De Moljera kunga dzīve

15. noda|a noslēpumainais Ratabona kungs

Ļoti drīz izrādījās, ka Moljērs, kā mēdz teikt, ir dra­maturgs no dieva žēlastības. Viņš strādāja ārkārtīgi ātri, un vārsmas viņam raisījās viegli. Kamēr Parīzes salonu literāti un Burgundas Viesnīcas aktieri viņu zākāja, Moljērs rakstīja jaunu komēdiju dzejā, un pavasarī tā bija gatava — 1660. gada divdesmit astotajā maijā viņš to uzveda. Komēdiju sauca «Sganarels jeb Iedomātais ragnesis», un tās uzvedumā piedalījās Diparku laulā­tais pāris, kurš bija atgriezies pie Moljēra, nespēdams iedzīvoties Purva Teātrī, Debrī laulātais pāris, Lepī, Madlēna un Moljērs, kurš spēlēja Sganarela lomu.

Bija kluss laiks, jo karalis neatradās Parīzē, un tālab arī daudzi aristokrāti uzturējās ārpus galvaspilsētas. Un tomēr luga piesaistīja sev plašu publikas uzmanību — sevišķi tādēļ, ka jau pirmajā izrādē sākās skandāls.

Kāds buržuā parterā sacēla milzīgu traci, publiski pa­ziņodams, ka de Moljēra kungs esot noķengājis tieši viņu, notēlodams komēdijā kā Sganarelu. Parteram viņa paziņojums, protams, sagādāja milzīgu prieku. Jokdari uzjautrinājās, klausīdamies satracinātajā buržuā, kurš draudēja žēloties policijai par komediantu, kas aizskāris godīgu cilvēku ģimenes dzīvi. Tas, zināms, bija pār­pratums: rakstīdams «Sganarelu», Moljērs nebja notē­lojis nevienu atsevišķu buržuā, bet gan parādījis uz ska­tuves greizsirdi un skopulīgu privātīpašnieku vispār. Pastāv aizdomas, ka Sganarelā sevi pazinuši daudzi, tikai bijuši gudrāki par šo buržuā, kurš parterā sacēla traci.

Tā, ar «Daiļavām» iemantojis sev Parīzes literātu vidū dažus desmitus ienaidnieku, Moljērs pēc «Sganarela» sanāca naidā arī ar krietnajiem buržuā no tirdzniecības kvartāliem.

Parīzes viesistabās «Sganarelu» apsprieda ļoti trok­šņaini, pie tam spriedumi, ko izteica literāti, lielākoties bija vienveidīgi:

— Lēts darbiņš! Rupja smieklīgu situāciju komēdija, piesātināta ar pliekaniem jociņiem.

Tika dzītas pēdas, no kurienes Moljērs ņēmis šo ko­mēdiju. Taču meklējumi sevišķus panākumus neguva.

Kad bija notikušas vairākas izrādes, Moljērs saņēma vēstuli. Kāds Nefvilnens rakstīja Moljēram, ka, noska­tījies viņa komēdiju «Iedomātais ragnesis», esot atzinis to par tik jauku, ka vienas reizes viņam licies par maz un viņš to noskatījies sešas reizes. Šāds vēstules sākums sadzina apmierinātības sārtumu vaigos Moljēram, kurš pēdējā laikā pārsteigts sāka ievērot, ka slava nebūt nav tāda, kā dažs to iedomājas, bet izpaužas galvenokārt nevaldāmās lamās uz visiem ielu stūriem.

Viņš turpināja lasīt patīkamo vēstuli. Tālāk noskaid­rojās, ka Nefvilnenam piemita patiesi fenomenāla at­miņa: sešās reizēs viņš bija pierakstījis visu komēdiju līdz beidzamajam vārdiņam. Šai vietā Moljēra kungs kļuva uzmanīgs — un ne velti, jo Nefvilnena kungs pa­vēstīja, ka esot katrai «Ragneša» ainai sarakstījis sa­vus komentārus. Un viņš lugu ar šiem komentāriem no­sūtot iespiešanai, tādēļ ka, Nefvilnena kungs rakstīja, «… tas ir gluži nepieciešams kā Jūsu, tā arī manai slavai!».

«Negodīgi cilvēki,» Nefvilnena kungs rakstīja tālāk, «varētu laist klajā slikti pārbaudītus lugas norakstus, tā nodarot zaudējumus Moljēra kungam.»

