Laura un Septiņu mēnešu zīmogs

28. nodaļa CERĪBAS DZIRKSTS

ad rietumpusē aiz pakalniem jau rietēja saule, Laura juta, ka pēdējā cerība izplēn. Turklāt tā vien šķita, it kā pašas debesis gribētu viņai iedvest drosmi. Vakarblāzma apveltīja pasauli ar maigu mirdzumu, un no tālīnā apvāršņa žilbi staroja oranži zeltainas gaismas strēle, gluži kā greznodama uzvaras svinības. Tomēr Laurai svētki nebija ne prātā. Gluži otrādi: viņu bija pārņēmusi mazdūšība. Sākās astronomisko Lieldienu nakts, un pēc dažiem mirkļiem atvērsies burvju vārti.

Laura pacēla galvu un pavērās uz mazo saliņu. Viņa bija atnākusi uz Mošķezera krastu, jo, izmisuma pārņemta, gribēja pabūt viena. Nudien: miglas vāli, kas klāja saliņu, arvien vairāk savilkās tās vidū un sāka blāvi mirdzēt, it kā no iekšpuses starotu gaisma. Drīz vien zinātāji varēs pa noslēpumaino taku doties uz Avanterru, kaut arī pārējie cilvēki to nemanītu. Ja nu tomēr kāds kaut ko ievērotu, tad vārtus noteikti izskaidrotu ar retu gaismas fenomenu, neapzinoties patiesību, kas slēpās aiz ārējā veidola. Tomēr Laura it nemaz nespēs izmantot savas zināšanas par lielo noslēpumu, kas nesaraujami saistīja Zemi ar Avanterru. Pēdējās divās dienās viņa nebija tikusi uz priekšu ne soli. Viņa nebija nedz atrisinājusi mīklu, nedz izdibinājusi Septiņu mēnešu zīmoga noslēpumu.

Viņa bija izgāzusies.

Nožēlojamā kārtā.

Un tāpēc tēvs tagad bija lemts drošai nāvei.

Ērgļa kliedziens izrāva Lauru no pārdomām. Viņa pārsteigta pavērās augšup un ieraudzīja putnu ar vareniem spārniem, kas riņķoja tieši virs salas. Vakarblāzmas gaismā izskatījās, it kā spalvu vietā viņu klātu spožas liesmas. Ērglis vēlreiz izgrūda savu pavēlošo saucienu un tad aizlaidās. Tieši lielā torņa virzienā, kas pacēlās Rāvenšteinas pils austrumdaļā. Pēc dažiem mirkļiem tumsa jau bija viņu aprijusi. No viņa vairs nebija ne ziņas, ne miņas — un tomēr Laura bija pilnīgi droša, ka nebija maldījusies. Viņa pati savām acīm bija skatījusi šo ērgli — gaismas sūtni. Un piepeši viņā atdzima cerība.

Laura aizsteidzās garām smilšakmens lauvām un traucās tālāk uz lielajām āra kāpnēm. Akmens milzis Portaks savieba pelēko seju un bažīgi noraudzījās meitenei nopakaļ. Iekams Laura bija pazudusi pa durvīm, viņš uzmeta žiglu skatienu Latusam un Laterim, un ikviens, kas spēja uztvert vairāk par lietu virspusi, būtu varējis noprast, ka arī spārnotie lauvas ir ļoti norūpējušies.

Laura jau bija pagājusi garām gleznai, kas karājās ieejas hallē, kad pamanīja, ka baltā sieviete atkal bija pazudusi no rāmja. Vientulīgajā meža pļaviņā gulēja tikai melnais vilks, kamēr gleznas aizmugurējā plānā cauri kokiem vīdēja Rāvenšteinas pils siluets.

Meitene apstājās un pārsteigta noraudzījās eļļas gleznā. Kas noticis? Kāpēc Silva bija pametusi savu vietu?

