De Moljera kunga dzīve

10. n o d a | a sargieties, burgundieši, — Moljērs nāk!

Vispār 1657. gada ziema trupai bija satraukuma pilna, aktieri sačukstējās, Moljērs ar Madlēnu, kura bija tru­pas finansu ģēnijs, pastāvīgi noturēja slepenas apsprie­des. Šai periodā Madlēnai vairākkārt notika nez kādas sarunas ar dažādiem lietpratīgiem cilvēkiem, kas bija saistīti ar Parīzi, taču iemeslu tam visam trupa vēl ne­zināja.

Nākošā — 1658. gada sākumā trupa devās uz Gre- noblu, kur spēlēja karnevāla laikā, pēc tam pēdējo reizi bija Lionā, un tad Moljērs pēkšņi, šķērsodams visu Fran­ciju un nekur neapstādamies, veda to uz Ruānu. Viņš ar savu karavānu pagāja tuvu garām Parīzei, tomēr uz tās pusi pat nepaskatījās. Un viņš ieradās Ruānā, kur pirms piecpadsmit gadiem bija atvedis nepieredzējušos Ģimenes Bērnus, lai spēlētu pilsētas gada tirgū.

Tagad viss bija gluži citādi. Ieradās trīsdesmit sešus gadus vecs pieredzējis mākslinieks, pirmšķirīgs komi­ķis, lielisku aktieru pavadīts. Trupas sieviešu vidū bija īstas zvaigznes: Madlēna Bežāra, Debrī un Terēze Di- parka. Nabadzīgā trupa, kas Nantē tikai ar pūlēm uz­veica venēcieša nožēlojamās lelles, tagad pārstaigāja Franciju, ar iznīcinošu spēku satriecot katru tai ceļā pa­gadījušos klejojošu trupu. Dienvidos viņiem aiz mugu­ras palika uzveiktie Mitalla un Kormjē, bet ziemeļos Moljēru, kas tuvojās Ruānai, ar drebošu sirdi jau gai­dīja pilsētā spēlējošās trupas direktors — Filibērs Gaso di Kruazī kungs.

Vēsts par Moljēru Ruānā izplatījās kā uguns. Mol­jērs ieradās pilsētā, ieņēma Divu Mauru zāli un sāka izrādes. Vispirms šeit notika Moljēra sastapšanās ar labāko no visiem Francijas dramaturgiem Pjēru Kor- neiju, kura lugas Moljērs uzveda jau sen. Un Korneijs atzina, ka Moljēra trupa ir brīnišķīga! Nav nemaz vēlē­šanās piebilst, ko Korneijs iemīlējās Terēzē Diparkā.

Pēc tam izira Filibēra di Kruazī trupa, tāpat kā bija iziruši Mitalla trupa. Di Kruazī kungs, ļoti patīkams cilvēks, pirmšķirīgs un daudzpusīgs aktieris, rīkojās gluži pareizi: viņš ieradās pie Moljēra, un tas tūdaļ uz­aicināja di Kruazī savā trupā.

Spēlēdams Mauru zālē un laiku pa laikam sniegdams izrādes par labu Ruānas dievnamam, Moljērs pilnīgi sa­valdzināja pilsētu, un tomēr, trupā nevienam, izņemot, protams, Madlēnu, neko neteikdams, viņš vasaru reizes trīs slepus bija devies uz Parīzi.

Pēdējoreiz atgriezies no galvaspilsētas, Moljērs bei­dzot atklāja trupai savu plānu. Izrādījās, ka viņš, iz-' mantodams dažas cildinošas rekomendācijas, bija iekļu­vis galma aprindās un panācis, ka stādīts priekšā viņa augstībai Orleānas Filipam, pašlaik valdošā karaļa Luija XIV Vienīgajam brālim.

Aktieri klausījās direktorā, nebilzdami ne vārda.

Tad Moljērs atklāja vēl vairāk. Viņš pastāstīja, ka valdnieka Vienīgais brālis, saklausījies nostāstus par trupu, vēloties ņemt to savā aizbildniecībā un, ļoti iespējams, nosaukšot trupU savā vārdā.

Aktieriem pamira sirds, rokas sāka drebēt, acis iemir­dzējās, un Mauru zālē nodārdēja vārds — Parīze!

Kad aprima aktieru izsaucieni, Moljērs pavēlēja sa­kravāt mantas un doties ceļā uz Parīzi.

Bija 1658. gada vēls rudens, kad teātra furgoni no­kļuva līdz galvaspilsētai. Birzī valdīja oktobra lap­kritis. Un tad tālumā parādījās stāvie namu jumti, pret debesīm slējās katedrāles. Tik tuvu, ka šķita ar roku aizsniedzamas, melnēja pilsētas nomales.

Moljērs apturēja karavānu un izkāpa no pajūga, lai izlocītu kājas. Viņš pagāja no karavānas sāņus un no­lūkojās pilsētā, kas pirms divpadsmit gadiem bija viņu padzinuši izputinātu un apkaunotu. Prātā atplaiksnīja saraustītas atmiņu ainas. Uz brīdi viņu pārņēma bailes un vēlēšanās doties atpakaļ uz silto Ronu, ausis ieska­nējās Ronas viļņu šļaksti aiz borta un ākstu imperatora kokles skaņas. Moljēram šķita, ka ir jau vecs. Baiļu pārņemts, viņš iedomājās, ka viņam pajūgā nav nekā cita kā vien farsi un divas viņa pirmās komēdijas. Vi­ņam ienāca prātā, ka Burgundas Viesnīcā spēlē paši la­bākie karaļa aktieri, ka Parīzē ir lielais Skaramušs, viņa kādreizējais skolotājs, ka Parīzē ir brīnišķīgs balets.

Un viņam sagribējās būt Lionā, vecajā ziemas dzī­voklī … Bet vasaru — uz Vidusjūru… Piepeši Mol­jērs ar šausmām atcerējās drēgno un pretīgo cietuma rēgu, kas pirms divpadsmit gadiem viņu tik tikko ne­bija aprijis, un trupas direktors, lūpas kustinādams, savā nodabā ierunājās:

— Vai griezties atpakaļ? Jā, es griezīšos atpakaļ…

Viņš spēji apsviedās, devās uz karavānas priekšgalu,

pamanīja aktieru un aktrišu galvas snaikstāmies laukā no visiem pajūgiem un uzsauca priekšējiem:

— Nu, braucam!