Laura un Septiņu mēnešu zīmogs

19. nodaļa BAISAS AIZDOMAS

Melnais hercogs ar vienaldzīgu sejas izteiksmi pārlaida skatienu bērnu bariņam, kas austošā rīta blāvajā gaismā stāvēja Tumsas cietokšņa iekšpagalmā. Jaunie vergi truli raudzījās zemē. Šķita, ka viņi ir nenojauš, ka nu viņu dzīve būs atkarīga no Borborona kaprīzēm.

Alienora, cik vien iespējams, paslēpās dažiem garākiem zēniem aiz muguras. Viņa sevī loloja cerību, ka lielā auguma vīrs melnajā apmetnī viņu uzreiz neatklās. Bailes, kas viņu bija pārņēmušas, ieraugot tumsas spēku vadoni, noteikti bija lasāmas meitenes sejā, un Borborons visādā ziņā atklātu, ka viņa vienīgā no visa pulciņa nepiederēja pie pakļāvīgajiem vēlmju iemānītāju upuriem.

Melnais hercogs panāca tuvāk.

Alienora dziļi ieelpoja un piespieda sevi palikt mierīgai. Paļaujies uz gaismas spēku, tad tev nekas nenotiks, viņa sevi iedrošināja.

Borborons bija pievērsies sarkanmatim, kas visu ceļu bija soļojis bērnu bariņa priekšgalā. Viņš satvēra to aiz zoda, pagrieza galvu te uz vienu pusi, te uz otru, nopētīja zobus un augšdelmu muskuļus. Tad apmierināti pasmaidīja.

— Vai viss kārtībā, kungs? — vēlmju iemānītāju barvedis palocījās suniskā iztapībā. — Vai jaunā piegāde atbilst jūsu vēlmēm?

Borborons, ne vaibstam nepakustoties, paraudzījās vīrietī ar pārsieto aci. — Nav ne vainas.

Gramars likās atvieglots. — Tad darījums noslēgts?

Melnais hercogs pamāja.

— Esmu bezgala iepriecināts! — Vīrietis raibi zalgojošajās drānās vēlreiz palocījās. — Tikai vajadzētu vienoties par vēl vienu sīkumu.

Borborons pārsteigts parāva augšup uzacis.

— Neuzskatiet mūs par alkatīgiem vai pat par nekauņām, — vēlmju iemānītājs turpināja, nemainīdams salīkušo pozu. — Taču mūsu prece šoreiz ir sevišķi izcilā kvalitātē, kā pats varējāt pārliecināties. Tālab domāju, ka vajadzētu nelielu piemaksu.

Melnā hercoga sarkanās acis iekvēlojās. — Piemaksa? — viņš nodārdināja šaušalīgā balsī. — Es gan biju domājis maksāt jums rikai pusi!

— Pusi? — Gramars nobāla. — B... be... bet kā tad tā, kungs? — viņš stomījās.

— Vai atceraties dāvanu par viesmīlību iepriekšējā reizē?

— Jūs domājat... to albīnu?

— Pareizi — to albīnu! — Borborons savilka šaurās lūpas briesmīgā smaidā. — Tas nožēlojamais suns bija izperinājis nodevību pret mani — un es te prātoju, vai tik jums tas nebija zināms!

Gramaram iepletās lielas acis. — Mums? Zināms? — viņš stostījās. — Nekādā ziņā, kungs, protams, ne! Mēs taču jūs nekad nenodotu, vai ne?

Viņš steigšus pagriezās pret pavadoņiem, kas nekavējoties piebalsoja, enerģiski mādami ar galvām.

Borboronu tas ne mazākajā mērā neietekmēja, un viņš nenovērsdamies skatījās viņu vadonī.

Gramaram uz pieres izspiedās sviedri. Ja viņš nespēs izkliedēt Melnā hercoga aizdomas, tad no dzīvības varēs atvadīties gan pats, gan viņa pavadoņi. — V... va... vai ziniet, ko, kungs? — viņš stomījās. — Uzskatiet šo piegādi vienkārši par dāvanu! Par mūsu vienotības zīmi! Kā jūs domājat? — Viņš glūnīgi pavērās Borbo-ronā, kura sejā nepakustējās ne vaibsts — līdz beidzot tā savilkās ņirdzīgā smīnā.

— Es jau zināju, ka jūs esat godājami ļaudis, kas ņem vērā nopietnus argumentus! — viņš sacīja, ir necenzdamies slēpt izsmieklu, kas skanēja viņa balsī. Tad ar mājienu pieaicināja tuvāk uzraudzi, kas dažu soļu attālumā bija gaidījusi viņa rīkojumus.

— Aizved vergus uz mitekli un tad pie kalējiem, — viņš pavēlēja.

— Un pēc iespējas ātrāk ieskaidro, ka no viņiem tiek gaidīta bezierunu paklausība.

— Protams, kungs!

— Kas pretosies rīkojumiem vai pat iedomāsies par bēgšanu, to gaida nāve, skaidrs?

— Pats par sevi saprotams, kungs!

