De Moljera kunga dzīve

19. nodaļa DRAMATURGA SKOLA

Lai kas notika Moljēra dzīvoklī Rišeljē ielā, Palēro­jāla teātrī dzīve ritēja savu gaitu. Šajā gadā trupā ie­stājās jauni aktieri. Pirmais bija Fransuā Lenuārs de la Toriljēra kungs, agrākais ka Valērijas kapteinis, apvel­tīts ne tikai ar labām aktiera dāvanām, bet arī lielu praktisku pieredzi, tādēļ Moljērs viņam uzticēja dažus administratīvus pienākumus, un otrs — lielisks komiķis Gijoms Markuro de la Brekūra kungs. Šis aktieris bija arī dramaturgs un bez tam vēl slavens kā bīstams du­elants, kas savu divkauju dēļ dažu labu reizi bija iekū­lies nepatikšanās.

Sezona pēc 1662. gada lieldienām pagāja klusi, jo publika jau bija noskatījusies pirmās Moljēra lugas, un ienākumi no tām kļuva mazāki. Cik necik dzīvības radīja vienīgi «Vīru skola» un Buaijē luga «Tonnak- sārs». Tā tas turpinājās līdz decembrim, kad nāca jauna Moljēra luga — pieccēlienu komēdija «Sievu skola».

«Sievu skola», tāpat kā «Vīru skola», bija uzrakstīta, aizstāvot sievietes un viņu tiesības izvēlēties sev mīļoto, un stāstīja par greizsirdīgo un despotisko Arnolfu, kurš gribēja precēt jauniņo Agnesi. Šai lugā, kas pārbagāta ar situāciju komiku, Arnolfa lomā pirmoreiz ieskanē­jās kāds smeldzīgs, rūgtuma pilns motīvs.

Kad lugas beigās jauniņā Agnese gūst uzvaru un aiz­iet no Arnolfa ar savu iemīļoto, pretīgu un smieklīgu īpašību pārpilnais Arnolfs piepeši kļūst nožēlojams un cilvēcisks.

— Ak, kā gan izsacīt, cik ļoti tevi mīlu?! — pēkšņi, it kā nomezdams pretīgā greizsirža čaulu, kaismīgi iz­saucas Arnolfs. — Kā lai tev, nepateicīgā, to pierādu? Vai rūgtas asaras raudāt? Matus plēst? Varbūt tu gri­bētu, lai nogalinu sevi? Jel saki, nežēlīgā, saki, ko tu vēlies, un esmu gatavs pierādīt, ka degu vienās lies­mās!

Skatītāji pievērsa uzmanību šim Arnolfa monologam un citi līdzjūtīgi, citi ļaunā priekā runāja, ka tajā esot izteikti Moljēra kunga personiskie pārdzīvojumi. Ja tas tiesa, un, ak vai, tā arī bija, tad var spriest, cik ne­lādzīgi ritēja dzīve Rišeljē ielā.

Aktieri «Sievu skolu» spēlēja lieliski, turklāt lielus pa­nākumus guva ne vien Moljērs, kurš spēlēja Arnolfu, bet arī Brekūrs sulaiņa Alēna lomā.

Jāsaka, visi notikumi, kas atgadījās pēc Moljēra iepriekšējo lugu parādīšanās, gluži nobālēja salīdzinā­jumā ar to, kas notika tūdaļ pēc «Sievu skolas» pirm­izrādes. Vispirms jau pašā pirmizrādē sākās skandāls. Kāds Plapisons, cītīgs Parīzes salonu apmeklētājs, līdz dvēseles dziļumiem sašutis par lugas saturu, sēdēdams uz skatuves, pēc katras asprātības vai trika pagrieza aiz dusmām ugunssarkano seju pret parteru un sauca:

— Smej ieties taču, jūs tur parterā! Smej ieties!

Un piedevām kratīja parteram dūres. Skaidrs, ka par­ters tādēļ smējās vēl trakāk.

Publikai luga ārkārtīgi patika, un uz otro un turpmā­kajām izrādēm ļaudis plūda bariem, sakāpinot ienāku­mus līdz rekorda skaitlim — tūkstoš piecsimt livru vienā vakarā.

