Laura un Septiņu mēnešu zīmogs

5. nodaļa SNIEGA MONSTRS

āpiens uz Velna galvu bija neiedomājami grūts. Laurai un Lūkasam tās bija tīrās mokas. Pret kalnu veda stāvs ceļš, un slēpotāji atkal un atkal iegrima svaigi sasnigušā sniegā. Pēc divām stundām beidzot nonākuši pie mērķa, brālis un māsa bija viscaur slapji. Viņi pārguruši atbalstījās uz slēpju nūjām un, elsdami kā desmitcīņnieki pēc pēdējā tūkstoš piecsimt metru skrējiena, pavērās visapkārt.

Velna galva bija ar mežu apaugusi pakalne ārpus Hintertūras, virs skeletona trases. Par savu nosaukumu tā varēja pateikties iespaidīgam klints gabalam pašā virsotnē, kas izskatījās pēc galvas ar diviem ragiem. Patlaban to ietina bieza sniega sega, un tās ap-veidus varēja tikai nojaust. Stiga, ko aizsargājamajā dabas zonā pirms dažiem gadiem bija izrāvusi lavīna, veda lejup uz ieleju. Ziemā pa to bija lielisks nobrauciens. Tā gan bija šaura un stāva, tādējādi izvirzīdama visai augstas prasības slēpotājiem. Tomēr tas nebija vienīgais iemesls, kāpēc pa šo trasi tikai retumis kāds nobrauca lejā. Uz Velna galvu vienkārši neveda pacēlājs. Vairums ziemas tūristu nekāroja pēc grūtā kāpiena, tādējādi laupīdami sev lielisku piedzīvojumu un skatu uz tikpat lielisku ainavu.

— Žēl gan, ka Kēvins tik pēkšņi saslima, — Laura sacīja brālim, skatienam slīdot pār iespaidīgo kalnu panorāmu. — Viņam te augšā noteikti patiktu.

Uzkāpt Velna galvā bija Kēvina ideja. Viņš arī vasaras brīvlaiku bija pavadījis Hintertūrā, un kāds vietējais zēns bija pievērsis viņa uzmanību nobraucienam. Tas esot “visspicākais” visā apkārtnē, viņš bija stāstījis, to nekādā ziņā nedrīkstot palaist garām. Trasi, proti, neviens iepriekš nesagatavojot, un tāpēc te pavēroties retā iespēja paslēpot dziļā sniegā. Žēl, ka Kēvins bija saaukstējies.

Piecēlies viņš bija juties saguris, viņam bija drudzis un sāpēja kakls. Termometrs rādīja trīsdesmit astoņi un pieci, tā ka prātīgāk bija likties atpakaļ gultā un paārstēties. Laura gribēja gājienu uz Velna galvu atlikt uz citu dienu, taču Kēvins bija enerģiski iebildis un atgādinājis, ka naktī uzsnidzis jauns sniegs. Viņi tiešām nedrīkstot palaist garām reto izdevību nobraucienam tik fantastiskos apstākļos. Tā nu Laura un Lūkass beigās bija posušies ceļā bez viņa.

Lūkass pārguris paskatījās māsā. — Vai varētu, lūdzu, dabūt tēju?

— Jā, tūlīt. — Laura noņēma mugursomu un izvilka termosu, ko Konrāds Cirtējs no rīta bija piepildījis ar karstu augļu tēju.

Kad Laura noskrūvēja vāciņu, kas vienlaikus kalpoja par krūzīti, tvaiki uzmutuļoja no termosa kā mazs dūmu mākonītis. Laura ielēja tēju un pasniedza brālim. Rosinādams apetīti, meitenei degunā iecirtās mežrozīšu un citronu aromāts. Laura tik tikko spēja nociesties, līdz Lūkass bija remdējis slāpes un pienāca viņas kārta. Karstais dzēriens plūda lejā pa kaklu kā piepildīts solījums, izstarodams patīkamu siltumu visā ķermenī.

Krūzīti pie lūpām pielikusi, Laura pavērās apkārt. Viņa raudzījās uz lielo klinti, kas kalnam bija devusi nosaukumu. Piepeši viņas sejā parādījās pārsteigums, un roka ar krūzīti nolaidās.

— Dīvaini, — viņa nomurmināja.

Lūkass neizpratnē paskatījās. — Kas tad?

— Sniegavīrs tur augšā! — Laura parādīja uz Velna galvu, un nu to pamanīja arī Lūkass. Kādus trīsdesmit metrus tālāk klints giibala paēnā stāvēja sniegavīrs. Vairāk nekā divus metrus augsts koloss. Tam bija nikna sejas izteiksme, un šķita, ka tas lūkojas šurpu.

— Kas tam sniegavīram ir tik dīvains?

