De Moljera kunga dzīve

8. nodaļa klejojošais aktieris

2ēl, ka nav iespējams noskaidrot, kur pēc tam palika mans varonis. Viņš pazuda no Parīzes un iekrita kā akā. Veselu gadu par viņu nebija ne ziņas, ne miņas, bet pēc tam apšaubāmi liecinieki sāka apgalvot, ka 1647. gada vasarā Itālijā, kaut kur Romā uz ielas, redzējuši cilvēku, kurš līdzinājies izputējušajam direktoram Mol­jēram kā viena ūdens lāse otrai. Viņš esot tur stāvējis svelmainajā saulē un godbijīgi sarunājies ar Francijas sūtni de Fonteneija-Mareija kungu.

Tā paša 1647. gada rudenī Itālijā, Neapolē, risinājās svarīgi notikumi. Kāds drosmīgs zvejnieks Tomazo An- niello sacēla tautu pret toreiz Neapolē valdošo Spānijas vicekarali, Arkosas hercogu. Pilsētas ielās sāka plīkšķēt pistoļu šāvieni, bruģi slacīja asinis. Tomazo tika no­tverts, sodīts ar nāvi, viņa galvu uzsprauda uz pīķa, tomēr Neapoles tauta varoni apglabāja svinīgi, ieliekot viņam kapā līdzi zobenu un maršala zizli.

Pēc tam Neapoles ķildā iejaucās franči — un hercogs Gīzs, Lotringas Anrī II, ar karapulkiem ieradās Neapolē.

Un, lūk, Gīza svītā it kā esot atradies nelaimīgā Spožā Teātra bijušais direktors Moljēra kungs. Kā viņš no­kļuvis svītā, ko darījis Neapolē, to neviens īsti skaidri pateikt nevarēja. Bija arī tādi, kas apgalvoja, ka Zans Batists nemūžam neesot bijis ne Romā, ne Neapolē un ka viņš esot sajaukts ar kādu citu jaunu avantūristiskas dabas cilvēku.

Atradās pat ļaudis, kuri apliecināja ko citu: 1646. gada vasarā no Parīzes caur Senžermēnas priekšpilsētu esot izbraukuši vairāki nabadzīgi pajūgi, virzīdamies uz Francijas dienvidiem. Noliesējuši vērši vilkuši ar šādu tādu iedzīvi piekrautus vezumus. Priekšējā pajūgā sē­dējusi sarkanmataina sieviete, ietinusies apmetnī, lai paglābtos no putekļiem, un šī sieviete neesot bijusi ne­viena cita kā Madlēna Bežāra. Ja tas ir tiesa, tad Mad- lēnas Bežāras vārds jāpatur atmiņā. Valdzinošā aktrise grūtā brīdī nepameta savu iemīļoto, kurš Parīzē bija zaudējis pirmo direktora kauju. Viņa nemēģināja pāriet uz Purva Teātri vai Burgundas Viesnīcu. Viņa nekala vēl viltīgākus plānus par to, kā ievilināt savos tīklos un apprecināt ar sevi pirmo mīļāko — grāfu de Modēnu. Madlēna bija uzticīga un stipra sieviete, lai to zina visil

Blakus pajūgam klibodams soļoja gadus sešpadsmit vecs zēns, un, braucot cauri ciematiem, puišeļi viņu kaitināja svilpdami un kliegdami:

— Klibais velns! …

Bet, ieskatījušies labāk, piebilda:

— Un šķielē ar! Un šķielē ar! …

Tik tiešām! Luī Bežārs gan kliboja, gan šķielēja.

Kad izklīda putekļu mākoņi, pajūgos varēja saskatīt vēl vienu otru. Sejas pa lielākajai daļai bija pazīstamas. Lūk, traģiskais mīlētājs un stostiķis Zozefs Bežārs un tur, lūk, viņa ķildīgā māsa Ženevjeva …

Nav grūti uzminēt, ka šo karavānu vadīja Zans Ba­tists Moljērs.

īsi sakot, kad Spožais Teātris gāja bojā, Moljērs no tā drupām izveda uzticīgās brāļu gvardes paliekas un sasēdināja tās uz riteņiem.

