De Moljera kunga dzīve

24. nodaļa VIŅŠ ATDZIMST UN ATKAL MIRSt

Savādi, ka mūsu komiķi nekā nespēj iz­tikt bez valdības. Bez tās pie mums neizraisās neviena drāma.

Gogolis, «Teātra izbraukums»

1667. gads bija nozīmgs un nemaz nelīdzinājās iepriekšējam pelēcīgajam gadam. Tiem diviem cilvē­kiem, kuru dzīvi es izsekoju, Francijas karalim un

Palērojāla trupas direktoram, šai gadā radās katram pa idejai.

Karaja ideja bija tāda, ka viņa sievai Marijai Terēzei, pirms diviem gadiem mirušā Spānijas karaļa Filipa IV meitai, ir mantojuma tiesības uz spāņu īpašumiem Nī­derlandē. Tagad karalis sāka šo domu pamatīgi apsvērt.

Karaļa komedianta ideja nebija tik nozīmīga, taču tā viņu vilināja tikpat spēcīgi kā karali iecere par jaunu zemju pievienošanu Francijai. Kad ārstēšanas rezul­tātā Moljēram no vaigiem pazuda aizdomīgie sārtie plankumi un viņa acīs izgaisa nelādzīgais drudžainais spožums, direktors izvilka no skapja «Tartifa» rok­rakstu un sāka to pielabot. Vispirms viņš Tartifu pār­dēvēja par Panulfu, pēc tam novilka Panulfam garīdz­nieka tērpu un pārvērta viņu par laicīgu cilvēku. Pēc tam viņš izsvītroja daudzos citātus no Svētajiem rak­stiem, visādi centās nogludināt asās vietas un krietni pastrādāja pie fināla.

Fināls izdevās lielisks. Kad blēdis Tartifs, tagadējais Panulfs, jau svin uzvaru, ir izputinājis godīgus cilvēkus un jau šķiet, no viņa vairs nekur nav glābiņa, tāds to­mēr rodas, un to sniedz karalis. Krietnais policijas virs­nieks, kas nokrīt kā no debesīm, ne vien pašā īstākajā un pašā pēdējā brīdī nelieti notver, bet saka arī ietek­mīgu monologu, no kura kļūst skaidrs, ka tik ilgi, kamēr pastāvēs karalis, godīgiem cilvēkiem nav ko raizēties un neviens krāpnieks neizspruks karaļa ērgļa skatie­nam. Lai dzīvo policijas virsnieks, un lai dzīvo karalis! Nemaz nevaru iedomāties, kur de Moljēra kungs bez viņiem būtu radis atrisinājumu savam «Tartifam». Tā­pat nezinu, kur gadus simt septiņdesmit vēlāk manā tā­lajā dzimtenē kāds cits slims satīriķis būtu radis atrisi­nājumu savai diezgan pazīstamajai lugai «Revidents», ja īstajā laikā no Sanktpēterburgas nebūtu atauļojis žandarms ar zirga asti pie cepures.

Pabeidzis labojumus un apmierināts tos pārskatījis, autors sāka izgudrēm lenkt karali. Bet tas savukārt, pa­cēlies lielos augstumos, meta slaidus lokus gaisā, neno- laizdams acu no Nīderlandes, kas pletās tur lejā. Ka­mēr spāņu juristi smalki un pamatīgi pierādīja, ka Ma­rijai Terēzei un tātad arī karalim Luijam XIV nav nekādu tiesību pretendēt uz spāņu īpašumiem, karalis, nospriedis, ka šī lieta pārāk ievelkas garumā, neturpi­nāja to vairs juridiskā plāksnē. Viņam jau viss bija sa­gatavots. Karaļa ministri jau bija visu saskaņojuši ar Portugāli, Angliju un citām zemēm, un gaisā pēkšņi iestājās draudīgs klusums, kāds parasti mēdz iestāties pirms negaisa. Parīzē sākās rosība. Krāšņi tērptie kava­lieri piepeši kļuva nopietni, sāka izvairīties no izprie­cām un aplika kaujas apmetņus.

Palērojāla trupas direktors uzskatīja šo acumirkli par izdevīgu. Apburoši smaidīdams, viņš nostājās karaļa priekšā, parādīja viņam rokrakstu un pastāstīja, kā viņš pārveidojis lugu. Karalis vēlīgi raudzījās komedi­antā un, par kaut ko citu domādams, laikam pateica kaut ko nenoteiktu, apmēram tā, ka viņam, patiesību sakot, neesot nekas pret šo lugu … Moljēram iemirdzējās acis, un viņš atstāja karaļa pieņemamo istabu.

