Laura un Septiņu mēnešu zīmogs

3. nodala MELNAIS KRAVAS AUTO

Nākamajā dienā Laura un zēni aplūkoja skele-tona rrasi. Hintertūra bija viena no nedaudzajām ziemas sporta vietām, kur atradās dabiska bobsleja trase. īstas bobsleja sacīkstes ledus kanālā, kas līkumoja lejup pa stāvu nogāzi, notika visai reti. Šim nolūkam trase bija pārāk šaura, un tādēļ tur mīļuprāt iztika ar skeletonu.

Laurai nebija ne mazākās jausmas, kas tas īsti ir. Kaut arī nelabprāt, viņa tomēr pajautāja brālim.

Kā jau viņa bija baidījusies, Lūkasa sejā uzreiz parādījās vīzde-gunīgs smaidiņš. — Tā jau domāju, ka tu nezināsi, trūcīgais koeficienti

Laura nobolīja acis un jau gribēja kaut ko atcirst, kad iejaucās Kēvins: — Es arī nezinu, Lūkas! Un tev nudien nav iemesla par to ņirgt. Saderam, ka tikai ļoti nedaudzi cilvēki zina, kas ir skeletons, vai ne?

Lūkass pārstāja smīnēt, un viņa vaigi pat mazliet nosarka.

— Būs jau labi, — viņš norūca un izgāza pār draugiem savas enciklopēdiskās zināšanas. — Skeletons ir plakanas, gandrīz vai pilnībā no metāla izgatavotas sporta kamanas, kas sākotnēji tika projektētas kā Ziemeļamerikas indiāņu izmantoto transporta ragavu atdarinājums. Pretēji kamaniņu braukšanai, kad guļ uz muguras, skele-tonā nobrauciens lejup pa trasi notiek, guļot uz vēdera un ar galvu pa priekšu.

Ledus renes augšgalā atradās koka būdiņa. No tās terases pavērās plašs skats uz visu trasi. Tie skeletona braucēji gan ir pārdroši tipi, Laurai iešāvās prātā, kad viņa bija pavērojusi dažus nobrau-cienus. Trakā ātruma dēļ ik pa reizei kādas kamanas apgāzās. Daži kritieni izskatījās diezgan briesmīgi, tā ka viņa sajuta sāpes, jau skatoties vien. Lai gan braucēji uztrausās kājās, tomēr daži, projām iedami, smagi piekliboja. Lai dotos tādā nobraucienā, droši vien bija vajadzīga krietna deva drosmes.

— Njā — skeletons nav domāts mīkstuļiem! — aiz muguras vina izdzirda balsi.

*

Laura pārsteigta apgriezās un ieraudzīja no būdiņas iznākam vīrieti. Viņam galvā bija adīta cepure un rokas iebāztas tumšzila kombinezona kabatās — acīmredzot kāds apkalpojošā personāla darbinieks, kuram patlaban nekas nebija darāms.

Zeps Rīdmillers — vārds bija uzrakstīts uz dienesta apģērba uzšuves — pievienojās draugiem un norādīja uz apledojušo kanālu.

— Šai trasei ir pāris āķīgu līkumu, un tāpēc vajag ellīgi uzmanīties, ja grib lejā nonākt sveiks un vesels.

Kā apliecinot viņa teikto, trases vidusdaļā kādas kamanas triecās pret augšējo norobežojumu, apgāzās un apmeta kūleni. Braucējs bija dzelžaini ieķēries savā braucamrīkā un kopā ar to nekontrolējami slīdēja lejup, līdz beidzot apstājās pēc vairāk nekā piecdesmit metriem. Par laimi, izskatījās, ka viņam nekas nav noticis.

Laura pievērsās Rīdmilleram. — Kā īsti tādu skeletonu vada?

— Tikai un vienīgi pārvietojot svaru, — vīrs ar adīto cepuri paskaidroja. — Un, protams, paiet ilgāks laiciņš, kamēr to iemācās. Tāpēc, galvenokārt jau iesācējiem, nenovēršami gadās kritieni, kaut arī vairumā gadījumu braucēji izsprūk sveikā. Bet šad tad, — Rīdmillers saviebās, — tomēr gadās smagas traumas. — Un tam trakajam, kurš pagājušogad noteikti gribēja ar slēpēm izbraukt pa ledus kanālu, ari, protams, izgāja plāni. Beigās rodas nenormāls ātrums, un, ja ārkārtīgi neuzmanās, tad centrbēdzes spēks izmet braucēju no trases kā ar katapultu.