Vārdu sakot, Nefvilnena kungs nododot lugu izdevē­jam Zanam Ribū Augustīniešu krastmalā.

— Zvēru pie dieva, — Moljērs iesaucās, izlasījis līdz galam slavaskārā Nefvilnena kunga vēstuli, — otra tik nekaunīga cilvēka neatradīsies visā pasaulē!

Nu, te gan de Moljēra kungs kļūdījās!

1660. gada vasara ievērojama ar to, ka Moljēram bei­dzot radās iespēja līdztekus kārtējam repertuāram Mazajā Burbonu pilī nodot karaļa vērtējumam savas «Daiļavas». Divdesmit devītajā jūlijā lugu izrādīja Vensenas mežā pie Parīzes, uz kurieni jauniņais karalis mēdza izbraukt, lai atpūstos pie dabas krūts. Luga guva milzīgus panākumus. Un šeit galīgi noskaidrojās, ka Luijs XIV ārkārtīgi jūsmo par teātri un it īpaši par ko­mēdiju, ko pieredzējušais Mazās Burbonu pils direktors tūdaļ iegaumēja.

Pēc tam trupa atgriezās Parīzē un spēlēja savu re­pertuāru, kas sāka skaidri pierādīt, ka Moljēra lugas kā izrāžu skaita, tā ienākumu ziņā pārspēj visas pārējās lugas, gan komiskās, gan traģiskās.

Trīsdesmitajā augustā Moljērs Luvrā izrādīja «Daiļa­vas» karaļa Vienīgajam brālim un viņa svītai — un atkal ar milzu panākumiem. Klejojošā komedianta saule acīm redzami kāpa augšup. Priekšā pavīdēja varena karjera, un trupa tūkstoš sešsimt sešdesmitā gada ru­deni uzsāka patīkamās panākumu priekšnojautās. Bet tad oktobrī, četras dienas pēc nabaga satīriķa Skarrona nāves, kurš kapā beidzot guva mieru pēc šausmīgām ciešanām, ko viņam sagādāja paralīze, trupu pārsteidza kāds negaidīts notikums. Proti: karaļa brāļa trupas di­rektoru, kam galmā bija lieli panākumi, izdzina no Ma­zās Burbonu pils kopā ar visiem viņa aktieriem.

Vienpadsmitajā oktobrī, lietainā pirmdienā, Burbonu pils zālē ieradās Ratabona kungs, visu karaļa ēku gal­venais uzraugs. Ratabons bija noslēpumaina spraiguma pilns un veda sev līdzi arhitektu ar kaut kādiem zīmē­jumiem un plāniem rokās, bet arhitektam pakaļ pulciņā nāca strādnieki, un tiem rokās bija cērtes, lāpstas, laužņi un cirvji. Uztrauktie aktieri griezās pie Ratabona kunga ar jautājumiem, ko nozīmējot šī ierašanās, Rata­bona kungs dzestri un pieklājīgi paziņoja, ka esot iera­dies noplēst Mazo Burbonu pili.

— Kā?! — aktieri izsaucās. — Un kur tad lai mēs spēlējam?!

Ratabona kungs laipni atbildēja, ka viņam tas neesot zināms.

Kad atnāca Moljērs, viss pilnīgi noskaidrojās: Rata­bons bija ieradies ar lielisku un galīgi izstrādātu Luv- ras pārbūves projektu, un, lai šo darbu varētu sekmīgi veikt, bija nepieciešams līdz pamatiem nojaukt ne vien Mazo Burbonu pili, bet arī Okseruā Senžermēnas baz­nīcu, kas atradās tai blakus.

Moljēram grīda salīgojās zem kājām.

— Tātad mēs bez brīdinājuma paliekam uz ielas? — Moljērs noprasīja.

Ratabons neko neatbildēja, tikai līdzjūtīgi paraustīja plecus un noplātīja rokas. Formāli viņam nekā nevarēja pārmest: viņa pienākumos nekādā gadījumā neietilpa paziņot komediantu direktoram par tām pārbūvēm, ko karaļa arhitekts paredzējis karaļa ēkās.

Un Burbonu pilī tūliņ sāka klaudzēt cirvji un pajuka ģipša putekļi.