Viņš ar mājienu lika sievietei iet. — Taisieties līdzi! — viņa strupi uzsauca bērniem un tiem pa priekšu devās uz pili. Te viņiem aiz muguras atskanēja spalga balss. — Stāt!

Bērni uz vietas apstājās. Alienora pārsteigta pagriezās un ieraudzīja melnmatainu sievieti smaragdzaļā tērpā, kas strauji pienāca tuvāk un Melnajam hercogam kaut ko iečukstēja ausī.

Kad Borborons pamāja, sieviete pienāca pie vergiem un nopētīja ikvienu no viņiem, līdz skatiens apstājās pie Alienoras — un dīvaini iemirdzējās.

— Kā tevi sauc? — viņa vaicāja.

— Alienora... ēē... kundze.

— Alienora? — sieviete piemiedza dzelteni zibošās reptiļa acis. — Vai mēs jau neesam tikušās, Alienora?

Meitene papurināja galvu. — Nezinu gan, kundze.

— Nē? — melnmates skatiens kļuva arvien glūnīgāks. — Vai tu nebiji uz Ēolona gaisa plosta?

Uz Ēolona gaisa plosta? Kā viņa to zina, Alienora slepus brīnījās un tad beidzot saprata: viņas priekšā stāvēja Sirīna, veidolu mainītāja! Viņa, pārvērtusies par vētras dēmonu, bija uzbrukusi gaisa plostam. Un Morvenas izskatā pat ielavījusies Blāzmo...

Alienorai aizrāvās elpa un šķita, ka sirds tūdaļ apstāsies. Nē! Ja Sirīna atcerēsies, ka viņa bija stāvējusi sardzē pie Eliziona gultas, kad viņš bija uz nāvi slims, tad ar viņu bija cauri!

— Kas tev pēkšņi notika, Alienora? — Veidolu mainītāja gandrīz vai caururba meiteni ar skatienu.

Viņa grib nolasīt manas domas, meitene atskārta, tūdaļ pat parūpēdamās, lai galvā būtu vienīgi tukšums.

Tas it nemaz nemodināja Sirīnā aizdomas. Viņa bija pieradusi, ka vēlmju iemānītāju atvestajiem vergiem nebija savas gribas un savu domu. — Man vajadzīga jauna verdzene, Alienora, — viņa sacīja pārsteidzoši laipnā balsī un uzmundrinoši pasmaidīja. — Manām personiskajām vajadzībām. Vai vēlies būt mana jaunā verdzene?

— Nēēē! — mežā atskanēja Lauras kliedziens. Vilks izbijies aizjoņoja prom, tā ka milzīgais medību ierocis netrāpīja. Šķēps, kas spēja nonāvēt pat milzīgas mežacūkas, par mata tiesu paskrēja garām tā galvai un, kātam džinkstot, ietriecās priedes stumbrā. Taču vilks gariem stiepieniem atrada skrajāku apvidu un jau pēc dažām sekundēm bija pazudis.

Lateris, nevaldāmi rēkdams, ieplēta spārnus un metās bendem virsū. Kalsnais vīrelis ar baiļu izķēmotu seju, sarkanajiem matiem stāvot gaisā, atkāpās, paklupa pār sakni un nogāzās uz dibena.

Lidojošais dzīvnieks vēlreiz norēcās, atvēzēja priekšējo ķepu un jau grasījās saplosīt bendi.

— Nē! Nē taču, Lateri, lūdzu, nevajag! — Laura iesaucās, pēkšņi izjuzdama līdzcietību.

— Viņš arī neapžēlojās par vilku, — Lateris pārmetoši rūca.

— Viņš gribēja to nonāvēt, neaizmirstiet, madamel — Tomēr ķepa noslīga zemē, un lauva izklaidējās, ar savu draudīgo izskatu biedēdams bendi, kurš sēdēja kā paralizēts.

Laura, riebuma mākta, noskatījās galvu cirtējā. — Nekad tā vairs nedari! — viņa uzsauca. — Un tagad pazūdi!

Vīrelis lēnām pietrausās kājās, brīdi pastāvēja blakus kokam, raudzīdamies Laurā ar drudžainu skatienu. Likās, viņš nevar saprast, ko īsti lai dara. Pateikties meitenei, kas viņam bija izglābusi dzīvību, — vai nolādēt to, jo viņas dēļ bendem gar degunu aizgāja divdesmit sudraba gabalu lielā asinsnauda, kuru bende jau bija uzskatījis par savējo.

— Taisies beidzot! — Laura viņu paskubināja. — Pazudi vienreiz no acīm!

Bende noklepojās un nicīgi saviebās. Zaļās acis atriebīgi iedzalkstījās. — Mūsu ceļi vēl krustosies, ielāgo to! — viņš norūca, ar pūlēm apspiezdams dusmas. Tad nospļāvās, pagriezās un steidzās prom.

Laura domīgi pavērās viņam pakaļ. Šis teiciens viņai šķita dīvaini pazīstams: “Mūsu ceļi vēl krustosies, ielāgo to!” To taču viņa jau vienreiz bija dzirdējusi. Bet kur? Un no kā?

