De Moljera kunga dzīve

27. nodala DE PURSONJAKA KUNGS

Cilvēki, kas bija dzīvojuši vienā laikā ar manu va­roni, cits pēc cita atstāja šo pasauli, Divdesmit dienas pēc «Tartifa» pirmizrādes nomira Moljēra gluži vār­gais tēvs — Zans Batists Poklēns. Ak, jau sen bija pagā­juši tie laiki, kad komediants iesācējs skraidīja pie tēva un lūdzās no viņa naudu, iedvesdams tēvam šausmas. Tēva mūža beigās viss izmainījās, un dažu labu reizi slavenais dēls izglāba veco Poklēnu no grūtībām.

Tā nu tēvs no dzīves aizgāja, bet dēls turpināja strā­dāt. 1669. gada rudenī Luijs pavēlēja sarīkot Šamborā

svētkus, un de Moljērs tiem sacerēja farsu ar baletu «De Pursonjaka kungs».

Attēlots bija kāds Limožas muižnieks Pursonjaks, kuru, Parīzē iebraukušu, parīzieši izzobo un apmuļķo. Parīzieši daudzināja un, acīm redzot, gluži pamatoti, ka prototips, kurš devis iespēju uz skatuves attēlot Pur- sonjaku, pašlaik atrodoties Parīzē. Kāds limožietis, iebraucis galvaspilsētā, nonācis Palērojālā uz izrādi un, skatuves malā sēdēdams, izturējies neglīti. Kaut kāda iemesla dēļ viņš saķildojies ar aktieriem un tos vis- rupjāķiem vārdiem nolamājis, par ko Moljērs viņu no­devis vispārējam apsmieklam. Ļaudis runāja, ka pro­vinces . viesis, noskatījies «Pursonjaku», esot sevi pazinis un tik ļoti apvainojies, ka gribējis iesūdzēt Mol­jēru tiesā, taču nez kādēļ nav to izdarījis.

Citi melsa, ka, notēlodams uz skatuves smieklīgo limožieti, Moljērs gribējis atriebties par to, ka reiz Li- možā ticis izsvilpts un apmētāts ar āboliem. Tas gan maz ticams. Vai nu Moljērs būtu atriebies par to, kas no­ticis pirms divdesmit gadiem? Un ne jau tikai Limožā vien Moljēram meta ar āboliem!

Un tas gan tiesa, ka Limožas muižnieki daudzkārt iz­smieti un smējējs bijis ne vien Moljērs, bet arī citi autori, jo limožiešiem patiesi raksturīgas daudzas nepa­tīkamas, smieklīgas īpašības un rupjības, ko vērīgie Un zobgalīgie parīzieši, bez šaubām, tūliņ pamanīja. Lūk, kādēļ Limožas iedzīvotājus jau pirms Moljēra attēloja literatūrā, izdomājot tiem smieklīgus un parupjus uz­vārdus.

Kopš tā laika, kad Moljērs pirmoreiz savās komēdijās pieminēja ārstus, viņš atkal un atkal atgriezās pie tiem, atrazdams medicīnas fakultātē neizsmeļamu avotu zob­galībām. Arī «Pursonjakā» iepītas ainas ar smieklīgiem ārstiem un aptiekāriem, taču bez ārstiem komēdija aiz­skāra arī juristus. Tā nu mēs redzam, ka Moljērs savā laikā nebija vis velti mācījies tiesību zinātnes un savas zināšanas izmantoja, lai izsmietu mahinatorus.

Pēc vispārēja atzinuma farss Moljēram bija iznācis paviršs un parupjš, taču lika smieties. Pursonjaku spē­lēja pats Moljērs, bet Jubērs — smieklīgo gaskonietes Lizetes lomu. Pirmoreiz farsu izrādīja 1669. gada sestajā oktobrī Šamborā karalim, bet pēc tam pārcēla uz Palē- rojāla skatuves, kur tas guva lieliskus panākumus. Farss deva vislielākos ienākumus sezonā, pārspējot pat «Tar­tifu», bet «Tartifam», gan stipri atpaliekot, sekoja «Žoržs Dandēns» un «Skopulis». ŠI sezona, kurā tika uzvests «Pursonjaks», ievērojama ar to, ka no trīsdesmit lugām, ko tajā izrādīja, divpadsmit bija Moljēra lugas.