De Moljera kunga dzīve

13. nodaļa NOPULGOTā GAIŠZILĀ VIESISTABA

— Jaunkundz, tur viens sulainis prasa pēc jums. Viņā saka — viņa kungs gribot jūs redzēt.

— Ak tu, muļķel Kad tu beidzot iemācī­sies runāt, kā pieklājas? Jāsaka tā: ieradies kāds vēstnesis, lai uzzinātu, vai jums labpa­tiktu pieņemt viesi.

«Smieklīgās daiļavas»

Ja septiņpadsmitā gadsimta pirmajā pusē kādam no augstāko aprindu parīziešiem vaicātu, kurš ir visjaukā­kais stūrītis Parīzē, tas nevilcinādamies atbildētu, ka tas ir de Rambuijē kundzes gaišzilais salons.

Marķīze de Rambuijē, dzimusi de Vivona, kuras tēvs bija Francijas sūtnis Romā, bija izsmalcināta būtne, turklāt jau kopš pašas bērnības (gadās arī tādi rak­sturi!). Apprecējusies un apmetusies uz dzīvi Parīzē,

marķīze gluži pamatoti atklāja, ka Parīzes sabiedrība ir parupja. Tādēļ viņa nolēma pulcināt ap sevi labāko, kas galvaspilsētā atrodams, un sāka aicināt savās mājās pašu sabiedrības ziedu, iekārtojot pieņemšanai virkni istabu, no kurām īpaši izdaudzināta bija ar gaišzilu samtu tap­sētā viesistaba.

De Rambuijē kundze vairāk par visu pasaulē mīlēja literatūru, kālab viņas salons iemantoja galvenokārt lite­rāra salona nokrāsu. Taču vispār šajā salonā saplūda diez­gan dažādi ļaudis. Te atzveltnes krēslā visā spožumā dižojās Žans Luī Balzaks — augstāko aprindu rakst­nieks, ieradās vilšanās nomāktais domātājs hercogs La- rošfuko un skumīgi sāka de Rambuijē kundzei pierādīt, ka mūsu tikumi neesot nekas cits kā vien apslēpti ne­tikumi. Salona publiku, ko bija satraucis drūmais her­cogs, iepriecināja ārkārtīgi dzīvais un atjautīgais Vua- tīrs, virkni bezgala interesantu disputu uzsāka Kotēns, Šaplēns, Žils Menāžs un daudzi citi kungi.

Uzzinājuši, ka Parīzes gudrākie prāti pulcējas pie Rambuijē, salonā bez vilcināšanās ieradās brīnum jauki marķīzi ar mežģīnēm ap ceļgaliem, vakaru asprāši, te­ātru pirmizrāžu apmeklētāji, diletantiski sacerētāji un mūzu aizbildņi, mīlestības madrigalu un maigu sonetu autori. Pēc tiem sāka nākt abati no augstākajām aprin­dām un, pats par sevi saprotams, saradās pulks dāmu.

Parādījās Bosjē, kurš vēlāk kļuva slavens ar to, ka Francijā nebija gandrīz vai neviena ievērojama aiz­gājēja, pie kura šķirsta viņš nebūtu teicis izjustu runu. Bet savu pirmo runu (tiesa, ne jau nu kapa runu) Bosjē teica tieši Rambuijē salonā, būdams sešpadsmit gadus vecs zēns.

Bosjē runāja līdz vēlai naktij, un, kad orators bija iz­sacījis visu, kas sakrājies prātā, un beidza, Vuatīram bija iemesls teikt:

— Cienītais, man vēl nekad nebija gadījies dzirdēt kādu sprediķojam tik agrā jaunībā un tik vēlā stundā.

Dāmas — Rambuijē apmeklētājas — drīz vien ieviesa paražu: sastopoties skūpstīties un uzrunāt cita citu ar vārdiem «mana daiļā». Vārds «daiļava» Parīzē ļoti iepatikās un saglabājās uz visiem laikiem kā pastāvīgs apzīmējums dāmām, kuras greznoja Rambuijē salonu.

