Laura un Septiņu mēnešu zīmogs

11. nodaļa LEVATORS

NO apcietinājuma Persiju un Lauru izglāba tiesu medicīnas eksperts. Viņš paskaidroja komisāram, ka, spriežot pēc pirmā iespaida, noslepkavotais bijis miris jau pirms tam, kad abi apmeklētāji klauvējuši pie klostera vārtiem un brālis Anselms tos ielaidis. Un ari Antons, Rejmaņa asistents, atgriezies no mūku nopratināšanas, palīdzēja novelt no viņiem aizdomu nastu

— Visu cieņu, šef, — viņš paskaidroja, — bet kāpēc tad viņiem abiem vajadzētu te apakšā ieslēgties, ja viņiem nudien būtu kāds sakars ar slepkavību? Tam taču nav nekādas jēgas!

Rejmanis uzmeta savam asistentam augstprātīgu skatienu. — Nekad neesmu teicis, ka viņi paši šeit ieslēgušies! — viņš asi attrauca.

Antons apmulsa. Viņš acīm redzami bija pieradis pie skarbas attieksmes. — Klostera brāļi arī to nav darījuši, — viņš mierīgi atbildēja. — Visi kā viens apgalvo, ka par šo telpu neesot zinājuši un, protams, neesot arī to aizslēguši.

— Un ja nu viņi melo?

Asistents paraustīja plecus. — Pārbaudīsim. Taču pirmajā acu uzmetienā pierādījumi ļauj izdarīt tikai vienu slēdzienu.

— Un tas būtu? — komisārs sapīcis norūca.

— Slepkava pats ir aizvēris durvis. Viņš tos abus ieslēdza, cerēdams, ka tādējādi noziegums pēc iespējas ilgāk paliks neatklāts, un pats tostarp aizlavījās tālāk no nozieguma vietas.

Tā kā Rejmanis nespēja izdomāt ticamus pretargumentus, Laurai un Persijam ļāva iet, gan ar noteikumu, ka viņi sniegs papildu liecības, ja to vajadzēs izmeklēšanā.

Kad Laura un Persijs atgriezās Rāvenšteinā, bija jau pēcpusdiena. Kaut arī meitene tikai ar pūlēm turējās kājās un acis viņai lipa ciet, viņi tūliņ uzmeklēja profesoru Aureliānu, lai paziņotu tam par briesmīgo notikumu.

Direktors viņus pieņēma savā kabinetā. Ziņa par pātera Dominika slepkavību viņu nepārprotami satrieca. Viņš kļuva balts kā palags.

— Jūs laikam pāterru labi pazināt? — Persijs Valjants iejūtīgi vaicāja.

Austrums Aureliāns pamāja. — Jā gan. Mēs ar Dominiku bijām pazīstami vai veselu mūžību. Iepazinos ar viņu studiju laikā, kādā filozofijas lekcijā. Kaut arī mēs par to lekciju kaislīgi sastrīdējāmies un arī vēlāk par dažādiem jautājumiem bieži bijām atšķirīgās domās, tomēr tūliņ sadraudzējāmies un kopš tā laika esam... hmm... bijām tuvi draugi. — Profesora acis kļuva valgas.

Persijs pagaidīja, līdz Austrums Aureliāns izvilka kabatlakatiņu un nosusināja asaras, tad uzdeva nākamo jautājumu. — Šī apslēptā bibliotēka — vai jus zinājāt parr tās ekzistenci?

— Jā. — Aureliāns, domās iegrimis, raudzījās sev priekšā. — Es biju viens no tiem nedaudzajiem, kam tika uzticēts tās noslēpums. Pavadīju tur daudzas stundas, nodevies studijām un pētījumiem, un guvu daudz noderīgu atziņu. Arhīvs pastāv jau kopš klostera dibināšanas. “Svētā akmens” bibliotekāri vienmēr ir vākuši aizliegtus tekstus un saglabājuši tos turpmākajām paaudzēm. Fakts, ka kāds darbs tiek iekļauts aizliegto sarakstā vai kļūst par tabu, vēl nenozīmē, ka...

— Es zinu, — Persijs viņu aši pārtrauca. — Mēs ar Lauru vakarr pārrunājām šo prroblēm’ visos sīkumos. Laika tam bija gana.

Aureliāns izmocīja smaidu. — Tad jau es varēšu aiztaupīt savus skaidrojumus.

— Tā gan. Bet viens gan man nekļuva skaidrrs: kā tas varr but, ka pat abats nezināja par bibliotēku?