Uz kurieni viņa bija aizgājusi?

Laura piešķieba galvu, domīgi vērodama gleznu no Nežēlīgā bruņinieka laikiem, kad ar acu kaktiņiem samanīja vizam kaut ko baltu. Viņa pacēla skatienu un vēl paguva kāpņu telpā ieraudzīt kādu stāvu, kas nogriezās ap stūri — tai vajadzēja būt Silvai, bez šaubām.

Ilgi nedomādama, Laura metās augšup pa kāpnēm. Viņa jau gandrīz bija sasniegusi pēdējo stāvu, kad beidzot redzēja, ka nebija vis maldījusies: patiešām, tā bija Silva, kas nekustīgi slīdēja uz priekšu un nupat iegriezās piektā stāva garajā gaitenī. Sieviete baltā kustējās uz priekšu, īpaši nesteigdamās, tā ka Laura itin drīz viņu panāca.

— Kas noticis, Silva? — meitene viņu uzrunāja. — Kurp tu dodies? — Kad jaunā sieviete pagriezās viņai pretī, Laura ar šausmām ieraudzīja, ka viņas bālie vaigi pludo vienās asarās. — Tu taču neraudi manis dēļ? — viņa bikli vaicāja.

Neraugoties uz raizēm, kas acīm redzami nospieda viņas sirdi, baltā ģērbtās sievietes sejai pārslīdēja smaids. — Nē, Laura. Es neleju asaras tevis dēļ — šoreiz ne. Tādā dienā kā šodien es vienkārši nespēju neapraudāt pati savu likteni.

Laura norīstījās, un viņas sirdi vēlreiz aizkustināja nabaga Silvas sūrais liktenis. Viņi ar Persiju sapņu ceļojumā uz Nežēlīgā bruņinieka laikiem gan bija izjaukuši lamatas, kuras jaunajai sievietei vilka izskatā bija sagatavojis viņas neko nezinošais mīļotais, tomēr nebija spējuši viņu izglābt. Tikai dažus mēnešus vēlāk Reimārs fon Rāvenšteins viņai vēlreiz bija licis izvēlēties: vai nu kļūt par viņa sievu, vai mirt. Iedomājoties vien, ka laulībā ar Nežēlīgo bruņinieku nāktos aptraipīt viņas patieso mīlu, Silvu pārņēma tik nepanesamas sāpes, ka viņa Reimāra priekšā metās nāvē no lielā torņa... Pēkšņi Laura atskārta, kas sievietei baltā bija padomā.

— Šodien ir tā drausmīgā notikuma gadadiena, vai ne? — viņa līdzcietīgi apvaicājās.

— Jā, Laura. — Ap Silvas lūpām rotājās sērīgs smaids. — Cilvēki toreiz svinēja Lieldienu svētkus, un visi līksmoja par atnākušo pavasari, kad tas neģēlis mani aizvilka uz torni un lika izšķirties... — Jaunā sieviete apklusa un kā aizsapņojusies stingi vērās tukšumā. — Lai arī kopš tā laika jau apritējuši neskaitāmi gadi, allaž, kad pienāk pavasara sākuma diena, viss manī atdzīvojas no jauna, un nekas vairs nespēj noturēt mani savā vietā. Nepārvarams spēks mani dzen uz to vietu, kur man nācās Nežēlīgajam bruņiniekam pierādīt savas mīlestības spēku.

— Tad tu gribi iet uz lielo torni?

— Jā — kā ik gadu šajā laikā.

— Es jau pāris gadu mācos internātā, — Laura brīnījās,

— bet vēl nekad neesmu tevi redzējusi tornī.

Skumīgā sieviete vēlreiz pasmaidīja. — Tu tikai neilgu laiku piederi pie sargātāju loka un iepriekš nevarēji zināt, kas slēpjas zem lietu ārējā veidola, — viņa atteica un tad piebilda zīmīgā balsī, — un pat šodien tev šis tas paslīd garām, ja nemaldos.

