De Moljera kunga dzīve

2. nodala STĀSTS PAR DIVIEM TEĀTRA MĪĻOTĀJIEM

Jaunā māja atradās jau pie paša Tirgus, tajā rajonā, kur notika slavenais Senžermēnas gada tirgus. Uzņē­mīgais Poklēns jaunajā vietā prata sava uzņēmuma slavu padarīt vēl spožāku. Iepriekšējā mājā bija saimnieko­jusi un dzemdējusi bērnus Marija Krese, jaunajā viņas vietā stājās Katrīna Flereta. Kas būtu sakāms par šo sievieti? Manuprāt, nekas — ne slikts, ne labs. Bet, tā kā viņa ienāca ģimenē ar pamātes vārdu, daudzi no tiem, kas interesējās par mana varoņa dzīvi, sāka ap­galvot, ka Zanam Batistam, jaunākajam, pie Katrīnas Fleretas esot klājies slikti: Katrīna bijusi ļauna pamāte, un komēdijā «Iedomu slimnieks» Moljērs ar neuzticīgo sievu Belīnu ešot notēlojis tieši viņu.

Domāju, ka tas viss nav tiesa. Nav nekādu pierādī­jumu, ka pamāte būtu darījusi pāri Zanam Batistam, un vēl mazāk pierādījumu ir tam, ka tieši viņa būtu Belīna. Katrīna Flereta, izpildīdama savu uzdevumu zemes virsū, nebija ļauna otrā sieva: gadu pēc kāzām viņa dzemdēja Poklēnam meitenīti Katrīnu, bet vēl pēc di­viem gadiem — Margeritu.

Un tā nu Zans Batists mācījās draudzes skolā un galu galā to pabeidza. Poklēns, vecākais, nolēma, ka viņa pirmdzimtais pietiekoši paplašinājis savu redzes loku, un lika zēnam radināties pie darba veikalā. Tad Zans Batists sāka mērīt audumus, šo to piesist ar nagliņām, mēļot ar mācekļiem, bet brīvajā laikā lasīja notaukoto Plutarha grāmatiņu, ko bija atstājusi Marija Krese.

Un te nu manu sveču gaismā atvērtajās durvīs parā­dās saviem gadiem ļoti rosīgs kungs ar pilsonisku ārieni, dzīvām acīm un pieklājīgām manierēm, viņam ir vienkārši, taču solīdi svārki, galvā parūka un rokā spieķis. Viņa vārds ir Luijs, uzvārds — Krese, viņš ir mirušās Marijās tēvs un tātad Zaha, jaunākā, vectēvs.

Pēc nodarbošanās Kreses kungs bija tapsētājs, tāpat kā viņa znots. Tikai Krese nebija galma tapsētājs, bet privātais, un viņa veikals atradās Senžermēnas gada tirgū. Krese dzīvoja Senuānā, Parīzes tuvumā, kur vi­ņam piederēja lieliska māja ar visām saimniecības ēkām. Svētdienās Poklēnu ģimene parasti bija devusies uz Senuānu viesos pie vectēva, pie kam Poklēnu bēr­niem no šiem apmeklējumiem bija palikušas patīkamas atmiņas.

Un nu šis pats vectēvs Krese dīvainā kārtā sadrau­dzējās ar Zanu Batistu, jaunāko. Kas gan sirmgalvi va­rēja savest kopā ar zēnu? Ja nu vienīgi pats velns? Jār liekas gan, tieši viņš! Taču abu kopīgā kaislība Poklē- nam, vecākajam, nepalika ilgi apslēpta, un drīz vien tā izraisīja tēvā īgnu izbrīnu. Izrādījās, ka vectēvs un mazdēls neprātīgi mīl teātri!

Brīvajos vakaros, kad vectēvs mēdza būt Parīzē, abi tapsētāji, kā vecais, tā mazais, iepriekš sarunājuši un apmainījušies slepeniem skatieniem, pazuda no mājām. Izsekot viņu gaitām nebija grūti. Parasti abi devās uz Mokonseilas un Franču ielas stūri, kur zemajā un drū­majā Burgundas Viesnīcā uzstājās karaļa aktieru trupa. Godājamais vectētiņš Krese bija labos draugos ar priekš­niekiem kādā biedrībā, ko apvienoja reliģiozi un ko­merciāli mērķi. Šī biedrība saucās par Tā kunga cie­šanu brālību, uri tai bija tiesības Parīzē izrādīt mistēri­jas. Tieši šī brālība bija uzcēlusi Burgundas Viesnīcu, taču Zana Batista zēna gados mistērijas vairs neizrā­dīja, bet izīrēja Viesnīcu dažādām trupām.