Ko tad par jauno lugu teica literāti un Parīzes teātra pazinēji? Sākumā viņus bija grūti saprast, jo salonos skanēja tik negantas Moljēram veltītas lamas, ka vis­pār nebija iespējams kaut ko apjēgt uzreiz. Tiem, kuri par Moljēru sodījās jau agrāk, nāca klāt desmitiem jaunu saniknoto. Ar dziļu sarūgtinājumu jāatzīmē, ka atbaidošajām aizkaitinātas skaudības jūtām ļāvās ari tāds liels cilvēks un rakstnieks kā Pjērs Korneijs.

Kas attiecas uz Burgundas Viesnīcas aktieriem, tad tie pēc pirmajām «Sievu skolas» izrādēm staigāja ap­kārt gluži bāli. Taču jāatzīst, ka burgundiešu sarūgtinā­jums bija pamatots. Atklājās kaut kas nedzirdēts: parā­

doties šai lugai, burgundiešu ienākumi strauji sama­zinājās.

Pēc tam Parīzē uzradās naivi ļautiņi, kuri visur aiz­vainotā tonī stāstīja, ka Moljērs ar savas komēdijas varoni Arnolfu esot parādījis tieši viņus. Tiem nu gan Palērojāls būtu varējis atlīdzināt par savu ienākumu pa­lielināšanos!

Tātad luga sacēla negantu brēku, un tajā bija grūti sadzirdēt Moljēra draugu retās balsis, kuras varēja sa­skaitīt uz pirkstiem. Vienīgā balss, kas izskanēja spē­cīgi, piederēja talantīgajam domātājam un literātam Bualo-Depreo:

Gan tavu skauģu pēlumi Kā plata duļķu upe plūst, Bet tava komēdija brīnišķā Gadsimtos tālos slavu gūs!

Tālāk viss iegrozījās slikti. Kāds jauns cilvēks, lite­rāts Zans Donno de Vize, pirmais uzstājās presē sakarā ar «Sievu skolu». De Vizēs raksts rāda, ka, to rakstot, autoram sirds vai plīsusi aiz dusmām. De Vizem vis­pirms gribējās pateikt, ka šī komēdija nevar gūt panā­kumus, taču to sacīt nevarēja, jo komēdija guva žilbi­nošus panākumus. Tālab de Vize izteicās, ka luga gūs­tot panākumus vienīgi tāpēc, ka aktieri to meistariski spēlējot, un tas liecina, ka de Vize bija prātīgs vīrs. Tālāk de Vize pavēstīja, ka viņu sarūgtinot milzīgais daudzums nepieklājību, kas sastopamas komēdijā, un pie reizes piezīmēja, ka intriga tajā esot savīta vāji. Bet de Vize, kā jau teicu, bija prātīgs vīrs, tādēļ jutās spiests atzīt, ka lugā tomēr ir arī šis tas veiksmīgs un daži tipi gan Moljēram esot tik spilgti, it kā būtu ņemti tieši no dzīves.

Bet pašu galveno de Vize, acīm redzot, pateica raksta beigās, kur tika pavēstīts, ka itin drīz Burgundas Vies­nīcā parādīšoties jauna luga, kam būšot sakars ar Mol­jēra «Skolu». De Vize to pavēstīja ļoti viltīgi, lai gan autors netika minēts, katram tūliņ kļuva skaidrs, ka šis jaunums būs paša de Vizēs spalvas darbs.

Kā šajā laikā izturējās Moljērs? Vispirms viņš «Skolu» veltīja karaļa brāļa — sava labvēļa sievai — princesei

Anglijas Anrietei un šajā veltījumā pēc savas paražas princesi vai applūdināja ar glaimiem. Bet tad Moljērs izdarīja liktenīgu kļūdu. Aizmirsis, ka rakstnieks ne­kādā gadījumā nedrīkst rakstiski ielaisties nekādos strī­dos par saviem darbiem, aiz dusmām gluži satracināts, Moljērs nolēma uzbrukt saviem ienaidniekiem. Tā kā viņš labi pazina skatuvi, tad arī savu triecienu deva no skatuves, sacerēdams un 1663. gada jūnijā nospēlēdams nelielu ludziņu ««Sievu skolas» kritika».

Šī luga, kurā savu pirmo lielo lomu — Elīzu tēloja Armanda Moljēra, izsmēja Moljēra kritiķus.

