Laura un Septiņu mēnešu zīmogs

9. nodaļa SLEPENĀ BIBLIOTĒKA

Kaut gan nekas aizdomīgs nebija redzams, skolotājs reaģēja acumirklī. Viņš pagrieza sāņus stūri un vienlaikus nospieda bremžu pedāli. Kamēr Peugeot, riepām kaucot, noslīdēja ceļmalā, pagriezienā no kreisās puses viņiem garām aizšāvās kravas auto.

Melns kravas auto.

Laura tūliņ pat to pazina: tas pats auto, ar kuru ziemas brīvdienu laikā notika slepkavības mēģinājums! Tas drāzās tik ellišķīgā tempā, it kā bēgtu no dēmoniem vai sātana izdzimumiem. Arī šoreiz Laura nespēja pie stūres saskatīt šoferi. Saule spoguļojās priekšējā stiklā, paslēpdama skatienam salona iekšpusi.

Pēkšņā izmisumā Laura stingi vērās kravas auto, kas lielā ātruma dēļ tika iznests no līkuma, ieslīdēja pretējā joslā un traucās viņiem taisni virsū. Laura iekliedzās. Tā vien likās, ka sadursme ir neizbēgama — bet tad auto pēdējā mirklī mainīja virzienu un par mata tiesu pabrauca garām Peugeot. Pēc dažām sekundēm šis rēgs bija pazudis. Persijs apturēja savu mašīnu ceļmalā, kamēr kravas auto pazuda aiz nākamā līkuma. Bija dzirdama tikai motora rēkoņa, kas pēc īsa brīža noklusa.

Tikai tad Laura pamanīja, ka dreb pie visām miesām. Rokas trīcēja kā novītušas lapas brāzmainā rudens vējā.

Persijs turpretim ļāva vaļu skaļam sašutumam. — Sflcre bleu⁴\ — viņš lādējās. — Tas idiots ir completement⁵ jucis!

— Tas idiots?

— Prrotams! Kā vel varr nosaukt cilvēku, kas tādā ātrrumā trrjecas pa ceļ’ un apdrraud visus pārrējos?

— Jautājums nebija par to, Persij. Es drīzāk gribēju zināt, vai tu esi drošs, ka tur vispār sēdēja iekšā kāds šoferis.

— Hein*? Es īsti nesaprrotū, Laura. Skaidrrs, ka pie stūrres bija jāsēž šoferrim, kaut arri saules atspiduma dēļ mēs to nespejām saskatīt. Cits nekas taču nav iēspejams.

Kad Laura atgādināja par auto bez šofera, kas Hintertūrā bija ripojis virsū viņai un pāteram, skolotājs kļuva domīgs. — Varrbut mums vajadzētu sekot tai mašīnai un noskaidrrot vadītāja perrso-nību? Ja tāda visparr ir, prrotams, — viņš smaidīdams piebilda.

Laura atmeta ar roku. — Labāk jau ne. Viņš jau sen ir aiz kalniem — turklāt mūs gaida pāters!

— Nu labi, Laura, kā vēlīes. Neliksim Dieva vīrram veltī gaidīt!

Kad viņi nonāca klosterī, pār ieleju jau laidās krēsla. Pie debesīm parādījās pirmās zvaigznes. Austrumos vīdēja bālais mēness sirpis.

Brālis Anselms, miesās raženais vārtnieks, Lauru tūdaļ atpazina. — Nebiju rēķinājies, ka Dievs tas Kungs tik drīz pievedīs tevi pie mūsu vārtiem, — viņš aizelsies dūdoja, atvērdams viņiem durvis. — Bet, kā mēdz sacīt mūsu mīļais brālis abats: Tā Kunga ceļi ir neizdibināmi, un neviens nespēj nojaust plānus, kas viņam ar mums ir padomā.

Kad Laura paskaidroja, ka viņai norunāta tikšanās ar pāteru Dominiku, sārtvaidzīgais resnītis vispirms grasījās viņu pavadīt uz bibliotēku, bet tad pārdomāja. Sarauktu pieri viņš pavērās Laurā.

