De Moljera kunga dzīve

20. nodaļa ēģiptiešu kūms

Grūtsirdības tārpa grauzts, ar Lafeijāda pogu atstāta­jām rētām sejā Moljērs sagaidīja 1664. gadu, viņa slavai plaukstot un zeļot, un šī slava, izlidojusi no Francijas, pacēlās pāri Alpu virsotnēm un nok.uva citās zemēs.

Lai cik nesaticīgi dzīvoja Moljēru laulātais pāris, 1664. gada 19. janvārī viņiem tomēr piedzima puisēns. Laika posmā starp bērna dzimšanu un kristībām Mol­jērs sagatavoja un iestudēja savu jauno komēdiju — «Laulības pret paša gribu». Patiesībā tā bija viencēliena luga, taču, zinādams, cik ļoti karalim patīk balets, Mol­jērs iestarpināja tajā daudzus dejas priekšnesumus, pa­plašinot lugu līdz trim cēlieniem.

Florencietis, Moljēra vārdabrālis, talantīgais galma komponists Džovanni Batists Lulli uzrakstīja «Laulībām» mūziku, bet karaļa baletmeistars Bošāns iestudēja de­jas. Lugai bija nepieciešams sarežģīts montējums, tai iztērēja daudz naudas, taču tas nebija darīts velti.

Par prieku karalim Moljērs iepina lugā baletu, bet par prieku pats sev lika komēdijā darboties diviem ko­miskiem filozofiem. Kādreizējais klermonietis nebija aizmirsis nelaiķa Hasendi mācības un izlaida uz skatu­ves divus mācītus nejēgas: vienu, Pankrasu, — Aristo­teļa skolas pārstāvi, un otru, Marfuriusu, — antīkā skeptiķa Pirrona skolas pārstāvi.

Pirmais, līdz neprātam uzjautrinādams skatītājus, ru­nāja neiedomājamas aplamības. Bet otrs pretstatā pir­majam bija vārdos skops un tik skeptisks, ka ieteica Sganarelam apšaubīt pat to, ko nekādi nevar apšaubīt cilvēks, kam ir acis. Tā Sganarelam, kad viņš kaut kur ieradās, vajadzēja teikt nevis «es esmu atnācis», bet «man šķiet, ka esmu atnācis», kas, protams, Sganarelā, kam saprāts bija kārtībā, izraisīja pamatotu izbrīnu.

Divas lieliskas ainas ar abiem pedantiem izraisīja dusmas Parīzes filozofijas fakultātē, un nav saprotams, kāpēc tās neizvērtās par lielu skandālu, jo, kā piemi­nēju jau agrāk, smieties par Aristoteļa skolas filozo­fiem bija ārkārtīgi bīstami.

Lugas «Laulības pret paša gribu» sacerēšanai par ie­rosinājumu varēja noderēt nesenie grāfa Filibēra de Gramona piedzīvojumi, kas sacēla troksni Parīzē. Šim grāfam bija tik milzīgi panākumi dāmu vidū, ka no­stāsti par viņa piedzīvojumiem beidzot nogurdināja ka­rali un majestāte pavēlēja de Gramonam kādu laiku pavadīt Anglijā. Bet, tikko grāfs ieradās Anglijā, viņš viens un divi iekaroja jaunās galma dāmas Hamiltones sirdi.

Londonas sabiedrība, kas maz pazina de Gramonu, sāka runāt, ka viņš gatavojas precēties. Tomēr, kad pienāca laiks, grāfs posās atpakaļ uz dzimto Franciju un, atvadoties no galma dāmas, nebilda ne vārda, kas liecinātu par viņa precību nolūkiem.

Grāfs jau bija Duvras ostā un grasījās kāpt uz kuģa, kad pēkšņi ostmalā ieradās divi jaunās Hamiltones brāļi. Grāfam pietika tikai uzmest acis, lai pārliecinā­tos, ka tie sagatavojušies nopietniem pasākumiem: no apmetņu apakšas, kā jau pieklājas, rēgojās laukā zo­benu gali, taču brāļi vēl piedevām bija bruņoti arī ar pistolēm. Tie sveicināja Gramonu ar reveransu, bet tik pieklājīgi, ka Gramonam tas likās pārspīlēti.