Laura apjukusi noskatījās baltajā sievietē. Viņai nebija ne jausmas, ko Silva ar to vēlējās teikt. Bet varbūt no viņas varēja gūt kādu padomu. Galu galā viņa bija palīdzējusi, arī meklējot kausu.

— Eē, — Laura tādēļ steigšus novilka, — vai drīkstu tevi pavadīt?

— Manis dēļ, lūdzu. Ja vēlies piebiedroties manām sērām.

Jau pēc maza brītiņa viņas stāvēja torņa virsotnē. Silvai,

zināms, bija daudz vienkāršāk tur nokļūt. Proti, durvis, kas veda uz skatu laukumiņu, bija aizslēgtas. Kamēr sieviete baltā varēja vienkārši izslīdēt tām cauri, Laura jau grasījās steigties pie saimniecības pārziņa, lai paņemtu atslēgu. Par laimi, viņa laikus atcerējās, ka viņai kabatā vēl joprojām ir Atilas mūķīzeris, ar ko biezās koka durvis varēja atvērt bez bēdu.

Laura nostājās blakus Silvai pie torņa dzeguļa un pārlaida skatienu tuvīnajai apkārtnei, ko jau klāja nakts tumsa. Gaismu izstaroja tikai gandrīz pilnais mēness. Valdīja klusums. Vienīgi vējš svilpoja skumīgu melodiju un rotaļājās ar Lauras garajiem matiem — tieši tāpat kā toreiz, kad viņa Laterim mugurā bija aizlaidusies no viduslaiku pils mūriem. Vienā mirklī atgriezās atmiņas, un Laura gara acīm vēlreiz piedzīvoja toreizējo notikumu. Viņa skatīja Reimāra fon Rāvenšteina tēlu un viņa neaptēsto drauģeļu baru. Viņa ieraudzīja rēgaino tukšo bruņu karaspēku un šaušalīgo sievieti smaragdzaļajā kleitā. Un viņa ieraudzīja kapelānu, kas, sutanai plandot, steidzās uz savu namiņu parkā, lai nogādātu drošībā padusē pasisto grāmatu...

Laura sarāvās, it kā no skaidrām debesīm viņu būtu ķēris zibens.

Protams! Kapelāns!

Vai nevarēja gadīties, ka viņš...?

Laura vēl nebija izdomājusi šo domu līdz galam, kad apcirtās un aizskrēja. Kaut ari meitene nebija bildusi ne vārda, Silva laikam nojauta, kas viņai bija padomā. Jo, noraugoties pakaļ Laurai, baltās sievietes sejai pārslīdēja smaids, un, kaut arī viņu droši vien māca dziļas skumjas, Silva piepeši šķita lielas paļāvības pilna.

Lūkass nebija pārspīlējis ne par mata tiesu: Amālija Brēzel-zamas jaunkundze nudien bija gatava viņa labā darīt visu. Kaut arī darba laiks jau sen bija beidzies, viņa ij neiepīkstēdamās atslēdza bibliotēku un ļāva Laurai un Lūkasam rīkoties pa savu svētnīcu. Viņa pat savām rokām atnesa kapelāna rakstus no arhīva, kuru uzraudzīja ar tādām pašām pūces acīm kā bibliotēku.

Dievbijīgā vīra atstātais mantojums atradās neuzkrītošā kartona kastē, ko Amālija Brēzelzama novietoja uz galda grāmatu zāles lasītavā. — Tas ir viss, kas atrodams mūsu arhīvā, — viņa nodūdoja cukursaldā balstiņā. — Bībeles noraksti, raugi, glabājas pavalsts muzejā.

— Bet viss pārējais atrodas šajā te kastē? — Lūkass vaicāja.