Šis cilvēks ne mirkli nespēja dzīvot bez teātra, un viņam pietika spēka pēc trīs gadus ilgas darbošanās Parīzē uzņemties klejojoša komedianta gaitas. Taču tas vēl nav viss. Viņš, kā redzat, ar savām kvēlajām runām bija aizvilinājis sev līdzi arī Bežāru ģimeni. Un viņa dēļ visi Bežāri klīda pa Francijas putekļainajiem ceļiem. Bežāru pulciņā varēja redzēt arī jaunas sejas, to starpā profesionālo traģiķi Šarlu Difrēnu, kurš bija arī deko­rators un režisots un kādu laiku bija vadījis pats savu trupu, kā arī lielisko profesionālo komiķi Renē Bartlo, dēvētu arī par Diparku, kurš drīz vien dabūja un visu mūžu saglabāja teātra iesauku Grorenē jo viņš spē­lēja smieklīgu resnu kalpu lomas.

Karavānas vadonis savā pajūgā mantu saiņos veda līdzi Tristana, Man jona un Korneija lugas.

Sākumā klejotājiem klājās ārkārtīgi grūti. Reizēm va­jadzēja pārgulēt kūtsaugšās un spēlēt ciematos pa šķū­ņiem, aizkaru vietā uzkarinot kaut kādus savazātus lē­verus.

Toties dažkārt viņi nonāca lepnās pilīs, un, ja liel­manīgais īpašnieks, garlaicības mocīts, izteica vēlēšanos noskatīties komediantus, Moljēra netīrie aktieri, no ku­riem nāca ceļa sviedru smaka, spēlēja viesistabās.

Atbraukuši jaunā vietā, aktieri vispirms godbijīgi noņēma savas apvalkātās cepures un devās pie vietē­jiem varas vīriem, lai lūgtu atļauju sniegt ļaudīm iz­rādes.

Vietējie varas vīri, kā jau tiem pieklājas, izturējās

1 Gros (Ir.) — resns; Grorenē — resnais Renē.

pret komediantiem nelaipni, nekaunīgi un lika tiem ceļā bezjēdzīgus šķēršļus.

Aktieri paziņoja, ka viņi gribot uzvest godājamā Kor- neija kunga traģēdiju dzejā …

Nedomāju, ka vietējie varas vīri kaut ko sajēdza no Korneija dzejas. Un tomēr viņi pieprasīja lugu, lai to iepriekš izskatītu. Bet izskatījuši nereti izrādi aizliedza. Pie kam aizliegumu motivēja ļoti dažādi. Visbiežāk tā:

— Mūsu ļaudis ir nabadzīgi, un tiem nav nekādas va­jadzības tērēt naudu par jūsu izrādi.

Gadījās arī mīklainas atbildes:

— Mums bail, ka tikai no tām jūsu izrādēm kaut kas neizceļas …

Reizēm tika dotas arī iepriecinošas atbildes — šajā klaidoņu dzīvē gadījās visādi.

Garīdznieki gan aktierus visur saņēma vienlīdz nelab­vēlīgi. Tad bija jāņem palīgā viltība, piemēram, jāpie­dāvā pirmie ienākumi klostera vajadzībām vai labda­rīgiem mērķiem. Tādā veidā visai bieži izdevās izrādi glābt.

Nonākuši kādā pilsētiņā, aktieri vispirms meklēja rokā spēļu namu vai arī bumbu spēles šķūni, šo spēli franči bija visai iecienījuši. Vienojušies ar īpašnieku, aktieri uzrīkoja skatuvi, uzvilka savus nožēlojamos tērpus un spēlēja.

Naktis viņi pārlaida iebraucamajās vietās, reizēm pa diviem vienā gultā.

Tā viņi klīda un klīda krustām šķērsām pa Franciju. Runāja, ka klāiņojumu sākumā Moljēra komedianti re­dzēti Mansē.

1647. gadā komedianti nonāca Bordo pilsētā, Gijen- nas provincē. Šeit, brīnišķīgo Bordo vīnu dzimtenē, pa­nīkušajiem komediantiem pirmoreiz uzsmaidīja saule. Tika uzskatīts, ka Gijennu pārvalda Bernārs de Nogarē, Depernonas hercogs. Taču visi zināja, ka īstais guber­nators šajā provincē ir kāda kundze, vārdā Nanona de Lartiga, un Gijennai šīs dāmas valdīšanas laikā klājās slikti.