Rīkodamies pēc labi apsvērta plāna — allaž nodro­šināt sev aizmuguri galmā —, Moljērs šo lugu ar visai glaimojošiem vārdiem veltīja karaļa mātei Austrijas Annai. Tomēr turpmāk karaļa māte Moljēram maz pa­līdzēja.

Vispirms publika ar sajūsmu Lizidasā pazina de Vi­zēs kungu, kamēr viena daļa publikas kliedza, ka tas ne­esot de Vize, bet gluži kā dzīvs Edms Burso kungs, arī literāts un nikn's Moljēra pretinieks un nopēlējs.

Lizidasam — de Vizem sametās tumšs gar acīm pēc «Kritikas» parādīšanās, un viņš nāca klajā ar savu so­līto lugu. Tai bija sarežģīts nosaukums «Zelinda jeb īstā «Sievu skolas» kritika, jeb arī «Kritikas kritika»». Tajā bija attēlots kāds Elomirs (burtus pārstatot vietām, iznāk vārds — Moliers), kurš noklausās svešas sarunas mežģīņu tirgotavā, kur norisinās lugas darbība. Lai kā Burgundas Viesnīca vēlējās izrādīt lugu par Elomiru, tā šo lugu tomēr neiestudēja, jo, iepazīstoties rūpīgāk, atklājās, ka tā ir muļķīgs savārstījums, un de Vize ap­mierinājās ar to, ka savu darbu iespieda un izplatīja Parīzē, turklāt atklājās, ka lugā «Zelinda» ir mazāk kri­tikas nekā visparastāko apmelojumu.

De Vize pavēstīja, ka desmit veclaicīgās pamācības dzejā, kuras Arnolfs, gatavodamies kāzām, noskaita Ag­nesei, neesot nekas cits kā nepārprotama desmit dieva baušļu parodija. Kā redzat, de Vizēs kungs atbildēja de Moljēra kungam visai nopietni.

— Ak, nelietis! — de Moljērs nošņācās, satverdams galvu. — Pirmkārt pamācību nav desmit! Arnolfs iesāk vienpadsmito! …

Un viņam galvā saka joņot Arnolfa pamacību sākuma rindas:

Kad apburošā līgava

Iet svētā laulībā,

Tai būtu zināms jādara …

— Viņš iesāk vienpadsmito! — Moljērs teica saviem aktieriem.

— Iesāk, — klusi atbildēja Moljēram, — bet nepa­saka neviena paša vārda kā tikai to: vienpadsmitā pa­mācība; tā ka paliek prātā, dārgo meistar, ka to ir tieši desmit.

Un te man jāpiebilst — tā ir liela laime, ka de Vize, acīm redzot, nezināja, no kurienes Moljērs aizguvis šīs desmit laulības dzīves pamācības. Jo tās bija ņemtas no svēto baznīcas tēvu darbiem.

Tikmēr notikumi steigšus risinājās tālāk — un lite­rātu vidū naids pret Moljēru auga augumā. Viens no naida iemesliem bija tas, ka pēc «Sievu skolas» parā­dīšanās karalis apbalvoja Moljēru ar tūkstoš livru gada pensiju; lai atzīmētu izcilā komēdiju rakstnieka nopel­nus. Pensija nebija nekāda lielā, jo zinātniekiem un literātiem parasti piešķīra daudz vairāk, un tomēr arī tai bija nozīme. Labās attiecības starp Pjēru Korneiju un Moljēru galīgi izjuka. Tiesa gan, te mazāk vaino­jama pensija, vairāk «Skolas» brīnumainie panākumi un vēl kāds niecīgs iemesls: Moljērs bez kāda Jauna nolūka, vienīgi joka pēc pārnesa kādu Korneija traģēdi­jas «Sertorijs» dzejas rindu «Skolas» otrā cēliena beigu ainā, likdams šo rindu norunāt Arnolfam, kālab Kor­neija vārdi ieskanējās komiski.

Šķiet, tāds sīkums (Arnolfs, uzrunādams Agnesi, at­kārto Pompeja vārdus: «Nu diezgan! Es te saimnieks! Ejiet, kurp jums likts!») Korneijam nenodarīja nekāda ļaunuma, tomēr viņš jutās ārkārtīgi aizvainots par šādu rīkošanos ar viņa traģēdijas rindām.