Persijs šai prātošanai darīja galu. — Pasteidzies, mademoiselle, nu irr pēdējais laiks. Mums jādodas atpakaļ!

Laura norāpās no lidojošā lauvas muguras un kopā ar Persiju pateicās Latusam un Laterim par palīdzību. Kamēr pie apvāršņa lēca saule, sargātāji devās fantastiskajā ceļā cauri gaismai, kura tos aizveda atpakaļ uz tagadni cauri laikiem, kas, ilgdami tikai mirkli, tomēr bija bezgalīgi.

Kad Laura atvēra acis, viņu apžilbināja spoža gaisma, un ausis sasniedza jautra mūzika. Viņa samirkšķināja acis, izbrīnīta apsēdās — un ievēroja, ka viņai mugurā ir pidžama un viņa pati atrodas gultā. Jocīgi — kā gan viņa šeit bija nokļuvusi? Un galvenais — pa kuru laiku? Pa atvērto logu bija redzams rīts. Saule staroja, un aizkari piepūtās maigā vēsmiņā. Modinātājs uz Kajas naktsskapīša rādīja bez divdesmit astoņus. Radio skanēja veca “Bītlu” dziesma: “We ali live in a yellow submarine, yellow submarine, yellou> submarine. We ali live...”* No draudzenes nebija ne ziņas, ne miņas.

Laura nometa segu, izkāpa no gultas un uzāva čības. Ceļgali drusciņ drebēja, bet citādi meitene jutās gluži labi. Viņa dažas reizes dziļi ieelpoja un izstaipījās, iekams piegāja pie loga un paskatījās laukā.

Sniega atliekas, kas pirms ceļojuma sapnī vēl bija klājušas apkārtējo pakalnu ziemeļu nogāzes un ēnainās ieplakas, nu bija pavisam nokusušas. Gaiss bija patīkami silts un smaržoja pēc pavasara. Tad Laura saprata, ko tas nozīmē, un viņu pārņēma milzu šausmas: viņa noteikti bija nogulējusi nezin cik ilgi!

Meitene jau grasījās steigties pie rakstāmgalda, lai ieskatītos kalendārā, kad atvērās durvis un istabā ienāca Kaja. Arī viņa bija ģērbusies pidžamā un padusē nesa tualetes piederumu maisiņu — draudzene acīm redzami nupat bija nomazgājusies.

— Laura! — Kaja metās viņai klāt, iepleta rokas, apskāva viņu un cieši piespieda pie krūtīm. — Ai, Laura, es tā priecājos, ka tu beidzot esi pamodusies! — viņa starodama sacīja.

Laura arī priecājās. — Cik ilgi tad es gulēju?

— Septiņas dienas!

— Ko? — Laura nespēja noticēt. — Septiņas dienas? Nevar būt!

Kaja dedzīgi pamāja. — Var gan, var! — viņa apstiprināja.

— Septiņas dienas, precīzi līdz pat stundai! Mis Mērija stāstīja, ka jūs pagājušajā svētdienā īsi pēc saullēkta esot atgriezušies no ceļojuma sapnī, — un nu atkal ir svētdiena un nupat uzlēca saulīte!

— Tas taču nevar būt tiesa! — Un es tiešām visu laiku nogulēju?

— Dziļā miegā, īsta miegamice! Bet kāpēc tu man nepastāstīji, ka jūs dodaties ceļojumā sapnī?

Laura izlikās nedzirdējusi pārmetuma pieskaņu Kajas balsī.

— Kā tad es nokļuvu mūsu istabā?

— Tevi atnesa Atila Morduks, un es tevi izģērbu un ieliku gultā. — Viņas vasarraibumaino seju apmirdzēja līksms smaids.

— Galu galā man jau ir pieredze, vai ne?

Jā gan, Laura nodomāja. Draudzene jau vairākkārt bija palīdzējusi viņai nokļūt gultā — vienmēr, kad viņa pēc sapņu ceļojuma spēku izsīkuma dēļ pati nebija spējusi to izdarīt. — Un kā ar Persiju? — viņa noraizējusies jautāja. — Kā viņam iet?

— Ar Persiju viss kārtībā, — Kaja viņu mierināja. — Viņš jau atkal vada stundas. Viņš katru dienu tevi apraudzīja. Un mis Mērija, protams, arī.

Lauru piepeši pārņēma bada sajūta. Vietā, kur parasti atradās kuņģis, tagad rēgojās tikai milzīgs melnais caurums — vismaz tā viņai šķita. Ja tūliņ kaut kas netiks ielikts vēderā, viņa nokritīs no kājām.