— Izskaidrojums ir samērā vienkāršs: abati ir baznīcas hierarhijas pārstāvji, un šajā amatā viņiem jāievēro īpaši noteikumi un norādījumi. Turklāt viņu pienākums ir pilnībā pakļauties baznīcas vadībai. Tādēļ viņi noziegtos pret saviem amata pienākumiem, ja paciestu aizliegtu rakstu glabāšanu savā klosterī. Šī iemesla dēļ “Svētā akmens” bibliotekāri nekad neatklāja saviem priekšniekiem noslēpumu, kas glabājās dziļi klostera klēpī. Par to zināja tikai viņiem vistuvākie cilvēki un tie brāļi, kam bija paredzēts pārņemt bibliotekāra pienākumus. Tābrīža abatam turpretim nebija ne mazākās nojausmas.

Persijs domīgi pamāja. — Saprrotu. Tāpēc arri paterram Dominikam nesen abata prriekšā vajadzēj¹ noliegt, ka viņš Laurai licis sameklēt Septiņu mēnešu zīmogu, vai ne?

Profesors Aureliāns neatbildēja. Toties viņš raudzījās Laurā, kas aizvērtām acīm bija sagumusi krēslā — viņa gulēja ciešā un dziļā miegā.

— Parūpējies par viņu, — Austrums Aureliāns norīkoja fizkultūras skolotāju. — Aiznes viņu uz istabu un gādā, lai viņa krietni izgulētos.

Kad Laura nākamajā rītā pamodās, par sarunu profesora kabinetā viņa neatcerējās pilnīgi neko. No atmiņas bija pagaisis arī tas, kā Persijs Valjants viņu bija izcēlis no krēsla un aizstiepis uz istabu. Domīgi viņa raudzījās sev priekšā. Te atvērās durvis un ienāca Kaja.

Draudzene atgriezās no tualetes istabas. Viņa starojoši uzsmaidīja Laurai. — Labrīt! Es jau domāju, ka tu vispār nepamodīsies.

Laura kārtīgi izstaipījās un sirsnīgi nožāvājās, kamēr Kaja piegāja pie naktsskapīša, attaisīja atvilktni un paņēma šokolādes tāfelīti.

Saprotoši smaidīdama, Laura vēroja, kā Kaja atplēš iesaiņojumu. Viņa jau grasījās nolauzt eabalinu. kad rāfelm* ītL- rifo nn rokām un novēlās zemē. — Ops, — resnulīte noteica un žigli pieliecās.

Laura īgni nogrozīja galvu. Draudzene bija tūļa un laikam ari paliks tūļa.

Kaja izlikās, it kā nebūtu redzējusi Lauras nosodošo skatienu, un iebāza mutē trīs šokolādes gabaliņus uzreiz.

— Cik ilgi es īsti nogulēju? — Laura gribēja zināt.

— Fopš fakarfienas fusfetriem fēcfusdienā, — Kaja atbildēja, vaigus piebāzusi.

— Kopš pusčetriem? Tad jau sanāk vairāk nekā piecpadsmit stundas!

— Fieši fā! — Kaja norija šokolādi. — Tādam ceļojumam sapnī noteikti vajag krietni daudz spēka. Es tikai nezinu, kā tu to paskaidrosi Ronijam Rīdelam.

— Ronijam Rīdelam? Kāds tam sakars ar Roniju?!

— Un tu vēl jautā? Viņš bija pārskaities, kad tu vakar neieradies uz tām slēpošanas sacīkstēm. Es viņam teicu, ka tu esi pēkšņi saslimusi un tāpēc nevari ar viņu sacensties. Bet viņš neticēja un apgalvoja, ka tava slimība esot tikai “akūta raustīšanās maximalis”. Viņš jau paguvis izstāstīt visam internātam, ka tu esi nožēlojama bailule un ka tev no Vērša galvas trases ir pilnas bikses.

Laura skaļi novaidējās. — Ai, johaidī! Tās stulbās derības ar Roniju! — Kā lai tiek ārā no šīs ķezas? Tas tips taču neliksies mierā, kamēr nebūs padarījis viņu par visu rāvenšteiniešu apsmieklu — viņa taču nedrīkstēja nevienam stāstīt par ceļošanu sapnī.

Laura juta, ka labi nebūs.

Nepatikšanas sākās jau brokastīs. Visiem rāvenšteiniešiem jau bija zināms, ka Laura nebija ieradusies, lai sacenstos slēpošanā ar Roniju, jo ēdamzālē pretī rēgojās tikai ņirdzīgi smīni. Laura izlikās, ka neko nav pamanījusi, taču iekšēji viņā viss vārījās.