— Nu, protams! — Amālijas sejā ievilkās tāda izteiksme, it kā zēns viņai būtu pārmetis nolaidību. — Katra lapiņa. Jūsu tēvs gan lielākoties strādāja ar hroniku. — Brēzelzamas jaunkundzes vaibsti atmaiga. — Ja vajag palīdzēt, tad tikai dodiet ziņu.

— Kāpēc palīdzēt? — Laura pārsteigta jautāja. — Mēs taču protam lasīt.

— Protat gan. Bet... — bibliotekāre pastiepa uz priekšu bruņurupuča mutei līdzīgās lūpiņas, — tas viss ir sarakstīts 12. gadsimtā, vidusaugšvācu valodā.

Lūkasam iemirdzējās acis. — Tāpat kā “Nībelungi”, jūs gribat teikt?

— Tieši tā. Šo eposu pierakstīja tikai dažus gadu desmitus vēlāk.

— Man tā nav nekāda problēma. Mēs ar tēti jau to lasījām oriģinālā.

— Tas taču nav normāli, — Brēzelzama, purinādama galvu, nomurmināja un tad atplauka laipnā smaidā. — Lasiet, cik ilgi vien vēlaties. Es gatavoju ceturkšņa atskaiti un tāpēc vēl krietnu brītiņu strādāšu.

Laura tik tikko spēja nociesties, līdz vecmeitīgā bibliotekāre bija aizlīgojusies atpakaļ pie savas letes un viņi ar Lūkasu bija palikuši divatā. Meitene steigšus atvēra kasti un izgāza tās saturu uz galda.

Brālis arī bija ārkārtīgi saintriģēts. — Tagad, cerams, mēs ieraudzīsim, vai tavas aizdomas ir pareizas un kapelāns tiešām ir pārrakstījis “Septiņu brālību”.

— Tā taču varētu būt, vai ne? Viņš bija mācīts vīrs un noteikti saprata, ka vecās grāmatas saturam jābūt ļoti vērtīgam.

Tomēr jau pirmais skatiens, ko Laura uzmeta viņa rakstiem, atnesa rūgtu vilšanos: dievbijīgā vīra mantojums sastāvēja no divām biezām skrandainu lapu kaudzēm, ko kopā saturēja platas linaudekla saites, un atsevišķiem papīriem, kas bija klāti gandrīz izdzisušā un tālab tikpat kā nesalasāmā rokrakstā. No noslēpumainā folianta kopijas nebija ne ziņas, ne miņas.

Laura nobālēja, un cerība, kas viņu nule vēl bija spārnojusi, atkāpās dziļas nomāktības priekšā. Viņa neziņā saguma uz krēsla.

— Ar to arī viss ir cauri, — viņa pie sevis nomurmināja.

Lūkass, līdzjūtības pārņemts, viņā noraudzījās. — Neņem tik ļoti pie sirds! Ideja vienalga bija laba — un varbūt mēs uziesim kaut ko lietojamu hronikā.

Zēns pavilka tuvāk vienu kaudzi, atraisīja saites un sāka šķirstīt. Izrādījās, ka kapelāns ir bijis visnotaļ daudzpusīgs vīrs. Viņš ne tikai bija pierakstījis notikumus pilī, bet piedevām vēl izgreznojis tekstu ar daudzām ilustrācijām. Daudzās varēja pazīt Nežēlīgo bruņinieku un viņa neģēlīgos drauģeļus, taču dažos attēlos kapelāns bija uzzīmējis arī kalpus, kalpones un nabaga zemniekus, kas apstrādāja liesos laukus visapkārt Rāvenšteinai un ko viņu dzimtkungs izspieda līdz pēdējai sviedru lāsītei. Kāds tur brīnums, ka hronikā tik bieži bija dokumentēta Reimāra patvaļa: cilvēki pie kauna staba, publiska pēršana un atkal un atkal nāvessoda ainas. Viena lieta tomēr bija vērā ņemama: nevienā ilustrācijā nebija redzams bende. Tur, kur vajadzētu atrasties viņam, bija tikai balts laukums!