Un te nu gadījās, ka provinces pārvaldīšanas nogur­dināto de Lartigas kundzi bija pārņēmusi melanholija, un Depernonas hercogs nolēma savu mīļāko izklaidēt, sarīkojot viņai virkni svētku un izrāžu Garonnas upes krastā. Liktenis bija atvedis Moljēru uz Gijennu visīs­tākajā reizē! Hercogs uzņēma komediantus atplestām rokām, un tiem kabatās pirmoreiz tīkami iešķindējās zelts.

Hercogam un viņa draudzenei Moljērs ar savu trupu spēlēja Man jona traģēdiju «Josafats» un citas lugas. Ir ziņas, ka bez šīm lugām viņš Bordo pilsētā izrādījis vēl kādu skatuves darbu, kas pelna īpašu ievērību. Stāsta, ka tā bijusi traģēdija «Fivaīda», ko ceļojumu laikā sa­rakstījis pats Moljērs, turklāt tā esot bijusi ārkārtīgi neveikla luga.

1648. gada pavasarī mūsu klejojošie komedianti jau atradās citā vietā, proti, Nantes pilsētā, kur par viņiem saglabājušies ieraksti oficiālos dokumentos, no kuriem redzams, ka kaut kāds «Morljērs» lūdzis atļauju teātra izrāžu sarīkošanai un šādu atļauju arī saņēmis. Tāpat ir zināms, ka Nantē Moljērs sastapies ar šurp atbrau­kušo venēcieša Segalla marionešu trupu un Moljēra trupa marionetes pārspējusi. Segalls bijis spiests pilsētu atdot Moljēram.

1648. gada vasaru un ziemu trupa pavadīja Nantes apkārtnes pilsētās un ciematos, bet 1649. gada pavasarī pārcēlās uz Limožu, pie kam šeit gadījās nepatikšanas: skatītāji bez žēlastības izsvilpa Moljēra kungu, kad viņš uzstājās kādā no savām traģiskajām lomām, turklāt viņi svieda Zanam Batistam ar ceptiem āboliem, tik ļoti vi­ņiem nepatika šī aktiera spēle.

Nolādējis Limožu, de Moljēra kungs veda savu kle­jojošo brālību uz citām vietām. Viņi uzturējās gan An- gulemā, gan Ažēnā, gan arī Tulūzā. Bet 1650. gada jan­vārī trupa ieradās Narbonnā. Šī gada pavasarī Moljēra kungs uz laiku pameta trupu, lai slepus aizbrauktu uz Parīzi.

Nav nekādu šaubu par to, ka 1650. gada ziemā Mol­jērs ar visu trupu pārcēlās uz Pezenas pilsētu, tur viņš atstājis par sevi piemiņu — kvīti par četrtūkstoš liv- riem, kurus viņš saņēmis savu komediantu vajadzībām pēc Štatu locekļu kungu rīkojuma, kuri bija sapulcē­jušies Pezenā, lai apspriestu svarīgus nodokļu jautā­jumus. Kvīts, bez šaubām, norāda, ka Moljērs sniedzis izrādes Štatu locekļiem.

1651. gada pavasarī Moljērs atkal ieradās Parīzē, tur­

klāt aizņēmās no tēva tūkstoš deviņsimt septiņdesmit piecus livrus, pārliecinoši pierādījis tēvam, ka bez šīs naudas viņam cilpa kaklā, jo esot vēl jāmaksā atlikušie parādi par Spožo Teātri. Parīzē nokārtojis nepiecieša­mos maksājumus, viņš atkal turpināja klejojumus kopā ar savu trupu.

Drīzumā atklājās kaut kas ļoti svarīgs. Izrādījās, ka Moljēra kungam piemīt slieksme ne vien spēlēt lugās, bet arī pašam tās sacerēt. Neraugoties uz īstu katorgas darbu dienā, Moljērs sāka pa naktīm sacerēt dramatiska rakstura darbus. Ir mazliet dīvaini, ka cilvēks, kurš ar sirdi un dvēseli bija nodevies traģēdijas apguvei un sevi uzskatīja par traģiķi, savos sacerējumos pēc ne­veiksmīgās «Fivaīdas» vairs vispār pie traģēdijas neat­griezās, bet sāka rakstīt jautrus, nebēdnīgus viencē­liena farsus, atdarinādams itāliešus — lielus šī mākslas veida meistarus. Farsi ļoti iepatikās Moljēra kompanjo­niem, un tos uzņēma repertuārā. Vislielākos panāku­mus farsos sāka gūt pats Moljērs, tēlodams komiskas lomas, visbiežāk — Sganarelus.