Viņai paejot garām galdam, pie kura sēdēja Ronijs Rīdels un Maksis Tālsmirdis savu drauģeļu lokā, Ronijs piecēlās un uzsmaidīja draugiem. — Aplausus Laurai Leanderei, sūdu superzvaigznei! Šodien viņa tomēr ir iztaisījusies laukā no gultas!

Kamēr pārējie ņirgdami aplaudēja, Tālsmirdis laida vaļā savus ēzeļa zviedzienus. — Bravo! — viņš ieaurojās tik skaļi, ka noskanēja līdz pat skolotāju galdam. — Bravo, Laura, sūdu superzvaigzne!

Laura redzēja, ka gan Mērija Morgana, gan Persijs Valjants pamet uz viņas pusi iejūtīgus skatienus. Vienlaikus fizkultūras skolotājs tikko manāmi papurināja galvu. Viņa tādēļ noklusēja dzēlīgo piezīmi, kas jau bija uz mēles, un, ne vārda neteikusi, devās tālāk, nelikdamās ne zinis par ņirdzējiem.

Kaja turpretim nespēja valdīt dusmas. — Vai jūs zināt, kas paši esat? — viņa nobrēcās. —Jūs visi esat stulbi idioti, ja vēl paši neesat pamanījuši! —To teikusi, viņa lepni paceltu galvu devās uz savu vietu.

Kad Laura nosēdās pie galda pretī Lūkasam, viņš nopētīja māsu, pacēlis uz augšu uzacis. — Tu nu gan esi savārījusi sev ziepes!

— Zinu — bet diemžēl tur neko vairs nevar grozīt. Viņi taču nevar zināt, kāpēc es neierados uz tām sacīkstēm. Un izstāstīt es arī nedrīkstu. — Meitene sadrūvējusies paņēma kakao kannu, ielēja pilnu krūzīti un ķērās pie kukurūzas pārslām.

Kēvins, kurš sēdēja blakus Lūkasam, viņai uzmundrinoši uzsmaidīja. — Neņem galvā! Mēs taču zinām, ka tu neesi nekāda bailule, vai ne, un tie pārējie drīz vien norimsies, tici man!

Laura pateicīgi atsmaidīja pretī. — Paldies, Kēvin! Jauki no tavas puses.

— Kādas muļķības! — Kaja viņai uzmeta indīgu skatienu.

— Tas ir nevis jauki, bet gan pašsaprotami. — Viņa, manāmi sašutusi, pievērsās tumšmatim. — Man tava pielīšana lēnām sāk krist uz nerviem, vai saprati?

Laura aši piebikstīja draudzenei ar elkoni. — Nesāc, — viņa nočukstēja. — Beidz muļķoties!

— Vai tad tā nav? — Kajas balss gandrīz aizlūza. — Vai tu varbūt neredzi, ka tas tips lien bez ziepēm? Magda ari to droši vien vairs nevar ciest, citādi viņa noteikti nebūtu pārsēdusies.

Tikai tagad Laura ievēroja, ka Magda šajā rītā bija ieņēmusi vietu pie cita galda. Tas nu bija kas ievērības cienīgs. To, ka viņas draudzene nebija stāvā sajūsmā par Kēvinu, Laura vēl varēja saprast. Kaut arī Kajai patiesībā nebija pamata viņā saskatīt konkurentu. Bet Magda? Kāds gan Magdai bija iemesls pēkšņi mainīt galdu? Laura apjukusi to visu pārdomāja, taču nespēja atrast ticamu izskaidrojumu, tādēļ nolēma pavaicāt meitenei nākamajā izdevīgajā gadījumā.

Lūkass pārtrauca viņas domu plūdumu. — Interesanti, vai tavs brauciens uz klosteri vismaz šoreiz kaut ko deva?

Vienu mirkli Laura bija pārsteigta, bet tad viņai ienāca prātā, ka draugi vēl neko nevar zināt par pātera Dominika slepkavību, un viņa īsos vārdos izstāstīja par šausmīgajiem notikumiem abatijā.

Brālis šokēts viņā paskatījās. — Tas taču ir drausmīgi, — viņš sacīja. — Un turklāt tu vēl neesi tikusi ne soli tālāk Septiņu mēnešu zīmoga meklējumos.

— Nē, it nemaz.

Lūkasa pierē ievilkās raksturīgā grumba. — Ja neņem vērā slepkavību un nezināmo noziedznieku, tad ir vēl viena lieta, ko es nesaprotu: ja jau pāters Dominiks zināja zīmoga noslēpumu — un to viņš noteikti zināja, citādi nebūtu tev stāstījis —, tad man nav skaidrs, kāpēc Austrumam Aureliānam par to it kā nav ne jausmas.