— Tu taču droši vien vēl atceries ceļu, vai ne?

— Jā, protams!

— Tad es varu sev aiztaupīt gājienu pie mūsu brāļa, vai ne?

— Jā, noteikti. Es viena pati atradīšu bibliotēku.

Vārtnieka sejā parādījās atvieglojums. Izredzes, ka nāksies piepūlēties, lai noietu kādus divsimt soļus, viņam šķita ļaunākas nekā visas Bībeles sodības, kopā ņemtas. Uzjautrināti smaidīdami, Laura un Persijs atstāja mūku un devās uz krusteju.

Tur nonākusi, meitene ziņkārīgi pavērās uz visām pusēm. Viņa cerēja satikt Alariku. Tomēr zēns nekur nebija redzams, un Bučmūlis arī ne. Toties Laura jau pa gabalu ievēroja, ka durvis uz bibliotēku bija plaši atvērtas. — Savādi gan, — viņa nobrīnījās, steigdamās turpu.

— Kas tur tik savāds? — Sportiskajam Persijam nebija nekādu grūtību viņai sekot.

— Vārtnieks, pēdējoreiz tiekoties, mums stāstīja, ka pāters Dominiks ne acu galā nevarot ieredzēt, ja bibliotēkas durvis stāv vaļā.

Laura un Persijs, degdami nepacietībā, iegāja iekšā, taču no bibliotekāra nebija ne vēsts. Laura paskatījās uz pults pusi. Atšķirībā no pirmā apmeklējuma pretim nespīdēja ne gaismas stariņš. Nebija dzirdams ne mazākais troksnītis, un Lauru pēkšņi pārņēma sajūta, it kā pār bibliotēku būtu nolaidies nāves klusums. Viņas skatiens pievērsās Persijam. Taču skolotājs tikai neziņā saviebās un paraustīja plecus.

Laura nedroši iesaucās: — Pāter? Pāter Dominik!

Atbildes nebija.

— Pāātēēr Doomīnīk! — Lauras balss tumsā noskanēja tik spalgi, ka pat kurlajam būtu aizkritušas ausis, tomēr nesekoja nekāda reakcija. Te kaut kas nav lāgā, Laurai iešāvās prātā. Kaut kas noticis.

Ļaunu aizdomu mākta, viņa lēnām virzījās uz priekšu pa garo eju; Persijs turējās cieši blakus. Pagriežoties ap pēdējo grāmatu plauktu, Laura ieraudzīja, ka pie pults neviena nebija — vismaz bibliotekāra noteikti.

— Varrbut viņš aizmirrsis, ka norrunajīs arr tevi tikšanos, un devies uz savū celli?

Laura enerģiski papurināja galvu. — Nedomāju vis. Turklāt viņš nekad nebūtu atstājis vaļā durvis.

Kaut ari viņi steidzīgi pārmeklēja visu telpu, ieskatīdamies ik stūrītī un aiz katra plaukta, no pātera Dominika nebija ne vēsts. Viņi jau grasījās aiziet, lai ziņotu abatam Gregoram par bibliotekāra pazušanu, kad Laura kaut ko ievēroja.

— Paskaties, Persij! — Viņa norādīja uz plauktiem, kas sniedzās līdz pat griestiem un atradās aiz bibliotekāra pults. Visi pārējie grāmatu plaukti bija izvietoti cieši cits pie cita, neatstājot pa vidu ne mazāko šķirbiņu, bet starp šiem abiem rēgojās sprauga.

Pavisam maza spraudzina.

Bija vajadzīgs tikai īss mirklis, līdz Laura atklāja, kāds ir šīs novirzes iemesls: labais plaukts kustējās. Pavilkusi to, meitene ieraudzīja milzīgas durvis. Neredzamās eņģes noteikti bija labi ieeļļotas, jo neatskanēja ne sīkākais troksnītis. Acīmredzot slepenās durvis bieži tika izmantotas. Aiz tām sienā rēgojās tumša niša.

Persijs izvilka no kabatas šķiltaviņas, aizdedzināja resno vaska sveci, kas svečturī stāvēja uz pults, un iespīdināja gaismu spraugā — te viņiem pavērās metāla vītņu kāpnes, kas veda lejup.