— Sniegavīram nekas. Bet tas, ka viņš stāv te augšā, man liekas visnotaļ pārsteidzoši! Vai varbūt tev pēc šī briesmīgā kāpiena vēl gribētos būvēt sniegavīru, jo vairāk tik milzīgu kā tas tur?

Lūkass domīgi sarauca pieri. — Kas zina — varbūt viņi kādu brītiņu atpūtās, iekams uzcēla.

— Tam jau tu pats netici! — Lauras balss skanēja nelaipni.

— Un ogles un burkānus viņi bija paņēmuši līdzi gluži nejauši? Un slotu un cepuri, protams, arī?

— Hmm. — Lūkasa pierē atkal ievilkās dziļa grumba.

— Un bez tam...

Lūkass nogaidoši paskatījās māsā pāri savu profesora brillīšu malai, tās bija kārtējo reizi noslīdējušas uz degungala. —Jā?

— Man vēl kaut kas liekas savādi: šis sniegavīrs izskatās uz mata tāpat kā tas, ko mēs nesen redzējām pie skeletona trases. Un tas, kuru jūs vakar ar Kēvinu uzcēlāt dārzā.

Lūkass neizpratnē pastūma atpakaļ acenes un papurināja galvu.

— Mēs necēlām nekādu sniegavīru.

Laura noraudzījās brālī tik apjukusi, it kā viņš būtu apgalvojis, ka viens un viens ir trīs. — Nē?

— Skaidrs, ka nē. Sniegavīrus taču būvē tikai mazi bērni, ja nu tu man jautā.

— Bet kurš... kurš tad to uzbūvēja? Sajella un Maksis taču nekādā ziņā. Un Konrāds Ugunsgalva taču tāpat noteikti ne.

— To es arī nevaru iedomāties.

— Bet kā tad viņš nonāca dārzā?

Lūkass savilka lūpas urskulī. Arī viņam pietrūka padoma.

— Nav ne jausmas. Varbūt kaimiņu bērni, kā lai es zinu. Un, atklāti sakot, man ir pilnīgi vienalga.

— Nu, nu. — Laura nekustīgi noraudzījās sniegavīrā, kas stāvēja Velna galvas ēnā. — Tur kaut kas nav lāgā, tici man! Es tikai vēl nezinu, kas īsti. — Dažus mirkļus domīgi pētījusi balto stāvu, viņa novērsās, aizskrūvēja termosu un ielika to atpakaļ mugursomā. — Vai negribi iekost, pirms braucam lejā?

— Varbūt tā nemaz nav slikta ideja, — zēns iesāka teikumu, kad viņam aiz muguras atskanēja šņākoņa, it kā no riepas tiktu izlaists gaiss. Brālis ar māsu atskatījās un tai pašā mirklī sastinga. Beigu beigās aina, kas norisinājās viņu acu priekšā, cilvēka prātam nebija aptverama...

Sniegavīrs mainīja savus apveidus! Kā neredzamas milža rokas mīcītas, visas trīs lodes, kas veidoja rumpi un galvu, pārvērtās vienā veselā, un monstrs sāka velties. Vispirms tik tikko manāmi, bet tad arvien straujāk.

Laura piepeši saprata, ko tas nozīmē. — Aši, Lūkas, braucam! Citādi tas pārvelsies mums pāri!

Vienu sirdspukstu ilgi Lūkass neziņā skatījās māsā, un tad arī viņš spēcīgi atgrūdās ar nūjām un laidās lejup uz ieleju.

Laurai nevajadzēja atskatīties, lai zinātu, kas notiek viņai aiz muguras: milzu bumba viņiem sekoja arvien ātrāk un ātrāk, augdama arvien lielāka, jo sniegs bija mīksts un lieliski lipa kopā.

— Ātrāk, Lūkas! — Lauras balss spalgi atskanēja cauri vientulīgajam kalnu mežam. — Brauc ātrāk!

— Es jau mēģinu, nolādēts, — Lūkass elsa, — bet ātrāk es nevaru!

Laurai nācās atskārst, ka slēpot pa dziļu sniegu bija daudz grūtāk nekā noblietētā trasē. Turklāt viņa nepazina nobraucienu no Velna galvas, tā ka nebija nekāds brīnums, ka ne viņa, ne Lūkass nesasniedza ierasto tempu.

Bumba dārdēdama vēlās lejā, un Laura jau apcerēja, kā ir, kad tevi aprok dzīvu, kad priekšā parādījās ass pagrieziens pa kreisi. Viņa tūdaļ atguva drosmi: milzu lode pēc fizikas likumiem velsies taisni uz priekšu un sašķīdīs kalnu meža biežņā, kamēr viņi ar slēpēm izbrauks pagriezienu.

— Tagad griežam, Lūkas! — Laura atkal mudināja brāli un pati veikli izbrauca pagriezienu. Arī Lūkasam asais līkums izdevās gandrīz nevainojami.