Kajas sejā parādījās izbrīns. — Un kāpēc lai viņam tāda būtu? Profesoram taču ar klosteri nav nekāda sakara!

Lūkass aizkaitināts savilka uzacis. — Padomā taču ar galvu, trūcīgais koeficienti Ja viņi abi patiešām bija tik tuvi draugi, kā direktors apgalvo, un Septiņu mēnešu zīmogs patiešām Laurai lieti noderētu, tad jau Aureliāns būtu pirmais, kuram pāters Dominiks to būtu izstāstījis, — tas taču loģiāli!

Laurai ilgi nebija jāprāto. — Izklausās pārliecinoši, — viņa piekrita brālim un saviebās. — Izskatās, ka man pēc iespējas ātrāk vajadzētu aprunāties ar profesoru!

— Vajadzētu gan, Laura. — Lūkass nopietni palūkojās viņā pāri briļļu malai — tās jau atkal bija noslīdējušas zemāk. — Cik vien ātri iespējams!

Iekams Laurai radās iespēja doties pie profesora, viņai vēl nācās pārciest stundas. Un tas bija krietni ļaunāk, nekā viņai bija licies. Izņēmuma kārtā tur nebija vainojami skolotāji, gluži pretēji. Šajā dienā stundu sarakstā bija daži no Lauras mīļākajiem priekšmetiem. Vācu valoda, vēsture, ģeogrāfija, bioloģija un veselas divas valstsmācības stundas. Gan maģistrs Zēbalds, kurš vēl aizvien aizvietoja profesoru Aureliānu, gan Dr. Sņaucerpufs (patiesībā gan Šneiders-Rufs) un “Cingizs” Vāgners stāstīja ārkārtīgi aizraujošas lietas. Pat Plūškokas jaunkundzei, kniepadatai līdzīgajai bioloģijas skolotājai, izņēmuma kārtā bija labs garastāvoklis. Gandrīz vai likās, ka skolotāji gribētu cits citu pārspēt ar laipnībām, jokiem un humoru. Viņiem it neko nevarēja pārmest. Grūtības radīja klasesbiedri.

Izņemot Kaju un Kēvinu, viņi visi bija sazvērējušies pret Lauru. Pat Franciska un Magda. Un Karo Tīle jau pati par sevi. No pirmās līdz pat pēdējai stundai viņi ņirdza par meitenes šķietamo gļēvulību. Plēsa riebīgus jokus par Lauru un apsaukāja meiteni visādiem vārdiem. Zaķapastala, mīkstā ola un lūzere vēl bija nevainīgākie no tiem. Tas, ka Kaja un arī Kēvins aizstāvēja Lauru, ne par mata tiesu neiespaidoja 7.b izdarības. Ronija Rīdela un Makša Tālsmirža uzkurināti, pārējie nemitīgi aprunāja Lauru.

Laurai šī pasaule vairs nebija saprotama. Kas viņas klasesbiedriem bija noticis? Pirms brīvlaika, kad Rebeka Taksa bija mēģinājusi pārējos noskaņot pret viņu, visi bija vienoti atbalstījuši Lauru. Pat Ronijs Rīdels nekad nebija rīkojies negodīgi vai nekrietni. Turklāt viņš nekad nebija slēpis savu aizvainojumu. Galu galā Laura bija viņam nocēlusi klases vecākā amatu. Tikai Maksis Tālsmirdis dažreiz bija izturējies pret viņu patiešām draņķīgi — bet tikai tāpēc, ka, viņaprāt, to gaidīja viņa drauģelis Ronijs. Kāpēc viņi tagad nevarēja vien rimties apsaukāt Lauru?

Kas bija noticis?

Vai varbūt — kaut kas bija noticis ar viņiem?

Laura prātoja un lauzīja galvu, taču nespēja atrast pārliecinošu izskaidrojumu.

Pēc stundu beigām Laura gribēja aprunāties ar profesoru Aureliānu. Taču Mīzelšteina viņai paskaidroja, ka direktoram esot tikšanās ārpus internāta, un tā nu viņai nācās aiziet, neko neuzzinājušai.

Laura atgriezās savā istabā, apgūlās gultā un iegrima domās. Kāpēc skolasbiedri pret viņu izturējās kā pret spitālīgo? Nu labi, varbūt tiešām izskatījās, it kā viņa būtu noraustījusies no sacensībām, bet tam taču sen vajadzēja būt aizmirstam. Kāpēc viņa pēkšņi visiem bija kā dadzis acī?