Kavaliera de Moljēra vietā nekavējoties ienāca ka­raļa ataicinātais maršals Tirens, un Spānijā un Nīder­landē nepaguva notikušo lāgā apjēgt, kad franču ka- valērija jau drāzās uz Nīderlandi. Sākās karš.

Tālu prom no lielgabalu dārdoņas Moljēra kungs un viņa komedianti ārkārtīgā satraukumā mēģināja «Tar­tifu» ar jauno nosaukumu «Krāpnieks». Piektajā au­gustā, neaizmirstamajā pirmizrādes dienā, publika plūda uz Palērojālu. Ienākumi sakāpa līdz tūkstoš de­viņsimt livriem, un panākumi bija milzīgi. Taču jau nā­košajā dienā Palērojālā ieradās Parīzes parlamenta iz­pildītājs un nodeva Moljēra kungam parlamenta pirmā prezidenta Gijoma de Lamuanjona oficiālu priekšrakstu nekavējoties pārtraukt «Krāpnieka» izrādes.

Moljērs aizsteidzās pie Orleānas hercogienes, un viņa aizsūtīja pie prezidenta kādu no savām uzticības perso­nām. Prezidents atbildēja, ka diemžēl neko nevarot lī­dzēt, jo neesot karaļa atļaujas «Krāpnieku» izrādīt. Tad Moljērs devās pie prezidenta, paaicinājis līdzi uzticīgo draugu Bualo, kuram ar Lamuanjonu bija labas attiecī­bas. Prezidents Moljēra kungu pieņēma laipni jo laipni un ne tikai nemocīja autoru ne ar kādiem pārmetumiem par bezdievību, un ne tikai nenosauca viņa lugu par bīstamu, bet, tieši otrādi, pienācīgi novērtēja Moljēra kunga talantu, izteikdams dažādus komplimentus. La- muanjons bija visai pieklājīgs, taču sarunas beigās kategoriski atteicās dot atļauju «Krāpnieka» izrādīšanai, pirms šo jautājumu nebūs izlēmis karalis.

Ne par vienu citu no savām lugām Moljērs necīnījās tik neatlaidīgi kā par «Tartifu». Viņš ataicināja savu uzticamo biedru, skolnieku un draugu Lagranžu un kopā ar viņu arī la Toriljēra kungu, palūdza viņus tū­daļ sadabūt pasta karieti un cik jaudas steigties uz Flandriju, uz karaļa mītni.

Lagranžs un la Toriljērs paņēma līdzi tūkstoš livru un ielika somā Moljēra garo vēstuli, kuru dramaturgs no­beidza ar lūgumu valdniekam aizstāvēt viņu pret visu Tartifu neganto naidu, Tartifu, kuru esamība atņemot iespēju domāt par komēdiju — kaut vai pašu nevainī­gāko — sacerēšanu. Šai pašā lūgumā Moljērs apgalvoja karalim, ka ar savu lugu vēlējies vienīgi izklaidēt mo­narhu pēc slavenā karagājiena, gribējis tikai vienu — likt pasmaidīt tam, kura vārdu dzirdot dreb visa Ei­ropa … Moljērs apkampa Lagranžu un la Toriljēru, un astotajā augustā kariete, kas abus veda uz Flandriju, nozuda ceļa putekļu mākoņos.

Vārdi «Tartifs» un «Krāpnieks» tika Parīzē daudzi­nāti bez mitas, un vienpadsmitajā datumā pēkšņi no- granda jaunums. Visa Parīze lasīja arhibīskapa vēstī­jumu. Tas bija ļoti ietekmīgi uzrakstīts un iesākās tā:

«Kā mūsu fiskāls mums ziņoja, piektdien, šī mēneša piektajā datumā, kādā no pilsētas teātriem tikusi ar jaunu virsrakstu «Krāpnieks» izrādīta ārkārtīgi bīstama komēdija, kas jo vairāk kaitē reliģijai tāpēc, ka, itin kā nosodot liekulību un viltus dievbijību, dod ieganstu no­sodīt katru, kas izrāda ari patiesu dieva bijāšanu…»