Tad vectētiņš Krese devās pie brālības priekšnieka — un godātajam tapsētājam kopā ar mazdēlu tika ierādī­tas bezmaksas vietas kādā brīvā ložā.

Burgundas Viesnīcas teātrī, kur taja laika galvenas lomas tēloja aktieris Belrozs, izrādīja traģēdijas, traģi­komēdijas, pastorāles un farsus, pie tam par Viesnīcas ievērojamāko dramaturgu tika uzskatīts Zans de Rotrs, liels spāņu dramaturģijas paraugu cienītājs. Vectēvam Kresem vislielāko baudījumu sagādāja Belrozs ar savu spēli, un mazdēls aplaudēja Belrozam kopā ar vectēvu. Tomēr mazdēlam daudz vairāk par traģēdijām, kurās uzstājās Belrozs, patika Burgundas farsi, šie rupjie viegla satura farsi, kas pa lielākai daļai bija aizgūti no itāliešiem un Parīzē atrada lieliskus izpildītājus, kuri savās komiskajās lomās brīvi žonglēja ar aktuālu tekstu.

Jā, vectēvs Krese par sarūgtinājumu Poklēnam, vecā­kajam, bija parādījis viņa dēlam ceļu uz Burgundas Viesnīcu! Un, lūk, kamēr Zans Batists bija vēl zēns, tik­mēr kopā ar vectētiņu, bet vēlāk, kad zēns kļuva par jaunekli, — kopā ar biedriem viņš paguva Viesnīcā noskatīties brīnišķīgas-lugas.

Slavenais Grogiljoms, kurš uzstājās farsos, pārstei­dza Zanu Batistu ar savu plakano, sarkano bereti un balto jaku, kas iespīlēja drausmīgu vēderu. Otra slave­nība, āksts Gotjē-Gargīls, ģērbies melnā kamzolī ar sar­kanām piedurknēm, apbruņojies ar milzīgām acenēm un ar bozi rokās, lika Burgundas publikai vai plīst aiz smiekliem — un ne sliktāk par Grogiljomu. Zanu Ba­tistu pārsteidza arī Tirlipēns ar savu neizsīkstošo triku krājumu un Alizons, kurš spēlēja smieklīgu veceņu lo­mas.

Dažu gadu laikā Zana Batista acu priekšā, griezdamies kā karuselī, aizzibēja ar miltiem un krāsu notriepušies vai arī aiz maskām paslēpušies pedantiski ārsti, sko­pulīgi veči, plātīgi un bailīgi kapteiņi. Publikai sme­jot, vieglprātīgas sievas piekrāpa savus rūcīgos muļķa vīrus, un kā žagatas žadzināja farsu kūmiņas — save­dējas. Kalpi, viltīgi un viegli kā pūkas, vazāja aiz de­guna večus Goržibusus, kūla vecos kraķus ar nūjām un bāza maisos. Un Burgundas Viesnīcas sienas dre­bēja no franču smiekliem.

Noskatījušies visu, ko vien Burgundas Viesnīcā va­rēja noskatīties, tapsētāji, kaislības pārņemti, pārcēlās uz citu lielu teātri — Purva teātri. Te valdīja traģēdi­jas, kurās izcēlās slavenais aktieris Mondori, un cilde­nas komēdijas, kuru labākos paraugus teātrim deva tā laika ievērojamais dramaturgs Pjērs Korneijs.

Pār Luija Kreses mazdēlu it kā aizplūda dažādas strau­mes: Burgundas Belrozs, izgreznojies kā pāvs, bija sal­dens un maigs. Viņš pārgrieza acis, pievērsa tās nezinā­mām tālēm, līgani māja ar cepuri un gauduligā balsī lasīja monologus, tā ka nevarēja izprast, vai viņš runā vai dzied. Bet tur, Purvā, Mondori satrieca zāli ar savu pērkona balsi un traģēdijās mira gārgdams.