— Grāf, — sacīja vecākais, — vai jūs Londonā ne­esat kaut ko aizmirsis?

Grāfs sajuta vēja brāzmu, kās tik jauki pūta uz dzim­tenes pusi, paraudzījās uz kuģa tauvām, uz pistolēm un nodomāja: «Nav nekādu šaubu, ka pat tad, ja izdotos nošaut vecāko, man uz karstām pēdām būtu jācīnās arī ar otru. Ostā izceltos nejēdzīgs tracis, un, kas visļaunā­kais, tas ārkārtīgi sarūgtinātu viņa majestāti. Un turklāt jaunā Hamiltone ir apburoša jaunava .. .»

Un grāfs Hamiltoniem laipni atbildēja:

— Jā, kungi, es aizmirsu apprecēt jūsu māsu. Taču es nekavējoties dodos atpakaļ uz Londonu, lai izlabotu šo kļūdu.

Un pēc neilga laika Gramons jau bija precēts vīrs.

Tomēr iespējams arī, ka Moljērs materiālu komēdijai ņēmis nevis no Filibēra de Gramona dēkām, bet gan no slavenā satīriķa Rablē darbiem, kuros aprakstīti Pa- nurga piedzīvojumi.

Greznā komēdija ar baletu divdesmit devītajā jan­vārī tika varen spoži uzvesta karaļa telpās Luvrā, pie tam vienā no otrā cēliena baleta ainām pirmo ēģiptieti pārī ar marķīzu Vilruā dejoja Francijas karalis. Lūk, cik ļoti viņam patika balets! Bez karaļa izrādē piedalī­jās arī viņa brālis, kurš tēloja vienu no Sganarela sievas pielūdzējiem, un vesela virkne galminieku, no kuriem trīs tēloja čigānus un četri — velnus. Itin visi iz­teica domu, ka pats labākais izrādē bijis pirmais ēģip­tietis. Mēs klusējam, bet sevī spriežam, ka paši labākie izrādē bija: Sganarels Moljēra izpildījumā, kā arī Pan- krass un Marfuriuss Brekūra un di Kruazī izpildījumā.

Pēc tam lugu kā viencēlienu izrādīja uz pašmāju ska­tuves Palērojālā, atmetot baletu, kas izmaksāja dārgi, taču sevišķus panākumus tā neguva.

Karalis sagādāja sev iespēju vēlreiz izbaudīt iemīļoto mākslu, trīspadsmitajā februārī dejodams citā baletā, ko viņam izrādīja burgundieši, kas tvīka skaudībā pret Moljēru, pie tam baleta prologa izpildījumā piedalījās slavenie Dezeije un Floridors. Toties Moljērs guva iespēju atgriezties pie sava kārtējā repertuāra un ģime­nes rūpēm.

Šīs rūpes bija krēslā tītu noslēpumu un skumju pilnas, un vienīgi vecuvecās Okseruā Senžermēnas baznīcas eļļas lampiņu mirdzums divdesmit astotajā februārī mazliet izkliedēja melanholijā iegrimušā Moljēra dzī­ves drūmumu. Šajā dienā tika kristīts viņa pirmdzim­tais. Ceremonija noritēja neparasti grezni un svinīgi. Pie kristāmā trauka stāvēja gvards ar garu āvu, bet garīdznieka seja pauda neredzētu sajūsmu. Iemesls bija tas, ka būt par krusttēvu kristāmajam bērnam bija de­vis piekrišanu Francijas karalis. Varenā kūma vārdā bija ieradies hercogs de Kreki, bet augstdzimušās kū­mas Orleānas hercogienes Anrietas vārdā — maršala Diplesī dzīvesbiedrene. Bērnu, pats par sevi saprotams, nosauca par Luiju.

