De Moljera kunga dzīve

25. nodala AMFITRIONS

Lauki un daba Moljēram nebija tuvi. Mūsu komedi­ants bija īsts pilsētnieks, Parīzes dēls. Taču nelaimīgā ģimenes dzīve un daudzu gadu darbs bez atpūtas bija viņu novārdzinājuši, un Oteijas trimda bija kļuvusi ne­pieciešama. Moljērs ierobežoja savus sakarus ar Parīzi, uzturēdamies vienīgi teātrī un galmā, bet dienas, kad nebija izrāžu, pavadīja Oteijas mansardā, vērodams, kā dažādos gadalaikos mainās Bofora parks. Sapels vispār bija pilnīgi apmeties uz dzīvi Oteijā, turklāt laiku pa laikam sabrauca citi draugi: Bualo un Lafontēns, kuriem reizēm pievienojās grāfs Heijeraks, diplomāts un liels Moljēra darbu cienītājs, un grāfs de Zonzaks, Sapēla draugs.

Kompānija ieradās Oteijā, lai atrautu Moljēru no darba, papļāpātu par literatūru, skaļi nolasītu citu sa- sarakstītas nelādzīgas dzejas un sacerētu epigrammas, turklāt arī par Parīzes arhibīskapu Perefiksu. Sīs sanāk­smes parasti beidzās ar vakariņām Sapēla istabā, un tās visiem, it īpaši Zonzakam, ārkārtīgi iepatikās.

Reiz šādām vakariņām Sapels nezin kādēļ iegādājās divkāršu daudzumu vīna. Moljērs jutās slikti, viņš tikai uz mirkli ienāca pie jautrās sabiedrības, dzert atsacījās un aizgāja savās istabās. Bet pārējie vakariņoja līdz pulksten trijiem naktī, un tad viņam kļuva skaidrs, ka dzīve ir pretīga. Runas teica galvenokārt Sapels. Oteijā jau sen gulēja, un jau sen bija nodziedājuši gaiļi.

— Viss iznīkst un zūd un ir tikai pīšļil — draudīgā balsī sauca Sapels, kaut kur bargi norādīdams ar pirkstu.

— Mēs domājam tieši tāpat kā tu, — pudeles brāļi viņam piebalsoja, — turpini, Sapel!

Tad Sapels uzgāza sev virsū glāzi sarkanvīna, tas viņu satrauca vēl vairāk, un viņš atsāka:

— Jā, mani nabaga draugi, viss ir tikai pīšļi! Parau- gieties apkārt un sakiet man — ko jūs redzat?

— Mēs neredzam nekā laba, — Bualo viņam piekrita un rūgti palūkojās apkārt.

— Zinātne, literatūra, māksla — tukšums un niecība vien! — Sapels kliedza. — Bet mīla? Kas ir mīla, mani nelaimīgie draugi!

— Tā ir krāpšana, — Zonzaks atbildēja.

— Gluži pareizi! — Sapels atsaucās un turpināja: — Visa dzīve ir bēdas, netaisnība un likstas, kas mūs ielenc no visām pusēm. — Te nu Sapels sāka raudāt.

Kad satrauktie draugi bija viņu mazliet nomierinā­juši, viņš beidza savu runu ar kvēlu aicinājumu:

— Kas gan mums, draugi, atliek? Ja reiz dzīve ir tāda bēdu ieleja, tad tā bez kavēšanās jāizbeidz! Mani draugi, ejam slīcināties! Redziet, tur aiz loga ir upe, kas mūs aicina pie sevis!

— Mēs ejam tev līdzi, — draugi piebalsoja, un visa kompānija ņēmās apjozt zobenus un mest plecos apmet­ņus, lai dotos uz upi.

Kņada pieauga. Tad atvērās durvis un uz sliekšņa, apmetnī ietinies, ar naktsmici galvā un sveces galiņu rokā parādījās Moljērs. Viņš ieraudzīja ar sarkanvīnu nolieto galdautu, notecējušās sveces.

— Ko jūs te darāt? — viņš noprasīja.

— Mūsu dzīve ir nepanesama, — Sapels viņam rau­dādams atbildēja, — Moljēr, paliec sveiks uz mūžu! Mēs ejam slīcināties.

— Tā ir laba doma, — Moljērs skumji atbildēja, — tikai tas nav labi, ka esat aizmirsuši mani. Es taču esmu jūsu draugs.

— Viņam taisnība! Tā bija cūcība no mūsu puses! — atzina sarūgtinātais Zonzaks. — Nāc mums līdzi, Mol­jēr!

Tad draugi skūpstīja Moljēru un sauca:

— Ejam!

— Nu, ko tad vairāk, sacīts — darīts, — Moljērs no­teica, — taču uzklausiet mani, draugi. Nav labi slīci­nāties naktī pēc vakariņām, jo cilvēki runās, ka esam to izdarījuši dzērumā. Šādos gadījumos tā nemēdz rīko­ties. Liksimies tagad gulēt, līdz rītam nosnaudīsimies, bet pulksten desmitos nomazgājušies un saposušies, ar lepni paceltām galvām dosimies uz upi, lai visi redzētu, ka mēs slīcināmies kā īsti domātāji.

— Tā ir ģeniāla doma! — Sapels iesaucās un atkal noskūpstīja Moljēru.