Rodas jautājums — kā gan Moljērs iemācījās tik lie­liski uz skatuves attēlot smieklīgo? Acīm redzot, tas notika tā. Tad, kad tika dibināts nelaimīgais Spožais Teātris, vai mazliet agrāk Parīzē kopā ar citiem itāliešu aktieriem ieradās slavenais un ārkārtīgi talantīgais itā­liešu iecienītās maskas Skaramučijas jeb Skaramuša tēlotājs Tiberio Fiorelli. No galvas līdz kājām tērpies melnās drēbēs, vienīgi ar baltu gofrētu apkaklīti, ru­nājot Moljēra vārdiem, «melns kā nakts», Skaramušs farsos pārsteidza Parīzi ar saviem virtuozajiem trikiem un nepārspējamā manierē norunāto komisko un vieglo itāliešu tekstu.

Savu karjeru tikko sākušais komediants Zans Batists Poklēns ieradās pie Skaramuša un lūdza viņu sniegt stundas skatuves mākslā. Un Skaramušs to uzņēmās. Komiķa māku Moljērs, bez šaubām, ieguva pie Skara­muša, un tas viņā pamodināja arī interesi par farsu.

Tā nu klejojošās trupas vadītājs svešās traģēdijās spēlēja traģiskās lomas, bet savos farsos — komiskās. Un atklājās kaut kas tāds, kas mūsu varoni pārsteidza līdz sirds dziļumiem: traģiskajās lomās viņam labākajā gadījumā bija viduvēji panākumi, sliktākajā — pilnīg izgāšanās, pie tam ar sarūgtinājumu jāsaka —.pēdējais variants gadījās samērā bieži. Ak vai, ne jau Limožā vien nabaga traģiķi nomētāja ar āboliem, kad tas uz­stājās ar kāda augstdzimuša traģiska varoņa vainagu galvā!

Bet, līdzko pēc traģēdijas izrādīja farsu un pārģēr­bies Moljērs no Cēzara pārvērtās par Sganarelu, ap­stākļi tūdaļ mainījās: publika sāka smieties, publika aplaudēja, rīkoja ovācijas, uz nākošajām izrādēm pil­sētnieki nesa naudu.

Pēc izrādes atgrimējoties vai ņemot nost masku, Mol­jērs ģērbtuvē stostīdamies spriedelēja:

— Kas tie par ļautiņiem, lai viņi trīskārt nolādēti! … Es nesaprotu … Vai tad Korneija lugas ir sliktas? …

— Nē taču, — aktieri atbildēja pārsteigtajam direk­toram, — Korneija lugas ir labas …

— Ja nu vēl vienkāršā tauta vien, es saprastu … Tai vajadzīgs farss. Bet muižnieki! … Viņu vidū taču ir izglītoti cilvēki! Nesaprotu, kā var smieties par šīm blēņām! Es, piemēram, nebūtu ne reizes pasmaidījis!

— Ko nu, Moljēra kungs! — biedri viņam teica. — Cilvēki ilgojas pasmieties, un sasmīdināt galminieku ir tikpat viegli kā vienkāršu cilvēku.

— Ak tā, viņiem vajadzīgs farss? — iesaucās kādrei­zējais Poklēns. — Labi! Barosim viņus ar farsiem!

Un pēc tam kārtējo reizi notika tas pats: fiasko — traģēdijā, panākumi — farsā.

Taču kā gan lai to izskaidro? Kādēļ traģiķis traģis­kajā lomā izgāzās, bet komiskajā guva panākumus? Iz­skaidrojums tam var būt tikai viens un gaužām vien­kāršs. Akli bija kļuvuši nevis ļaudis, kā domāja Moljērs, pats sevi uzskatīdams par redzīgu, bet gan otrādi: ļaudis redzēja lieliski, bet neredzīgs bija vienīgi Mol­jēra kungs. Un, lai cik tas arī dīvaini, tā turpinājās krietni ilgu laiku. Viņš vienīgais starp visiem apkārtē­jiem neizprata, ka ir apskaužami laimīgā kārtā nonācis Skaramuša rokās, jo pēc savas dabas bija ģeniāls ko­miskais aktieris, bet nevarēja būt traģiķis. Ne Madlē- nas maigie mājieni, ne biedru aplinkās runas neko nelīdzēja: trupas komandors neatlaidīgi centās spēlēt nepiemērotas lomas.