Turēdams rokā sveci, Persijs devās pa priekšu. Pretim plūstošais gaiss bija negaidīti svaigs. Nebija manāma ne mazākā putekļu vai trūdu smaka. Drīzāk gan deguns sajuta patīkamu pavasara vēsmu. Šaudīgā gaisma meta rēgainas ēnas uz kāpņu šahtas vecajiem akmens mūriem; dobji skanēja abu ciemiņu soļi, uzmanīgi nokāpjot pagrabstāvā. Nepagāja ilgs laiks, un viņi bija lejā. Ceļu viņiem aizšķērsoja varenas durvis, ko pilnībā sedza dzelzs apkalumi.

Atri izlēmis, Persijs nospieda rokturi. Tai pašā mirklī durvis atvērās bez mazākā troksnīša. Lauras un Persija priekšā pavērās milzīga, pārsteidzoši augsta telpa. Neskaitāmie grāmatplaukti liecināja, ka tā ir bibliotēkas turpinājums. Zāles izmēri gandrīz atbilda pirmā stāva bibliotēkai, vienīgi griesti bija daudz augstāki. Telpa staroja maigā, sidrabainā gaismā, kaut arī gaismas avots nekur nebija redzams.

Kā tad tas ir iespējams?

Laura izbrīnīta iegāja pa durvīm un pavērās visapkārt. Persijs nopūta sveci un sekoja viņai. Pievērsusi skatienu griestiem, kas pletās pāri zālei kā milzu baldahīns, meitene pārsteigta ievēroja, ka velvi rotā zvaigžņotā debess. Tik precīzu nakts debesu atveidojumu Laura vēl nekad nebija redzējusi. Turklāt bez mitas iemirgo-jās arvien jaunas zvaigznes un radās iespaids, ka debesjums ir īsts. Tas taču nevar būt, Laura nodomāja.

Es noteikti kļūdos!

Te viņas uzmanību piesaistīja jauna detaļa: pie mirguļojošajām debesīm bija uzausuši vienlaikus divi mēneši. Austrumos stāvēja tas pats bālais Zemes pavadonis, ko Laura bija ieraudzījusi virs kalnu robotā apvāršņa, jau ierodoties klosterī. Taču netālu no tā pie velves debesīm nepārprotami spīdēja starojoši zilga planēta — Zeme!

— Fantastīski! — Persijs, kuram no izbrīna bija aizrāvusies elpa, komentēja brīnumaino ainu. — Nudiēn, pilnigī fantastīski!

— Tev taisnība. Un vēl fantastiskāk: gandrīz izskatās, ka šīs zvaigznes apgaismo telpu! Bet tā taču ir tikai ilūzija — vai ne?

Skolotājs pavērsa skatienu pret griestiem un paskatījās skolniecē gandrīz vai ar dusmām. — Ak, Laura! — Viņš vīlies nopūtās un noguris nogrozīja galvu. — Es domajū, ka pēc pagājušā gada notikumiēm esī izdarrijusī parreizos secinajumūs. Taču liekās, ka diemžell bušu vis maldījiēs. Kad tu beidzot saprratisi, ka mūsu pasaulē irr liētas, kas atrrodas viņpus cilvēka prrata spējam un tālab nav izprrotamās tikai arr ta palidzibu, hein?

Laurai pietvīka vaigi. — Atvaino, Persij, — viņa tik tikko dzirdami nomurmināja. — Bet man tas viss ir tik jauns — un turklāt tik grūti aptverams.

Viņa brīnīdamās pastaigājās starp plauktu rindām, nenovērsdama acis no griestiem, lai nepalaistu garām ne mazāko sīkumu. Tad viņa pamanīja neredzētu zvaigznāju. To veidoja septiņas zvaigznes, un viena no tām staroja spožāk par pārējām!

— Paskat tik! — Viņa ar labo roku norādīja uz zvaigznāju.

— Brīnumskaisti, vai ne? Vai nezini, kā ro zvaigznāju sauc?