Kristības Parīzē atstāja lielu iepaidu, un Moljēram adresētās lamas stipri vien pieklusa. Aiz trupas direk­tora pleciem visiem sāka rēgoties karaļa ēna, un daudzi no tiem, kas labprāt nostājas uzvarētāja pusē, aizgūt­nēm stāstīja, ka Monflēri ar savu apsūdzību neesot pili pat lāgā uzklausīts, bet gandrīz vai aiz apkakles izmests laukā. /

Tolaik Moljērs pārcēlās dzīvot citur, kas daudziem izlikās ļoti dīvaini. Viņš pameta savu Rišeljē ielas dzī­vokli un kopā ar sievu pārcēlās uz agrāko dzīves vietu Karaļa laukuma un Luvras Tomā ielas stūrī, kur apme­tās vienā mājā ar Madlēnu Bežāru un Debrī kundzi. Pēc pārcelšanās .Moljērs, kaut gan viņa garīgais stāvoklis bija smags, turpināja intensīvi strādāt pie kāda liela darba. Viņš rakstīja slepeni, un to zināja tikai pavisam nedaudz cilvēku. Starp tiem bija slavenais kritiķis un dzejnieks Bualo-Depreo, kurš, par spīti lielajai gadu starpībai (viņš bija četrpadsmit gadus jaunāks par

Moljēru), kā jau minēju, bija kļuvis par mana varoņa labāko draugu, un viena no gudrākajām un interesantā­kajām sievietēm Francijā Ninona de Lanklo, kura bija iesaukta par Francijas Aspaziju un kuras salonā Mol­jērs, atklātībai plaši neizpauzdams, lasīja komēdijas fragmentus.

Karalim, kurš tagad vēlīgi sekoja visam, ko darīja viņa kūms, kurš bija viņu apbūris ar saviem baletiem, Moljērs vispadevīgi paziņoja, ka rakstot lielu komē­diju par svētuli un liekuli.

Ap to laiku, proti, 1664. gada pavasarī, tika pabeigta Versaļas pils apdare un Versaļā sākās grandiozas svi­nības.

Pa nebeidzamo aleju starp apgrieztu zaļumu sienām virzījās svinīgs gājiens, un tā priekšgalā uz zirga jāja karalis Luijs. Soļoja orķestri, un taures skanēja tik va­reni, ka, šķiet, tās bija dzirdamas pat divdesmit kilo­metru attālumā, Parīzē. Pa vidu orķestrim brauca pajūgi, un kādā no tiem stāvēja par Apolonu nogrimētais Šarls Variē de Lagranžs. Nākošajos ratos brauca aktieri, ģēr­bti kā Zodiaka zvaigznāja zīmes. Gāja un brauca ak­tieri bruņinieku, nēģeru un nimfu kostīmos. To vidū pa­jūgā zvilnēja mežu dievs Pans ar āža kājām — de Mol­jēra kungs.

Ko tas viss nozīmēja? Heroldu taures vēstīja, ka sā­kušās «Izpriecas Apburtajā Salā» — lielie Versaļas svētki, ko pēc karaļa pavēles organizēja hercogs de Senteņjans.

Karaļa dārznieki Versaļas zaļumu jūrā bija izveido­juši veselus teātrus un izrotājuši tos ar ziedu vītnēm un ornamentiem, pirotehniķi bija sagatavojuši spožumā un plašumā nepieredzētu uguņošanu, bet Vigarani uz­būvējis mašīnas teātra uzvedumiem.

Un, kad sākās svētki, Versaļas dārzos ik vakarus blāzmoja daudzkrāsainas liesmas, no debesīm dārdēda­mas bira zvaigznes, un iztālēm šķita, ka Versaļas mežs degtu.

Moljērs šo svētku labad strādāja kā drudzī un ļoti īsā laikā, aizguvis sižeta līnijas no kāda spāņu dramaturga, sarakstīja lugu «Elidas princese». Šajā galantajā un tukšajā uzvedumā Elidas princeses lomā uzstājās Ar­manda Moljēra. Tad viss galms dabūja redzēt, kāds milzīgs talants piemīt slavenā komedianta sievai un kādu prasmi tā ieguvusi sava vīra vadībā. Viņas spēle visus sajūsmināja, un galma kavalieri bariem lenca as­prātīgo, dzēlīgo sievieti ar zeltu un sudrabu izšūtā cit- ronkrāsas zīda tērpā.