Ēdamzālē skolēnu rindas bija pašķidras. Vairākums rāvenštei-niešu nedēļas nogalē bija devušies uz mājām pie vecākiem, un te nekāda rosība nevaldīja. Arī pie skolotāju galda vīdēja robi. Profesors Aureliāns nebija ieradies, un no Dr. Tumšicka un Rebekas Taksas nebija ne vēsts. Toties mis Mērija un Persijs Valjants sēdēja savās vietās. Viņi draudzīgi uzsmaidīja Laurai, kad meitene, rokās balansējot paplāti, gāja uz savu vietu, un deva zīmi, ka grib ar viņu aprunāties. Stundu vēlāk pie profesora Aureliānā, ja Laura pareizi saprata žestu. Viņa neuzkrītoši pamāja un steigšus devās pie sava galda, kas bija trešais loga pusē, skatoties no ieejas.

No desmit galda biedriem bija ieradušies tikai četri: Lūkass, Kēvins, Kaja un viņa pati, pārējie skolēni bija aizbraukuši mājās. Kamēr Laura locīja iekšā otro vēršaci, Lūkass ziņkārīgi noskatījās māsā.

— No tā milzu lemura patiešām palika pāri tikai galva? — viņš vaicāja.

Laura steigšus norija kumosu. — Jā. Un esmu gluži droša, ka tā nezvēra galva tagad stāv vecajās kapenēs un izdveš tās šaušalīgās skaņas.

— Un skorpioni? Kas ar tiem notika?

Laura paraustīja plecus. — Nav ne jausmas. Varbūt sadega, varbūt arī ne. Vai varbūt pārvērtās par kaut ko citu, kas to lai zina?

Kaja bija nobālusi. Viņa acīmredzot pārdzīvoja par draudzeni.

— Oi, nē! — viņa skaļi novaidējās. — Es tavā vietā noteikti būtu nomirusi aiz bailēm! — Viņa līdzjūtīgi aplika roku draudzenei ap pleciem. — Kāda laime, ka tev nekas nenotika!

Laura viņai veltīja pateicīgu smaidu. — Nebija jau nemaz tik traki! Gan tu arī visu būtu izturējusi, esmu pilnīgi pārliecināta.

— Var jau gadīties. — Lūkass uzmeta Kajai nebēdnīgu smaidu.

— Tikai pēc tam bikses noteikti būtu jānes uz tīrīšanu!

Kajai atkārās žoklis. — Tu... tu... tu esi riebīgs! — viņa sašuta.

Lūkass jau gribēja atbildēt, bet aprāvās, uztvēris Lauras brīdi-nošo skatienu.

Kēvins visu laiku nebija teicis ne vārda un tikai uzmanīgi klausījies. — Bet ziņas par Septiņu mēnešu zīmogu jūs tā arī neatradāt, vai ne? — viņš beigās gribēja zināt.

Lauras sejai pārslīdēja vilšanās, un citkārt starojoši zilās acis sadrūma.

— Diemžēl ne, — viņa nomākta atteica. — Tas ir, ja neņem vērā to foliantu.

— Tu domā “Septiņu brālību”?

— To pašu. Vispār gan nav nekādas garantijas, vai tur tiešām kaut kas ir rakstīts par zīmogu. Man tikai tā liekas.

Lūkass izstiepa lūpas taurītē un pastūma augstāk brilles, kas bija noslīdējušas uz paša degungala. — Gan jau Reimārs fon Rāvenšteins nebūs to veco grāmatu ielicis dārgumu krātuvē bez sava iemesla. Nudien žēl, ka nevarējāt to paņemt līdz.

Māsas pierē ievilkās rūpju rievas. — Tev taisnība! — viņa nopūtās. — Un kas zina, ko pils kapelāns ar to sadarīja.

— Varbūt viņš pārdeva grāmatu? — Lūkass prātoja. — Nežēlīgais bruņinieks bija izdaudzināts skopuma dēļ, tā ka priestera atalgojums noteikti bija visai niecīgs. Tāpēc man liekas visnotaļ iespējams, ka viņš būtu izmantojis izdevību, lai nopelnītu pāris

sudraba gabalu. Vai ari... — viņš apklusa, aizdomājies raudzīdamies sev tieši priekšā, turklāt viņa pierē atkal ievilkās dziļa grumba.

Laura gaidoši paliecās uz priekšu. — Vai arī? — viņa nepacietīgi atkārtoja.

— Vai arī Nežēlīgais bruņinieks atklāja zādzību un svēto tēvu nekavējoties lika sodīt ar nāvi.

— Pēdējoreiz tu mums stāstīji kaut ko citu! — Kaja bija gandrīz vai sašutusi. — Tu apgalvoji, ka kapelānam bija jāmirst, jo viņš bruņiniekam pārmetis par tā dzīvesveidu, kas neesot bijis no dievbijīgajiem.

Lūkass nervozi nobolīja acis. — Labi, labi! Tā jau bija tikai hipotēze. Ja tu vispār zini, kas tas ir. — Viņš, protams, nenogaidīja Kajas atbildi, bet autoritatīvi paskaidroja: — Hipotēze ir nepierādīts pieņēmums, kas vēl tikai jāpierāda vai jāatzīst par nepatiesu — pielēca, trūcīgais koeficient?

Apaļīgā meitene neko neatbildēja, tikai sapīkusi noraudzījās Lūkasā. Iekšēji viņa noteikti vārījās, tas bija redzams no Kajas izskata.

