De Moljera kunga dzīve

16. nodaļa bēdīgais notikums ar greizsirdīgo princi

Nesamokiet savu talantu!

Lafontēns

Šajā savas dzīves posmā Moljērs pieļāva lielu kļūdu: viņš uzklausīja slikto, ko par viņu runāja, un apvaino­jumi, kurus vajadzēja atstāt neievērotus, ķērās viņam pie sirds. Līdzko uz skatuves parādījās Moljēra komē­dijas un tāpat nelielie jociņi — farsi, ko viņš vērtēja tik­pat augstu kā lielā repertuāra lugas, Parīzes literāti tūdaļ sāka vienā balsī runāt, ka Moljērs esot tukšs jok­daris, kurš nespējot risināt nopietnas tēmas. Šādu ru­nātāju atradās desmitiem. Tiesa gan, daži to apstrīdēja, un to starpā bija arī slavenais un izcili talantīgais fa­bulu sacerētājs Lafontēns, kurš ar laiku kļuva par Mol­jēra labāko draugu. Jau pēc pirmajām Moljēra izrādēm Lafontēns izsaucās:

— Šis cilvēks ir manā gaumē! — un runāja par to, cik lieliski Moljērs savos darbos atveido raksturus no dzī­ves īstenības.

Bet, redz, Moljērs uzklausīja nevis Lafontēna vārdus, bet gan to, ko runā pretēji noskaņotie ļaudis. Galu galā Moljēram radās doma pierādīt visai pasaulei, cik labi viņš spēj mūžīgo greizsirdības tēmu, kas «Sganarelā» risināta komiski, atveidot nopietni, izmantojot šim no­lūkam varoni no visaugstākās sabiedrības. Pārstrādājot «Sganarelu», viņam kaut kādā veidā izdevās uzrakstīt varoņkomēdiju ar virsrakstu «Dons Garsija no Navar- ras jeb Greizsirdīgais princis».

Tikmēr virsintendants bija pabeidzis Palērojāla re­montu. Viss bija sakārtots, bet zem griestiem nostiepts milzīgs gaišzila auduma gabals, kas kalpoja divējādiem mērķiem: skatītājiem tas patīkami atgādināja mākslīgas debesis un, otrkārt, neļāva ūdenim pilēt skatītājiem uz galvas, jo griesti, par spīti Ratabona izdarītajam remon­tam, tomēr laida cauri ūdeni.

1661. gada divdesmitajā janvārī Moljēra trupa ievācās Palērojālā, bet pēc tās ieradās arī itāliešu trupa, kas bija atgriezusies Parīzē. Atkal tika sadalītas dienas, tikai šoreiz itālieši maksāja Moljēram — lai atlīdzinātu iz­

devumus, kādi viņam radušies remonta laikā. Tie ra­dās tādēļ, ka ar valsts kases piešķirto naudu remontam nepietika.

Palērojālā iemirdzējās spoža gaisma, un drūmās ba­žas, ka pasākums vairs neatplauks, tūliņ izklīda. Pub­lika atkal ar sajūsmu uzņēma Moljēra lugas, pie kam kļuva galīgi skaidrs, ka visu pārējo autoru lugas tā sāk aizmirst.

Likās, viss norisinās veiksmīgi, bet tad ceturtajā februārī uz skatuves parādījās jau pieminētais «Greiz­sirdīgais princis». Greznajam augstākajai sabiedrībai domātajam lugas uzvedumam bija iztērēts ļoti daudz naudas, bet pats direktors, kuram laikam gan bija pie­mirsies, kā viņu reiz apmētāja ar āboliem, iestudējumā tēloja spožu princi.

Publika ieinteresēta gatavojās noskatīties Moljēra kunga jauno lugu un vēlīgi noklausījās Elvīras pirmo monologu, ko runāja Terēze Markīze Diparka. Uznāca dons Garsija un sāka savus daiļskanīgos monologus par cildenu drosmi, par donnas Elvīras acu mirdzumu un citām cēlām lietām. Monologi bija tik gari, ka publika tikmēr vienā mierā aplūkoja gan zilās debesis, gan Pa­lērojāla zeltītās ložas. Moljērs spēlēja, taču sirds viņam bija nemierīga: kase bija devusi sešsimt livru, bet teāt­ris nepavisam nebija pilns. Publika garlaikodamās gai­dīja, kas interesants būs tālāk, taču ar šausmām jāatzīst, ka tā nesagaidīja nekā interesanta, un ugunis pār greiz­sirdīgo princi apdzisa, šķidriem aplausiem skanot.

Pieredzējuši dramaturgi zina, ka tādēļ, lai noskaidrotu, vai luga gūst panākumus publikā vai ne, nav jāuzplijas paziņām ar jautājumiem, vai luga ir laba, tāpat nav jā­lasa arī recenzijas. Ir daudz vienkāršāks ceļš: jādodas uz kasi un jāpavaicā, kādi ir ienākumi. Moljērs tā arī izdarīja un uzzināja, ka otrā izrāde devusi piecsimt livru, bet trešā — simt sešdesmit astoņus un ceturtā — četrsimt divdesmit sešus. Tad Moljērs «Donam Garsi- jam» pievienoja veiksmīgo «Ragnesi» un saņēma sep­tiņsimt divdesmit livru. Taču vēlāk nelīdzēja arī «Rag­nesis», dodams četrsimt livru ienākumu. Visbeidzot parādījās nepanesamais septiņnieks un Moljēra dzīvē liktenīgais septiņpadsmitais februāris.

Ceturtdien, septiņpadsmitajā februārī, «DonaGarsijas»septītā izrāde deva septiņdesmit livru. Tad nu iz­gaisa direktora pēdējās šaubas: gan luga, gan viņš pats Garsijas lomā bija galīgi un neglābjami izgāzušies. Prinča lomu viņš spēlēja tik slikti, ka jau pirms septītās izrādes bija sācis prātot, vai neatdot šo lomu citam ak­tierim.

Šo izgāšanos pavadīja tas pats, kas pavada jebkuru dramaturga izgāšanos, — ienaidnieku ļaunais prieks, draugu raudulīgā līdzjūtība, kas ir daudz sliktāka par ienaidnieku līksmību, smiekli aiz muguras, sērīgi vēr­tējumi par to, ka autors esot izrakstījies, un sarīmēti ironiski pantiņi.

Moljērs dabūja iztukšot visu šo kausu kā apbalvo­jumu par tiekšanos uz augstāko sabiedrību un izstiep­tas un saltas lugas sacerēšanu.

— Šie buržuā nekā nesajēdz no mākslas! — direk­tors pavisam netaisnīgi īgņāja, vilkdams nost grezno prinča tērpu un pārvērsdamies par to, par ko viņam pa­tiesībā vajadzēja būt, proti, par Zanu Batistu Poklēnu. Beidzot viņš sāka klepot un draudēt, ka noņemšot «Donu Garsiju» Palērojālā, bet ielikšot to galma izrāžu reper­tuārā. Viņš, acīm redzot, sprieda tā: kurš cits gan lai izprot prinča pārdzīvojumus, ja ne paši prinči?

Savus draudus viņš izpildīja gadu vēlāk, izrādīdams «Donu Garsiju» galmā. Te Moljērs izgāzās tāpat kā Pa­lērojālā. Tikai pēc tam, neko neteikdams, Palērojāla direktors nolēma dažus pantus no «Dona Garsijas», kas bija padevušies labāki, pārņemt citās savās lugās, lai manta velti neietu zudumā, un no tā laika viņš neva­rēja ciest, ja kāds viņam ierunājās par «Greizsirdīgo princi».