Glābti, Laurai izšāvās caur galvu. Mēs esam glābti!

Tad sniega bumba, baismīgi dārdēdama, izripoja līkumu bez nekādām grūtībām, it kā to vadītu neredzama vara. Tās diametrs jau bija izaudzis lielāks par trim metriem, un ātrums arvien palielinājās.

Lauru acumirklī sagrāba bailes. Cauri ir, viņa, šausmu pārņemta, nodomāja. Esam pagalam!

Viņas slēpes uzmeta augšup sniega vērpetes, kas aizsedza skatu, taču viņa pati brāzās lejup līdzās brālim. Lūkass skatījās taisni uz priekšu un koncentrējās uz nākamo līkumu. Tas nebija tik šaurs un ass kā iepriekšējais, tāpēc nebija ne mazāko izredžu, ka sniega bumba varētu aizšauties garām. Ja nu tas vispār bija iespējams, tad vajadzēja asāku pagriezienu.

Laura drudžaini pārlika, kā izglābties no milzu lodes. — Uz skeletona trasi! — viņa pēkšņi iekliedzās. — Jābrauc uz skeletona trasi! Tur bumba mums nespēs sekot!

Lūkasa seju izķēmoja bailes. — Tas taču ir ārprāts! Mēs tur lauzīsim sprandu!

— Vai tev ir kāda labāka ideja? — Laura ar pūlēm spēja pa-bļaut pret vēju, kas auroja pretim braucējiem

Lūkass neko neatbildēja. Viņš toties pieliecās ceļgalos, lai palielinātu ātrumu. Laura darīja tāpat, un brālis ar māsu kopā brāzās uz skeletona trasi.

Tālruņa zvans spalgi pāršķēla biroja klusumu. Internāta direktors pacēla galvu no papīriem, kas augstā kaudzē bija sakrauti uz viņa rakstāmgalda, un satvēra klausuli. — Aureliāns, — viņš īgni sacīja. Pēc dažām sekundēm vaibstos ar dziļajām grumbām izzuda stingrība. Vaigu nokrāsa kļuva gandrīz tikpat pelēka kā sirmo matu krēpes. — Kā tas notika? — viņš jautāja un saspringti ieklausījās atbildē. — Tikai nevajag krist panikā! — viņš beigās sacīja. — Esi, lūdzu, uzmanīgs, un es padomāšu, ko darīt!

Austrums Aureliāns nolika klausuli un prātodams raudzījās uz priekšu. Zilo acu skatiens bija vērsts tukšumā. Šķīvi ar sārtvaidzi ābolu un aso nazi viņš vairs nemanīja. Turklāt viņš nupat to bija atnesis no virtuves, jo grasījās iestiprināties. Taču tagad izsalkums bija kā ar roku atņemts.

Piepeši vecais vīrs pietrūkās no krēsla kā atsperes sviests, metās pie drēbju pakaramā un paķēra savu tumšo vadmalas mēteli. Jau skriedams, viņš to apvilka un izdrāzās pa durvīm.

Rāvenšteinas pils pagalmu klāja plāna sniega kārtiņa. Tomēr lielās ieejas kāpnes bija noslaucītas, tāpat arī šaurie gājēju celiņi, kas veda uz parku. Lietus un sniega ārdētos mūrus greznoja efeja, kas blāvi mirdzēja saules gaismā. No sērdienīgo klašu un tukšo kabinetu logiem nenāca ne skaņa, arī no sporta un spēļu lauku-miem plašajā pils teritorijā nejautās ne mazākais troksnītis.

Tikai Atila Morduks apmierināti svilpoja, slaucīdams sniegu ar žagaru slotu. Viņam patika šis klusais brīvdienu laiks. Tā bija ideāla iespēja visu pamatīgi iztīrīt. Netraucēja skolēni, un neviens skolotājs neuzmācās ar nejēdzīgiem uzdevumiem un izsūtāmā pienākumiem. Cīnīdamies ar ziemas aukstumu, saimniecības pārzinis bija apvilcis vatētu jaku un siltus zābakus, un, enerģiski strādājot, sals viņam gāja secen. Beigās Atila apstājās, atkāpās soli atpakaļ un kritiski nopētīja paveikto. Tīrīšanas akcija bija atmaksājusies — abi spārnotie smilšakmens lauvas, kas līdzīgi diviem briesmīgiem sargiem gulšņāja katrs savā pusē kāpnēm, izskatījās gluži kā jauni! Saimniecības pārzinis jau gribēja aizslaucīt pēdējās netīrumu paliekas, kad durvis atvērās un pa kāpnēm, mētelim plīvojot, lejup metās Austrums Aureliāns. — Atila, ātri! — viņš jau pa gabalu uzsauca saimniecības pārzinim. — Izbrauc mašīnu!