Zeps izrādījās absolūts skeletona lietpratējs un varēja izsmeļoši atbildēt uz visu trīs draugu jautājumiem. Viņš izskaidroja Hinter-tūras trases īpatnības, pastāstīja par kamanu uzbūvi un informēja par braukšanas tehniku, tā ka draugiem jau pēc īsa brītiņa likās, ka viņi lieliski orientējas visos šā sporta noslēpumos. Taču, kad Rīdmillers uzaicināja viņus uz nobraucienu — būdā varēja iznomāt kamanas un ķiveres —, viņi atteicās.

— Nē, paldies, — Lūkass sacīja, — man vēl nav apnicis dzīvot.

— Turklāt mums nemaz nav laika, — Kēvins aši piebilda.

— Mums jāiet mājās paēst!

— Lūdzu — kā vēlaties! — Zeps Rīdmillers plati pasmaidīja un iegāja atpakaļ apkalpes stacijā.

Tikai tad, kad Laura ar Lūkasu un Kēvinu atstāja terasi un devās mājup, viņa ievēroja sniegavīru, kas stāvēja blakus būdiņai. Tas bija pamatīgs — vairāk nekā divarpus metrus augsts. Turklāt sniegavīrs izskatījās visai saīdzis. Gandrīz vai ļauns. Lai kas arī to bija cēlis, todien viņš noteikti ir bijis visai īgni noskaņots. Citādi sniegavīrs neizskatītos tā, ka ar savu izskatu drīzāk atbaidīja putnus un biedēja bērnus, nevis priecēja cilvēkus.

Laura apstājās un nopētīja to. Dīvaini gan, viņa nodomāja. Atbaidošās grimases dēļ vien man vajadzēja ievērot šo ērmu. Viņa paraustīja plecus, tad pasteidzās, lai panāktu zēnus. To, ka iespaidīgais sniegavīrs pagrieza galvu un nolūkojās viņai pakaļ, viņa vairs neredzēja.

Sniega koloss blenza meitenē ar ogļu acīm, kas biedējoši dzirkstīja. Un piepeši izskatījās, ka viņš izkustas no vietas.

Zēns savā slēptuvē atglauda no pieres gaišos matus un bikli paraudzījās vīrā ar kartupelim līdzīgo degunu un smailajām ausīm, kas neapturami tuvojās pa parka celiņu. Pār plecu viņam karājās rupja linauduma maišelis. Taču vīrietis neveltīja nekādu uzmanību pussabrukušajai dārza mājiņai. Skatienu pievērsis zemei, viņš bezrūpīgi aizslāja garām. Zēnam degunā iecirtās riebīga smaka.

Phē, tā noteikti nāca no maisa! Varbūt tur ielikts kāds sprāgonis, viņš sev jautāja, izdzirdis švīkstoņu gaisā.

Gaišmatis paskatījās debesīs — un ieraudzīja tuvojamies lielu vārnu baru. Putni sāka riņķot, veidojot milzīgu melnu virpuli iepretim svina pelēkajām debesīm, un tad sekoja vīram ar maisu, kurš attālinājās meža virzienā. Pēc īsa brīža viņš ar visām vārnām bija pazudis.

Plašajā parkā nu vairs nebija neviena cilvēka, nebija atrodama vispār neviena dzīva būtne. Tātad viņš varēja riskēt.

Viņam vienkārši vajadzēja riskēt! Ja drīz nedabūs neko ēdamu, viņš nomirs badā.

Zēns vairs nezināja, cik ilgi bija uzturējies šajā nepazīstamajā zemē. Cik dienas varēja būt pagājušas kopš ziemas saulgriežiem.⁷ Tā vien šķita, ka viņš bija ieradies mazajā saliņā ezera vidū pirms veselas mūžības. Kamēr viņš vēl bija brīnījies, cik vienkārši nokļuvis uz Cilvēkzvaigznes, garām bija aizauļojusi meitene baltā zirgā. Viņš paguva paslēpties aiz krūma. Kad zirgs un jātniece atkal bija pazuduši, viņš sev par šausmām atklāja, ka atceļš ir slēgts. Viņš vairs netika atpakaļ mājās.