Karalim «Elidas princese» sagādāja milzīgu prieku, bet lugas autoram atnesa jaunas bēdas. Bīstami savas jaunības, bagātības un skaistuma dēļ kavalieri viņam galīgi sagandēja svētkus. Tenkas par viņa sievu radās jau tūliņ pirmajā dienā. Kā indes pilna līdzjūtība vai neglīti mājieni tās tūdaļ nonāca ausīs Moljēram, taču viņš vairs pat neko neteica pretī, tikai kā vilks atņirdza savus sadzeltējušos zobus. Pēc pērngada cīņas ar bur- gundiešiem viņš, acīm redzot, bija pie daudz kā piera­dis un vairs nebrīnījās par to, ka staigā cilvēku vidū pilnīgi izģērbts. Turklāt viņu piemeklēja nelaime: ka­raļa krustdēls Luijs nomira tūlīt pēc «Elidas princeses» pirmizrādes.

Svētki tikmēr ritēja savu gaitu, un ziedu teātros spē­lēja Lullī melodijas, bet no debesīm lija ugunis, tuvo­jās sestā — liktenīgā «Izpriecu» diena. Šajā divpa­dsmitā maija dienā Moljērs, brīdinājis karali, ka iestu­dējums vēl nav pabeigts, parādīja galmam un karalim trīs cēlienus no pieminētās noslēpumainās lugas par svētulību — «Tartifs jeb Liekulis».

Teikšu īsi. Lugā bija attēlots īsts rūdīts blēdis, melis, nelietis, slepus ziņu pienesējs un spiegs, liekulis, izvir­tulis un svešu sievu pavedinātājs. Šis pats lugas varo­nis, nepārprotami kaitīgs apkārtējai sabiedrībai, nebija nekas cits kā garīdznieks. Viņa valoda bija bārsīt pie­bārstīta saldeniem, dievbijīgiem teicieniem, un — vēl vairāk — savu nekrietno rīcību šis varonis ik uz soļa papildināja ar citātiem no Svētajiem rakstiem.

Neuzskatu par vajadzīgu teiktajam vēl kaut ko pie­bilst. Šis uzvedums tika nospēlēts karaļa, mātes kara­lienes — ārkārtīgi reliģiozas sievietes un neskaitāmu galminieku klātbūtnē, kuru vidū daudzi bija dedzīgi ne­sen skaļu slavu ieguvušās garīgās apvienības «Svētā sa­kramenta biedrība» biedri, kas bija tīk spēcīgi darboju­šies, lai valstī aizsargātu reliģiju un tikumu tīrību, ka pat valdība kādu laiku centās to slēgt.

Komēdija par Tartifu sākās ar vispārēju sajūsmu un labvēlīgu uzmanību, ko tūliņ nomainīja milzīgs izbrīns. Bet uz trešā cēliena beigām publika vairs nezināja, ko domāt, un dažiem pat iešāvās prātā, ka de Moljēra kungs varbūt nav pie pilna prāta.

Garīdznieku vidū, protams, gadās visādi, kaut vai tas pats abats Rokets, vēlākais Otenas bīskaps, kuru Mol­jērs bija iepazinis neaizmirstamajos Langedokas laikos, kad Rokets visas draudzes acīs kļuva slavens ar pār­steidzoši nekrietnu uzvešanos, vai arī bijušais advokāts Šarpi, kurš kļuva par sludinātāju un tajā pašā laikā pa­veda galma aptiekāra sievu, vai pazīstamais Bordo fran- ciskānis Itjē tēvs, kurš Frondas laikos izcēlās ar ne­dzirdētām nodevībām, un vēl daži citi. Un tomēr rādīt uz skatuves to, ko parādījis Moljērs … Nē, jums jāpie­krīt, tas visiem šķita neiespējami!

Daudzi cietušie augstako aprindu marķīzi jau bija pieraduši pie tā, ka Moljēram karalis deva it kā brīvu vaļu ar viņiem izrēķināties. Arī Sganareli, bodnieki bija saņēmuši savu tiesu … Taču ar «Tartifu» Moljērs ielau­zās vidē, kur neklājās ielauzties.

Sašutums izcēlās neparasti ātri un izpaudās kapa klu­sumā. Bija noticis kaut kas nedzirdēts. Palērojāla komediants ar vienu savas spalvas vilcienu bija sabojā­jis un izjaucis Versaļas svētkus: māte karaliene no Ver­saļas demonstratīvi aizbrauca.