— Man žēl, Laura, bet šo zvaigznajū es veli nekad neesmu rredzejīs. Kaut gan — liekas, ka turr irr kada līdzība ar Sietiņu, ko dēvē arrī parr Plejādēm.

— Plejādes? — Laura brīnījās. — Pirmoreiz dzirdu. — Viņa pagāja uz šī zvaigznāja pusi, kad paklupa pret kādu lielu priekšmetu, kas gulēja pie kāda grāmatplaukta. Zaudējot līdzsvaru, viņai nācās pieturēties pie plaukta, lai neizstieptos visā garumā. Meitene pārsteigta paskatījās zemē — un šausmās iekliedzās. Uz akmens plāksnēm viņas priekšā gulēja nedzīvs cilvēka ķermenis: pāters Dominiks. Viņa aklās acis bija plaši ieplestas, mute sastingusi mēmā kliedzienā. Krūtīs rēgojās duncis. No brūces lāsoja asinis un tecēja tumši sarkanā lāmā, kas bija izveidojusies zem viņa ķermeņa augšdaļas.

Alienora tikai ar pūlēm turējās seglos, stepju ponijam smagiem soļiem klunkurojot lejup pa nogāzi. Maigais meitenes augums zvalstījās šurpu turpu. Viņa bija pārgurusi un bada nomocīta. No Blāzmoraldas līdzi paņemtie pārtikas krājumi jau sen bija izlietoti. Galu galā viņa bija ceļā jau ilgāk par nedēļu. Taču vēlmju iemā-nītājus viņa vēl joprojām nebija atradusi. Ne Karūnas plakankalnē, kur viņa bija sākusi meklējumus, ne pie Atmiņu ezera krastiem. Mazā zvejnieku ciematiņā pie milzīgā ūdens klaja viņa gan bija uzzinājusi, ka meklētie atrodas upes ļaužu zemē, kurp meitene uzreiz arī nolēma doties.

Kopš tā laika viņa pārtika no lauka un meža veltēm. Niecīgais ēdiena daudzums sākumā nebija traucējis. Ilgas pēc brāļa dzina viņu uz priekšu, neatstājot vietu sevis žēlošanai. Taču tostarp par sevi atgādināja vajadzība pēc kārtīgas maltītes. Jau iedomājoties vien, vēders iesāka burkšķēt.

Te pēkšņi ponijs apstājās, nosprauslojās un sāka purināt galvu.

— Kas noticis, bērīt? Kas tev ir?

Ponijs tramīgi iezviedzās. Alienora pavērās visapkārt. Plašajā zemienē, kas stiepās līdz pat apvārsnim, abu Avanterras mēnešu naksnīgajā gaismā atmirdzēja neskaitāmu upīšu izvītās cilpas — viņa gandrīz jau bija sasniegusi upes ļaužu zemi, kaut arī noteikti vēl vajadzēja vairākas stundas, lai nokļūtu līdz pirmajai apmetnei. Varbūt beidzot paveiksies un viņa tur sastaps vēlmju iemānītājus? Alienora bija rūpīgi sagatavojusi savu plānu: viņa pievienosies raibajiem pavedinātājiem un izliksies, ka ir noticējusi viņu neīstajiem solījumiem. Kādēļ lai šie vīri no Deziristānas turētu viņu aizdomās? Galu galā viņiem taču noteikti ir vienalga, kāpēc viņiem kāds seko. Galvenais, ka viņi varēs sagādāt Borboronam vēl kādu paklausīgu palīgu. Viņiem nemūžam neienāks prātā, ka meitene ir labprātīgi ļāvusies viņu varai, lai Tumsas cietoksnī sameklētu brāli.

Bērīša zviedziens izrāva viņu no domām. — Būs jau labi, — viņa lūkoja nomierināt zirdziņu. — Man liekas, es zinu, ko tu vēlies: tev vairs negribas doties tālāk, vai ne? Tu arī esi piekusis un izbadējies, tāpat kā es.

Meitene palūkojās apkārt, lai atrastu vietu nometnei. Pavisam tuvu atradās neliela ieplaka, kas bija apaugusi grīšļa kumšķiem. To ieskāva krūmi, un, ja Alienora nemaldījās, bija dzirdama pat avota urdzēšana — labāku vietu nometnei nevarēja vēlēties!