— Varbūt viņš bendi vispār nemaz nezīmēja? — Lūkass skaļi prātoja. — Kādas māņticības vai cita iemesla dēļ?

— Kaut kā neizskatās, — Laura domāja. — Toreiz gan bendi nesauca vārdā. Bet par to, ka viņu nedrīkstētu zīmēt, es nekad neesmu dzirdējusi. Drīzāk gan izskatās, ka viņu vēlāk kāds būtu izdzēsis.

— Izdzēsis? — Lūkass skeptiski noraudzījās māsā. — Kā tad tā?

— Nav ne jausmas. — Tomēr Lauras aizdomas apstiprināja kāds zīmējums, kam acīmredzot vajadzēja būt bendes portretam. Paraksts vēstīja: “Sarkanā nāve”. Tā bija iesauka, kas Reimāra nežēlīgajam sodu izpildītājam bija dota viņa ugunssarkanā matu ērkuļa dēļ. Fonā bija redzama pils, tai blakus karātavas un bluķis, pie kura bija piesliets bendes cirvis. Toties cilvēka vietā rēgojās tikai balts plankums.

— Saproti, kā gribi, — Lūkass noņurdēja, aizsiedams sainīti ar hronikas lapām. — Vai varbūt tev ir kāds izskaidrojums?

— Ne mazākā, — Laura nočukstēja. — Taču, godīgi sakot, man ir vienalga. Lai kāds skaidrojums tam arī būtu, mums tas nenieka nelīdz.

Lūkass neko neatbildēja un tikai mēmi raudzījās māsā. Ko gan viņš varēja teikt? Neviens vārds, lai cik rūpīgi tas būtu izvēlēts, nespētu Lauru mierināt viņas neizmērojamajā izmisumā, tas bija pilnīgi skaidrs. Un tāpēc viņš tikai klusēdams sāka kraut kaudzītē kapelāna rakstus.

— Es došos uz savu istabu, ja tev nav iebildumu, — Laura pa-ziņoja. Nenogaidījusi atbildi, viņa piecēlās un uzgrūdās virsū galdam, tā ka viena no neiesietajām lapām noplīvoja zemē. — Ai, piedod! — Laura žigli pieliecās un to pacēla. Gribēdama ielikt lapu kastē, viņa nejauši ievēroja divus vārdus. “Sep...ti...ņu mē...ne...šu,” viņa ar mokām atšifrēja.

Šī atskārta viņai trāpīja kā elektriskās strāvas trieciens. — Paskaties, Lūkas! — viņa satraukti iesaucās un pagrūda zēnam lapu tieši pie deguna.

Zēns pārsteigts pabīdīja augstāk brilles. — Ko tad?

— Izlasi taču!

— “Sep... ti... ņu mēnešu zīmogs,” — Lūkass lasīja ar pūlēm, jo viņam nācās senatnīgo valodu pārveidot mūsdienu vācu valodā,

— “kā... rak...stīts Sep...ti...ņu brā...lī...bā.” Ei! Izskatās, ka kapelāns ir pārtulkojis stāstu no vecās grāmatas!

Leģenda nebija pārāk gara. Tā aptvēra tikai trīs lappuses. Tomēr Laurai un Lūkasam pagāja krietns brīdis, jo kapelāna veclaicīgo rokrakstu varēja atšifrēt tikai ar lielām grūtībām.