Zēns atgriezās tēva mājās ar drudžainu mirdzumu acīs un naktīs miegā redzēja komiķus Alizonus, Zak- menus-Zado, Filipēnus un slaveno Zodlē ar nobalsinātu seju.

Ak vai! Burgundas Viesnīca un Purvs vēl nepavisam nebija vienīgās iespējas tiem, kas sirgst ar mūžam ne­izārstējamu kaislību pret teātri.

Pie Jaunā Tilta un Tirgus rajonā plašumā un spēkā vērsās tirdzniecība. Parīze no tās brieda, kļuva daiļāka uh pletās uz visām pusēm. Veikalos un to priekšā mu­tuļoja tāda dzīvība, ka ausīs zvanīja un gar acīm metās raibs. Bet tur, kur slējās Senžermēnas gada tirgus teltis, ņudzēja īsta burzma. Kņada! Troksnis! Un netīrība, kāda netīrība! …

— Ak dievs! Ak dievs! — par šo tirgu reiz izteicās kroplais dzejnieks Skarrons. — Cik mēslu visur pie- gāž šīs pakaļas, kas nepazīst apakšbikšu!

Augu dienu ļaudis iet un iet, un grūstās! Gan sīk­pilsoņi, gan glītās sīkpilsonītes! Bārddziņu darbnīcās skuj, ziepē un rauj zobus. Ļaužu jūklī starp kājniekiem redzami arī jātnieki. Uz mūļiem garām aizjāj cienīgi ārsti, kas atgādina kraukļus. Bramanīgi jādelē karaļa musketieri ar zeltainām devīžu šautrām uz mentikiem. Pasaules galvaspilsēta, ēd, dzer, tirgojies, audz! Ei jūs, tie, kam nav apakšbikšu, nāciet šurp uz Jauno Tiltu! Redziet, kur ceļ' kumēdiņu būdas, apkarina tās ar pa­klājiem! Kas tur pīkst kā stabule? Tas ir saucējs. Neno­kavējiet, kungi, tūdaļ sāksies priekšnesumi! Nepalai­diet garām izdevību! Tikai pie mums — un nekur citur — jūs varat redzēt Briošē kunga lieliskās marione­tes! Rau, kur tās, diegos pakarinātas, šūpojas uz paaug­stinājuma! Jūs redzēsit ģeniālu mācītu pērtiķi Fagotēnu!

Pie Jaunā Tilta tirgus būdās novietojušies ielas ārsti, zobu rāvēji, varžaču griezēji un viltus aptiekāri. Tie pārdod ļaudīm brīnumzāles — līdzekļus pret visām kai­tēm, un, lai saviem veikaliem pievērstu uzmanību, tie mēdz salīgt apkārtstaigājošus ielas aktierus, bet reizēm pat tādus, kas spēlē teātros, un tie sniedz veselas izrā­des, slavēdami krāpnieku brīnumzāles.

Virzījās svinīgas procesijas, jāja izrotājušies, grezni saposušies un ar apšaubāmām īrētām dārglietām apkā­rušies komedianti, tie izkliedza reklāmas, pulcināja kopā ļaudis. Puišeļi bariem vien staigāja tiem pakaļ, svilpa, spraucās starp kājām un tā padarīja burzmu vēl jo lielāku.

Duni, Jaunais Tilt! Es saklausu, kā tavā kņadā no mā­tes aktrises un tēva krāpnieka dzimst franču komēdija, tā griezīgi kliedz, un tas rupjā seja apkaisīta ar mil­tiem!

Lūk, pa visu Parīzi tiek daudzināts kāds noslēpumains un lielisks cilvēks — Kristofs Kontudži. Viņš nolīdzis veselu trupu, tirgus būdā rīko izrādes, kurās darbojas āksti, un ar viņu palīdzību pārdod visas kaites dziedi­nošu ārstniecības putriņu, kas ieguvusi nosaukumu «or- vj etāns».

Visā valstī tuvu tālu

Nav vairs otru tādu zāļu!

Orvjetāns, orvjetāns!

Visiem palīdz orvjetāns!

Jokdari ar maskām uz sejas troksnī piesmakušās bal­sīs apzvēr, ka pasaulē neesot tādas slimības, kurai ne­līdzētu brīnumainais orvjetāns. Tas glābjot no diloņa, mēra un kašķa!