Cik ļoti viņai būtu gribējies ar kādu par to aprunāties! Taču nebija neviena, kam viņa varētu uzticēties. Kaja bija aizgājusi pie Magdas, lai noskatītos videofilmu. Lūkasu Kēvins bija pierunājis doties līdzi uz kaimiņu ciematu, lai nopirktu dažus kompaktdiskus. Austrums Aureliāns arī nebija internātā, un mis Mērijai un Persijam šajā pēcpusdienā bija stundas.

Man neviena nav, Laura skumīgi nodomāja. Vēl pirms neilga laiciņa mēs gandrīz katru minūti pavadījām kopā — Kaja, Lūkass un es. Un nu piepeši visi nodarbojas ar ko citu. Vai tā ir tikai sagadīšanās, vai varbūt tam ir kāds iemesls?

Ja vismaz varētu aprunāties ar vecākiem! Bet mamma jau astoņus gadus ir mirusi — un tētis vēl aizvien atrodas tumšo spēku varā. Kā gan viņam tur iet? Vai viņš vēl kādreiz varēs man palīdzēt?

Laura nebija tālu no asarām, domādama par tēvu. Nu jau vairāk nekā gadu viņš čumēja Tumsas cietokšņa cietumā un noteikti ilgojās pēc atbrīvošanas. Laura nopūtusies piecēlās kājās, paņēma no plaukta lielo fotoalbumu, uzlika to uz rakstāmgalda un sāka šķirstīt. Jau ieraugot pirmās fotogrāfijas, kur viņa bija kopā ar brāli un vecākiem, meitene sajuta dūrienu sirdī. Viņi reiz bija patiešām laimīga ģimene, Lūkass, Anna, Mariuss un viņa, līdz briesmīgā nelaime vienā sekundē bija visu izmainījusi.

Mamma — Laurai viņas tā pietrūka!

Pat pēc ilgā laika, kas bija pagājis kopš katastrofas.

Laura tieši pāršķīra lapu, kad izdzirda mātes balsi. — Par ko tu šodien esi tik nobēdājusies, Lauriņ? — Anna Leandere vaicāja un uzsmaidīja meitai no atšķirtās lappuses augšējās fotogrāfijas. Laura gluži labi atminējās, ka šajā attēlā mātei patiesībā bija nopietna sejas izteiksme, kā gandrīz visos foto. Tas nenozīmēja, ka šī domīgā sieviete dažkārt nebūtu smējusies. Tieši pretēji: viņa bieži vien bija ļoti līksma un visu ģimeni bija aplipinājusi ar saviem smiekliem. Anna Leandere nudien kustināja lūpas. — Kas noticis, Laura?

Vārdi no meitenes plūda straumēm vien, kad viņa izsūdzēja mātei bēdas un pastāstīja visu, kas bija uz sirds. Pēc tam Laurai radās sajūta, it kā viņa būtu nometusi smagu nastu.

— Vai tagad ir labāk? — māte noraizējusies nopētīja meitu.

— Vismaz drusciņ?

Lauras sejas izteiksme atmaiga. — Domāju gan.

— Jauki. — Anna Leandere vēlreiz uzsmaidīja meitai. — Reizēm palīdz jau tas vien, ka izstāsti par raizēm, kas tevi māc. Arī tad, ja es necik daudz tavā labā vairs nevaru izdarīt, tu jebkurā laikā vari pie manis vērsties, ja tevi kas nomāc. Es vēl joprojām esmu šeit, tavā rīcībā — un tur nekas nemainīsies.

— Es zinu, mammu, — Laura pačukstēja. Viņa maigi pieskārās fotogrāfijai ar pirkstiem. Plauksta sajuta tīkamu siltumu, kas izplūda visā meitenes ķermenī. Tā vien likās, ka viņa būtu radusi patvērumu apskāvienā un fiziski spētu sajust māti. Laura neiedrošinājās nedz atraut plaukstu, nedz izjaukt šīs labsajūtas radīto burvestību, uzdodot jautājumu.

Pēc kāda brīža Anna Leandere pārtrauca klusumu. — Paklau, Lauriņ! Nekad neaizmirsti, ka šajā pasaulē nekas nenotiek bez īpaša iemesla! Tieši tāpat kā daudzas lietas izskatās gluži citādi, ja izdodas ielūkoties aiz to ārējā veidola, arī par cilvēku attieksmi nevar spriest pēc pirmā iespaida. Daudzi no viņiem lieliski prot slēpt savus patiesos mērķus, un tāpēc bieži vien paiet ilgs laiks, līdz izdodas tiem redzēt cauri.

Lauras sejā parādījās mokas. — Es nesaprotu, mammu, ko tu ar to gribi teikt.