Lūk, kur slēpās viens no Spožā Teātra traģiskās izgā­

šanās cēloņiem! Tie bija meklējami pašā Moljērā, nevis svētā Sulpīcija draudzes sprediķotājā. Un vainojama ne­bija ari stostīšanās vien, ko visi tik ļoti uzsvēra, ru­nājot par Moljēru; ar neatlaidīgu vingrināšanos aizrau­tīgais aktieris bija spējis gandrīz pilnīgi novērst šo sa­runas trūkumu, kā arī nepareizi nostādīto elpošanu. Vainojams bija pilnīgs traģiskā aktiera dotību trūkums.

Bet dosimies tālāk pakaļ Moljēra karavānai. No cie­mata uz ciematu, no pilsētas uz pilsētu Francijas dienvi­dus aplidoja baumas, ka esot uzradies kāds puišelis Moljērs, kurš ar savu trupu lieliski spēlējot joku lugas. Šajās baumās nepatiess bija vienīgi tas, ka Moljērs tika nosaukts par puišeli. Ap to laiku, kad par Moljēru sāka runāt, viņam palika trīsdesmit gadu. Un trīsdesmit ga­dus vecais rūgtu pieredzi uzkrājušais, pietiekami rū­dītais aktieris un dramaturgs, kura spējām trupa bija sākusi cieši ticēt, 1652. gada beigās tuvojās Lionai, bez vairākiem farsiem vezdams savā pajūgā arī lielu komē­diju, kas saucās «Negudrais jeb Viss nereizē».

Lionai karavāna tuvojās mundri. Aktieri bija pietie­kami nobrieduši. Tie jau bija ģērbušies labās drānās, viņu pajūgi bija uzblīduši no teātra un pašu aktieru •mantām. Aktieri vairs nedrebēja, domādami par nezi­nāmo likteni, kas tos sagaida Lionā. Par Moljēra farsu panākumiem tie bija pilnīgi pārliecināti, bet «Negud­rais» viņiem ārkārtīgi patika. Aktieri nesatrūkās, kad acu priekšā pavērās skats uz milzīgo, ziemas miglā tīto pilsētu.

Kādā no pajūgiem, Madlēnas nemitīgi aprūpēta un uzraudzīta, brauca kāda jauna ceļa biedre, kas bija pie­vienojusies karavānai netālu no Nimas pilsētas. Šai būtnei bija tikai desmit gadu, un tā bija neglīta, taču ārkārtīgi kustīga, gudra un koķeta meitenīte.

Mazās pēkšņo ierašanos trupā Madlēna aktieriem iz­skaidroja tā: meitenīte esot viņas jaunākā māsiņa, ko audzinājusi kāda pazīstama dāma muižā netālu no Ni­mas, bet nu pienācis laiks Madlēnai ņemt viņu pie sevis. Arī Moljēra kungam meitenīte ļoti patīkot, viņš esot nodomājis to mācīt, tā kļūšot par aktrisi un spēlēšot ar uzvārdu Menū.

Mazliet nobrīnījušies par to, ka viņu biedrenei, jau­kajai Madlēnai, pavisam negaidot uzradusies māsiņa,

mazliet patenkojuši par to, ka šī māsiņa nezin kādēļ audzināta nevis Parīzē, bet provincē, aktieri itin drīz pie meitenītes pierada, un Menū iedzīvojās komediantu saimē.

Komēdijas «Negudrais» novērtējumā aktieri nebija kļūdījušies. Lugu nospēlēja 1653. gada [2] janvārī, un lio- niešu vidū tai bija nevis parasti, bet gluži ārkārtēji pa­nākumi. Lūk, Lionā pie bumbu spēlei domātās zāles gan būtu noderējis uzticīgā Leonāra Obrī bruģis! Moljēra kungs, būdams pārāk jauns, bija pārsteidzies, bruģē­dams ielu pie Nelas grāvja.

