baudu kā pie šīs ainas neesot strādājis ne pie vienas ainas nevienā no savām lugām.

Kamēr dramaturgs uzlaboja savu lugu, Vo par­kos sākās kāda cita luga, tikai ne komēdija, bet drāma.

Kādudien, karalim ejot pa dārza celiņu, viņa pavado­nis pacēla smiltīs nokritušu vēstuli. Karalis ieinteresē­jās par šo vēstuli, un tā viņam tika parādīta. Ak vai! Tā bija Fukē rakstīta maiga vēstule kādai Lavaijēras jaunkundzei. Var droši apgalvot — ja Fukē tobrīd būtu ielūkojies Luijam acīs, viņš nekavējoties, pamezdams savus viesus, būtu bēdzis prom no Francijas, paķer­dams līdzi vienīgi maku ar zelta naudu un pistoles. Jo kautrā jaunā muižniece• Lavaljēra, kā zināms, bija ka­raļa mīļākā.

Luijs pat jaunībā izcēlās ar ārkārtīgu savaldību, tā­dēļ Nikolā Fukē visu augustu nodzīvoja mierīgi. Kara­lis pārcēlās uz Fonteneblo, bet pēc tam septembra sā­kumā devās uz Nanti, kur sanāca karaļa padome. Kad padome beidzās un nogurušais Fukē izgāja uz ielas, kāds viņu saņēma aiz elkoņa. Ministrs nodrebēja un atskatījās. Viņa priekšā stāvēja musketieru kap­teinis.

— Jūs esat arestēts, — kapteinis klusi teica.

Ar šiem trim vārdiem beidzās Fukē dzīve. Pēc tam sā­kās dzīvības vilkšana, un tā norisinājās Vensenas cie­tumā, bet pēc tam Bastīlijā. Izmeklētāji trīs gadus pē­tīja Fukē noziegumus, un tiesā ieradās ne vairs spožs ministrs, bet ar matiem un bārdu apaudzis drebošs ares­tants. Tiesnešu vidū viņš ieraudzīja visus savus niknā­kos ienaidniekus, ko tiesas sastāvā bija iecēlis pats ka­ralis. Deviņi tiesneši prasīja Nikolā Fukē piespriest nā­ves sodu, trīspadsmit citi bija cilvēcīgāki un piesprieda Fukē mūžīgu izraidījumu no valsts, taču karalis šo sprie­dumu uzskatīja par nepareizu un izraidījumu nomainīja pret mūža ieslodzījumu.

Cietumā Fukē pavadīja piecpadsmit gadus, pie kam viņu ne reizi neizlaida pastaigā, neļāva ne lasīt, ne rak­stīt, ne reizi neļāva arī satikties ar sievu un bērniem. Tikai 1680. gadā.— vai nu kaut kas bija iežēlinājis ka­raļa sirdi, vai arī viņš jau bija aizmirsis kautrās Laval- jēras tēlu, ko bija aizēnojušas citas sievietes, vai arī sāka pagaist atmiņas par devīzi uz frontona — taču, vārdu sakot, karalis parakstīja rīkojumu par Fukē iz­laišanu no cietuma. Pavēle tomēr palika neizpildīta. Fukē nesagaidīja karaļa žēlastību un aizgāja no cie­tuma uz turieni, kur, kā viņš, bez šaubām, cerēja, cits tiesnesis tiesās gan viņu, negodīgo ministru, gan arī atriebīgo karali un it īpaši to nepazīstamo, kurš bija nometis smiltīs vēstuli.

Gribu atzīmēt vēl vienu apstākli. «Neciešamo» priekš­vārdā, kas tika izdots pēc Fukē krišanas nežēlastībā un aresta, Moljērs nebaidījās pieminēt, ka prologa dzejas rindu autors ir Pellisona kungs, tas bija Fukē sekretārs un tuvākais draugs.

Pols Pellisons izturējās tikpat vīrišķīgi, uzrakstīdams Fukē attaisnošanai veselu sacerējumu, kas saucās «Ru­nas», un ar to pierādīdams, ka nenodod savus draugus, lai tie būtu kādi būdami. Karalis ļoti uzmanīgi izlasīja Pellisona sacerējumu un izturējās pret viņu saudzīgi: viņu iemeta Bastīlijā tikai uz pieciem gadiem.