Bērītis pēdējos soļus spēra drīzāk negribīgi. Nudien likās, ka viņa spēki ir galā. Pie avota Alienora nokāpa zemē un atbrīvoja poniju no segliem un iemauktiem. — Labu apetīti, — viņa smaidīdama noteica un paplikšķināja uzticamā dzīvnieka kaklu. — Zāle izskatās sulīga. Tev noteikti garšos!

Bērītis nosprauslājās un nekustējās ne no vietas. Dīvaini, meitene nodomāja. Vai varbūt viņš ir noguris tik ļoti, ka nespēj pat paēst?

Meitene domīgi atsēja no segliem segu. Pieiedama tuvāk krūmiem, lai to izklātu zemē, viņa ar katru soli juta pretim strāvojam arvien lielāku karstumu. Šķita, ka tas nāk tieši no krūmiem. Alienora pārsteigta nopētīja krūmāju. Vai tie būtu ugunskrūmi? Viņa bieži bija dzirdējusi par šiem neparastajiem augiem, kuru dzimtene bija nelāgu slavu ieguvušie ugunsmeži, taču nekad nebija tos redzējusi pati savām acīm. Tie izskatījās kā gluži parasti krūmi ar zaļām un leknām lapām, kuru forma atgādināja mazas liesmiņas.

Vai, cik labi, Alienora atvieglota nodomāja, tad man vismaz nevajadzēs uguni. Tā arī tāpat nebija iekurināma, jo posa, ko viņa bija paņēmusi līdzi, nebija lietojama. Kad izslāpusī meitene iepriekšējā dienā bija pārliekusies pār strautu, lai padzertos, tā iekrita ūdenī un samirka.

Meitene izklāja segu, notupās un nogludināja to. Tīkamais siltums nāca par labu — un vienlaikus uzdzina miegainību. Alienora jau gribēja izstiepties guļvietā, kad izdzirda šņācienu. Viņa pagriezās apkārt— un sastinga: viņu bija ielenkuši dzelteni indes ložņas! Ar atbaidošām pūķu galvām un skorpionu astēm apveltītie zvēri, kas augumā bija nedaudz lielāki par kaķi, bija pielavījušies pavisam klusu.

Alienora juta, ka, neraugoties uz karstumu, viņai piepeši kļūst salti. Ar vienu indes ložņu viņa vēl noteikti būtu tikusi galā — bet ne jau ar pusduci! Un muļķīgā kārtā duncis — vienīgais ierocis, ko viņa bija paņēmusi līdzi, bija piekārts pie segliem, kas gulēja zālē kādus desmit soļus no viņas.

Ļaunprātīgie dzīvnieki tuvojās. Saslēja astes, no kurām rēgojās dzelonis ar nāvējošu indi. Tomēr bīstamas bija ne tikvien šīs astes, bet ari garās, šķeltās mēles, ko tie spēja izšaut no mutes ar asajiem zobiem. Pie tām bija sīkas atkarpes, kurās atradās sekrēts,

ar ko indes ložņas paralizēja savu upuri, iekams deva nāvējošo dzēlienu.

Alienora ari tāpat nekustējās. Viņa kā pārakmeņota nekustīgi raudzījās zvēros. Vai tās bija beigas? Pirmais indes ložņa jau atvēra muti, lai izšautu mēli... kad ap meitenes augumu apvijās kaut kas lipīgs un stingrs un uzrāva viņu gaisā. Alienora izmisusi paskatījās augšup — un ieskatījās tieši milzīga lidojoša astoņkāja ļaunajā acī. Abi stiprākie, saķeršanai paredzētie taustekļi bija apvīti ap viņas krūtīm un nu vilka meiteni uz muti, kas atradās gļotainās galvas apakšdaļā. Vēl pirms kodiena Alienora jau sajuta pieskaramies papagaiļa knābi, kura malas bija asas kā nazis un ar kuru lidojošais briesmonis saplosīja savus upurus.