Plikpauris nolaida slotu, un viņa sejā parādījās saniknota orka cienīga grimase. — Vai nevar brītiņu pagaidīt? — Viņš norādīja uz smilšakmens tēliem. — Vēl pāris minūtes, un es būšu galā.

— Man ļoti žēl, bet mēs nedrīkstam kavēties ne sekundi! Nedrīkstam pieļaut, lai viņš kristu tumsas piekritēju rokās! — To teicis, profesors aizsteidzās.

Atila iemeta slotu spainī un sekoja viņam. Ar metālu apkaltie zābaki noklaudzēja uz akmens bruģa. Turklāt viņa kustības, par spīti rupji tēstajam augumam, bija tik izveicīgas un žiglas, kā to nemūžam nevarētu gaidīt.

Nojumi, kas sedza kāpnes, balstīja gandrīz piecus metrus gara akmens kolonna. Tā bija veidota kā milzis, kurš jau kopš pils uzcelšanas viesus sveicināja ar laipnu smaidu. Viņa skatiens tomēr acumirklī satumsa. Akmens koloss pagrieza acis un noraudzījās pakaļ steidzīgajiem vīriešiem — gandrīz vai likās, ka viņš būtu ārkārtīgi norūpējies.

Kad Laura un Lūkass izšāvās no meža virs skeletona trases, sacēlās biezs sniega mākonis. Tikai dažas sekundes vēlāk klajumā izdārdēja sniega bumba. Šaurajā meža ceļā tā noteikti bija uzskrējusi virsū dažiem kokiem, jo apjoms bija sarucis. Tomēr tā bija gana liela, lai brāli un māsu sašķaidītu putrā.

Laura ar atvieglojumu pamanīja, ka trasē nevalda nekāda rosība. Šaurajā ledus kanālā nebija neviena braucēja.

— Nebrauc trasē! — Laura uzsauca brālim. — Brauc pa ārpusi lejā!

Vienu brīdi viņa sabijās, ka Lūkass nebūs sapratis, jo viņš turpināja braukt taisni uz priekšu. — Brauc garām trasei! — Laurai gandrīz aizrāvās balss. — Bumba tēmē uz mani, nevis uz tevi!

Beidzot Lūkass reaģēja: īsi pirms ieejas ledus renē viņš pagriezās sāņus, kamēr Laura šāvās tur iekšā. Viņa juta, kā uz spoguļ-gludās pamatnes acumirklī paātrinājās temps. Slēpes zem kājām skaļi nobrākšķēja, kratīdamās lejup pa cieto virsmu. Tomēr Laura to gandrīz nemanīja, jo nu jau ielidoja pirmajā līkumā. Koncentrēdamās, lai varētu pareizi izbraukt šauro pagriezienu, viņa juta, kā pieaug cerība, ka pārgalvīgais pasākums varētu arī izdoties. Sniega bumba taču bija daudz platāka par trasi. Varbūt tā sašķīdīs, ja mēģinās sekot viņai pa šauro ledus kanālu!

Taču nekas tāds nenotika. Milzīgā sniega masa dārdot pieripoja pie trases un, kā neredzamas rokas saspiesta, arvien vairāk sablīvējās, līdz tai bija jau mazāk nekā puse no sākotnējā diametra. Bumba bez kādām grūtībām ieripoja ledus kanālā, nezaudēdama ne kripatiņu no sava ātruma. Gluži pretēji: uz ledus virsmas arī tā ripoja arvien straujāk un straujāk, šaudamās pa skeletona trases līkumiem kā milzīga flipera lodīte.

Laurai sejā sitās ass vējš, gandrīz laupīdams viņai elpu. Meitenei drebēja augšstilbi, ceļgali kļuva mīksti. Taču aiz muguras vēl bija tikai puse trases. Ar katru nākamo līkumu noturēties trasē bija arvien grūtāk. Kad Laura ieraudzīja nākamo pagriezienu, viņai aizrāvās elpa. Būdams daudz asāks un šaurāks nekā iepriekšējais, tas prasīs visu viņas prasmi. Vienlaikus meitene juta, ka spēki izsīkst. Viņa spēja pagriezt slēpes tikai ar vislielāko piepūli. Tomēr līkumu viņa izbrauca gandrīz ideāli. Spiediens ceļgalos bija tik liels, ka vienu brīdi meitene teju zaudēja līdzsvaru. Ar strauju rokas kustību mēģinādama noturēties uz kājām, viņa novirzījās no vēlamās trajektorijas un uzskrēja virsū trases malai. Laura jau nodomāja, ka tiks izmesta no apledojušās renes, kad pēdējā brīdī viņai tomēr izdevās atgūt kontroli pār slēpēm un novērst lidojumu, kas būtu nesis viņai nāvi.