Bet tālāk notikumi guva visai nopietnu raksturu. Karaļa acu priekšā piepeši noplīvoja ugunssarkana mantija un nostājās pats Parīzes pilsētas arhibīskaps kardināls Arduēns de Bomons de Perefikss un sāka ļoti uzstājīgi un ietekmīgi lūgt karali nekavējoties aizliegt «Tartifa» uzvešanu.

Svētā sakramenta biedrība ne par ko citu vairs neru­nāja kā tikai par to, ka Moljērs esot pārāk bīstams. Šis bija pirmais un varbūt arī vienīgais gadījums karaļa mūžā, kad viņš pēc teātra izrādes jutās pārsteigts.

Un, lūk, pienāca brīdis, kad abi kūmi palika divatā. Kādu brīdi tie klusēdami viens otru vēroja. Luijs, kurš jau no bērnības bija radis izteikties strupi un skaidri, juta, ka mēle negrib klausīt. Pastiepis uz priekšu apak­šējo lūpu, karalis iesāņus raudzījās nobālušajā kome­diantā, un galvā viņam šaudījās tamlīdzīgas domas: «Šis de Moljēra kungs tomēr ir diezgan interesanta parā­dība!»

Tad kūms komediants atļāvās pateikt šādus vārdus:

— Es, lūk, jūsu majestāte, gribēju visā padevībā izlūgties atļauju uzvest «Tartifu».

Kūms karalis pārsteigumā sastinga.

— Bet, de Moljēra kungs, — karalis teica, ar neizsa­kāmu ziņkāri raudzīdamies acīs sarunu biedram, — visi kā viens apgalvo, ka jūsu lugā esot izsmieta reliģija un dievbijība …

— Uzdrošinos jūsu majestātei atgādināt, — sirsnīgi atbildēja ar karali sakūmojies aktieris, — ka dievbijība mēdz būt patiesa un nepatiesa ….

— Tā ir, — atsaucās krusttēvs, nenolaizdams ska­tiena no Moljēra, — un tomēr, piedodiet manu atklā­tību, visi runā, ka jūsu lugā nevarot izprast, par kādu dievbijību jūs smejaties — par patieso vai nepatieso? Dieva dēļ, piedodiet man, es šajos jautājumos neesmu lietpratējs, — piebilda karalis, laipns kā allaž.

Abi klusēja. Tad karalis sacīja:

— Tā ka es jūs tomēr lūgšu šo lugu neizrādīt.

Tik neveiksmīgi izbeidzis svētkus, karalis sešpadsmi­tajā maijā devās uz Fonteneblo. Moljērs karalim sekoja, bet Moljēram pa pēdām, arvien vairāk plezdamies pla­šumā, steidza nostāsti par «Tartifu».

Fonteneblo kopā ar pārējiem «Elidas princesi» noska­tījās arī Romas pāvesta sūtnis un viņa radinieks kardi­nāls Kidži, kurš bija ieradies Francijā uz sarunām. «Princese» kardinālam patika, un Moljērs panāca, ka tika ielūgts pie kardināla lasīt «Tartifu». Moljērs lugu kardinālam nolasīja, pie kam visiem pār pārsteigumu pāvesta legāts laipni teica, ka viņš komēdijā nesaskatot nekā nepieņemama un reliģijas apvainošanu tajā nere­dzot. Kardināla atsauksme Moljēru spārnot spārnoja, pavīdēja iespēja iegūt lugai aizstāvību no svētā krēsla puses. Taču tas nenotika. Karalis vēl nebija paguvis īsti iekārtoties Fonteneblo, kad viņam jau iesniedza milzīgā steigā Parīzē iespiesto svētā Bartolomē baznīcas kirē — svētā tēva Pjēra Rulē apcerējumu. Raksts bija adresēts «Lieliskākajam no visiem pasaules karaļiem Luijam XIV» — un tajā no sākuma līdz galam bija runa par «Tartifu».

Godājamais kirē bija temperamentīgs cilvēks un iztei­cās pilnīgi skaidri. Pēc viņa uzskatiem, Moljērs nebūt neesot cilvēks, bet gan dēmons, kas ieguvis cilvēka iz­skatu un ieģērbies cilvēka drēbēs. Un, tā kā elles ugunis Moljēram tikpat esot jau pilnīgi nodrošinātas, prātoja Pjērs Rulē, tad vajagot šo minēto Moljēru, negaidot uz elles ugunīm, visas tautas priekšā sadedzināt kopā ar «Tartifu».