Pātera Dominika krūtīs rēgojās nazis — viņš bija noslēpkavots.

Kad Laura nedaudz bija atguvusies, viņa gribēja pataustīt pulsu, taču Persijs viņu atturēja.

— Neskarriēs klat! — viņš brīdināja. — Mēs nedrrikstam atstat nekādās pēdas, Laura, un līdzēt mēs nelaimigā karrta tapat vairrs nevarram. Lai tas Kungs apžēlojas parr viņa dvēsli!

Persijam bija taisnība. Te vairs nekas nebija darāms. Viņi, dziļi satriekti, metās uz ieejas durvīm, taču tās bija aizslēgtas. Dīvaini — vai gan tās nebija palikušas vaļā, kad viņi iegāja slepenajā pazemes arhīvā? Vai tās būtu aizkritušas pašas no sevis, kamēr viņi, aizrāvušies ar brīnišķās zvaigžņotās debess pētīšanu, bija klai-ņājuši starp plauktu rindām?

Laura nospieda rokturi, taču durvis neatvērās. Lai kā viņa tās raustīja — durvis nepakustējās ne par milimetru. Pat Persijam nākot talkā un velkot kopīgiem spēkiem, durvis nepadevās.

Kāds bija tās aizslēdzis.

Kāds bija viņus — ieslēdzis!

Laura knaši izvilka no kabatas mobilo tālruni, lai pasauktu kādu palīgā. Taču no pirmā displejam uzmestā skatiena viņai rezignācijā nolaidās rokas: “Nav zonas,” vēstīja uzraksts.

Johaidī!

Viņa izmisusi iebāza mobilo tālruni atpakaļ kabatā un kā jukusi sāka ar abām dūrēm vālēt pa durvīm.

— Beidz taču, Laura!

Meitene nepaklausīja. Viņa tik ilgi dauzīja durvis, līdz rokas sāka sāpēt. Tikai tad Laura beidza šo bezjēdzīgo nodarbi un neziņā paskatījās Persijā. — Un ko tālāk?

— Mēs nevarram darrīt neko citu kā vien nogaidīt un cerret, ka bibliotekāra prrombutni kads pamanīs un saks viņu meklēt. Citu iespejū es nesaskatu!

— Un ko tad, ja bez pātera Dominika neviens nezina par slepeno bibliotēku? Tad jau paies vesela mūžība, iekams mūs kāds atradīs.

Persijs savilka lūpas. — Tas nu irr pilnigī izslēgts. Vismaz vienam šī telpa bija zināma: slepkavam.

— Jā, lieliski! — Laura saviebās. — Un viņš, protams, uzreiz cels trauksmi un visiem pateiks, kas te lejā ir noticis.

Fizkultūras skolotājs viņai uzmeta aizvainotu skatienu. — Ne-rredzū ne mazāko iēmeslu mani uzskatīt parr muļķi, Laura. Turr-klat krrišana panikā mums neko nelīdzēs. Frčre* vārtnieks noteikti sacels trauksmi, ja mēs neiziesim laukā no klostera. Mums tikai jāgaida paļavibā, ka mus drrizi atrradīs.

Alienora izmisumā spalgi iekliedzās. Viņa mežonīgi spārdījās un locījās kā zutis, taču nebija nekādu izredžu izkļūt no lidojošā astoņkāja spēcīgajiem taustekļiem. Tie bija apvijušies ap viņas ķermeni kā dzelzs važas. Meitene ar dūrēm dauzīja pa gļotaino kāju, kas viņu bija sažņaugusi tik stipri, ka trūka elpas, un lūkoja atsvabināties no tvēriena. Taču piesūcekņi turēja stingri, tostarp nezvērs sešus ar lidplēvēm savienotos taustekļus vēzēja kā putns, plivinādamies gaisā. Asais knābis tuvojās. Tūlīt tas sakapās gabalos savu laupījumu. Astoņkāja acīs dzalkstīja alkatība, bezpalīdzīgo upuri velkot arvien tuvāk mutei. Visbeidzot tas atvēra knābi.

Alienora apklusa. Tās bija beigas. Viņa vairs neredzēs brāli. It nekad.