— Zinu, bet drīz vien tu sapratīsi. — Annas Leanderes balss skanēja liegi. — Tu tikai nedrīksti zaudēt dūšu, lai kas arī notiktu. Savu uzdevumu tu spēsi paveikt tikai tad, ja cieši ticēsi, ka tas izdosies. Ja tomēr tu pieļausi, lai tevi kremt bailes un šaubas, tad spēki izsīks un tava drosme zudīs — un tavi pretinieki būs panākuši to, ko alka iegūt ar varu un ļaunprātību. Esi modra tumsas kalpu priekšā, Laura! Viņiem padomā ir kas ļauns, un viņi nevairīsies ne no vienas viltības. Atceries mūka vārdus un sameklē Septiņu mēnešu zīmogu, jo tas tevi darīs stipru. Aklais vīrs nebija apsolījis tev pārāk daudz. Tas patiešām ir lielākais spēks zem saules, ja vien atklāj tā noslēpumu.

Anna Leandere dāvāja meitai vēl pēdējo atvadu smaidu.

— Esi uzmanīga, bērniņ, — viņa pasmaidīja un pacēla roku, lai pamātu Laurai. — Un nekad neaizmirsti, ka es tevi mīlu.

— Es tevi arī mīlu, mammu. Es arī.

Annas roka noslīga, vaibsti sastinga, un tikai vienu sirdspukstu vēlāk viņa atkal raudzījās pretim Laurai dziļā nopietnībā.

Laura kā apburta miklām acīm skatījās mātes fotogrāfijā, nespēdama no tās atraut skatienu. Kad Laura atlika albumu atpakaļ plauktā, viņa uzreiz juta sevi briestam neparastu spēku. Šķita, ka pat nāve nespēj neko nodarīt šīm visuvarenajām jūtām, kas viņu saistīja ar māti.

Laura vēl nebija redzama, kad Viesulis jau sāka tramīgi dīžāties steliņģī, kārpīja zemi ar pakaviem un satraukti iezviedzās.

Meitene atrāva durvis un apķērās sirmim ap kaklu. — Čau, manu vecīt! Es tā priecājos tevi redzēt!

Ērzelis līksmi iezviedzās, un arī no blakus steliņģa atskanēja nepacietīga sprauslāšana, tā ka Laura pagriezās uz to pusi, lai paskatītos. — Būs jau labi, Zālamar, — viņa uzsauca tur stāvošajam sirmim, kurš gaidu pilns spiedās pie aizšķēršļa. — Protams, es priecājos redzēt arī tevi!

Persija zirgs atbildēja ar skaļu nosprauslāšanos.

— Izskatās, ka viņš tevi ir sapratis, Laura, — pustumsā bija dzirdama skanīga vīrieša balss. Tas bija staļļa īpašnieks Nikodēms Dītrihs; viņš tuvojās Laurai, kā vienmēr, mutes kaktiņā iespraudis kūpošu pīpi.

Laura draudzīgi uzsmaidīja pavecajam vīram. — Zinu. Zālamars ir šķelmis! Bet viņam tas neko nelīdzēs. Es varu jāt tikai ar vienu zirgu, un tas, protams, ir Viesulis.

Zemnieks paplikšķināja sirmim pa kaklu un tad izbrauca ar pirkstiem caur ērzeļa biezajām, melnajām krēpēm. — Viesulis noteikti priecāsies. Viņš bija gluži saskumis, kad tu ziemas brīvlaikā nevarēji viņu apraudzīt. Ilgās viņš bija pavisam sanīcis un no bēdām vairs kārtīgi neēda! Kurp tu šodien gribi jāt, Laura?

— Turpat, kur vienmēr. Kāpēc jūs tā jautājat?

Zemnieks pāris reižu pasūca pīpi un izpūta dūmu mākonīšus, iekams atbildēja. — Nupat pie manis bija dvīņubrālis. Kastors teic, ka ciema ļaudis esot redzējuši Sarkano nāvi.

Gaisa plosts līgani šūpojās virs upes ļaužu zemes. Neskaitāmās urgas un ezeri, kas bija izmētāti lekni zaļajā ainavā, mirdzēja pēo pusdienas saules gaismā. Zilajās burās pūta vējš, un noturīgā brīzīte brašā gaitā dzina brīnumaino braucamrīku uz Akmens meža pusi.

Alienora jutās tik omulīgi, kā ilgi nebija jutusies. Kājas sakrustojusi, viņa sēdēja plosta vidū pie zema galdiņa. Levators — viņu sauca Ēolons — arī bija sakrustojis kājas un šūpojās viņai pretim plaukstas platumu virs grīdas.