Vismaz pagaidām ne.

Pēc tam viņš bija zaudējis apjēgu. Kā orientēties šajā svešajā vietā? Kā izdzīvot, atrautam no draugiem un ceļabiedriem? Bet tad viņš atcerējās savus mācību gadus. Viņam bija labākie skolotāji, kādus vien varēja vēlēties, un viņš bija iemācījies visu, kas nepieciešams, lai izkļūtu pat no šķietami bezcerīgas situācijas. Vissvarīgākais bija saglabāt vēsu prātu. Un galvenais bija allaž uzticēties gaismas spēkam, jo tad viss izvērtīsies uz labo pusi.

Pirmkārt, vajadzēja sameklēt drošu patvērumu, kas gan aizsargātu no nokrišņiem, gan paslēptu no svešām acīm. Vietējie uzreiz ievērotu, ka viņš ieradies no kādas tālas pasaules. Un nebūt nebija skaidrs, ko ar viņu tad iesāktu. Izrādītu viesmīlību vai ieslodzītu cietumā, varbūt pat nonāvētu? Gaišmatis to nezināja un tāpēc izlēma, ka drošāk ir slēpties.

Lai gan uz saliņas nevarēja atrast ne laivu, ne plostu, šķērsot ūdens klajumu nemaz nenācās grūti. Viņš bija iemācījies tik dziļi ieiet sevī, ka vairs nejuta ārējos iespaidus. Tādēļ ledainais ūdens viņam it neko nespēja nodarīt, kamēr peldēja pāri ezeram, lai nokļūtu otrā krastā.

Gaismas spēku vadīts, viņš jau pēc maza brītiņa bija uzgājis drupas liela parka nomalē; parks pletās no ezera līdz pat krāšņai pilij, kas pacēlās uz pakalna. Durvis nebija aizbultētas, tā ka viņš bez kādām pūlēm varēja iekļūt namiņā. Tur viņš grabažu vidū bija ierīkojis guļvietu un paslēpies. Naktī viņš parkā un tuvīnajā mežā savāca malku un iekūra uguni, lai sasildītos un izžāvētu apģērbu. Ezerā bija rodami bagātīgi ūdens krājumi, vienīgi ēdamā viņam trūka. Apkārtnē nebija gandrīz nekādu savvaļas dzīvnieku, un, tā kā viņš nebija paņēmis līdzi ieročus, doties medībās būtu bezcerīgi arī tāpat. Viņa izliktajās lamatās bija iekritusi tikai veca un vārga pīle. Tās gaļa bija sīksta kā veca āda, tomēr labāka nekā nekas, un kādu laiku viņš no tās bija paēdis. Bet nu jau atkal vairākas dienas mutē nebija tikusi ne kripatiņa. Vēders rūca kā saniknots vilks, un, no rīta pamostoties, viņam sametās tumšs acu priekšā — tik ļoti mocīja bads. Viņam steigšus vajadzēja kaut ko uzsākt, ja negribēja nomirt svešumā, un tā nu viņš nolēma ielavīties pilī, jo tur noteikti atradīsies kaut kas ēdams.

Zēns vēlreiz uzmanīgi paskatījās pa logu. Tad viņš atvēra durvis. Sarūsējušās eņģes nočīkstēja. Par laimi, pārējie namiņi parkā bija pārāk tālu, lai to iemītnieki pamanītu šo skaņu.

Zēnam pretī cirtās ledains vējš. Viņš pacēla galvu un ievilka nāsīs gaisu kā savvaļas dzīvnieks. Viņš tūdaļ zināja, ka drīz sāks snigt. Viņš spēja saost sniegu. Bieza, balta sega pārklās visu zemi un piespiedīs viņu palikt savā patvērumā. Citādi pēdu nospiedumi sniegā viņu nodos un pievērsīs svešinieku uzmanību. Tādēļ bija jārīkojas ātri. Viņam vajadzēja izmantot gadījumu un sagādāt pietiekamus pārtikas krājumus. Drīz jau būs par vēlu.