Nogranda dzejas par godu daiļajai marķīzei, pie kam dzejnieki dēvēja viņu par apburošo Artenisu, pārstatī­dami burtus vārdā Katerīna. Par godu jauniņajai meitai Zilijai Rambuijē, kas piešķīra spožumu mātes salonam, dzejnieki sacerēja veselu madrigālu vainagu. Madrigā­liem sekoja asprātības, ko sagudroja galvenokārt mar­ķīzi. Tās bija tik sarežģītas, ka to izprašanai bija nepie­ciešami garu garie paskaidrojumi. Tiesa gan, aiz salona sienām atradās tādi atstumtie, kas apgalvoja, ka šīs asprātības esot gluži vienkārši muļķīgas un to autori neiedomājami neapdāvināti.

Tiktāl viss vēl būtu ciešams, ja vien pēc madrigā­liem un asprātībām Katerīna Rambuijē ar saviem līdz­gaitniekiem nebūtu pa īstam ķērusies klāt lielajai lite­ratūrai. Gaišzilajā viesistabā lasīja priekšā un apsprieda jaunākos sacerējumus. Un, ja reiz tā, tad radās vērtē­jums — un šis vērtējums Parīzē kļuva par noteicošo.

Jo tālāk — jo augstāka kļuva izsmalcinātība un sa­lonā izteiktās domas kļuva arvien mīklainākas, bet forma, kurā tās ietērpa, arvien samākslotāka.

Parasts spogulis, kurā daiļavas mēdza lūkoties, viņu valodā pārvērtās par «grācijas padomnieku». Noklau­sījusies kādu marķīza izteiktu laipnību, dāma atbildēja:

— Jūs, marķīz, draudzības kamīnā piemetat laipnības malku.

Par īstu pravieti Rambuijē un citos salonos, ko savās mājās izveidoja Rambuijē atdarinātājas, kļuva kāda dāma, dramaturga 2orža Skiderī māsa. Žoržs Skiderī bija slavens, pirmkārt, ar to, ka uzskatīja sevi nevis vienkārši par dramaturgu, bet gan par Francijas labāko dramaturgu. Otrkārt, Skiderī bija ievērojams ar to, ka viņam trūka jebkādu dramaturga dotību. Treškārt, viņš sacēla traci, kad nāca klajā «Sids» — slavenākā no vi­sām Korneija lugām—, viņš visiem spēkiem centās pie­rādīt, ka šī luga esot netikumīga un turklāt tā nemaz ne­esot luga, jo neesot rakstīta pēc Aristoteļa dramaturģijas likumiem, proti, tajā neesot ievērota vietas, laika un darbības vienība. Tiesa gan, ar šo pēdējo apgalvojumu Skiderī sekmes neguva, jo nevienam nekad, pat piesau­cot palīgā Aristoteli, neizdosies pierādīt, ka luga, kas gūst panākumus, uzrakstīta labā dzejā ar interesantu darbības risinājumu un ietver sevī izdevīgas, lieliski iezīmētas lomas, nemaz nav luga. Ne velti mans varonis,

iznirelis, karaļa kambarsulainis un tapsētājs, vēlāk sa­karā ar šīm runām teica, ka visi Aristoteļa likumi esot tīrās blēņas un pastāvot tikai viens vienīgs likums — lugas esot jāraksta talantīgi.

Un, lūk, šim skauģim Zoržam Skiderī bija māsa Mad­lēna. Sākumā viņa viesojās Rambuijē salonā, bet vē­lāk nodibināja pati savējo un, būdama jau brieduma ga­dos, sarakstīja romānu ar nosaukumu «Klelija (Romas vēsture)». Atklāti sakot, ar Romas vēsturi šim romānam nebija nekā kopīga. Ar romiešiem bija attēloti izcili parīzieši. Romāns bija bezgala galants, samākslots un augstprātīgs. Parīzieši to aizrautīgi lasīja, bet dāmām šis romāns kļuva tieši par rokasgrāmatu, it īpaši tādēļ, ka romāna pirmajam sējumam bija pievienots tāds jau­kums kā alegoriska Maiguma Karte, kurā attēlota Alku Upe, Vienaldzības Ezers, Mīlestības Vēstuļu Ciemati un vēl daudz kas tādā pašā garā.

Franču literatūrā ieplūda vesela straume visādu blēņu, un muļķības pilnīgi pārņēma daiļās galvas. Bez tam Madlēnas Skiderī sekotājas gaužām piesārņoja va­lodu un piedevām sāka apdraudēt pašu pareizrakstību. Kādas dāmas galvā nobrieda brīnišķīgs projekts: lai pareizrakstību padarītu pieejamu sievietēm, kuras, kā arvien, ievērojami atpalika no vīriešiem, šī dāma iero­sināja vārdus rakstīt tā, kā tos izrunā. Bet vēl nebija paguvušas aizdarīties mutes, kas tika vērtas šī projekta dēļ, kad daiļavām pēkšņi uzbruka nelaime.