Pēc pirmizrādes publika mestin metās virsū kasei. Gadījās, ka divi muižnieki drūzmā pat līdz nāvei saķildojās un vēlāk duelējās. Vārdu sakot, publika gāzās pie Moljēra tā, ka Mitallas klejojošā trupa, kas arī to­laik atradās pilsētā, saprata, ka tās dziesmiņa nodzie­dāta un ka tā ir pagalam.

Neganti lādēdams puišeli Moljēru, Mitalla atlaida savu trupu, un tās labākie komedianti ieradās pie Mol­jēra ar lūgumu, lai viņš tos ņemot pie sevis.

No Mitallas kunga, kuru Moljēra kungs ar savu «Ne­gudro» bija iznīcinājis, viņš saņēma vērtīgu dāvanu. Pie Moljēra ieradās Katrīna Leklēra Dirozes kundze, ^ vīra uzvārdā Debrī, un tika nekavējoties pieņemta mī­lētāju lomām. Nekavējoties — jo bija zināms, ka Debrī kundze ir lieliska aktrise. Debrī kundze ieteica savu vīru, Debrī kungu, kurš spēlēja duelantu lomas, un arī viņš iekļuva Moljēra trupā kopā ar sievu, kaut arī ne­kāds izcilais aktieris nebija. Taču, lai iegūtu Katrīnu Debrī, bija vērts pieņemt viņas vīru.

Tūliņ pēc tam ieradās pavisam jauniņā, taču jau vi­sur, kur vien bija uzstājusies, izslavētā de Gorlas kundze, kurai bija dubults vārds Terēze Marķīza, balagānu ko­medianta meita, arī pati jau kopš bērnu dienām uzstā­jusies balagānā un jaunības gados izveidojusies par pirmšķirīgu traģiķi un lielisku dejotāju.

Moljēra trupā Terēze atstāja ārkārtīgi spēcīgu iespaidu: viņas skaistums un dejas māka pārsteidza ak­tierus. Terēzes panākumi vīriešu vidū bija žilbinoši.

Debrī un de Gorlas parādīšanās bija smags trieciens Madlēnai. Līdz šim viņai trupā sāncenšu nebija. Toties Lionā tādas parādījās divas uzreiz, turklāt abas ārkār­tīgi spēcīgas. Madlēna saprata, ka galvenās lomas viņai vajadzēs atdot tām. Tā arī notika. Kopš Lionas zvaigžņu uzrašanās Madlēna pārgāja uz subrešu ampluā, mīlē­tājas sāka spēlēt Debrī, bet traģēdijās galvenās sieviešu lomas dabūja Terēze Marķīza.

Otrs trieciens Madlēnai bija tikpat sāpīgs. Zans Batists bija pirmais, kurš paklupa, Terēzes Markīzas skaistuma uzveikts. Viņš iedegās kaislībā, centās iegūt pretmīlestību. Visas klejoņu dzīves grūtības izcietušās Madlēnas acu priekšā sākās Moljēra romāns. Tas bija neveiksmīgs. Lieliskā dejotāja un aktrise atraidīja Mol­jēru un, pārsteigusi visus ar savu izvēli, apprecējās ar resno Diparku. Taču pie Madlēnas Moljērs vairs neat­griezās. Tūliņ pēc romāna ar Terēzi izraisījās otrs — ar Debrī kundzi, un tas bija sekmīgs. Maigā un lēnprātīgā Debrī, pilnīgs pretstats augstprātīgajai un viltīgajai Te­rēzei Markīzai, ilgu laiku slepeni bija Zana Batista Mol­jēra draudzene.

Kad aprima pirmās kaislības, kad bija beigušies visi pārkārtojumi un mazliet jau pagaisuši no atmiņas aizvainotās Madlēnas un Moljēra pirmo nakts scēnu sa­rūgtinājumi — papildinātā trupa plaši izvērsa savu darbību Lionā un tās apkaimē. Ar lieliem panākumiem izrādīja «Negudro», bet no pārējām lugām būtu jāmin Korneija «Andromeda», kurā pirmo reizi uzstājās meite­nīte Menū, kam bija iedota gluži niecīgā Efīra lomiņa, pie tam meitene ļoti labi tika galā ar nedaudzajām teksta rindiņām.