— Vai negribi vēl ieturēties, manu meitenīt? — Vīriņš iedrošinoši uzsmaidīja un ar šaurajām rokām pamāja uz ēdieniem, kas stāvēja uz galda. — Manā sabiedrībā tev nav jābadojas. Ja nu tev kārojas ko īpašu, tikai saki: varbūt Deziristānas čūsku pastēti? Vai kūpinātu grolfa šķiņķi no Karūnas? Vai varbūt labāk cukurotas zirnekļu kājiņas no Pūķu zemes? — Knirplītis izstiepa lūpiņas, un viņa sejā, kas bija apaļa kā mēness, parādījās tīksmes priekšnojautas. — Viss ir tik garšīgs, ka nemaz nevar izdomāt, ar ko sākt.

— Liels paldies, Ēolon, bet es labāk palikšu pie desas un siera! Un, ja vēl pēc tam varētu dabūt pāris karaļaugļu, tad tā būtu tīrā svētlaime.

— Nekas nav vienkāršāk! Es paspēju ievākt duci karaļaugļu, iekams vajadzēja pārmācīt to gaisa astoņkāji. — Ēolons bija viens no nedaudzajiem vēl dzīvajiem elevatoriem, kuriem piemita brīnišķā spēja lidināties virs priekšmetiem. Par tās iemeslu zinību vīri nebija vienisprātis. Daži apgalvoja, ka pacelšanās spēku dodot balonveidīgā galva, citi savukārt pierakstīja šīs spējas retai mutācijai. Tomēr neviens vēl nebija spējis sniegt neapgāžamu pamatojumu. Tāpat kā citi viņa līdzinieki, arī Ēolons bija gaisa nomads. Viņš ar savu plostu, kas bija darināts no lidojošā koka, lidinājās šurpu turpu pa visdažādākajiem Avanterras apvidiem, te aizlidodams, te atlidodams — kur vien vējš viņu nesa. Pa ceļam viņš nolasīja karaļaugļus no lidojošajiem kokiem, pārdeva šos kārotos gardumus vai iemainīja tos pret dzīvei nepieciešamajām mantām.

— Vēlreiz milzīgs paldies, Ēolon. — Alienora nopūtās, atcerēdamās šaušalīgo notikumu. — Tu trāpījies tieši laikā.

Levators garlaikoti paraustīja šauros pleciņus.— Runa jau nebija par tevi, meitenīt, tā lieta bija jānokārto starp nezvēru un mani. Novēroju viņu, kopš pabraucu garām Lidojošajam mežam, kur tie maitas ligzdo. Mums vajadzēja nokārtot attiecības, jo viņš un viņa perējums allažiņ notiesāja manus augļus. Tas nu gan nav smalki, vai ne?

Meitene bija pārsteigta. — Vai tad lidojošie astoņkāji ēd arī karaļaugļus?

Ēolons pamāja. — Neliekas gan, vai ne? Ēd šo un to un viskautko. Izskatās, ka tie ir īsti kārumnieki, kas nespēj palidot garām nekam garšīgam. Grauj visu manu rūpalu, draņķi tādi. Tāpēc man vienmēr pa rokai ir loks, un es to protu likt lietā.

Alienora pateicīgi pasmaidīja. — Par laimi, — viņa noteica.

— Kā tu domā, cik daudz laika mums vēl vajadzēs?

Ēolons piepeldēja pie gaisa plosta malas, paraudzījās lejā un pavērās saulē. Tad viņš apdomīgi pašūpoja galvu. — Kāda pusdiena noteikti paies, līdz tiksim līdz Akmens mežam, — viņš paskaidroja, atlidinājies atpakaļ pie galda. — Varbūt vairāk, bet varbūt mazāk.

— Vai esi drošs, ka tur mēs sastapsim vēlmju iemānītājus?

— Varbūt jā, varbūt nē — kā vējš gribēs. — Meitene pasmaidīja, bet tad atkal kļuva nopietna. — Es vēlreiz kārtīgi apdomāšu savu plāniņu, Alienora. Varbūt ies labi, bet varbūt ne!

Meitene klusēja un domīgi vēroja Ēolonu. Nepilnās divās dienās kopš sastapšanās Alienora viņu bija iepazinusi tuvāk. Sākumā meiteni bija mulsinājis viņa neizlēmīgums, pat vienaldzība, kas nekad neļāva izteikt noteiktu viedokli. No otras puses, viņš bija daudz ceļojis pa visu Avanterru un pieredzējis visdažādākās lietas. Varbūt tas bija viņa neizlēmības iemesls? Tomēr vienu vienīgu reizi viņš bija izteicies konkrēti. Kad viņa bija pastāstījusi, ka grib nokļūt Tumsas cietoksnī, viņš bija meiteni brīdinājis: — Tas nevar labi beigties! — Un tad piemetinājis: — Kaut gan — varbūt tomēr paveicas?