1659. gada novembrī izplatījās baumas, ka de Moljēra kungs Burbonu pilī sākot rādīt savu jauno viencēliena komēdiju. Tās virsraksts publiku ārkārtīgi ieintere­sēja — luga saucās «Smieklīgās daiļavas». Astoņpa­dsmitā novembra vakarā, pēc Korneija «Cinna» izrā­des, Moljērs uzveda savu jauno lugu.

Jau ar komēdijas pirmajiem vārdiem parters sastinga priecīgās gaidās. Sākot ar piekto ainu, dāmas ložās iepleta acis (ainas skaitām pēc tā «Daiļavu» teksta, kas saglabājies līdz mūsu dienām). Astotajā ainā izbrīns pār­ņēma marķīzus, kuri pēc tā laika paraduma sēdēja uz skatuves, gar tās malām, bet parters sāka skaļi smieties un smējās līdz pat lugas beigām.

Komēdijas saturs bija tāds. Divas pastulbas jaunkun­dzes Kato un Madlona, salasījušās Skiderī lugas, padzen

divus preciniekus tādēļ, ka tie viņām neliekas pietie­kami smalki. Precinieki atriebjas. Viņi pārģērbj divus savus sulaiņus par marķīziem, un šie viltnieki ierodas pie muļķa jaunkundzēm ciemos. Tās blēža sulaiņus sa­ņem atplestām rokām. Nekaunīgais Maskarils stundām ilgi gvelž stulbajām jaunkundzēm visādas aplamības, bet otrs krāpnieks, sulainis Zodlē, melš par saviem varoņ­darbiem karā. Maskarils ar nekaunīgu ģīmi ne tikai lasa, bet arī dzied apmēram šādas pašsacerētas dzies­mas:

Kamēr skatiens jūs tvēra žigli Un dienas mirdzumā bij tīksmi jūs skatītĶ No krūtīm sirdi jūs man steidzāt laupīt. Jel turiet zagli, zagli, zagli!

— Zagli! Zagli! — sulainis auroja, parteram smiek­los rēcot.

Nopulgotas bija gan maiguma kartes, gan saloni, ku­ros tiek sacerētas tamlīdzīgas dzejas, un nopulgoti bija arī salonu autori' un apmeklētāji, turklāt šai ziņā lugas autoram bija pagrūti kaut ko pārmest, jo tika tēloti nevis īsti marķīzi, bet tikai par marķīziem pārģērbti su­laiņi.

Uz skatuves spēlēja nebēdīgu farsu, kas nebūt nebija nevainīgs. Tas bija farss par tā laika Parīzes tikumiem un ieražām. Bet cilvēki, kam piemita šādi tikumi un kas bija radījuši šādas ieražas, sēdēja turpat ložās un uz skatuves. Parters skaļi rēca un varēja rādīt uz viņiem ar pirkstu. Tas pazina salonu lauvas, kurus bijušais tap­sētājs izsmēja visas godājamās publikas priekšā. Lo­žās sākās nemierīga sačukstēšanās: publikā ātri izplatī­jās baumas, ka, bez šaubām, Kato ir Katerīna Rambuijē, bet Madlona — Madlēna Skiderī.

Marķīzi uz skatuves sēdēja gluži sarkani. Nesēji ienesa Maskarilu — Moljēru. Viņa idiotiskā parūka bija tik milzīga, ka tās gali, Maskarilam klanoties, slaucīja grīdu, bet pašā galvvidū bija uztupināta maza cepurīte kā uzpirkstenis. Bikses ap ceļgaliem rotāja pretīgas mežģīnes. Viltus marķīzu Žodlē tēloja vecais Zodlē; un abi komiķi, Moljērs un Zodlē, gandrīz vai staigāja uz rokām, uzjautrinādami publiku, ceļot priekšā veselu virkni visādā ziņā divdomīgu joku. Viņiem pieskaņojās pārējie aktieri, arī Debrī jaunkundze, kas tēloja Gorži- busa meitu Madlonu.

Papriecājieties, cik mums jauki marķīzi un daiļas jaunkundzes! Piedodiet, bet tie taču ir sulaiņi?! Pro­tams, sulaiņi, bet kur gan tie ņēmuši šādas manieres? … Apsmējis! Apsmējis! Apsmējis visu līdz pēdējai tērpa lentai, un šīs dzejas, un manierība, un liekulība, un rup­jība pret zemākas kārtas ļaudīm!