Turpmāk Moljērs saņēma vēl smagākus triecienus. Augstākajās aprindās sāka runāt, ka ««Sievu skolas» kritikā» Moljērs izsmējis divas personas: Zaķu de Suvrē, Maltas ordeņa bruņinieku, un hercogu de La- feijādu, Francijas maršalu un franču gvardes pulka ko­mandieri. Ar Zaķu de Suvrē viss izbeidzās laimīgi, bet ar de Lafeijādu — slikti. No visām pusēm uzkūdīts, viņš beidzot iemantoja pārliecību, ka «Kritikā» ar marķīzu, kurš stulbi un sašutuma pilns atkārto vienus un tos pašus vārdus «Krējuma torti!», domāts tieši viņš, un niknumā rupji apvainoja Moljēru. Sastapis drama­turgu Versaļas galerijā, Lafeijāds, izlikdamies, ka grib Moljēru apskaut, satvēra viņu ar abām rokām, piespieda sev klāt un pret savu svārku dārgajām pogām saplosīja asiņainu viņa seju.

Rūgti domāt par to, ka Moljērs hercogam par šo ap­vainojumu nekādi neatmaksāja. Vai te vainojama kaut­rība vai atšķirība starp komedianta un hercoga stāvokli, vai varbūt bailes izpelnīties karaļa dusmas, jo majes­tāte bargi vērsās pret divkaujām (Moljērs pats savās komēdijās arvien izsmēja duelantus), tikai Moljērs her­cogu uz divkauju neizsauca. Tomēr domājams, ka tad, ja tas būtu noticis, Moljēra darbība pēc «Sievu kritikas» izbeigtos uz mūžīgiem laikiem, jo Lafeijāds, bez šau­bām, būtu viņu nogalinājis.

De Vizēs luga nenonāca uz Viesnīcas skatuves, to­ties otram cilvēkam, ko Moljērs izsmēja «Kritikā», — Edmam Burso veicās labāk. Viņa lugu «Mākslinieka portrets jeb «Sievu skolas» kontrkritika» burgundieši iz­rādīja. «Portretā» Burso rādīja Moljēru kā pavisam šau­bīgu personu un, tāpat kā de Vize, atgādināja desmit pamācības. Tomēr karalis ziņojumus par pamācībām uzņēma vienaldzīgi, un Parīzē sāka tenkot, ka valdnieks ar lielu interesi sekojot cīņai, kas iedegusies starp Mol­jēru un viņa ienaidnieku falangu, un ka viņš pat esot devis Moljēram padomu vēlreiz uzbrukt saviem ienaid­niekiem no skatuves. Ai, tad gan karalis bija devis sliktu padomu!

De Moljēra kungs uzrakstīja lugu «Versaļas eks- promts» un 1663. gada četrpadsmitajā oktobrī to uz­veda. Uz skatuves tika attēlots karalim veltītas lugas mēģinājums, tā ka palērojālieši tēloja paši sevi. Bet šis mēģinājums Moljēram bija vienīgi iegansts, lai dotos uzbrukumā saviem ienaidniekiem burgundiešiem.

Par aizvainoto komediantu ar izķēmoto seju sāka arvien vairāk un vairāk runāt sliktu. Ka Moljērs nelai­mīgs laulības dzīvē, Parīze, protams, jau zināja. Ne­krietnie tenkotāji izplatīja baumas, ka Armanda jau sen krāpjot vīru. Moljēru mocīja kāda apslēpta vājība: izsmiedams Sganarelus un Arnolfus, viņš pats bija sli­mīgi greizsirdīgs. Var iedomāties, kādu iespaidu uz Moljēru atstāja šīs baumas, kas viņu padarīja visu acīs smieklīgu. Moljērs nodomāja, ka šim apkaunojumam iemeslu devuši burgundieši, un niknās dusmās sāka par tiem ņirgāties «Versaļas ekspromtā».

— Kurš no jums tēlo karaļus? — lugā jautāja Moljērs, tēlodams pats sevi. — Ko? Šis jaunais cilvēks ar jauko augumu? Nedzeniet jokus! Karalim jābūt lielam un resnam kā četri cilvēki kopā! Karalim, velns lai parauj, jābūt ar lielu vēderu! Karalim vajadzīgi pamatīgi mie­sas apmēri, lai varētu labi aizpildīt troni!