Toties viņš tūliņ bija pieteicies nākt talkā, lai aizvestu meiteni pie vēlmju iemānītājiem. Vairākkārt šķērsojis viņu ceļa maršrutu ar savu gaisa plostu, knirplītis domāja, ka zina, kur viņi atrodas. Tādēļ Alienora bija paņēmusi savu segu un ceļojuma pauniņu no ponija segliem, bet pašu bērīti aizsūtījusi atpakaļ uz Blāzmoraldu — meitene bija pārliecināta, ka viņš viens pats atradīs ceļu uz Grāla pili — un iekāpusi Ēolona brīnumainajā braucamrīkā, kur vispirms kārtīgi saēdās, bet tad aizmiga ciešā miegā.

Nākamā diena bija paskrējusi burtiski vēja spārniem. Ēolons viņai bija stāstījis par dēkām, ko tika piedzīvojis ceļā. Ritošo akmeņu jūrā un Pērkonkalnos, Pūķu zemē un Deziristānas tuksnesī vai citās Avanterras zemēs, lai kā ari tās sauktu. Ēolons pazina tās visas. Pat Zelta zemi, kur Alienora un Alariks bija uzauguši, un, protams, Kalderānas čukstošās zāles līdzenumu, kura ziemeļdaļā atradās Blāzmoralda. Ēolons jau sen pirms Alienoras un Alarika ierašanās bija apciemojis Gaismas glabātāju un dažas dienas pavadījis Grāla pilī. Bija tikai viens Avanterras apvidus, kur levators vēl nekad nebija iedrošinājies spert kāju: Melnā hercoga valsts un Tumsas cietoksnis. — Neviens mani nepārliecinās doties turp! — viņš bija paskaidrojis Alienorai. — Melnais hercogs nesaprot jokus, un es priecājos, ja man ar viņu nesanāk nekāda darīšana! — Viņš bija noraidījis pat Alienoras sirsnīgākos lūgumus aizvest meiteni vismaz pils tuvumā. — Man vēl nav apnicis dzīvot! — viņš bija paziņojis.

Turpretim vēlmju iemānītāji viņam nesagādāja nekādas raizes.

— Vieni saka, ka viņi esot bīstami, citi, ka ne. Tev pašai jāgūst šī pieredze, manu meitenīt, — laba vai slikta. Nekad neklausies, ko tev grib iestāstīt citi! Vienīgais, kam ir kāda jēga, esi tu pati. — To teicis, viņš uzvilka buras. Tad viņi pacēlās gaisā un laidās pāri plašajai upes ļaužu zemei, turēdamies dienvidu virzienā, kur atradās Akmens mežs.

Alienora iestūķēja mutē gabalu desas un raudzījās tālumā, kur vajadzēja atrasties viņas ceļojuma mērķim. Meitenei jau šķita, ka pie horizonta pavīd kaili koki, kas iesliecās augstu debesīs, kad viņa ieraudzīja milzīgu putnu, kas tuvojās trakā ātrumā. Pirmajā mirklī Alienora nodomāja, ka tas ir Bultspārnis, gaismas sūtnis un burvju vārtu sargs. Pilnīgi iespējams, ka Paravains bija izsūtījis ērgli, lai sameklētu viņu. Beigu beigās neviena dzīva būtne visā Avanterrā nespēja šķelt gaisu ātrāk par Bultspārni. Šis ērglis varēja pat nokļūt no vienas pasaules otrā. Tādēļ viņš labāk par jebkuru citu varēja nodot svarīgas vēstis vai uzmeklēt pazudušos.

Tad meitene no silueta noprata, ka tas nevarēja būt Bult-spāmis. Tas nebija putns, un noteikti ne lepnais ērglis. Spārnotā būtne jau pa gabalu izskatījās pretīga. Tā izstaroja ļaunumu, Alienora uzreiz to sajuta. Viņā modās nelabas aizdomas. Meitene noraizējusies piebikstīja Ēolonam. — Paskaties! Kas tas ir?

Levators pagrieza galvu, un viņa dzeltenīgā seja acīm redzami nobālēja. — Pie visiem jodiem! — viņš izdvesa. — Varbūt tiksim cauri sveikā, bet varbūt arī ne! — To teicis, viņš paķēra loku un izvilka no maka bultu.