De Moljera kunga dzīve

PROLOGS

Es tērzēju ar bērnu saņēmēju

Kas gan man liegs smejoties teikt patiesību?

Horācijs

Moljērs bija slavens franču komēdiju rakst­nieks Luija XIV valdīšanas laikā. ,

Antiohs Kanlemirs

Kāda bērnu saņēmēja, kas savu māku bija iemanto­jusi slavenās Luīzas Buržuā vadībā Parīzes dzemdību palīdzības dieva namā, 1622. gada 13. janvārī saņēma jaukās Poklēna kundzes, dzimušas Kreses, pirmo bērnu, neiznēsātu vīriešu dzimuma mazuli.

Varu droši apgalvot — ja man būtu izdevies cienī­tajai bērnu saņēmējai izskaidrot, ko īsti viņa saņem, iespējams, ka šī sieviete uztraukumā būtu jaundzi­mušajam un līdz ar to visai Francijai nodarījusi ko ļaunu.

Un lūk: man mugurā gari svārki ar milzīgām kaba­tām un rokā nevis tērauda, bet zoss spalva. Man priekšā deg vaska sveces, un manas smadzenes kaist.

— Cienītā, — es saku, — cilājiet mazuli uzmanīgāk, nepiemirstiet, ka tas nācis pasaulē pirms laika. Šī zī­daiņa nāve būtu gaužām smags zaudējums jūsu zemei.

— Ak mūžs! Poklēna kundze laidīs pasaulē citu!

— Otru tādu Poklēna kundze vairs nekad pasaulē nelaidīs, un vairāku gadsimtu laikā arī neviena cita kundze to neizdarīs.

— Jūs mani pārsteidzat, cienītais!

— Es arī pats esmu pārsteigts. Saprotiet, ka pēc trīs gadsimtiem kādā tālā zemē es atcerēšos jūs vienīgi tā­dēļ, ka esat turējusi rokās Poklēna kundzes dēlu.

— Esmu turējusi rokās arī dižciltīgākus mazuļus.

— Ko jūs saprotat ar vārdu — dižciltīgs? Šis jaun­dzimušais kļūs slavenāks par jūsu pašreiz valdošo karali Luiju Trīspadsmito, viņš kļūs ievērojamāks par nākošo karali, bet šis karalis, cienītā, tiks dēvēts par Luiju Lielo jeb Saules karali. Labā kundze, ir kāda tāla zeme, jūs to nepazīstat, tā ir Maskavija. Ļaudis, kas to apdzīvo, runā jūsu ausij neierastā valodā. Un arī līdz šai zemei drīz vien nokļūs tā cilvēka vārdi, kam jūs paš­laik palīdzat nākt pasaulē. Kāds polis, cara Pētera Pirmā nerrs, ne vairs no jūsējās, bet no vācu valodas pārtulkos tos barbaru valodā.

Par Samojedu Karali iesauktais nerrs, spalvu čirksti­nādams, rakstīs ķeburainas rindas:

«GORZlBUSS. Ir liela note šitādu brangu naudu doti par jūsu pamatīgajiem ģīmjiem. Teicēt man kaut jele ko no tā, kas jūs pastrādāt šitiem kungiem, ko nule ma­nīju un redzēju no manu sētienu ar tik gaužu negodu izstaigājam…»

Ar šiem dīvainajiem vārdiem krievu cara tulks gribēs pateikt jūsu jaundzimušā vārdus no viņa komēdijas «Smieklīgās daiļavas»:

«GORZlBUSS. Ir nu gan vajadzība tērēt naudu, lai notrieptu savus ģīmjus! Labāk pasakiet, ko esat noda­rījis šiem kungiem, ka viņi iznāca no jūsu mājas ar tik saltām sejām …»

_ «Komēdiju sarakstā, cik un kādas atrodamas Valsts Ārlietu prikazā uz 1709. gada maija mēneša 30. datumu», starp citām lugām atzīmētas arī šādas: kumēdiņu luga «Par nopērto dakteri» (tā pati arī «Dakteris spaidu kārtā») un otra — «Herkulesa cilts, galvenā persona tajā ir Jupiters». Mēs tās pazīstam. Pirmā ir «Ārsts pret paša gribu» — šī paša jūsu jaundzimušā komēdija. Otra — «Amfitrions», arī viņa darbs. Tas pats «Amfi- trions», ko de Moljēra kungs un viņa komedianti 1668. gadā Parīzē izrādīs cara Alekseja Mihailoviča sūtņa Pjotra Ivanoviča Potjomkina klātbūtnē.