Ellišķīgā ātrumā meitene pa garu, taisnu gabalu brāzās uz S veida cilpu, visbīstamāko līkumu visā trasē. Skaidrāk nekā iepriekš Laura saklausīja sniega bumbas dunoņu un jau sajuta gaisa pūsmu, kas vēdīja tai pa priekšu. Viņa atskārta, ko tas nozīmē: pēc dažiem mirkļiem tā pārvelsies viņai pāri. Galu galā, viņa šo neprātīgo līkumu varēja pieveikt, tikai palēninot nobraucienu.

Tomēr Laurai nebija izvēles. īsi pirms ieiešanas S veida līkumā viņa saslējās, pārnesa svaru un no jauna saliecās ceļgalos. It kā visu dzīvi nebūtu darījusi neko citu kā vien braukusi ar slēpēm pa skeletona trasi, viņa ieslīdēja pagriezienā. Tomēr arī ledus lode kā šāviņš bija ietriekusies līkumā un atradās nu vairs tikai divu metru attālumā. Vairs bija tikai sekunžu jautājums, līdz tā pārripos pāri Laurai!

Nu Laura aiz bailēm un pārguruma drebēja tā, ka viņai vairs neizdevās gluži pareizi iebraukt otrajā līkumā. Meitenei vajadzēja saslieties, lai novērstu kritienu, taču tāpēc viņa krietni zaudēja tempu. Slepkavnieciskā bumba turpretim ripoja nemainīgā ātrumā. Laura jau nodomāja, ka tūdaļ pat tā viņu notvers, kad sniega monstrs vienā rāvienā uztriecās trases līkuma augšmalai, salauza apmali — un izšāvās no trases! Atskanēja apslāpēts trok-snis — milzu bumba no ledus un sniega trāpīja kokos un tad sašķīda, pāršķeļot pusdienlaika klusumu ar krakšķošu koku un lūstošu zaru troksni.

Laurai salēcās sirds. Viņas koncentrēšanās spējas bija galā, un viņa zaudēja kontroli pār slēpēm. Par laimi, no kājām viņa nokrita, kad jau bija sasniegusi trases galu. Viņa apmeta divus kūleņus, palika guļam sniegā un vairs nekustējās.

Te klāt pietraucās Lūkass. Noputēja vesels sniega mākonis, kad viņš, pagriezdams pa kreisi, spēji nobremzēja un apstājās blakus māsai. Norūpējies viņš noliecās pār meiteni. — Laura? Kas tev ir, Laura? Vai tev kas lauzts?

Pēc dažiem acumirkļiem, kas Lūkasam šķita vai vesela mūžība, māsa atvēra acis un pasmaidīja. — Nē. Viss kārtībā. Man vienkārši vairs nav spēka.

— Ak kungs, un es jau padomāju... — Lūkass aprāvās teikuma vidū un paskatījās uz to vietu mežā, kur bija ietriekusies sniega lode. Tur auga stalti, lieli koki. Daži no tiem bija aizlauzti nepilnu divu metru augstumā, it kā tos būtu grasījies noplūkt milzis, bet tad zaudējis interesi. Izlauzīto stumbru pakājē slējās liela sniega kaudze, kura nekādi nelika manīt, ka pirms dažiem mirkļiem tā briesmīgas lodes izskatā bija kārojusi pēc Lauras dzīvības.

Zēns neticīgi pašūpoja galvu. — Cik tur netrūka, — viņš nomurmināja. — Tur tiešām daudz netrūka.

— Pareizi. — Laura elsdama uztrausās kājās. — Mums neviens neticēs, — viņa izgrūda, nopurinādama no apģērba sniegu.

Laurai bija taisnība. Kad viņi atgriezās mājās, pat Kēvins sākumā negribēja ticēt, ka viņiem ne tikai sekojis, bet arī vēl uzklupis milzu sniegavīrs.

— Ko? — viņš neizpratnē vaicāja. — Bet nekas tāds taču nav iespējams!

— Ir gan, Kēvin. — Lauras balss bija nopietna. — Tas ir visai reāli iespējams. Arī tad, ja tu to nezini!

Kēvins pavērās brālī un māsā, gluži kā tie būtu ieradušies no citas planētas. Tad viņš enerģiski papurināja galvu. — Man ļoti žēl, bet man patiešām nepielec. Vispirms tā mašīna bez šofera, tad lāstekas, kas uzbrūk cilvēkiem. Un tagad vēl sniegavīrs, kas it kā pieprot kustēties. Tu acīmredzot pēdējā laikā esi salasījusies pārāk daudz fantāzijas romānu.