Laura mierinoši aplika roku Kajai ap plecu un pievērsās brālim. — Nu tad izdomā līdz galam, vai tev ir taisnība vai nav, tu, ģēnij kvadrātā! — Viņas balsī bija jaušamas dusmas par Lūkasa plātīšanos. — Varbūt mums tas vēl palīdzēs?

Kēvins mēģināja izkliedēt saspringto gaisotni, kas piepeši gluži taustāmā veidā bija nolaidusies pār galdu, un, neīsti smaidīdams, pavērās visapkārt: — Un kā būtu ar mazu basketbola maču? Persija noguruma dēļ treniņš taču šonedēļ nenotika. Man liekas, mums pēc iespējas ātrāk vajadzētu atgūt nokavēto, lai skolas turnīra laikā nesanāktu mēsli, vai ne? Un pēc tam es jūs visus uzaicinu uz kolu.

— Liec taču mani vienreiz mierā ar savu stulbo kolu! — Lūkass iebrēcās, pielēca kājās, paķēra savu paplāti un ar pūcīgu sejas izteiksmi aizsoļoja uz trauku nodošanas leti.

Arī Laura piecēlās un atvainodamās pavērās Kēvinā. — Sorry, bet man diemžēl jau kaut kas ir sarunāts. Saspēlēsim citreiz, labi?

— Jā, nav problēmu.

Laura tieši grasījās doties prom, kad paskatījās pa augsto logu, kas vērās uz pils pagalmu. Pa vārtiem iebrauca golfs koku vardes zaļumā un apstājās pie ārējām kāpnēm, tieši pie Laterisa, spārnotā smilšakmens lauvas pa kreisi. Laura brīnījās: kāpēc šoferis bija iebraucis pagalmā, nevis nolicis auto stāvvietā? Tas taču bija atļauts tikai ārkārtējos gadījumos!

Nu jau atvērās automobiļa durvis, un izkāpa divi vīrieši. Laura viņus tūdaļ pazina: komisārs Vilhelms Rejmanis un Antons, viņa jaunais asistents. “Kas, pie visiem jodiem, viņiem darāms Rāvenšteinas pilī,” meitene nodomāja, kad atvērās ēdamzāles divviru durvis un pa tām telpā ieskrēja Aleksandrs Hāze. Hopelim rokā bija avīze: “Svētdienas Ziņas”. Tas nebija nekas neparasts. Ja Aleksis nedēļas nogali pavadīja internātā, viņš katru svētdienas rītu ar velosipēdu brauca uz tuvīno ciemu, lai nopirktu jaunāko numuru, jo gribēja izlasīt aprakstus par pavalsts līgas spēlēm, īpaši, protams, par savu karsti mīļoto FC Bayem.

Taču šoreiz Aleksis šķita pilnīgi izsists no līdzsvara. — Ei! Ei! — viņš kliedza, balsij no uztraukuma gandrīz apmetot salto. — Iedomājieties, kas noticis! — To teikdams, viņš pacēla avīzi, lai visi rāvenšteinieši varētu ieraudzīt titullapu.

Kaut gan Laura atradās gandrīz desmit metru attālumā, viņa spēja skaidri salasīt kliedzošo virsrakstu, kas lieliem burtiem greznoja pirmo lappusi: “Uz Rāvenšteinu krīt ļaunas aizdomas. Profesors Aureliāns — slepkava?”

Laura, uztraukumā mēma, stingi skatījās uz profesoru. — Tā taču nevar būt taisnība! — viņa gandrīz bez skaņas izdvesa. — Sakiet taču, ka tā nav tiesa!

Taču Austrums Aureliāns, kurš pelnu bāls un sagumis sēdēja krēslā pie kamīna, tikai smagi pamāja ar galvu un raudzījās sargātājos, kas bija sapulcējušies viņa namiņa lielajā dzīvojamajā istabā. — Ļoti labi varu saprast jūsu izmisumu, un man ārkārtīgi žēl, ka jums to nācās uzzināt šādi. Es labāk būtu vēlējies izstāstīt personiski. Tas arī bija iemesls, kāpēc lūdzu jūs atnākt. Diemžēl prese man aizsteidzās priekšā.

— Tad tā nudien irr patiesība, ko rrasktā tie skrribelmaņi? — varēja manīt, ka Persijam tas bija gandrīz neaptverami.

Profesors, raižu mākts, savilka uzacis. — N... ja neņem vērā, ka viņi ārkārtīgi pārspīlē, man tomēr jāatzīst, ka pašos pamatos tur ir savs grauds patiesības: komisārs Rejmanis man tiešām paskaid' roja, ka mani tur aizdomās par pātera Dominika slepkavību.

Persijs un Mērija, kas sēdēja pie galda blakus Laurai, neticīgi saskatījās. Taču meitene piecēlās no krēsla un piegāja pie noskumušā direktora. — Bet jūs taču neesat slepkava, nekādā ziņā! — viņa enerģiski izgrūda.