Atjēdzies no pirmā uztraukuma, de Moljērs aizstei­dzās meklēt aizstāvību pie trupas aizbildņa — karaļa brāļa. Un karaļa brālis …

Taču atgriezīsimies uz mirkli pie Ratabona kunga. Patiesi, kādēļ gan vajadzēja sākt teātra nojaukšanu, ne ar pušplēstu vārdu nebrīdinot galma trupu? Tā kā nav ne mazākā iemesla pieņemt, ka Ratabona kungs aiz izklaidības nebūtu pamanījis, ka viņam turpat blakus sniedz izrādes aktieri un kādu laiku pat divas trupas reizē (kad risinājās šie notikumi ar Ratabonu, itāliešu trupa Parīzē neatradās, tā bija izbraukusi no Francijas), atliek domāt, ka virsintendants Ratabons apzināti ne­bija brīdinājis trupu par teātra ēkas likvidēšanu.

Pat vēl vairāk, viņš noslēpa katru gatavošanos šim pasākumam, lai trupa nepagūtu kaut kādā veidā sa­glābt savas izrādes. Ja nu tā (bet tā īstenībā arī bija), tad rodas jautājums: kas virsintendantu Ratabonu pa­mudināja tā rīkoties?

Ak vai! Izskaidrojums var būt tikai viens un proti — Ratabonu uz to sakūdīja ārkārtīgi spēcīga ienaidnieku grupa, kas Moljēru un viņa darbus ienīda jau kopš viņa pirmajām dienām Parīzē. Tika pat izteiktas aizdomas, ka virsintendants uzpirkts. Taču, kurš tieši vadījis viņa roku, neviens nezināja.

Tātad karaļa brālis ļoti enerģiski iejaucās trupas lik­teņa izšķiršanā un par notikumiem Mazajā Burbonu pilī nekavējoties pavēstīja karalim. Virsintendantu izsauca pie viņa majestātes, un uz jautājumu, kas notiek Bur­bonu pilī, Ratabons deva īsu, taču pilnīgu atbildi, pie­vērsdams karaļa uzmanību jaunceļamo kolonādu un ēku plānam.

Vajadzēja izšķirt jautājumu, ko iesākt ar Orleānas hercoga trupu, kas izmesta uz ielas. Jaunais karalis jau­tājumu izlēma vienā mirklī: vai tad Francijas karalim Parīzē ir viena vienīga teātra ēka? Ierādīt de Moljēra kunga trupai teātra telpas Palērojālā, ko agrāk dēvēja par kardināla pili.

Tad intendants paminstinājies karalim pavēstīja, ka Palērojāla zālē ne vien nav iespējams rīkot izrādes, bet tur ir bīstami pat iet iekšā, jo satrunējušās sijas var kuru katru brīdi uzgāzties uz galvas. Taču arī to nokār­toja vienā mirklī. Ratabona kungs saņēma pavēli tur­pināt Mazās Burbonu pils nojaukšanu un vienlaikus veikt arī Palērojāla vispārēju remontu, lai Moljēra trupa pēc iespējas ātrāk varētu tur atjaunot savas iz­rādes.

Tad nu Ratabona kungam vairs neatlika nekas cits, kā nekavējoties sākt remontu.

Palērojāla teātra zāle bija tā pati, kurā diženais teat- rālis kardināls Rišeljē 1641. gadā ar neparasti greznām dekorācijām uz lieliski mehanizētas skatuves izrādīja lugu «Mirams», kuras sacerēšanā pats bija piedalījies.

Ar visiem saviem tehnikas brīnumiem luga izgāzās tik pamatīgi kā reti kāda cita. Kad sāka rīkoties Ratabons, pamestā zāle bija gaužām nožēlojamā stāvoklī. Sijas ietrunējušas, griesti caurumaini, bet grīda tāda, ka bail paspert soli — var vēl salauzt kāju. Taču saruna ar ka­rali Ratabona enerģiju ārkārtīgi uzkurināja, un, kamēr viņš rosīgi remontēja Palērojālu, Moljēra trupa sniedza izrādes augstāko franču aristokrātu pilīs. «Ragnesi» ar panākumiem izrādīja pie maršala de Lameijereja, pie hercoga de Roklēra, pie hercoga de Merkjēra un pie grāfa de Vai jaka.

Taču šajā laika posmā Moljēram vajadzēja spēlēt arī daudz augstākai sabiedrībai. Karaļa aizbildnis un Fran­cijas pirmais ministrs kardināls Zils Mazarēns, par spīti slimībai, kas viņu saistīja pie krēsla, izteica vēlēšanos noskatīties Moljēra jaunās troksni sacēlušās lugas, un 1660. gada divdesmit sestajā oktobri trupa viņa pilī spē­lēja «Daiļavas» un «Negudro». Kardināls bija apmieri­nāts, taču daudz vairāk par kardinālu uzjautrinājās kāds jauns cilvēks, .kurš kautrīgi slēpās aiz kardināla sē­dekļa atzveltnes, pie tam klātesošie augstmaņi izlikās jauno cilvēku nemanām, kaut gan visu laiku šķielēja uz viņu.