Nevajadzēja gan, nevajadzēja smieties par Zašarī Monflēri fiziskajiem trūkumiem!

Pēc tam sekoja zobgalības par aktrises Bošato un ak­tieru Otroša un Viljē deklamēšanas veidu.

Pie reizes Moljērs aizskāra arī marķīzus, izteikda­mies par viņiem tādējādi:

— Tāpat kā antīkajās komēdijās redzējām komisko kalpotāju, kurš skatītājus smīdina, tā mūsdienu lugās publikas uzjautrināšanai nepieciešams marķīzs.

Pēc tam Moljērs iedzēla Edmam Burso, «Versaļas ekspromtā» uz skatuves nosaukdams viņu par rakstnie- ķeli… Jā, bez šaubām, karalis bija devis Moljēram kļūmīgu padomu! Bet mūsu varonis droši vien jutās kā vientuļš vilks, kas dzird sev aiz muguras elsojam ^ig- los viņu lencošos suņus.

Un šim vilkam klupa virsū visi kā viens: de Viljē kopā ar de Vizi sacerēja lugu «Marķīzu atriebība», bet par savu sirmo tēvu līdz sirds dziļumiem aizvainotais Monflēri, jaunākais, — Antuāns Zakobs uzrakstīja lugu «Kondē pils ekspromts».

«Marķīzu atriebībā» ar Moljēru apgājās jau pavisam vienkārši, nosaucot viņu par vulgāru cilvēku, kurš zog domas citiem autoriem, par pērtiķi un ragnesi, bet «Ekspromtā» Antuāns Monflēri pilnā mērā atdarīja Moljēram par to, ko Moljērs savā «Ekspromtā» bija no­darījis vecajam Monflēri: Antuāns Zakobs Monflēri ņir­gājās par Moljēru Cē?ara lomā, un tam bija pamats, jo ir zināms, ka Moljērs šo lomu spēlēja visai slikti.

Pēc tam arī Purva teātris iesaistījās uzbrukumos un savukārt lugā izsmēja Moljēru.

Kāds Filips de Lakruā kā pēdējais uzrakstīja sacerē­jumu ar nosaukumu «Komiskais karš jeb «Sievu sko­las» aizstāvēšana», kurā pamatoti aizrādīja, ka pa to laiku, kamēr Apolons atpūšoties debesīs, rakstnieki un aktieri plēšoties kā suņi. Tomēr de Lakruā atzina, ka luga, kuras dēļ sācies šis karš, tātad «Sievu skola», esot laba luga, un izteica to ar paša Apolona vārdiem.

Nelaimīgais 1663. gads beidzās ar pārkaitinātā vecā Monflēri neglīto izlēcienu — viņš uzrakstīja karalim formālu denuncējumu, kurā apsūdzēja Moljēru, ka tas apprecējis pats savu meitu.

Šī apsūdzība Moljēru pilnīgi apstulbināja, un nav zināms, ko Moljērs iesniedza karalim, lai atvairītu ap­vainojumu asinsgrēkā, taču nav nekādu šaubu, ka at­taisnoties un kaut ko iesniegt viņam vajadzēja. Un jā­domā, ka tie bija akti, kuros Armanda Bežāra skaitījās Marijas Ervē-Bežāras meita. Karalis Moljēra argumentus uzskatīja par pilnīgi pārliecinošiem, un nekādu tālāku seku apsūdzībai nebija, un tad arī niknais karš starp Moljēru un viņa ienaidniekiem sāka aprimt.

Mūsu varonis šai cīņā iemantoja slimību — viņš sāka aizdomīgi klepot —, nogurumu un dīvainu garīgo no­skaņojumu, pie kam citi tikai vēlāk iedomājās, ka šim noskaņojumam medicīnā ir ļoti iespaidīgs nosaukums — hipohondrija. Bet viņš uz saviem pleciem iznesa mūžībā divu nenozīmīgu rakstnieku vārdus: de Vizēs un Edma Burso. Abi sapņoja par slavu un ieguva to ar Moljēra palīdzību. Ja viņš nebūtu uzsācis cīņu ar tiem, mēs droši vien gaužām maz pieminētu de Vizēs un Burso, kā arī daudzu citu vārdus.