— Protams, ka ne! — Profesors bija zaudējis spēkus un izskatījās tikpat paguris kā nelāgās slimības laikā ziemas saulgriežos.

— Taču kriminālpolicija acīmredzot domā citādi, kaut arī Rejmanis nepārtraukti uzsver, ka viņš tikai darot savu darbu un tāpēc viņam vajagot izpētīt visus iespējamos aizdomu aspektus.

Kamīnā skaļi nosprakšķēja malkas šķila, un uz akmens plāksnēm nolija kvēlošu dzirksteļu lietus. Persijs piecēlās un paņēma slotu, lai gruzdošos koka gabaliņus saslaucītu uz liekšķeres. Iemetis tās atpakaļ kamīna kveldē, viņš pievērsās profesoram. — Kā gan šiem kungiem piepešī ienāca prrātā tik savdabīga doma?

Aureliāns sāpīgi pasmaidīja. — Tik piepeši tas nemaz nebija, mīļais draugs. Drīzāk gan izmeklētāji loloja aizdomas jau krietnu laiciņu un tālab pagājušo pirmdien uzaicināja mani uz policiju.

Mērija Morgana pārsteigta paskatījās direktorā. — Pirmdien? Es domāju, ka jums ir tikšanās skolu valdē.

Vecais kungs samulsis saviebās. — Man ļoti žēl, bet tas bija rikai aizbildinājums. Es negribēju, lai kāds uztrauktos. Beigu beigās es cerēju, ka lieta drīz tiks izbeigta. — Viņa skatiens lūdza sapratni. — Man taču pat sapņos nerādījās, ka to uzodīs prese. Taču izskatās, ka esmu smagi maldījies.

Laura vairs nesaprata, kas notiek pasaulē. — Kādi pierādījumi tad policijai ir pret jums?

Austrums Aureliāns saknieba lūpas un vēl brīdi turpināja tās kodīt. Viņu acīm redzami kaut kas nomocīja. Viņš dziļi ievilka elpu, iekams atbildēja. — Nu, viņi konstatēja, ka es tieši pirms slepkavības klosterī tikos ar Dominiku!

— Ko?! — Laura satriekta iepleta acis, un arī mis Mērija un Persijs uzreiz izskatījās visai noraizējušies.

Austrums Aureliāns nolieca galvu un aizlauztā balsī piemetināja: — Bet tas vēl nav viss. Viņi apgalvo, ka mēs ar Dominiku esot nopietni sastrīdējušies.

Laura neviļus tvēra pēc gaisa. Sejā parādoties Jaunām aizdomām, viņa paspēra vēl soli tuvāk profesora krēslam. — Un vai tā ir taisnība?

Direktors vilcinājās atbildēt. Varēja dzirdēt sprakšķam pagales ugunī, un mokošajā klusumā nez no kurienes skanēja pulksteņa tikšķēšana.

Beidzot Austrums pacēla sirmo galvu. — Jā, tā ir taisnība. Es nudien sastrīdējos ar Dominiku. — Viņš ar pūlēm, it kā uz pleciem nestu milzīgu svaru, piecēlās no krēsla. Lēnām staigādams pa istabu, viņš sāka stāstīt: — Tas notika tai pašā dienā, kad gribēju Alariku aizvest no klostera, lai nomitinātu viņu pie Nikodēma Dītriha. Iekams kopā ar zēnu devos prom, apraudzīju bibliotēkā Dominiku. Kāds no mūkiem mani ieraudzīja pa cejam uz turieni un vēlāk pastāstīja kriminālpolicijai.

Persija sejā parādījās skeptiska izteiksme. — Kāpēc tad jums vajadzejā strrideties arr pāterru? Es domāju, jūs taču bijāt labu labie drraugi.

Austrums Aureliāns apjucis paskatījās sporta skolotājā. — Protams, ka mēs tādi bijām! Tomēr dažreiz mums gadījās atšķirīgi uzskati... pat ļoti atšķirīgi. īpaši attiecībā uz Septiņu mēnešu zīmogu. — Aureliāns elpoja tik smagi, it kā viņu vēl joprojām mocītu doma par nelāgo ķildu. — Dominiks it nemaz negribēja atteikties no ašās idejas, ka Laura pēc iespējas ātrāk jāuzvedina uz zīmoga pēdām. Uzzinājis, ka viņa atpūšas Hintertūrā, viņš izmantoja izdevību — pretēji manai gribai! Un tādējādi nodarīja ļaunumu ne tikai sev pašam un Laurai, bet arī Alarikam. Tumsas piekritēji pēc neveiksmīgā trieciena sāka slepus novērot klosteri. Acīmredzot viņi gribēja uzzināt, vai Laura vēl sazināsies ar Dominiku. Tādēļ zēns tur vairs nebija drošībā. Man vajadzēja viņam atrast jaunu slēptuvi. Tāda vajadzība nebūtu radusies, ja Dominiks būtu ievērojis manus norādījumus un nebūtu rīkojies pārsteidzīgi.