Laura novērsās no zēna un jautājoši pavērās brālī. Viņai pašai vajadzēja izlemt, atklāt vai neatklāt Kēvinam lielo noslēpumu. Viņa izjuta vajadzību uzticēties zēnam. Sirdī Laura nojauta, ka noslēpums pie viņa būtu drošās rokās un ka viņš to noteikti nestāstītu tālāk. Un tomēr — viņas uzdevums bija pārlieku svarīgs, lai atļautos kaut sīkāko risku. Tādēļ viņai bija Jauts izmantot savas fantastiskās spējas tikai drošos apstākļos. Profesors Aureliāns bija piekodinājis tās izmantot tikai cīņā par gaismu un nekad — joka pēc vai egoistiskiem mērķiem. Par to vēlāk nākšot atmaksa, viņš bija paskaidrojis, taču noklusējis, kādā veidā.

Laura koncentrējās un ieskatījās Kēvinam dziļi acīs. Jau pēc maza brītiņa viņa spēja lasīt zēna domās kā atvērtā grāmatā. “Kāpēc viņa vēl joprojām man neuzticas?” zēnam bija iešāvies prātā. “Ko es daru nepareizi?”

Laura nokaunējās, un viņai sāka kvēlot vaigi. Viņa nodūra skatienu. Kēvinam bija taisnība: viņš nudien nebija pelnījis aizdomas! Viņa zēnam visu izstāstīs.

Vēlmju iemānltāju vadonis iebēra naudas gabalus zutnT un kopā ar saviem pavadoņiem paklanījās Melnajam hercogam, no kura atvadījās Tumsas cietokšņa pagalmā. — Mums allaž bijis liels prieks noslēgt ar jums darījumus, Borboron. Un tencinām arī par maltīti un naktsmājām!

Ap stalti noaugušā tirāna šaurajām lūpām rotājās smaids. Acis viņa miroņbālajā sejā iekvēlojās sarkanas. Muskuļainos plecus apņēma garš, melns apmetnis, zem kura rēgojās varens zobens.

— Man arī jāsaka paldies. — Tumsas spēku vadoņa aizsmakusī balss skanēja dobjāk par visdziļāko aku. — Par jūsu sabiedrību... un par ciemakukuli.

Gramars smaidīdams atmeta ar roku. — Nav vērts pat pieminēt. Albīns mūsu arodam neder. Esmu pārliecināts, ka jūs ar šo karstas putras strēbēju un roku palaidēju spēsit iesākt ko vairāk!

— Tur nu jums varētu būt taisnība. — Melnā hercoga sejas pantus sašķobīja ironisks smīns. — Un neaizmirstiet: tādi ļaudis kā jūs pie manis vienmēr ir laipni gaidīti! Jūs atvedat tikai pirmšķirīgu preci, ko es allaž varu likt lietā. Viņš aizdomājies paraudzījās uz otru pagalma pusi, kur uzraudze veda uz smēdēm divus dučus bērnu, kurus viņš bija nopircis no vēlmju iemānītajiem. Jaunajiem vergiem pirmajā Tumsas cietoksnī pavadītajā rītā vajadzēja uzlikt dzelzs kāju važas. It kā nezinādami, kas viņus gaida, bērni labprātīgi steberēja līdzi sievietei. — Es jautāju sev, kā gan jums izdodas viņus padarīt tik paklausīgus. Vai kādā izdevīgā brīdī neizpaudīsit man savu noslēpumu?

Gramars un viņa pavadoņi pavīpsnāja. — Man žēl, Borboron, bet arī mums, vēlmju iemānītajiem, ir savi noslēpumi, kurus mēs sargājam kā acuraugu. — Vīrietis ar apsēju pār aci tramīgi paskatījās uz necilo stāvu, kas stāvēja blakus Melnajam hercogam. Tas bija ietinies purpursarkanā apmetnī, kas sniedzās turpat vai līdz zemei, un pāri galvai pārvilcis kapuci. — Jūsu furhurs to noteikti sapratīs.

Borborons pievērsās melnajam burvim. Vecais vīrs tikai nici' nājumā savieba seju un izgrūda čērkstošu skaņu.

Tumsas valdnieks šķita uzjautrināts un pievērsās liela auguma sievietei, kas stāvēja viņam otrā pusē. — Varbūt tu zini viņu noslēpumu, Sirīna?

Uzrunātajai sievietei mugurā bija smaragdzaļš tērps. Viņa kā sakaitināta kobra nekustīgi pavērās vēlmju iemānītājos ar dzelteno acu šaurajām zīlītēm. — Jūs taču zināt, ka tā nav mana joma! — viņa nošņācās. — Bet viss var mainīties, turklāt ātri vien! Ja vēlaties...

Melnais hercogs, ļauni smaidīdams, viņu pārtrauca. — Nē jau, nē, Sirīna. Atstāsim viņiem viņu noslēpumus — vismaz tik ilgi, kamēr viņi ir mūsu pusē un kalpo mums. Galu galā nav taču nozīmes, kādā veidā mēs nokļūstam pie mērķa, vai ne? No svara ir tikai uzvarēt šo nolādēto Elizionu ar visu viņa līdzskrējēju baru un panākt mūžīgās neesamības kundzību. Vai man taisnība, Gramar?