Vēlreiz zēns pavērās uz visām pusēm. Tad viņš saliecies aizslīdēja uz pils pusi. Prasmīgi izmantodams par aizsegu vareno koku stumbrus, viņš metru pa metram tuvojās efejām apaugušajam cietoksnim.

Neviena nemanīts, viņš iekļuva ēkā. Asā oža uzreiz parādīja pieliekamo kambari. Tur iekļūt bija bērnu spēle — tas pat nebija aizslēgts.

Zēns aiz sevis aizvēra durvis un pārlaida skatienu lielajai telpai, kur valdīja vakara mijkrēslis. Dīvainā kārtā nekur nebija atrodama svece vai lāpa. Lai jau — viņš tiks galā arī tāpat. Beigu beigās viņš bija mācījies paļauties ne tikai uz acīm, bet arī uz citām maņām un orientēties pat visdziļākajā naktī.

Degunā iecirtās desu un šķiņķa smarža, un no kūpinātas gaļas un zosu tauku aromāta viņam saskrēja siekalas mutē. Tad zēns saoda ābolus. To saldā smarža viņam izvilināja īsu prieka saucienu. Viņš žigli piesteidzās pie paplātes ar augļiem, paķēra vienu no sārtvaidžiem un iekoda. Mmm — cik garšīgi! Viņš kāri notiesāja gardo ābolu un patlaban sniedzās pēc nākamā — kad viņu apžilbināja spoža gaisma. Zēns izbijies apcirtās.

Acis piemiedzis, viņš ieraudzīja mirdzošu lodi, kas karājās pie istabas griestiem. Un vīrieti, kas stāvēja durvju ailā un aizšķērsoja viņam atpakaļceļu. Tas bija druknas miesas būves; rokas, resnas kā ratu dīseles, sniedzās līdz pat ceļiem. Plikais pauris spīdēja kā nogatavojusies melone. Skatiens bija drūms.

Vakara seansā nebija pārāk daudz skatītāju. Mazā saujiņa lielajā zālē gluži vai pazuda. Laura to gandrīz neievēroja. Filma viņu tā pārņēma savā varā, ka meitene gandrīz nemanīja, kas notiek apkārt. Viņa ienira fantastiskajā Viduszemes valstībā, loloja cerības un drebēja bailēs kopā ar Frodo un viņa pavadoņiem.

Kad lēnām iedegās gaisma, viņai bija sajūta, it kā viņa būtu atmodusies no dziļa sapņa. Viss viņā pretojās domai, ka jāatgriežas realitātē. Viņa palika sēžam līdz pat beigām un noskatījās bezgalīgi garos titrus līdz pašam pēdējam vārdam.

Vēl mājupceļā Laura jutās kā apreibusi. Iekšēji gandarīta, viņa peldēja caur gājēju pūli, kas kā trenkti steidzās pa Hintertūras ielām, un apcerēja ainas, kas bija iespiedušās prātā. Meitenei ausis kā tāla atbalss skanēja saviļņojošā filmas mūzika.

Te negaidīts skats Laurai sagādāja dziļu šoku: viņai šķita, ka gājēju straumē uz pretējās ietves pavīd viņas ķīmijas skolotājs. Meitene apstājās, kā saņēmusi sitienu, un, sirdij dauzoties, pavērās uz otru ielas pusi — taču melnmatainais vīrietis jau bija pazudis. Tomēr Laura bija droša: izstīdzējušais vīrs, kas viņai bija uzmetis drūmu skatienu, varēja būt tikai Dr. Kvintuss Tumšickis. Kurš it kā bija atvaļinājumā Kārību jūrā — un patiesībā mētājās apkārt pa Hintertūru. Un tas varēja nozīmēt vienīgi to, ka viņam bija padomā kas ļauns. Un tālab Laura nolēma viņu atrast.

Viņa iespraucās starp divām stāvošām automašīnām, lai šķērsotu ielu. Melns kravas auto, kas bija novietots pie ietves vairāk nekā divdesmit metru attālumā, aizšķērsoja skatu.