— Un tālab jūs ar viņu sastrīdējāties? — Laura gribēja zināt.

— Jā. Es viņam pārmetu. Raizēdamies par Alariku un, protams, par tevi, Laura! Var jau būt, ka mazliet pāršāvu pār strīpu. Katrā ziņā vienam vārdam sekoja cits, un tā mēs pēkšņi bijām ne pa jokam saķildojušies.

— To drroši vien izdzirda kāds no mūkiem?

— Droši vien mūs varēja saklausīt pa gabalu, un tā, protams, kriminālpolicija ātri vien to uzzināja.

— Kas notika pēc tam? — Mērijas balsī skanēja lielas raizes.

— Es domāju, pēc strīda ar Dominiku.

— Nekas sevišķs. Es pārskaities izskrēju no bibliotēkas un devos uz bijušo saimes ļaužu mājiņu klostera dārzā, kur tagad mita Alariks. Paņēmām viņa mantību un devāmies pie Nikodēma.

— Patiešām? — Persijs likās visai apjucis. — Tad man nepavisam nav skaidrrs, kālab policija jūs vēl joprrojām turr aizdomās. Brrālis varrtzinis taču varr apliecināt, ka kopā arr zēnu esat izgājis no klosterra!

Austruma Aureliānā vaibstos parādījās mulsums. — Tur jau tā lieta: neviens neredzēja, kā mēs izgājām no klostera. Un bija arī iemesls: es taču darīju visu, lai tumsas aizstāvji nekādā gadījumā neuzzinātu par Alariku. Tāpēc kopā ar viņu izlavījos no abatijas pa to pašu ceļu, pa kuru bijām atnākuši: pa slepenām durtiņām aizmugurējā mūrī. Mans auto bija novietots tieši tām blakus.

— Tad jau Atila Morduks varēs apstiprināt jūsu liecību. — Mērija arī šķita apjukusi. — Viņš taču jūs vizina it visur.

Trauslā skolotāja par atbildi saņēma tikai galvas papurināšanu. — Nē, — profesors nomākti atbildēja. — Nevarēs vis, jo es braucu pats! Jo mazāk cilvēku zinās par Alarika slēptuvi, jo drošāk, tā es toreiz domāju. Tāpēc arī izņēmuma kārtā atteicos no Atilas palīdzības.

Mis Mērija skaļi novaidējās. — Ak tu mīļo dieniņ!

— Tā, protams, bija kļūda, — Austrums drūmi turpināja.

— Kļūda ar smagām sekām, es pat teiktu.

Laura bikli pavērās visapkārt. — Tad jau atliek tikai Alariks, vai ne? — Bet tad viņa vienā rāvienā atskārta, ka šī doma bija uzreiz atmetama. Policija no katra liecinieka pieprasīs viņa personas datus. Alarika gadījumā tas izraisītu veselu notikumu lavīnu, kas uz jauno avanterrieti varēja atstāt tikai postošas sekas. Laikam gan neviens kriminālpolicijas ierēdnis par Avanterru neko nebija dzirdējis. Avanterra, noslēpumainā mītu pasaule! Tas taču izklausījās pēc tīrās mistērijas. Kāpēc lai Alarikam kāds noticētu? Un kas notiktu, ja prese uzostu par zēna mīklaino izcelsmi? Laurai ir domāt negribējās. Nē, pilnīgi izslēgts, ka Alariks uzstātos kā aizstāvības liecinieks!

Persijs tostarp bija pienācis cieši klāt profesoram un rādīja viņam avīzi ar trekno virsrakstu. — Rraksts nu gan ir visai miglains, — viņš sacīja. — Strrīds nav pieminēts ne arr pušplēstu var-rdiņu. Bet ir norrādīts iespējamais motīvs: jūs it kā esot grribējis piesavināties šo verrtīgo grrāmatu.

— Tās, protams, ir pilnīgas muļķības! — profesors atbildēja un gurdi apsēdās krēslā. Viņš vispirms ievilka elpu un tad turpināja: — Viņi to izzīduši no pirksta. Bet viens gan ir taisnība: šī grāmata, “Septiņu brālība”, neraugoties uz necilo ārieni, patiešām ir nenovērtējami dārga.

— Satura dēļ, vai ne?

Austrums Aureliāns papurināja galvu. — Ne tikai, Laura!

Daudznozīmīgā piezīme modināja klātesošajos ziņkārību, un visi vērīgi klausījās profesora paskaidrojumā.

— Sī grāmata reiz atradās leģendārās Aleksandrijas bibliotēkas krājumos, kur tika glabātas visas tālaika pasaules zināšanas. Tā bija viena no nedaudzajām, kas paglābās postošajā ugunsgrēkā, kurš trešā gadsimta beigās pārvērta pelnos bibliotēku ar visiem tās dārgumiem. Jau tādēļ vien šis foliants ir neiedomājami vērtīgs un kolekcionāru aprindās ārkārtīgi iekārots eksemplārs. — Viņš brīdi paklusēja, iekams turpināja. — Vispār jau toreiz radās aizdomas, ka uguni pielikuši tumsas piekritēji, kaut arī pierādīt to nav izdevies līdz pat šai dienai.