“Sensenos laikos uz kādas zvaigznes, līdz kurai nesniedzas cilvēku zināšanas, bet kuru iesvētītie dēvē par Avanterru, dzīvoja septiņi brāļi un māsas — četras meitenes un trīs zēni. Viņi bija nešķirami, un nekas nespēja izjaukt viņu vienotību, jo viņu mīlestība bija neizmērojama. Viņi rūpējās cits par citu, allaž nākdami cits citam talkā, un ikviens būtu atdevis dzīvību par brāli vai māsu, ja tas būtu vajadzīgs. Tā visi septiņi vadīja savas dienas pilnīgā saskaņā un harmonijā. Viņi arvien bija kopā, jo nevēlējās cits citu atstāt. Ja dienas darbi kādu no viņiem kaut uz īsu brītiņu aizveda projām no mājas, pārējos pārņēma dziļas skumjas, un viņi gandrīz nespēja nociesties, līdz gaidītais atgriezīsies pie viņiem, lai nekas neaptumšotu viņu laimi. Viņi tik ļoti bija pieķērušies cits citam, ka viens bija otra acuraugs, trešais — ceturtā sirdspuksti un tā tālāk. Pārējie ļaudis priecājās par šo septiņu pilnīgo laimi, un viņu mīlestība bija paraugs un mudinājums citiem, kuri centās viņiem līdzināties un atdarināt, kaut arī nevienam pat visniecīgākajā mērā tas neizdevās.

Tad kādu dienu vēsts par šiem septiņiem sasniedza Melnā hercoga ausis. Vispirms viņš šim stāstam negribēja ticēt. Tomēr, pārliecinājies par tā patiesīgumu, viņš vārījās aiz dusmām, jo tik dziļa mīlestība bija kā dadzis acī tumsas pavēlniekam, kuram naids bija vajadzīgs ka dienišķa maize un kuru nodevība uzturēja pie dzīvības kā gaiss, ko elpot. Viņš raudzīja sēt nesaskaņas septiņu brāļu un māsu vidū, lai tos sakūdītu citu pret citu. Tomēr, lai ko viņš darītu un lai ko arī pasāktu, viņus nekādi neizdevās sanaidot. Visi līdzekļi, pie kuriem viņš ķērās, zaudēja spēku pret šo septiņu mīlestību, pat zelta un sudraba tonnas. Tā Melno hercogu pārņēma aklas dusmas. Viņš sūtīja ceļā savus jātniekus, likdams tiem saņemt gūstā visus septiņus. Viņš pavēlēja tos iekalt važās un iemest tumšā cietumā, kur pats viņus apmeklēja un nostādīja nežēlīgas izvēles priekšā: viņiem vajadzēja no sava vidus izvēlēties vienu, kuram jāmirst. Pārējiem par to tiktu dāvāta dzīvība. Viņš deva vienu dienu, ko apdomāties. Tomēr septiņiem pārdomas nebija vajadzīgas. Vai nu viņam jāatbrīvo visi septiņi, tā brāļu un māsu vārdā pasludināja vecākā māsa, vai arī visi septiņi jānogalina. Viņu savstarpējā mīlestība un gādība esot tik liela, ka izvēlēties kādu, lemjot viņu nāvei, neesot iespējams. Turklāt pārējos sešus, kas paliktu dzīvajos, drīz vien gaidītu nāve sirdssāpju dēļ.

Tik drosmīgus vārdus Melnais hercogs nebija gaidījis, un viņš iesvēlās trakās dusmās. Izvilcis savu zobenu Mērdekli, viņš pats savām rokām nogalēja visus septiņus brāļus un māsas. Taču spēkus, kas visam dāvā dzīvību, pārņēma tādas šausmas par nedzirdēto noziegumu un tāds aizkustinājums par visu septiņu mīlestību, ka viņi tos pārvērta par septiņiem mēnešiem un ierādīja tiem vietu pie nakts debesīm. Kopš tā laika viņi savā bezgalīgajā mīlestībā kā mirdzošs zīmogs staro pār Tumsas cietoksni, katram, kurš vien spēj tos saskatīt, atgādinādami, ka pasaulē nav citas varas, kas būtu stiprāka par mīlu. Taču tumsas aizstāvji kopš tā laika neko nenīst vairāk par mīlestību, un neviens no viņiem pēc tam nav laidis pār lūpām šo vārdu. Ja viņi nespēj izvairīties, tad šo nīsto jūtu vietā runā par “Septiņu mēnešu zīmogu”.”