Tātad, kā redzat, par cilvēku, kam jūs palīdzat nākt pasaulē, krievi uzzinās jau šai pašā gadsimtā. Ak, laik­metu saiknes! Ak, izglītības strāvas! Bērna vārdus pār­tulkos vācu valodā, pārtulkos angļu, itāliešu, spāņu un holandiešu valodās. Tāpat dāņu, portugāļu, poļu, turku, krievu …

— Vai tas maz iespējams, cienītais!

— Nepārtrauciet mani, kundze! Grieķu valodā! Jaun- grieķu valodā, es gribu teikt. Taču sengrieķu valodā arī. Un ungāru, rumāņu, čehu, zviedru, armēņu, arābu va­lodās!

— Cienītais, es nevaru vien nobrīnīties!

— Ak, tas nu vēl nav nekas sevišķs! Es varētu jums nosaukt desmitiem rakstnieku, kuru darbi tulkoti citās valodās, kaut arī tos nebūtu vērts izdot pat dzimajā va­lodā. Taču šo ne tikai tulkos, arī par viņu pašu sāks sacerēt lugas, un jūsu tautieši vien tādu uzrakstīs vai­rākus desmitus. Tādas lugas rakstīs arī itālieši, un starp tiem Karlo Goldoni, kurš, kā stāsta, arī pats esot pie­dzimis, mūzām aplaudējot, un rakstīs arī krievi.

Ne vien mūsu zemē, bet arī citās sacerēs viņa lugu atdarinājumus un rakstīs šo lugu pārveidojumus. Da­žādu zemju zinātnieki uzrakstīs sīkus pētījumus par viņa darbiem un centīsies soli pa solim izdibināt viņa noslē­pumaino dzīvi. Viņi jums pierādīs, ka šis cilvēks, kurš pašlaik jūsu rokās izrāda tikai vājas dzīvības zīmes, ietekmēs daudzus nākošo gadsimtu rakstniekus, starp tiem arī šādus jums nepazīstamus, bet man zināmus rakstniekus kā mani tautieši Gribojedovs, Puškins un Gogolis.

Jums taisnība: pat uguns liesmas neskars to, Ar jums kas kopā dienas kārtu, Ar jums kas kopā paelpo Un paliek prātu neaizskārtu. No Maskavas tik prom! Šeit vairāk nerādos. Bēgt neatskatoties un tālu meklēt ieti, Kas jūtām apvainotām patvērumu dos![1]

Šīs ir rindas no mana tautieša Gribojedova lugas «Gudra cilvēka nelaime» nobeiguma.

Par upuri es kritu viltum, nodevībām, Nu teikšu ardievas šīm sienām ļaunprātīgām, Tam elles perēklim, kur izvirtība mīt,

Kur cilvēks cilvēku steidz labprāt postā dzīti ~Es došos prom, lai tādu vietu uzmeklētu, Kur kaut jel kā sev sirdī godu saglābt spētu!

Bet tās ir rindas no šī paša Poklēna lugas «Mizantrops» nobeiguma, ko 1816. gadā krieviski pārtulkoja Fjodors Kokoškins.

Vai šie nobeigumi ir līdzīgi? Ak mans dievs! Es ne­esmu lietpratējs, lai to izpēta zinātnieki! Viņi jums pa­stāstīs, cik Gribojedova Čackis līdzīgs mizantropam Alcestam, un arī to, kāpēc Karlo Goldoni uzskata par šī paša Poklēna skolnieku, un to, kā pusaudzis Puškins atdarināja šo Poklēnu, un vēl daudz citu gudru un inte­resantu lietu. Man par to visu maza saprašana.

Mani nodarbina kas cits: mana varoņa lugas uz visām pasaules skatuvēm spēlēs veselus trīs gadsimtus, un nav zināms, kad tās vairs nespēlēs. Lūk, kas mani interesē! Rau, par kādu vīru izaugs šis mazulis!