— Patiešām, Borboron! — Vēlmju iemānītājs līksmi uzsmaidīja tirānam. — Jo vairāk cilvēku vadīs neīstās vēlmes, ko mēs viņiem iemānīsim, jo vieglāk jūs nokļūsit pie sava lielā mērķa!

— Tad es ceru, ka drīz vien sagādāsit man papildinājumu. Mans pieprasījums pēc vergiem ir neierobežots.

Četri vīri raibajos tērpos vēlreiz palocījās. — Jūsu vēlēšanās mums nozīmē pavēli! — Gramars pakalpīgi pasmaidīja. — Mēs nekavējoties dosimies ceļā un meklēsim jaunus upurus. Vai atļauts atvadīties?

Melnais hercogs ar laipnu žestu ļāva vergu tirgotājiem aiziet. Viņi jau piegāja pie saviem kumeļiem, kurus zirgupuiši turēja aiz pavadas, kad Borborons viņus pasauca vēlreiz. — Vēl dažus vārdus!

Gramars pārsteigts pagriezās. — Jā?

— Jūs taču gribējāt man ziņot, ko devuši jūsu pūliņi uz Cilvēkzvaigznes?

Tirgotājs atplauka smaidā. — Vislabākos rezultātus, kungs, vislabākos! Mums tur jau ir krietni daudz sabiedroto. Tie parādās

visdažādākajos veidolos, saucas dažādos vārdos un pieņem dažādas formas. Un visbrīnumainākais — vairums cilvēku ij neievēro, kā tas notiek. Viņi labprāt seko it visam, kas viņiem tiek iemānīts, lai cik bezjēdzīgs tas arī būtu!

— Labi! — Melnā hercoga seja izgaismojās, it kā pie negaisa debesīm būtu ataususi saule. — Tā ir lieliska vēsts. Un nu ardievu!

Vēlmju iemānītāji uzkāpa savos zirgos un aizaulekšoja, kamēr Borborons un viņa pavadoņi noraudzījās tiem pakaļ.

— Kādēļ jūs nesūtāt savus melnos jātniekus saņemt viņus gūstā? — Sirīna pēc kāda brīža nošņācās.

— Tieši tā, — furhurs noķērcās. — Es gan zinātu dziru, kas atvērtu viņiem mutes. Tad viņi savu noslēpumu varētu glabāt, cik tik uziet!

Borborons viņiem veltīja tikai nicinošu skatienu. — īsti muļķi — lūk, kas jūs esat. Jūs pazīstat tikai vienu ceļu, kā kalpot tumsai: rupju varu. Bet lieciet aiz auss — tas ne vienmēr ved pie mērķa. Vēsa galva dod krietni vairāk par karstasinību! Vismaz tik ilgi, kamēr mūsu rokās nav nonācis Apskaidrības kauss, kas dāvās mums papildspēkus. Tikām gaismas kalpus būs grūti pieveikt. Tālab jārauga tikt pie mērķa pa citiem ceļiem. Ar viltu un... ņemot palīgos Septiņu mēnešu zīmogu!

— Septiņu mēnešu zīmogu — palīgos? — Sirīna paraudzījās savā pavēlniekā, it kā tas būtu zaudējis prātu. — Bet kā... kā gan tas iespējams?

— To jūs uzzināsit, kad laiks būs nobriedis! — Nepagodinādams viņu pat ar skatienu, Borborons pagriezās un devās projām uz cietuma pusi.

Istabā, kur atradās televizors, valdīja klusums. Lauras stāstītais izklausījās tik neiedomājami, ka Kēvins acīm redzami bija zaudējis valodu. Šķita, ka zēns ij nezina, ko sacīt. Avanterra, Zemes pa-

ralēlā planēta, mitu valstība, no kurienes pirms neatminamiem laikiem uz Cilvēkzvaigzni bija atceļojis labais un ļaunais — kurš gan vienā rāvienā uzreiz spētu saprast šo noslēpumu, kas robežojās ar fantāziju? Un arī tas vēl nebija viss: abas planētas saista burvju vārti, pa kuriem zinātāji četru saulgriežu naktīs varēja nokļūt no vienas pasaules otrā! Pa šo ceļu uz Zemi bija atnests Apskaidrības kauss ar dzīvības ūdeni, un Laura dramatiskā cīņā to bija atkarojusi no tumsas spēkiem — kurš gan ticētu stāstam, no kura vai mati sacēlās stāvus? Un īpašās spējas, kuras pārvaldīja sargātāji un tumsas aizstāvji — vai kaut kas tāds maz bija iedomājams? Spriežot pēc Kēvina sejas izteiksmes, viņš to visnotaļ apšaubīja.