— Nekas, es toties ticu uz varrda! — Persijs iesprauda. — Pasaulē laikam gan nebūs tādas nekrrietnības, kur nerrēgotos viņu netīrro pirrkstu nospiedumi.

— Tev ir pilnīga taisnība! — profesors apstiprināja. — Taču atgriezīsimies pie grāmatas. Pēc ugunsgrēka to kādu laiku glabāja universitātes krātuvē. Taču nepagāja ilgs laiks, kad tā tika nolaupīta un caur visām iespējamajām rokām no Ēģiptes atgriezās Vidus-eiropā.

— Vienas no šīm rokām noteikti piederēja Rāvenšteinas pilskungam, — ieteicās Laura. — Par to mēs ar Persiju varējām pārliecināties paši savām acīm.

Austrums Aureliāns aizsapņojies pamāja. — Tad laika gaitā tā nonāca “Svētā akmens” klostera bibliotekāru rokās. Kopš Dominika slepkavības tā ir pazudusi bez vēsts — bet to jūs jau zināt.

— Es vēl joprojām nesaprotu, kāpēc jūs šajā sakarā tur aizdomās par slepkavību, — mis Mērija ieminējās.

— Pavisam vienkārši, Mērij: komisārs Rejmanis pārbaudīja arhīva materiālus un uzokšķerēja, ka es šo grāmatu biju lietojis visbiežāk — un kā vēl! Un, pazīdams manu mīlestību pret senām un vērtīgām grāmatām, viņš domā, ka es it kā esot gribējis to nozagt un pāters Dominiks mani pārsteidzis.

— Kāds stulbums! — Laura iesaucās un mulsi paraudzījās Persijā. — Un tieši mēs pievērsām viņa uzmanību tai pazudušajai grāmatai!

Sporta skolotājs noplātīja rokas. — Kā gan mēs būtu varrējuši nojaust, ka mūsu augsti godajamais prrofesorrs irr iejaukts šai brriesmigajā notikumā? Turrklāt pēc Austrruma paskaidrrojumiem vairrāk nekā jebkad esmu parrliecināts, ka grramatā nudien ir bijusi slepkavības iemesls!

Direktors smagi pamāja. — Esmu gluži tādās pašās domās, Persij, — un tāpēc drīz vien pierādīsies, ka esmu nevainīgs. Gan jau grāmata uzvedīs kriminālpoliciju uz pareizajām pēdām, par to es esmu gluži drošs.

— Kāpēc tad Rejmanis un viņa asistents nupat bija iegriezušies pie jums? — Laura vēlējās uzzināt.

— Tāpēc, ka viņi domāja tāpat un gribēja pārmeklēt manu māju un kabinetu.

— Un?

— Kas — un?

— Vai viņi kaut ko atrada?

— Skaidrs, ka ne — jo es neļāvu veikt kratīšanu. Viņiem jau nebija pat kratīšanas ordera!

Laura neizpratnē pavērās profesorā. — To gan es nesaprotu. Jums taču nav ko baidīties? Jums taču nav tās grāmatas, ko viņi meklē!

— Kā lai man tā būtu! — Direktora seja sašutumā piesarka.

— Tomēr policija nedrīkst vienkārši ņemt un darīt, kas tai ienāk prātā. Galu galā, mēs dzīvojam tiesiskā valstī, kur indivīds nav pakļauts valsts iestāžu patvaļai!

— Ļoti labi, prrofesorra kungs! — sporta skolotājs, pacēlis balsi, piekrita. — Ņedrrikst pieļaut tadū prrecedentū! Turrklāt šis irr rikai pavisam vieglu aizdomū gadījums, un tās pašas vēl irr aiz matiem pievilktas!

— Nomierinies, Persij! Gan viss drīz vien aizmirsīsies.

Persija vaibsti atslāba paļāvīgā smaidā.

Laura turpretim skeptiski sarauca pieri. — Vai esat pārliecināts?

— Pavisam pārliecināts! — profesors apstiprināja. — Rejmanis gan pa šo laiku bija konstatējis, ka nazis, ar ko tika nodurts Dominiks, neapšaubāmi ir nācis no internāta virtuves...

— Ak Dievs! — mis Mērija ievaidējās un aizsedza plaukstām seju.

— Bet nemieram tomēr nav iemesla, — Aureliāns turpināja.

— Proti, kā man pavēstīja komisārs, tad uz slepkavības ieroča roktura viņi esot atraduši daļu no pirksta nospieduma. Tas gan nav visai liels, taču ar mūsdienu kriminālistikas tehnoloģijām vajadzētu būt pietiekami, lai identificētu noziedznieku. Kolīdz rezultāti būs rokā, tā visas aizdomas no manis būs noveltas.

Mērija Morgana skaļi uzelpoja, arī Laura un Persijs atviegloti pasmaidīja. Viņi nevarēja nojaust, ka Austrums Aureliāns bija pamatīgi maldījies.