Laura nezināja, kāpēc, bet melnais auto tūdaļ piesaistīja viņas uzmanību. Tā jumtu sedza plāna sniega kārtiņa. Tātad jau bija pagājis krietns laiks kopš tā novietošanas ielas malā. Braucējs nekur nebija redzams. Tādēļ Laura negribēja ticēt savām ausīm, kad izdzirda motora iedarbināšanas troksni. Dzinējs pēkšņi sāka darboties, iedegās starmeši. Tad sāka mirkšķināt pagrieziena rādītājs, un, kā rēga rokas vadīta, pagriezās stūre. Automobilis lēnām sāka kustēties, izbrauca uz ielas — un stūrēja tieši virsū Laurai!

Profesors Aureliāns sēdēja pie rakstāmgalda un pārsteigts uzlūkoja plikgalvi, kurš kāda zēna pavadībā ieradās viņa birojā.

— Nu, nu — kas tad tas, Atila?

Spēcīgā vīra pilnmēnesim līdzīgajai sejai, kurā nebija manāms ne bārdas matiņš, pārslīdēja smaids. — Notvēru viņu pieliekamajā, direktora kungs. Puikam ne pa jokam rūc vēders, man liekas.

— Tā, tā! — Kalsnais vīrietis ar sirmajiem, lauvas krēpēm līdzīgajiem matiem piecēlās no krēsla pie rakstāmgalda. Vecie koka dēļi nočīkstēja, kad viņš pienāca klāt slaidajam zēnam ar gaišajiem matiem un domīgi uzlūkoja to. Tas, neteikdams ne vārda, raudzījās pretī profesoram. Trokšņi, kas nāca no viņa vēdera, atgādināja vilka rūkšanu. Austrums Aureliāns lēnām apgāja zēnam apkārt un ziņkārīgi viņu nopētīja. — Kā tevi sauc, manu zēn?

Gaišmatis pacēla galvu un ieskatījās vecā vīra grumbu izvagotajā sejā. — Alariks, — viņš klusi atbildēja.

— Alariks, — profesors domīgi atkārtoja. — Tad tu droši vien esi no Avanterras un netiec atpakaļ uz savu dzimteni — līdz burvju vārti no jauna atvērsies Lieldienu svētkos?

— Jā, kungs. Bet kā gan jūs zināt...

Kamēr plikpauris plati smīnēja, Austruma Aureliāna lūpās atplauka labsirdīgs smaids.

— Vispirms jau tavs apģērbs pastāstīja, ka tu neesi šejienietis. Un turklāt — vai tu pats nevari iedomāties, Alarik?

— Pats iedomāties? — zēns savilka pieri grumbās. — Nu, īstenībā ir tikai viens izskaidrojums, kungs — jūs piederat pie sargātājiem, vai ne?

Profesors apstiprinoši pasmaidīja. — Tieši tā, Alarik. Es esmu pēcnācējs vienam no tiem gaismas karotājiem, kuri pirms neatminamiem laikiem no jūsu pasaules atnāca uz Zemi, lai šeit cīnītos labā pusē un nepieļautu Mūžīgās neesamības kundzību.

Zēns atviegloti pasmaidīja. — Tad man ir paveicies, ka esmu nokļuvis pie jums, — viņš sacīja, un, aši pašķielējis uz Atilu, piebilda, — vai tas meloņgalva arī ir jūsējais?

— Meloņgalva! — plikpauris ieaurojās, un pēkšņi viņa sejā parādījās tāda grimase, kas būtu pārbiedējusi pat tumsas trolli. Profesors turpretim atbildēja ar uzjautrinātu smaidu:

— Protams. Atila Morduks ir viens no mūsu uzticamākajiem palīgiem un jau simt divdesmit piecus gadus kalpo Rāvenšteinas pilī.

— Es jau simt divdesmit sešus gadus šeit esmu saimniecības pārzinis! — Atila izlaboja un pievērsās zēnam. — Austrums ir tā pārstrādājies, ka šo to palaiž garām. Viņš, redz, ir ne tikai sargātāju vadonis, bet arī internāta direktors — ja vien tu zini, kas tas ir, manu zēn.

— Internāts? — gaišmatis apmulsis atbildēja. — Direktors? — Varēja redzēt, ka šos vārdus viņš dzirdēja pirmo reizi.