— Esam ar tevi vienis prātis, — Zonzaks piebalsoja un gluži negaidot aizmiga, nolicis galvu starp glāzēm.

Moljēram bija vajadzīga turpat vai stunda, lai ar Martinas un divu sulaiņu palīdzību atbrīvotu nākošos slīkoņus no zobeniem, parūkām un svārkiem un katram sarīkotu guļas vietu. Un, kad viss bija nokārtots, Mol­jērs devās uz savu istabu, bet, tā kā miegs jau bija iz­traucēts, viņš sēdēja un lasīja līdz saullēktam.

Nākošajā rītā masveidīgā pašnāvība nezin kādēļ tika atcelta.

Stāsta, ka indiešu literatūrā esot interesants, bet visai piedauzīgs stāsts par to, kā viens no dieviem pieņēmis cilvēka izskatu un, izmantojot vīra prombūtni, pavedis viņa sievu. Kad vīrs atgriezies, tad, lai noskaidrotu, kurš ir īstais vīrs, tiesa abiem pretendentiem sarīkojusi sacensības mīlestībā, pie tam uzvarējis, protams, dievs,

Klejojošo sižetu par dievu, kurš pieņem vīra izskatu, izmantojis grieķu autors Eiripīds un romiešu — Pļauts. Ar šo sižetu bija nodarbojušies arī franči — dramaturgs Rotrū sarakstīja lugu «Sozijs», ko uzveda 1636. gadā. Aizgūdams sižetu no minētajiem autoriem, Moljērs lie­liskos pantos ar oriģināliem ritmiem sarakstīja ko­mēdiju «Amfitrions» un pirmoreiz to izrādīja 1668. gada trīspadsmitajā janvārī.

Lugu tajā sezonā izrādīja divdesmit deviņas reizes, un tā deva vislielākos ienākumus. Nākošās vietas pēc iz­rāžu skaita ieņēma ar teātri saradušā de Vizēs luga «Modernā atraitne», Moljēra «Sicīlietis» un vecā Kor­neija «Atila». Taču ienākumu ziņā šīs lugas tālu atpalika no «Amfitriona».

Saskaņā ar savu paradumu veltīt lugas augstu stāvo­šām personām Moljērs «Amfitrionu» veltīja visgaiša-

jam princim Kondē, iepīdams veltījumā asprātīgu pie­zīmi par to, ka lielā Kondē vārdu, protams, pareizāk būtu likt priekšgalā armijai nekā grāmatai.

Par godu miera noslēgšanai un tam, ka Francijai pie­vienoja daļu Flandrijas, tika sarīkoti svētki Versaļas jaunierīkotajos dārzos. Un galma dramaturgs Moljērs šiem svētkiem uzrakstīja trīscēlienu komēdiju prozā «Zoržs Dandēns jeb Pieviltais vīrs». Lugā darbojas kāds buržuā, kurš, gribēdams saradoties ar dižciltīga­jiem, apprec aristokrāti un kļūst par nelaimīgu cilvēku, jo sieva viņu nekrietni krāpj.

Kad luga jau bija gatava un nāca zināms tās saturs, draugi Moljēru brīdināja, ka Parīzē ir kāds cilvēks, kurš,, bez šaubām, Žoržā Dandēnā saskatīs sevi, sacels briesmīgu troksni un uzsāks kaut kādu naidīgu pret­darbību. Moljērs pateicās par brīdinājumu un sacīja, ka atradīšot līdzekļus, kā šo cilvēku samierināt ar lugu. Tajā pašā vakarā pieredzējušais direktors, sastapis te­ātrī to buržuā, kurš varētu saskatīt sevi Dandēnā, pie­gāja viņam klāt un, apvaicājies, kad viņam būs brīvs laiks, laipni pavēstīja, ka gribētu pie buržuā nolasīt savu jauno lugu. Pārsteigtais buržuā atteica, ka esot brīvs kurā katrā laikā, piemēram, nākošajā vakarā, un tūdaļ pēc izrādes aizbrauca saaicināt viesus.

— Vai jūs mani rīt neapciemotu? — viņš aicināja, braukādams krustām šķērsām pa Parīzi. — Pavadīsim kopā vakaru. Jā, pie reizes, — viņš dzedri piebilda, — Moljērs lūdza atļauju nolasīt pie manis savu jaunāko lugu.

Nakošajā dienā Moljērs tikko spēja aizspraukties līdz galdiņam šī buržuā viesistabā, tik daudz bija sa­nācis ļaužu, bet pats saimnieks kopš šīs lasīšanas rei­zes kļuva par dedzīgu Moljēra cienītāju.

«Dandēnam» drīz vien sekoja otra ļoti nozīmīga ko­mēdija ar nosaukumu «Skopulis», tā ka var droši teikt, ka Oteijas gaiss uz slimo Moljēru iedarbojās labvēlīgi: 1668. gads bija ražīgs gads.

Šī gada pēdējās dienās, precīzāk sakot, vienpadsmi­tajā decembrī, no dzīves šķīrās Terēze Marķīza Di- parka, pirms nāves guvusi slavu ar Rasina Androma- has lomas izpildījumu Burgundas Viesnīcā. No šīs pa­saules bija aizgājusi valdzinoša dejotāja, kas savos

brieduma gados izvērtās par izcilu traģisko aktrisi. Un de Moljērs piedeva nodevīgajai komediantei visas no­devības un novēlēja mieru viņas pīšļiem.