Te gaisā pēkšņi kas nošņāca, un starp astoņkāja acīm ieurbās bulta. Nezvērs izgrūda spalgu skaņu, taustekļi atlaidās, un Alienora gāzās lejā.

Viņu vēl īsti nebija pārņēmušas bailes sašķīst pret zemi, kad meitene piezemējās uz pamīksta pamata, kas uzņēma triecienu. Alienora tikpat kā nesasitās. Viņa pārsteigta piecēlās sēdus un pavērās visapkārt. Meitene atradās uz platformas, kas, būdama varbūt desmit reiz divpadsmit soļus liela, sastāvēja no resniem, ar tauvām sasietiem baļķiem. Tajā bija iestiprināts masts, pie kura plandīja liela bura, darināta no zila auduma. Kopumā tā atgādināja plostu — tikai ar to atšķirību, ka šis braucamais nepeldēja pa upi, bet līgojās augstu gaisā!

Alienorai izbrīnā atpletās mute, kad viņa izdzirda klusu ķiķināšanu. Viņa pagriezās apkārt un ieraudzīja vīriņu, kas nebija lielāks par viņu pašu. Balonveida galva salīdzinājumā ar niecīgo rum-pīti izskatījās milzīga. Tā līgojās uz īsā kakliņa kā liels, dzeltens gaisa balons. Knirplītis nēsāja zilu tērpu un turēja rokā loku — acīmredzot šis dzeltenādainis viņu bija izglābis no astoņkāja ķetnām.

— Mute vaļā gan, ko? — Knirplītis atkal iespurdzās. — Nav jau j^ekāds brīnums. Laikam vēl nekad neesi redzējusi gaisa plostu. Un levatoru arī droši vien ne — kā tad ir?

Tad tikai meitene pamanīja, ka vīriņš nemaz nestāv uz gaisa plosta. Viņa kājas, ieģērbtas zilos ādas zābakos, šūpojās kādu plaukstas tiesu virs baļķiem.

Alienora vairs nesaprata vispār neko.

Laurai it nemaz nepatika doma, ka tagad jāsēž rokas klēpī salikušai. Tomēr nācās vien atzīt, ka viņi nevar darīt neko vairāk kā vien nogaidīt. Brāļi pamanīs bibliotekāra prombūtni, vēlākais, vakariņās. Kolīdz viņi sāks veco vīru meklēt, arī Laura un Persijs tiks atbrīvoti no piespiedu ieslodzījuma. Kādam visā klosterī taču vajadzēja zināt par slepeno bibliotēku. Pilnīgi izslēgts, ka tā būtu pazīstama tikai un vienīgi pāteram Dominikam.

Rūpīgi cenzdamies neizdzēst slepkavības pēdas, lai tādējādi neapgrūtinātu policijas darbu, Laura un Persijs pārmeklēja visu bibliotēku. Ieguvuši pirmo priekšstatu par apjomīgo grāmatu kolekciju, viņi saprata, kāpēc tā bija pieejama tikai iesvētītajiem: lielum lielā daļa veco sējumu, foliantu un pergamentu, kas bija savākti arhīvā, saturēja slepenus vai pat aizliegtus rakstus. Neskaitāmi Bībeles teksti, kuru pastāvēšanu oficiālā baznīca allaž bija apstrīdējusi; sacerējumi, kuru autori bija beiguši savas zemes gaitas sārtā kā ķeceri; ziņojumi no slepenajām brālībām, kuras bija centīgi nīdētas gadsimtiem ilgi, un aizliegtu pētnieku skandalozie traktāti.

Laura nevarēja vien nobrīnīties par šiem nenovērtējamajiem dārgumiem. — Es gan īsti nesaprotu — kāpēc visas šīs grāmatas vajadzēja saglabāt, ja jau tās bija aizliegtas?

— Ja kāds teksts ir aizliegts, šis fakts vēl neko neizsaka parr tā saturrū un verrtibū — un it nemaz neliecina parr to, ka tajā nebūtu ietverrta patiesībā. Gluži prretejī: dažas patiesības ir tik grrūtī paciešamas, ka tās labāk noklusē nekā atzīst!