Parīzieši šausminājās un lasīja vēstījumu, Moljēra ienaidnieki priecājās, teātra mīļotāji, kas piektajā da­tumā nebija paguvuši izrādi noskatīties, gremzās, bet arhibīskaps savā vēstījumā tālāk sacīja, ka viņš, apzi­nādamies, cik bīstama ir dievbijības nopulgošana, it īpaši tādā brīdī, kad diženais karalis savu dzīvību pa­kļāvis briesmām valsts labā un kad klātos skaitīt kvē­las lūgšanas par viņa svētās personas labklājību un par to, lai viņam tiktu dāvāta uzvara, viņš, arhibīskaps, aiz­liedzot ne vien izrādīt, bet arī lasīt vai klausīties šo ko­mēdiju gan publiski, gan arī jebkādās privātās sanāk­smēs, bet nepaklausīgie tikšot izslēgti no baznīcas. Ar­hibīskaps pavēlēja svētās Marijas Madaļas un svētā Se- verīna baznīcu pārziņiem sekot, lai viņa pavēle tiktu izpildīta.

«Uzrakstīts Parīzē un ar mūsu spiedogu apliecināts tūkstoš sešsimt sešdesmit septītā gada augusta vienpa­dsmitajā dienā.»

Šis vēstījums bija gaužām nozīmīgs, to aptvēra pat naivi ļautiņi, un parīzieši saprata, ka «Krāpnieks» cīņu zaudējis. Taču Moljērs izdarīja vēl vienu mēģinājumu aizstāvēt savu sirdij dārgo sacerējumu. Kāds no viņa draugiem, iespējams, vesela grupa, publicēja vēstuli «Krāpnieka» aizstāvībai, tomēr tā neko nelīdzēja.

Tad Moljēram Parīze apriebās. Viņš pārtrauca izrā­des Palērojālā līdz Lagranža un Toriljēra pārbraukša­nai, aizbrauca uz Oteijas ciemu, netālu no Parīzes, un tur pie de Bofora kunga par četrsimt livriem gadā noī­rēja dzīvokli. De Bofors Moljēram piešķīra virtuvi, ēdamistabu, guļamistabu, divas istabas mansardā un tie­sības pastaigāties parkā. Bez tam Moljērs, atsevišķi mak­sādams divdesmit ekiju, noīrēja istabu tādam gadīju­mam, ja kāds no draugiem atbrauktu uz Oteiju viņu ap­ciemot. Viņš norunāja ar Armandu, ka Esprīmadlēnu ņems sev līdzi un Oteijā nodos privātā pansijā. Viņi arī vienojās, ka virēja Lafore (kurai, kā Parīzē mēļoja, Mol­jērs pirmajai lasot skaļi priekšā savas jaunās komēdijas, lai pārliecinātos, vai tās izraisa smieklus vai ne) brauks uz Oteiju gatavot ēdienu, kad Moljēram būs viesi, bet ik­dienas darbiem viņš pieņēma kalponi Martīnu. Uz Otei­jas mansarda istabām viņš atveda sev līdzi Plutarhu, Ovī- diju, Horāciju, Cēzaru un Herodotu, kā arī fizikas trak­tātu, ko bija sarakstījis viņa draugs Roo, ar Moljēram veltītu autora ierakstu.

Tā «Tartifa» autors aizbēga no Parīzes.

Ciemos atbraukušiem draugiem domātā istaba gan ilgi tukša nestāvēja, tajā apmetās īstais uzticamais draugs Klods Šapels. Ieradies viņš tur iekārtojās uz ilgāku laiku, pieblīvēdams istabu ar vīna pudelēm. Tas bija viņš, kas mierināja savu klases biedru un pastaigā­jās kopā ar viņu pa Bofora kunga dzeltējošo parku. Septembrī, kad parkā lapas bija jau pavisam nodzeltē­jušas, Oteijā, pat nenomazgājuši ceļa putekļus, ieradās Lagranžs un Toriljērs. Apkampuši direktoru, par vēstnešiem sūtītie komedianti ziņoja, ka viņa majestāte esot pie labas veselības un karagājiens gūstot panāku­mus. Kas attiecoties uz «Tartifu», tad karalis lūgumu uzņēmis labvēlīgi, tomēr jautājumu par lugas izrādī­šanu vēlējis atlikt līdz viņa pārnākšanai no kara.

Karalis guva karā uzvaru, bet de Moljēra kungs, kurš tikpat neatlaidīgi karoja par savu «Tartifu», tika sa­kauts. Viņš bija piecēlis no miroņiem savu Lācaru, taču tas nodzīvoja vienīgi piektā augusta vakaru.