— Direktors ir kaut kas līdzīgs vadonim vai vadītājam, — Austrums aši paskaidroja. — Un to, kas ir internāts, es tev paskaidrošu vēlāk.

— Liels paldies, kungs. — Zēns pasmaidīja un ciešāk palūkojās profesorā. —Jūs mazliet līdzināties Gaismas glabātājam.

Austrums pamāja. — Pareizi. Un mūsu abu likteņi ir nenovēršami saistīti. Tieši tāpat kā abām pasaulēm, kurās mēs mītam, — Zemei un Avanterrai. — Tad viņš pievērsās saimniecības pārzinim. — Pagādā no virtuves kaut ko ēdamu, un tu, Alarik, — direktors mierinoši uzlika zēnam roku uz pleca, — tu man pa to laiku pastāstīsi, kas tevi atnesis pie mums uz Cilvēkzvaigzni.

Laura kā sastingusi raudzījās uz auto, kuram nebija šofera.

Nē!

Nevar būt! Nekas tāds taču nebija iespējams!

Mašīna paātrināja gaitu un brauca viņai tieši virsū! Pēdējā mirklī Laura uzlēca atpakaļ uz ietves — un ievēroja sirmgalvi, kas netālu no viņas arī mēģināja šķērsot ielu. Viņš jau atradās uz braucamās daļas. Laura vienā mirklī pamanīja, ka viņš ir akls. Viņš taustījās uz priekšu ar baltu spieķi un ap roku viņam bija dzeltens apsējs ar trim melniem punktiem.

Vecajam virām draudēja briesmas!

Viņš nevarēja redzēt automašīnu, kas stūrēja viņam tieši virsū!

— Uzmanieties! — Laura iekliedzās.

Taču vecītis nereaģēja. Varbūt viņš nebija sadzirdējis meitenes brīdinājuma saucienu, jo mašīnas motors pēkšņi ierūcās vēl skaļāk, un auto brāzās aklajam tieši virsū. Vēl daži metri, un viņš būs zem riteņiem.

Daudz nedomādama, Laura metās skriet — un paveica neiespējamo: pāris sekundes, pirms auto priekšējais atdurstienis ķēra veco vīru, viņa lēca un uzrāva vecīti uz ietves, izglābjot viņu no drošas nāves.

Viņi iegāzās sērsnainā sniega kaudzē, kas slējās ielas malā. Laura izdzirda klusu krakšķi. Viņa steigšus piecēlās un aizelsusies nopētīja vīru.

Viņš gulēja uz muguras. Seja zem sirmajiem matiem bija saviebta sāpēs. No brūces pierē lāsoja asinis. Laura satvēra viņu aiz pleciem un palīdzēja piecelties sēdus. To darīdama, viņa ievēroja, ka vecā vīra pakausī gandrīz apaļš laukums bija izskūts kails.

Sirmgalvis ievaidējās un ar kreiso roku satvēra labās apakšdelmu.

— Kas noticis? — Laura norūpējusies vaicāja. — Vai sasitāties?

Vecītis, sāpju mocīts, pamāja. — Mana roka! Man liekas, tā ir lauzta.

Laura līdzjūtīgi nopūtās. — Ak, nē!

Vīrs pasmaidīja, un viņa tukšās acis vērās meitenei tieši sejā.

— Neraizējies, — viņš nopūtās. — Nav tik traki, Laura.

Laura?

Vai viņš patiešām sacīja “Laura”? Vecais vīrs taču viņu nepazina! Viņi vēl nekad nebija tikušies. Turklāt viņš bija neredzīgs. Kā gan viņš zināja viņas vārdu?

Laura neko daudz nepaguva izprātot, jo vecītis ar mājienu aicināja viņu tuvāk. Acīmredzot viņš tai gribēja atklāt kaut ko slepenu. Meitene pieliecās tuvāk.

— Klausies, Laura. — Čukstus izteiktie vārdi tikai ar pūlēm nāca pār aklā vīra lūpām. Acīmredzot viņš bija savainots vairāk, nekā gribēja atzīt. — Meklē Septiņu mēnešu zīmogu! Pasaulē nav nekā tāda, no kā tumsas spēki bītos vairāk par spēku, kas piemīt šim zīmogam. Tas palīdzēs veikt tavu uzdevumu un izglābt tēvu.