Jā, es gribēju vēl piebilst par lugām. Ļoti godājama dāma, Aurora Didevānas kundze, kas gan plašāk pa­zīstama ar vārdu Žorža Sanda, arī būs starp tiem, kas sacerēs lugu par manu varoni.

Šīs lugas finālā Moljērs, celdamies kājās, teiks:

— Jā, es gribu nomirt mājās … Es gribu svētīt savu meitu.

Un princis Kondē, pieiedams pie viņa, norunās rep­liku:

— Atbalstieties pret mani, Moljēr!

Bet aktieris Diparks, kurš, man jāpiebilst, Moljēra nā­ves brīdī gan vairs nebūs starp dzīvajiem, raudādams iz­sauksies:

— Ai, es zaudēju vienīgo cilvēku, ko jel kad esmu mīlējis!

Dāmas raksta aizkustinoši, tur nu neko nevar līdzēt! Bet tu, mans nabaga asinīm noplūdušais meistar! Tu nekur neesi vēlējies nomirt — nedz mājās, nedz arī ār­pus tām! Un diez vai tad, kad tev no mutes straumēm sāka plūst asinis, tu izteici vēlēšanos svētīt savu meitu Madlēnu, gar kuru gandrīz nevienam nebija daļas.

Kurš gan raksta aizkustinošāk nekā dāmas? Varbūt tikai daži vīrieši: krievu autors Vladimirs Rafailovičs Zotovs sniegs ne mazāk sentimenālu finālu.

— Nāk karalis. Viņš vēlas redzēt Moljēru. Moljēr! Kas ar viņu noticis?

— Viņš ir miris.

Un princis, steigdamies pretī Luijam, izsauksies:

— Valdniek! Moljērs miris!

Bet Luijs XIV, cepuri noņēmis, sacīs:

— Moljērs ir nemirstīgs!

Ko gan var iebilst pret šiem pēdējiem vārdiem? Jā, tik tiešām, cilvēks, kurš dzīvo jau ceturto gadsimtu, ne­apšaubāmi ir nemirstīgs. Šaubas rada vienīgi tas, vai to atzina karalis.

Operā «Aretuza», ko sacerējis Kambrē kungs, tika pavēstīts sekojošais:

— Dievi debesīs valda, virs zemes — vienīgi Luijs!

Tas, kurš valdīja virs zemes, nekad neviena priekšā

cepuri nost neņēma, vienīgi dāmu klātbūtnē, un pie mirstošā Moljēra nebūtu nācis. Un viņš patiešām neat­nāca, tāpat kā neatnāca arī nekāds princis. Tas, kurš valdīja virs zemes, par nemirstīgu iedomājās pats sevi, taču te nu viņš, manuprāt, kļūdījās. Viņš bija mirstīgs tāpat kā visi un tātad — akls. Ja karalis nebūtu bijis akls, viņš varbūt būtu atnācis pie mirēja, jo būtu saska­tījis nākamībā saistošus notikumus un, iespējams, būtu vēlējies tuvināties patiesai nemirstībai.

Viņš būtu saskatījis, ka tajā tagadējās Parīzes vietā, kur šaurā leņķī saplūst kopā Rišeljē, Terēzas un Mol­jēra ielas, starp kolonnām nekustīgi sēž cilvēks. Viņam pie kājām divas gaišā marmorā kaltas sievietes ar rak­stu tīstokļiem roķās. Vēl zemāk par tām — lauvu gal­vas, bet pašā apakšā izžuvis strūklakas baseins.

Tas ir viņš — šķelmīgais un valdzinošais galls, ka­raļa komediants un dramaturgs! Tas ir viņš — bronzas parūkā un ar bronzas saitēm zābakos! Tas ir viņš — franču dramaturģijas karalis!

Ak, mana kundze! Ko jūs man stāstāt par nez kādiem dižciltīgiem mazuļiem, kurus kādreiz esat turējusi sa­vās rokās! Apjēdziet jel, ka šis bērns, kuram jūs paš­laik Poklēnu namā palīdzat nākt pasaulē, nav neviens cits kā Moljēra kungs! Ahā! Jūs mani sapratāt? Tad esiet taču uzmanīga, es lūdzu! Sakiet — vai viņš iebrē­cās? Viņš elpo? — Viņš dzīvo!