Kad Moljērs pa maskas acu spraugām pameta ska­tienu publikā, viņš ieraudzīja cienījamo Rambuijē kun­dzi, kas savas svītas priekšgalā sēdēja ložā. Godājamā vecā dāma, kā visi ievēroja, aiz dusmām bija kļuvusi gluži zaļa, viņa lugu lieliski izprata. Un ne jau viņa vie­nīgā! Kāds večuks no partera ainas vidū uzsauca:

— Turies, Moljēr! Tā tik ir komēdija!

Bumba sprāga tik tuvu pašu daiļavu rindām, ka pa­nika izcēlās uzreiz, pie tam Rambuijē kundzes kara­spēku pirmais pameta viens no viņas uzticamākajiem cienītājiem un karognesējiem, iesviezdams tam uzticēto karogu taisni dubļos. Par dezertieri kļuva tieši dzejnieks Menāža kungs.

Pēc izrādes iedams laukā, Menāžs paņēma zem rokas Šaplēna kungu un klusi sacīja:

— Mans dārgais, mums būs jāsadedzina tas, ko pie­lūdzām … Jāatzīst vien ir, ka salonos mēs nodarbojā­mies ar tīrajām blēņām!

Bez tam Menāža kungs vēl piebilda, ka luga, pēc viņa domām, esot ļoti asa un spēcīga un vispār viņš to visu esot jau paredzējis…

Bet, ko īsti Menāžs bija paredzējis, mēs nezinām, jo viņa turpmākie vārdi noslāpa kariešu rīboņā.

Teātrī nodzisa uguns. Ielas kļuva pavisam tumšas. Ietinies apmetnī, Moljērs ar lukturi rokā, novembra drēgnumā palaikam ieklepodamies, steidzās pie Madlē­nas. Viņu vilināja pavarda uguns, bet vēl vairāk vili­nāja kas cits. Viņš steidzās sastapt Madlēnas māsu un audzēkni Armandu Bežāru, to pašu Meņū, kas pirms sešiem gadiem Lionā tēloja Efīru. Nu viņa bija izaugusi par sešpadsmitgadīgu jaunavu. Moljērs steidzās satikt Armandu, bet sāpīgi sarauca pieri, iedomādamies Mad­lēnas acis. Tās vienmēr ieguva nepatīkamu izteiksmi,

/ kad Moljērs uzsāka dzīvas sarunas ar koķeto un kustīgo Armandu.

Madlēna bija piedevusi visu: piedevusi viņa aizrau­šanos ar Diparku Lionā, piedevusi un samierinājusies ar Debrī kundzi, bet šoreiz Madlēnu bija it kā apsēdis pats nelabais.

Novembra tumsā, drēgnajā miglā gar piekrasti stei­dzas lukturis. Moljēra kungs! Mūs neviens nedzird, pa­čukstiet jel: cik jums gadu? Trīsdesmit astoņi; bet vi­ņai — sešpadsmit? Un tad vēl, kas ir viņas tēvs un māte? Vai esat pārliecināts, ka viņa ir Madlēnas māsa? . ..

Viņš nevēlas atbildēt. Bet varbūt arī nezina atbildi uz šo jautājumu. Tātad par to nav vērts uzsākt valodas. Var tērzēt par ko citu. Teiksim, par to kļūdu, ko Mol­jērs pieļāvis «Daiļavās», aizskardams Burgundas aktie­rus:

— Kam jūs atdosiet savu lugu?

— Protams, viņiem — karaļa aktieriem, — dzēlīgi at­bild viltnieks Maskarils, — tie taču vienīgie prot noru­nāt dzeju!

Moljēra kungs veltīgi aizskāris burgundiešus. Sapra­tējiem taču skaidrs, ka viņš ir citas skolas pārstāvis un pats rada šo skolu, bet Monflēri nebūt nav tik slikts ak­tieris, kā apgalvoja Beržeraks. Burgundieši un Moljērs iet dažādus ceļus, un nav iemesla burgundiešus aizvai­not, it īpaši tādēļ, ka ar tādiem izlēcieniem kā «Daiļa­vās» nekas nav pierādāms, bet sanākt naidā ar visiem ir ārkārtīgi bīstami!