Kaut gan bija tikai mazliet pāri trijiem, jau sāka krēslot. Kēvins piecēlās un pārtrauca nomācošo klusumu. — Es ieslēgšu gaismu.

Laura viņu atturēja. — Nevajag.

— Bet te taču neko nevar redzēt, vai ne?

Meitene pasmaidīja. — Nevar gan. Taču gaisma tev nav jāieslēdz, — viņa sacīja un pievērsa skatienu slēdzim. Lauras acis sastinga — un pēc mirkļa lampa pie griestiem iedegās.

Lūkass slepus nopriecājās par neizmērojamo apstulbumu, kāds pārņēma draugu. — Fenotastiski, vai ne? Pat superkoeficientam gandrīz neaptverami, — viņš, plati smaidīdams, sacīja un tad gluži nopietni turpināja. — Starp citu, nesen es lasīju vienu interesantu zinātni...

— Lūkas, lūdzu, jā? — Laura viņu pārtrauca, lai liegtu brālim iespēju uzsākt kārtējo pārgudro lekciju — no tām viņai metās nelabi. Kamēr zēns uzmeta lūpu, Laura pievērsās Kēvinam. — Vai tagad tici tam, ko es stāstīju?

— Pierādījums izdevās diezgan pārliecinoši, vai ne? — viņš atbildēja, uzraucis uzacis, bet tad turpināja mierīgāk. — Tātad tu domā, ka tie... nu... tumsas piekritēji ar savām izdarībām negrib pieļaut, lai tu kausu aiznes atpakaļ uz Avanterru?

— Nu skaidrs! — Laura kļuva domīga un apvija rokas ap ceļgaliem. — Viņi zina, ka tikai es varu iziet pa burvju vārtiem, un tāpēc mēģina mani izslēgt no spēles.

Kēvins sarauca pieri. — Bet tu taču teici, ka viņi tev neko nedrīkst nodarīt, iekams vēl pa īstam neesi attīstījusi tās savas spējas!

— Nūjā. Bet viņi var pavēlēt saviem rokaspuišiem, lai tie ķeras pie lietas! Turklāt es ik dienas kaut ko iemācos, tā ka nu jau esmu kļuvusi gandrīz vai par pilnvērtīgu sargātāju!

— Es arī esmu cieši pārliecināts, ka tumsas piekritējiem nospļauties par tādu aizliegumu, kad sākas spēle uz augstām likmēm, — Lūkass iejaucās. — Viņus nekas nebaida.

Kēvins pavērās Laurā ar neslēptām bažām. — Bet... tas viss taču ir vājprātīgi bīstami, vai ne? Vajag, lai kāds tevi pieskata!

— Es pati varu sevi pieskatīt! — meitene attrauca. — Un beigu beigās ir vēl citi sargātāji. Ne tikai Rāvenšteinas pilī, bet it visur.

Likās, ka Lauras iebildums Kēvinu nekādi nav nomierinājis.

— Bet vismaz savai pamātei tu varētu...

— Nemūžam! — Laura asi iekliedzās un cieši paskatījās zēnā.

— Neaizmirsti, ko tu apsolīji: ne vārda Sajellai, nekādā gadījumā! Un tavam tēvocim arī ne, skaidrs?

— Būs jau labi. — Kēvins, pēkšņi satrūcies, nolaida skatienu.

— Es neko neizstāstīšu tālāk, vari neraizēties. Un tomēr: ja tā turpināsies, tad agrāk vai vēlāk tu attapsies Sarkanā Krusta klīnikā.

Lauras sejas vaibsti atslāba. īgni vērdamās sev taisni priekšā, viņa neizpratnē papurināja galvu. — Tāda zoss! — viņa novaidējās un ar plaukstu piesita pierei. — Tāds stulbums ir neatkārtojams!

Zēni neizpratnē saskatījās. — Kas noticis, Laura? — Lūkass gribēja zināt. — Kas tev uznāca?

— Un tu vēl jautā! Es tagad zinu, kur atrast to veco vīru — un esmu sasodīti noskaitusies, ka neiedomājos to jau iepriekš!

Lūkass sarauca pieri.

Laura ilgi viņu nemocīja. — Vai ir iespējams uzlauzt slimnīcas serveri? — viņa vaicāja.

— Slimnīcas serveri? — zēns uz kādu brīdi likās apjucis, bet tad viņa sejā atmirdzēja sapratne. — Skaidrs! Tad tu domā...?

— Jā, tieši to! Mēs zinām, kad aklo vīru ievietoja Sarkanā Krusta slimnīcā. Turklāt viņam bija lauzta roka un varbūt ari kādi iekšēji savainojumi. Slimnīca nav pārāk liela. Tādēļ ar to vajadzētu būt gana, lai noskaidrotu, kā viņu sauc, — vai varbūt tev tā ir problēma?

— Nedomāju vis, — Lūkass atteica un lepni pasmaidīja.