Gar tirgus būdu jāj musketieris. Viņa tīrasiņu ērzelis šķielē ar asinīm pielijušu aci, no laužņiem krīt putas. Ceļu aizšķērso sveši vīri baltās biksēs, tie spiežas pie segliem ar pistolēm rokās. Kontudži tirgus būdā ieau­rojas balsis:

Godātais kapteiņkungs,

Orvjetāns gan jāpērk jums!

— Kaut jūs nelabais parāvis! Nost no ceļa! — gvards uzbrēc.

— Dodiet man kārbiņu orvjetāna, — lūdz kāds kārdi­nājumā iekritis Sganarels, — cik tā maksā?

— Cienītais, — atbild šarlatāns, — orvjetāns ir manta, kuras vērtība nemaz nav nosakāma! Man neērti ņemt no jums naudu, cienītais!

— Ak, godātais, — Sganarels atbild, — es saprotu, ka visa Parīzes zelta nebūtu diezgan, lai atlīdzinātu par šo kārbiņu. Bet arī man neērti ņemt kaut ko par velti. Tālab saņemiet, lūdzami, trīsdesmit sū un esiet tik laipni — izdodiet atlikumu.

Pār Parīzi nogulst tumšzils vakars, iemirdzas ugunis. Tirgus būdās iedegti dūmojoši krustveida kroņlukturi, tajos kūst tauku sveces, vijas liesmu mēles.

Sganarels steidzas mājup uz Sendeni ielu. Viņu rausta aiz stērbelēm, aicina iegādāties pretindi visām indēm, kādas vien pasaulē sastopamas.

Duni, Tilt!

Un, redz, tur cauri ļaužu drūzmai laužas divi gājēji: godājamais vectēvs un viņa draugs — pusaugu zēns ar krokotu apkakli. Un neviens nezina, un arī aktieri uz skatuves nenojauš, ko pūlis gumza pie šarlatāna būdas. Zodlē no Burgundas Viesnīcas nezina, ka pienāks diena, kad viņš spēlēs šī puisēna trupā. Pjērs Korneijs nezina, ka vecumdienās viņš priecāsies, kad šis puisēns pie­ņems viņa lugu iestudēšanai un viņam — pamazām trū­kumā grimstošam dramāturgam — samaksās naudu par šo lugu.

— Vai nepaskatīsimies vēl arī nākamajā kumēdiņu būdā? — mīlīgi un pieklājīgi vaicā mazdēls.

Vectēvs šaubās — ir jau vēls. Tomēr viņš nenocie­šas:

— Nu, lai notiek, ejam!

Nākošajā balagānā aktieris rāda trikus ar ce­puri: viņš to virpina, dīvaini saloka, gumza, sviež gaisā …

Tilts jau vienās ugunīs, pa visu pilsētu gājēju rokās šūpojas lukturi, un ausis vēl skan spalgais sauciens: orvjetāns!

Un ļoti iespējams, ka vakarā Sendenī ielā norisināsies kādas Moljēra nākamās komēdijas fināls. Kamēr tas pats Sganarels vai Goržibuss būs gājis pēc orvjetāna, ar kuru cerējis izārstēt savu meitu Lusindu no mīlestī­bas pret Klitandru vai Kleontu, Lusinda, pats par sevi saprotams, būs ar šo Klitandru aizbēgusi un salaulāju­sies.

Goržibuss plosās. Viņš ir piemuļķots! Viņš apvests ap stūri kā auns! Nolādēto orvjetānu Goržibuss iesviež kalponei tieši zobos. Viņš draud.

Taču uzradisies jautri vijoļu spēlmaņi, sulainis Šam- pans sāks dejot, un Sganarels ar notikušo samierināsies. Un Moljērs uzrakstīs lugai laimīgas beigas, kur valdīs vakarīga noskaņa un mirdzēs lukturi.

Duni, Tilt!

3. nodaļa VAI VECTĒVAM NAV JĀDOD ORVJETĀNS?

Kādu vakaru Krese ar mazdēlu pārnāca mājās saviļ­ņoti un, kā arvien, mazliet noslēpumaini. Poklēns, ve­cākais, pēc darba dienas atpūtās atzveltnes krēslā. Viņš apvaicājās, kurp vectēvs savu mīluli vedis. Nu, pro­tams, viņi bijuši Burgundas Viesnīcā uz izrādi.

