De Moljera kunga dzīve

22. nodaļa NĪGRAIS MĪLĒTĀJS

Došos meklēt to tālo zemes malu…

«Mizarttrops»

Pēc Rasina nodevības Moljērs atkal saslima, un tru­pas direktoru arvien biežāk sāka apciemot viņa pastāvī­gais ārsts Movilēns, kurš, acīm redzot, nemaz tik slikti nedarīja savu darbu. Taču arī Movilēnam bija grūti precīzi noteikt Palērojāla direktora slimību. Visticamāk būs, ja teiksim, ka viņš bija caur un cauri slims. Un katrā ziņā Moljēru mocīja ne vien fiziskas ciešanas, bet arī garīga slimība, kas izpaudās asās drūma noska­ņojuma lēkmēs. Direktora acīs visa Parīze bija tīta ne­tīkamā, pelēkā autā. Sirdzējam seja kļuva krunkaina un sāka raustīties, bieži viņš sēdēja savā kabinetā, sabozies kā slims putns. Citreiz viņu pārņēma nik­nums un pat dusmas. Tādos brīžos Moljērs nespēja savaldīties, kļuva neciešams pret saviem tuvinie­kiem un reiz, kāda sīkuma dēļ pārskaities, iesita savam sulainim.

Ārstēt Moljēru bija ļoti grūti. Viņš prasīja zāles, un Movilēns bagātīgi izrakstīja visdažādākos līdzekļus un noteica ārstnieciskās procedūras, taču ārsta priekšrak­stus slimnieks izpildīja pavirši. Viņš bija aizdomu pilns, centās izprast, kas viņā notiek, taustīja pats sev pulsu un iedvesa sev drūmas domas.

1666. gada janvārī Rasins deva Moljēram pēdējo trie­cienu. Diparka atraitne paziņoja, ka pāriet uz Burgun­das Viesnīcu. Uzklausījis šo jaunumu, Moljērs nikni at­cirta, ka tas viņu nemaz nepārsteidzot, viņam esot skaidrs, ka Terēzi Markīžu aizvilinājis tās mīļākais Rasins.

Vai nu palīdzēja Movilēna zāles, vai arī organisms pats uzveica slimības uzliesmojumu, bet februāra bei­gās Moljērs atgriezās pie regulāra darba teātrī. Pava­sara mēnešos viņš uzrakstīja jaunu lugu, nosaukdams to par «Mizantropu jeb Nīgro mīlētāju». Tā bija luga par godīgu cilvēku, kurš protestē pret ļaužu meliem un, galu galā, protams, kļūst vientuļš. Moljēra ārstam patiesi būtu vajadzējis rūpīgi izstudēt šo darbu: tajā, bez šaubām, atspoguļojās viņa pacienta garīgais stāvoklis. Domājams gan, ka ārsts Movilēns šo lugu pazina.

Kaut gan lietpratēji atzina «Mizantropu» par vienu no spēcīgākajiem Moljēra darbiem, publikā tas lielā­kus panākumus neguva. Pirmizrāde pagāja bez sajūs­mas. Kāds skatītājs, Rasina paziņa, gribēdams viņam iz­tapt, pastāstīja, ka bijis uz pirmizrādi un «Mizantrops» esot izgāzies. Lietderīgi atzīmēt, kā šim ļauna prieka pil­najam cilvēkam atbildēja Moljēra ienīstais Rasins. Viņš teica:

— Tiešām jūs bijāt? Bet es ne. Un tomēr es jums ne­ticu. Nav iespējams, ka Moljērs būtu uzrakstījis sliktu lugu. Aizejiet un noskatieties vēlreiz.

«Mizantropa» gaitu sākums iezīmējās ar kādu noti­kumu, kas Moljēram sagādāja raizes. Taču mēs jau zi­nām, ka bez kaut kā tāda Moljēra lugu grūti iedomā­ties. Parīzieši, kā paraduši, sāka šai lugā meklēt por­tretus un palaida runas, ka lugas varonis katrā ziņā esot kroņprinča audzinātājs hercogs de Montozjē. Šīs runas vienā mirklī nonāca līdz hercogam. Viņam ne­bija ne mazākā priekšstata par Moljēra lugu, tomēr viņš nekavējoties nosprieda — ja nu Moljērs parādījis viņu, tad, bez šaubām, smieklīgā veidā. Hercogs kļuva nikns un paziņoja, ka, tiklīdz Moljēru satikšot, ar nūju sadauzīšot viņu līdz nāvei. Pakalpīgi draugi hercoga draudus pavēstīja Moljēram un izraisīja neiedomāja­mas šausmas cilvēkā, kuram jau tāpat trūka garīgā līdz­svara.

Moljērs visādi centās izvairīties no sastapšanās ar Montozjē, tomēr šis brīdis neizbēgami pienāca. Kad karalis skatījās «Mizantropu», uz izrādi ieradās arī Montozjē. Moljērs nolēma paglābties aiz kulisēm, bet, k^d izrāde beidzās, viņam tika paziņots, ka hercogs Montozjē lūdzot viņu atnākt, lai parunātos. Tad Mol­jēru sagrāba īsta baiļu lēkme — un pārsteigtajiem ziņ­nešiem vajadzēja viņu pārliecinātāka Montozjē nedomā nodarīt viņam neko ļaunu. Tad Moljērs, bāls un ar trī­cošām rokām, ieradās pie hercoga. Te viņa šausmas pārvērtās izbrīnā, jo Montozjē viņu apkampa un visiz- meklētākajos vārdos sāka Moljēram pateikties, apgal­vodams, ka jūtoties glaimots, ja varējis būt par proto­tipu tik cildena cilvēka portretam, kāds esot Alcests.

Piedevām hercogs pateica dramaturgam daudz kompli­mentu un kopš tās reizes sāka izturēties pret Moljēru ārkārtīgi laipni. Visinteresantākais tomēr tas, ka, vei­dojot sava Alcesta tēlu, Moljēram ne prātā nenāca hercogs Montozjē.

Taču, neraugoties uz sekmēm galmā un lugas vērtī­gajām īpašībām, labus ienākumus Palērojāla teātrim tā tomēr nedeva, un aktieri staigāja apkārt savam direk­toram un lūgšus lūdzās viņam kaut ko jaunu, aizrādī­dami, ka pat «Atila», sirmā Pjēra Korneija luga, ko tas bija iesniedzis Palērojālam, nākotnē solot gaužām maz.