Lorē savā avīzē, kas saucās «Vēsturiskā Mūza», rak­stīja mazliet mīklaini: «Abas lugas ārkārtīgi patika — un ne vien Zilam, bet arī citām augstdzimušām perso­nām,» — pie tam divi pēdējie vārdi bija rakstīti ar lielo burtu. Tālāk Lorē pavēstīja, ka viņa eminence kardināls, lai atbalstītu trupu, licis

Lai Moljēram un visiem viņa biedriem Divtūkstoš ekiju ar skubu liek uz svariem.

Lielie burti Lorē sacerējumā ir pamatoti: aiz kardi­nāla sēdekļa bija noslēpies pats karalis, kurš nezin kā­pēc uzskatīja par nepieciešamu šajā izrādē būt klāt inkognito.

Moljērs nevilcinājās izmantot savus panākumus galmā un dabūja atļauju pārvest no Burbonu pils uz Palērojālu ne vien aktieru ģērbtuvju iekārtu, bet pat divus stāvus ložu visā pilnībā. Kā zināms, apetīte rodas ēdot, un direktoram iegribējās pārvietot uz Palērojālu arī dekorācijas un mašīnas no Burbonu pils, taču tas vairs neizdevās. Slavenais itāliešu teātra mašīnists Viga- rani, kurš bija ieradies Parīzē, lai nomainītu tikpat sla­veno mašīnistu Torelli, paziņoja, ka mašīnas viņam esot vajadzīgas karaļa baletu uzvedumiem Tileriju pilī. Iz­cēlās cīniņš, un tajā uzvarēja Vigarani. Mašīnas palika viņa rīcībā, pie kam izcilais mašīnists izdarīja pirmo brīnumu, taču gluži citādu, nekā no viņa gaidīja galms. Proti: atkarotās mašīnas viņš visas līdz pēdējai sade­dzināja kopā ar dekorācijām, ar ko pārsteidza visus, tikai vienu vienīgu cilvēku — Šarlu Lagranžu ne. Sa­vam teātrim uzticīgais sekretārs un mantzinis satraukts sacīja trupas direktoram:

— Vai zināt, maestro, šis Vigarani ir gatavais karā­tavu putns! Dekorācijām un mašīnām viņš pielaida uguni tāpēc, lai visi aizmirstu Torelli darbus.

— Es nomanu, ka viņš ir īsts teātra cilvēks, šis Viga­rani, — Moljērs uz to atbildēja.

Un patiešām — Vigarani bija īstens teātra cilvēks, proti — viņš necieta nekādus konkurentus, tomēr tas viņu nekavēja būt par teicamu mašīnistu.

Kamēr Moljērs bija spiests sniegt izrādes aristokrātu pilīs, viņam vajadzēja izturēt grūtu pārbaudījumu. Iz­mantodami to, ka Moljērs uz laiku palicis bez teātra telpām, burgundieši un Purva teātris sāka pārvilināt aktierus pie sevis. Viņi solīja Moljēra komediantiem zelta kalnus un apgalvoja, ka Moljēra panākumi bei­gušies un Palērojālā vairs netiks atgūti.

Uz Moljēru tas atstāja ļoti smagu iespaidu. Viņš kļuva bāls, sāka klepot un izkristies miesās, paslepus vērot savus aktierus, raudzīties viņos ar žēlām, nemier­pilnām acīm. Šajās acīs bija lasāms jautājums: nodos vai ne? Trupa ievēroja viņa noskaņojumu un reiz ar Šarlu Lagranžu priekšgalā atnāca un Moljēram pazi­ņoja — tā kā viņā izcilas spējas esot apvienotas ar go­dīgumu un laipnību, trupa lūdzot viņu neraizēties: ak­tieri neiešot prom meklēt laimi, lai cik izdevīgus priekš­likumus tiem izteiktu.

De Moljēra kungs gribēja daiļrunīgi atbildēt, ko viņš lieliski prata, taču saviļņojumā nepateica ne vārda, vie­nīgi paspieda katram roku un devās prom, lai vienatnē visu pārdomātu.