Laura domīgi ļāva skatienam klejot pa grāmatu muguriņām. Šeit to bija tūkstošiem. Vai gan iespējams, ka šīs atziņas būtu bīstamas? Un, ja jā, — tad kam? Visiem cilvēkiem — vai tikai dažiem? Laura par to vēl nekad nebija prātojusi, taču drīz vien saprata, ka Persijam taisnība. Ne jau visi cilvēki alka atklāt patiesību, drīzāk gan viņi to slēpa, ja vien tas bija iespējams. Vai gan, teiksim, Dr. Tumšickis atzītu, ka viņš pēc labākās sirdsapziņas palīdz tumsas spēkiem iegūt varu pār Zemi un Avanterru? Nekad! yiņš to ietiepīgi noliegtu un nosauktu par meli ikvienu, kurš to apgalvotu, — un, protams, nepaguris censtos, lai visi dokumenti un rakstu galiņi, kas to pierāda, tiktu iznīcināti un pazustu uz visiem laikiem!

Līdzīgi droši vien bija ar sacerējumiem, kas glabājās šai apakšzemes arhīvā. Kādam to saturs bija izrādījies kā dadzis acī, vienalga, kādu iemeslu dēļ. Un, ja attiecīgajam cilvēkam bija dāvāta pietiekami liela vara, tad viņš bez grūtībām varēja panākt, lai šī neērtā patiesība nenonāktu atklātībā. Laikos, kad nebija ne avīžu, ne radio, ne televīzijas un telefons bija tikpat nepazīstams kā ceļojumi uz tālām zemēm, droši vien bija tīrais nieks aizvērt muti nevēlamiem kritiķiem un domātājiem un novērst viņu atziņu izplatīšanos.

Vai varbūt tas arī ir iemesls, kāpēc neviens neko nezināja par Septiņu mēnešu zīmogu? Varbūt noslēpuma atslēga bija atrodama šajā bibliotēkā? Vai pāters Dominiks bija vēlējies viņai to atklāt un tālab nokāpis lejā šais velvēs?

Persijs uzskatīja, ka Lauras apsvērumi nav zemē metami. — Izklausās visnotaļ logiāli, kā teiktū tavs brrālis, — viņš smaidīdams paskaidroja. — Un tomerr — kāpēc pāterrs torreiz, kad jus atbraucāt, noledza, ka licīs tev meklēt šo zimogū?

Laura pārmetoši paskatījās skolotājā. — Bet, Persij! Es taču tev jau paskaidroju: viņš negribēja runāt abata klātbūtnē, tāpēc!

— Mflis omi, excusez-rnoi, mademoi...* — Persijs pēkšņi apklusa un nobālēja. — Vai tu apzinies, ko tas var nozimēt, Laura? — Persija balss skanēja nomākti.

Meitene jautājoši viņā palūkojās.

— Tas ļauj secināt, ka vismāz abatam šī bibliotēka nav zināmā. Tāpēc Dominiks viņa klātbūtnē nevarrēja rrunāt! Un nevarrēja arrl jums parrādīt slepeno arrhivū arr savāktajiem dārrgumiem!

Protams! Tā arī noteikti bija!

— lespejāms, ka tikai daži brrāļi pazīst šo slepeno arrhīvu, — Persijs turpināja, — un tādēļ arri vairrisies vest šurp parrējos.

Laura sarauca pieri. — Tad sanāk, ka mums te jāiekārtojas uz ilgāku gaidīšanu?

Persijs pamāja. — Baidos, ka jā, — ja nu vjenigī drraugi Rāvenšteinā pamanīs mūsu prrombutnī un sarrikos meklēšanū. Tu taču Kajai noteikti pateici, kurr mēs brraucam, vai ne?

— Pateicu gan, bet...

— Ko — bet?

— Es piebildu, ka mēs varam atgriezties vēlu. Pavisam vēlu — un lai viņa mierīgi iet gulēt.

— Mon Dieu⁶\

Laura sadugusi vērās grīdā. Nē, no draudzenes nekādu palīdzību nevarēja gaidīt.