Moljērs, iepazinies ar tēva Pjēra apcerējumu, neka­vējoties iesniedza karalim rakstu, kurā izmisīgos vārdos lūdzās viņa aizstāvību.

Luijs XIV necieta, ka viņam norāda, kā ar kuru jārī­kojas. Tādēļ Rulē ar savu autodafē ierosinājumu neguva itin nekādu panākumu. Vēl vairāk, Rulē ar savu muļ­ķīgo priekšlikumu tika uzņemts gaužām noraidoši.

Starp citu, tad bez Romas kardināla «Tartifam» radās vēl viens aizstāvis. Tas bija pēc izturēšanās rupjais un nepatīkamais, taču gudrais un zinātkārais princis Kondē. Tajā laikā, kad parādījās «Tartifs», itālieši no­spēlēja farsu «Skaramušs vientuļnieks», kurā melnum melnās krāsās tika notēlots mūks. Karalis, kurš vēl ar­vien jutās pārsteigts par notikumu ar «Tartifu», noska­tījies itāliešu «Skaramušu», teica Kondē:

— Nesaprotu, kāpēc viņi tik briesmīgi uzbrūk «Tar­tifam». «Skaramušā» taču ir daudz kas krietni asāks.

— Tas notiek tādēļ, jūsu majestāte, — Kondē viņam atbildēja, — ka «Skaramušā» autors smejas par debesīm un reliģiju, gar ko šiem kungiem nav nekādas daļas, ka­mēr «Tartifā» Moljērs smejas par viņiem pašiem. Lūk, kāpēc viņi ir tā satracināti, sir!

Taču arī Kondē iejaukšanās Moljēram nelīdzēja. Ko tad uzsāka nelaimīgās lugas autors? Sadedzināja to? No­slēpa? Nē. Atguvies pēc Versaļas satraukumiem, drama­turgs, kuru neviens nebija pārliecinājis, sēdās rakstīt «Tartifa» ceturto un piekto cēlienu.

Moljēra labvēlis Orleānas hercogs, protams, piespieda Moljēru nospēlēt viņam «Tartifu», un vasaru Viljēkotrē pilī tika izrādīti trīs cēlieni, bet, kad luga bija pabeigta, tad Moljērs to visu uzveda pie Kondē Rensī pilī.

Jā, luga bija aizliegta, tomēr nebija nekādas iespējas apturēt tās izplatīšanos, un lugas noraksti sāka iet no ro­kas rokā pa Franciju. Vēl vairāk, baumas par šo lugu nonāca ari citās Eiropas valstīs, un Zviedrijas karaliene Kristīne, kas tikko bija pievērsusies katoļticībai un tajā laikā uzturējās Romā, griezās ar oficiālu lūgumu pie Francijas, lai viņai laipni sagādā vienu lugas eksem­plāru: karaliene gribēja to ārzemēs izrādīt. Te nu Fran­cijas varas iestādes nonāca kutelīgā stāvoklī, tomēr pa­manījās kaut kādu iemeslu dēļ karalienes lūgumu at­teikt.

Kad slimais, kāsa mocītais Moljērs, kas uzbudinājās, jau cilvēkus ieraugot vien, no Fonteneblo atgriezās savā Palērojāla ikdienā, noskaidrojās, ka teātra ienākumi krī­tas. Tiesa gan, «Elidas princese» tika izrādīta ar panāku­miem, taču tā pārāk dārgi izmaksāja. Modē nākušā pirm­šķirīgā dramaturga Žana Rasina luga «Fivaīda», ko te­ātris bija pieņēmis, lielus ienākumus nedeva. «Tartifa» bojā eja direktoram iegrieza visādā veidā.

Un, pārdzīvojis vēl vienu smagu apbēdinājumu — no­mira resnais Grorenē Diparks — un aizstājis viņu ar jaunu komiķi Juberu, lietpratēju veceņu lomu tēlošanā, Moljērs sāka pārdomāt, kam būtu jānāk «Tartifa» vietā.