— Kālab esat pasācis zēnu tik bieži vest uz teātri? — Poklēns apvaicājās. — Vai neesat sadomājis viņu pa­taisīt par komediantu?

Vectēvs nolika cepuri, ieslēja kaktā spieķi, brīdi klu­sēja un tad teica:

— Lai dievs dod, ka viņš kļūtu par tādu aktieri kā Belrozs.

Galma tapsētājs atvēra muti. Mirkli neteica nekā, tad apjautājās, vai vecēvs runājot nopietni. Taču Krese klusēja, tādēļ Poklēns sāka šo tematu risināt pats, tikai ironiskā tonī.

Ja nu, pēc Luija Kreses domām, esot pieļaujams vēlē­ties, lai zēns kļūtu tāds pats kā komediants Belrozs, kā­dēļ tad neiet vēl tālāk? Varot taču iet Alizona pēdās, tas pilsētniekiem par uzjautrinājumu uz skatuves vaibstās, tēlodams smieklīgas tirgus sievas. Un kādēļ gan neno- triept ģīmi ar kaut kādu baltu draņķi un nepielipināt nejēdzīgas ūsas, kā dara 2odlē?

Vispār varot jau nopietna darba vietā uzsākt šādu blēņošanos. Neko sacīt, pilsētnieki par to maksājot piec­padsmit sū no personas!

Tā nu patiesi būtu brīnišķīga karjera, paldies die­vam, visā Parīzē pazīstamā galma tapsētāja vecākajam dēlam! Tad nu gan kaimiņiem nenopriecāties, ja Ba­tists, jaunākais Poklēna kungs, kurš mantos karaļa su­laiņa titulu, pēkšņi sāktu uzstāties uz skatuves. Tapsē­tāju cunftē visi vai plīstu aiz smiekliem!

— Piedodiet, — Krese laipni teica, — pēc jūsu vār­diem iznāk, ka teātris nemaz nav vajadzīgs?

Tomēr izrādījās, ka, pēc Poklēna vārdiem, tā neiznā­kot. Teātris esot vajadzīgs. To atzīstot pat viņa majes­tāte, lai dievs dod viņam ilgu mūžu. Burgundas trupai piešķirts karaliskās trupas nosaukums. Tas viss esot ļoti labi. Viņš pats, Poklēns, svētdienās ar prieku ejot uz teātri. Taču viņš teiktu tā: teātris esot Žana Batista Poklēna dēļ, bet nekādā ziņā ne otrādi.

Poklēns ēda grauzdētu maizi, piedzēra vīnu un grāva vectēva uzskatus.

Varot jau iet vēl tālāk. Ja neesot iespējams iekārto­ties viņa majestātes trupā — katrs jau, kungi, nevar būt Belrozs, kuram, kā runā, tērpu vien esot par divdesmit- tūkstoš livriem, — kādēļ gan lai neuzstātos tirgū? Va­rot plāt vaļā pašus piedauzīgākos jokus, rādīt divdomī­gus žestus — kādēļ gan ne, kādēļ ne? … Visa iela varē­šot rādīt ar pirkstiem!

— Atvainojiet, es jokoju, — Poklēns teica, — taču arī jūs, protams, jokojāt?

Nav tomēr zināms, vai vectēvs jokoja, tāpat kā nav zināms, ko domāja mazais Žans Batists, klausīdamies tēva monologus.

«Dīvaini ļaudis šie Kreses!» tumsā grozīdamies pa gultu, prātoja galma tapsētājs. «Zēna klātbūtnē pateikt tādas lietas! Nay gan ērti, tomēr derētu vectēvam pa­sacīt, ka tie ir muļķīgi joki.»

Nenāk miegs. Galma drapētājs un kambarsulainis raugās tumsā. Ak, visi šie Kreses ir vienādi! Arī viņa pirmā sieva, nelaiķe, mēdza mūžam fantazēt un tāpat dievināja teātri. Bet šim vecajam velnam taču jau seš­desmit gadu! Nudien smieklīgi! Vecajam nekaitētu pa­lietot orvjetānu, viņš drīz nonāks bērna prātā!

Raizes. Veikals. Bezmiegs ..,