De Moljera kunga dzīve

30. nodaļa SCĒNAS PARKĀ

Oteijas parks. Rudens. Zem kājām čaukst lapas. Pa aleju soļo divi vīrieši. Gados vecākais atbalstās uz nū­jas, ir sakumpis, reizēm nervozi nodrebinās uz klepo. Otram, jaunākajam, ir sārta seja — kā cilvēkam, kurš labi pazīst vīnus. Viņš svilpo un dungo kaut ko nesa­protamu:

— Mirdondēn … mirdondēn …

Abi apsēžas uz sola un sākumā runā par sīkumiem: jaunākais, četrdesmit sešus gadus vecais, stāsta, ka viņš vakar uzklupis ar dūrēm savam sulainim, jo tas esot nelietis.

— Bet sulainis taču vakar bija skaidrā, — vecākais klepodams iebilst.

— Blēņasl — jaunākais izsaucās. — Viņš ir nelietis, es tev sakul

— Piekrītu, piekrītu, — vecākais dobjā balsī at­trauc, — es tikai gribu teikt, ka viņš ir — nelietis skaidrā.

Rudens debesis virs Oteijas parka ir dzidras.

Pēc brīža saruna kļūst dzīvāka, un pa mājas logu var redzēt, ka vecākais kaut ko neatlaidīgi stāsta jaunā­kajam, bet tas tikai šad tad izmet pa vārdam.

Vecākais runā par to, ka nespējot viņu aizmirst, ka nevarot bez viņas dzīvot. Pēc tam viņš sāk lādēt savu dzīvi un atzīstas, ka ir nelaimīgs.

Ak, tas ir šausmīgi — būt par svešu noslēpumu, it īpaši ģimenes dzīves noslēpumu līdzzinātāju! Jaunā­kais nemierīgi grozās … Jā, viņam žēl vecākā! Un … bez tam ļoti gribas vīna … Beidzot viņš sāk piesardzīgi nosodīt sievieti, bez kuras vecākais nespēj dzīvot. Viņš neko nepasaka tieši, viņš… viegli skar dažus sāpīgus jautājumus … tik tikko piemin notikumus, kas saistīti ar «Psihi» … dievs pasargi, viņš neuzdrošinās neko teikt par Armandu un … Baronu. Taču vispār …

— Atļauj man būt atklātam! — viņš beidzot izsau­cas. — Tas taču galu galā ir muļķīgi! Nu patiešām — nevar taču tavā vecumā atgriezties pie sievas, kura… bez tam, tu man piedod, bet viņa tevi nemīl.

— Nemīl, — vecākais neskanīgi atbild.

— Viņa ir jauna, koķeta un … neņem ļaunā … tukša.

— Runā vien, — vecākais sēcošā balsī atbild, — vari teikt visu, ko vēlies, es viņu ienīstu.

Jaunākais noplāta rokas un nodomā: «Ak, lai velns parauj šo jucekli! Te mīl, te ienīst! …»

— Zini, es drīz miršu, — vecākais saka un noslēpu­maini piebilst: — Tu taču zini, cik nopietna ir mana slimība!

«Ak kungs, kādēļ man vajadzēja iznākt parkā?» jau­nākais prāto, bet skaļi saka:

— E, kas nu par niekiem! Arī es jūtos slikti…

— Man ir piecdesmit gadu, neaizmirsti! — vecākais draudīgi saka.

— Mans dievs, vakar tev bija četrdesmit astoņi, — jaunākais atdzīvojas, — tas, nudien, ir par traku, ja cilvēks tūliņ kļūst par diviem gadiem vecāks, tiklīdz viņam ir slikts garastāvoklis!

— Es gribu pie viņas, — vecākais vienmuļā balsī at­kārto, — es gribu atkal būt Tomā ielā!

— Pie visiem svētajiem, es tevi lūdzu, nepaliec ilgāk parkā! Te ir vēsi. Man galu galā vienalga. Nu, mēģini salabt ar viņu. Kaut arī es zinu, ka no tā nekas neiz­nāks.

Abi atgriežas mājās. Vecākais pazūd aiz durvīm.

— Liecies gultā, Moljēr! — jaunākais nokliedz vi­ņam pakaļ. Tad kādu brīdi pastāv pie durvīm un pār­domā. Atveras logs, tajā parādās vecākā vīrieša galva bez parūkas, naktsmicē.

— Sapel, kur tu esi? — vaicā cilvēks pie loga.

— Nu? — jaunākais atsaucas.

— Kā tad tu tomēr domā, — jautā cilvēks pie loga, — vai man atgriezties pie viņas?

— Ver logu ciet! — jaunākais uzkliedz, savilkdams dūres.

Logs aizveras, jaunākais nospļaujas un pazūd aiz mājas stūra. Pēc brītiņa var dzirdēt, kā viņš aicina su­laini:

— Ei, tu atturībnieki Panāc šurp!

Nākošajā dienā saule silda vēl stiprāk, nepavisam ne tā kā rudenī. Vecākais soļo pa aleju, taču nevelk kā­jas un ar spieķi nevanda trūdošās lapas. Blakus soļo cilvēks, daudz jaunāks par viņu. Tam ir garš, smails deguns, stūrains zods un izsmējīgs skatiens.

— Moljēr, — jaunākais saka, — jums jāatstāj ska­tuve. Ticiet, nav labi, ja «Mizantropa» autors… ir mizantrops! O, tas ir zīmīgi! Nudien, negribētos domāt, ka viņš ar nogrimētu seju parteram par uzjautrinājumu kādu iebāž maisā! Jums nepiederas būt aktierim. Nav labi, ka jūs spēlējat, ticiet man.

— Mīļais Bualo, — vecākais atbild, — skatuvi es ne­pametīšu.

— Jums jābūt apmierinātam ar to, ko dod jūsu darbi!

— Tie man nedod nekā, — vecākais atbild, — man nekad nav izdevies uzrakstīt neko tādu, kas man pašam sagādātu kaut niecīgāko apmierinājumu.

— Cik bērnišķīgi! — jaunākais vai kliedz. — At­ļaujiet darīt zināmu, mans kungs, ka tad, kad karalis man jautāja, kuru es uzskatot par labāko rakstnieku viņa valdīšanas laikā, es atbildēju, ka tas esat jūs, Mol­jēr.

Vecākais pasmejas, tad saka:

— Es jums no sirds pateicos, jūs esat īsts draugs, Depreo, apsolu jums, ja karalis man vaicās, kurš ir la­bākais dzejnieks, es teikšu, ka tas esat jūs.

— Es runāju nopietni! — jaunākais izsaucas, un viņa balss aizskan vientulīgajā un jaukajā Bofora kunga parkā. /