Laura, elpu aizturējusi, nolaida lapu un mirdzošām acīm paskatījās brālī. — Tev tiešām bija taisnība, — viņa sacīja. — Septiņu mēnešu zīmogs nav nekāds priekšmets, kā mēs visu laiku domājām, un tāpēc to arī nav iespējams atrast. Tas ir tikai vārds, jēdziens, — un tāpēc skapja mīklas atrisinājums un Septiņu mēnešu zīmogs beigās tiešām izrādās viens un tas pats, kā jau apgalvoja lauvas.

Laurai par pārsteigumu, brālis izskatījās apmulsis. — Vienu brīdi es domāju tieši tāpat, bet tad man ienāca prātā, ka tā nevar būt.

— Kāpēc tad ne? — Laura īdzīgi uzstāja. — Kāpēc tad nevar būt? Mīlestība ir tas pats, kas mīla, un tas mums der!

— Pavisam vienkārši: “mīla” gan arī sastāv no četriem burtiem tāpat kā mūsu meklētais vārds. Labi, īso I vēl var uzskatīt par garo!

— Nu un tad?

— Un tomēr tas nevar būt atrisinājums, jo mums trūkst 1!

Laura laikam nesaprata, ko brālis domāja. — I? — viņa apjukusi vaicāja.

— Jā — I. Neviens no četriem dzīvniekiem, kas attēloti uz skapja, nesākas ar 1 vai I, un tāpēc no to sākuma burtiem nevar izveidot vārdu “mīla”, lai kā arī pārvietotos pa lauciņiem.

Laura, muti pavērusi, skatījās brālī. Sasodīts — par to viņa tiešām nebija iedomājusies! Lūkasam bija taisnība: tur bija gan M, gan L, gan A, bet I trūka. Tā vietā bija V — V kā vilks. Bet tas taču nevarēja būt! Viss tik lieliski saskanēja, ka kļūda bija praktiski izslēgta. Un tomēr...

Šai brīdī viņai ienāca prātā atrisinājums. — Bet, protams, Lūkas! — viņa iesaucās, un viņas seja iestarojās spožāk par visgaišāko zvaigzni. — Protams, viss sanāk!

Brālis paskatījās viņā tādām acīm, it kā viņa priekšā stāvētu citplanētietis. — Kā tad, Laura? Tas taču nav iespē...

— Pacieties drusciņ! — Laura viņu pārtrauca un tad, šķelmīgi smaidot, piebilda: — Drīz vien tu sapratīsi! — Tad viņa atguva nopietnību: — Iegaumē: pagaidīsim līdz pusnaktij, lai varētu būt droši, ka visi guļ. Tad aizlavīsimies pie Atilas un kopā ar viņu aizbrauksim uz klosteri pēc kausa.

— Un ko darīsim ar Kaju un Kēvinu? Ņemsim viņus līdzi?

Laura papurināja galvu. — Nē, tas būtu pārāk uzkrītoši.

Turklāt būs labāk, ja viņi turēs acis vaļā internātā un paziņos pa mobilo, ja tumsas piekritējiem rastos aizdomas.

— Labi, tev taisnība.

— Es aiziešu pie Morduka un brīdināšu viņu iepriekš. Mēs abi satiksimies precīzi pusnaktī pie viņa būdas, skaidrs?

— Nav problēmu. Neesmu jau nekāds trūcīgais koeficients.

Laura vēlreiz pasmīnēja. — Supersmadzenes arī var aizgulēties, vai ne? — Tad viņa atviegloti nopūtās. — Ak debess, tas ir prātam neaptverami! Viss tomēr izdosies!

Taču viņa nevarēja nojaust, kādi pārsteigumi gaidīja turpmākajās stundās.