Laura neticīgi paskatījās aklajā. Kā viņš zināja par viņas uzdevumu? Un kā bija uzzinājis, ka viņai jāizrauj tēvs no tumsas piekritēju nagiem?

— Drīz vien tu sapratīsi, Laura! — Vecīša sejai pārslīdēja vārs smaids, tad viņš atkal kļuva nopietns. — Meklē Septiņu mēnešu zīmogu. Tev tas jāatrod, ja negribi atkāpties Borborona priekšā!

Laura grasījās atbildēt, kad viņas dzirdi sasniedza satrauktas balsis. Vienlaikus atskanēja ātrās palīdzības sirēna, kuras nervozā gaudošana nāca arvien tuvāk. Viņa pārsteigta pavērās visapkārt: ap viņiem bija sapulcējies ziņkārīgo bars. Ļaudis satraukti praš-ņāja: — Kas noticis? — Ātro palīdzību! Izsauciet ātros! — Kur palika automašīna? Vai kāds redzēja melnu kravas auto?

Laurai sagriezās galva. Ko tas varēja nozīmēt? Septiņu mēnešu Zīmogs? Kas tas tāds? Un vispirms jau: kur tas atradās? Viņa pārliecās pār ievainoto un jau grasījās pajautāt, kad ielas malā, bremzēm kaucot, apstājās ātrā palīdzība. Durvis atsprāga vaļā, izlēca divi sanitāri un izbrīvēja ceļu cauri pūlim. — Ceļu! Dodiet ceļu un ļaujiet mums ķerties pie darba!

Arī Laura tika atspiesta malā. Kāds vīrietis oranžā dienesta tērpā nometās ceļos blakus ievainotajam, apskatīja viņu un lietpratīgi iztaustīja. Tad sanitārs atkal piecēlās. — Apakšdelma lūzums, iespējami iekšēji savainojumi. Arī sasitumi un nobrāzumi. Vedīsim viņu uz Sarkanā Krusta slimnīcu! — viņš sacīja kolēģim.

Liegdami Laurai iespēju aprunāties ar aklo vīru, viņi to iekārtoja uz nestuvēm un ielika ātrās palīdzības mašīnā. Bākugunis zibsnīdamas iezīmēja zilus starus Hintertūras vakara debesīs, kamēr ātrā palīdzība aizbrauca.

Pūlis drīz izklīda. Tikai Laura domīgi noraudzījās pakaļ ātrajai palīdzībai, kad strupa balss viņu izrāva no pārdomām: — Tātad tu redzēji, kas notika?

Laura pārsteigta ieraudzīja divus ceļu policistus. Meitene nebija dzirdējusi viņus pienākam, nedz arī pamanījusi piebraucam policijas auto, kas bija apstājies tepat blakus.

Viens no viņiem nebija necik liela auguma, toties ārkārtīgi tukls. Viņa formas tērpa jaka bija apspīlēta ap milzīgu vēderu, kas, iespējams, pārplīstu, ja to neturētu kopā iespaidīga ādas josta. Vīrieša seja bija uzblīdusi, un gaļīgie vaigi nokarājās kā mopsim.

— Vai tu nesaprati? — vīrietis baltajā dienesta cepurē pienāca Laurai draudīgi tuvu klāt. — Tu esot bijusi negadījuma lieciniece, tā man teica.

— Ēēē, — Laura atbildēja. — Nūjā... Jā, protams. Es redzēju, kā tas notika.

Resnais, saraucis uzacis, paskatījās uz kolēģi, kas bija gandrīz divas galvastiesas par viņu garāks. Viņš bija tievs kā diegs un Laurai atgādināja sparģeļa kātu. — Nu, un tālāk? — mopšaģīmis norūca. — Stāsti taču!

Un Laura stāstīja. Viņa visu pateica tieši tā, kā bija noticis. Taču policisti neticēja ne vārdam.

— Tur stāvēja automašīna, un tās motors sāka darboties pats no sevis?

— Tieši tā.

— Tad tā sāka braukt, taisni tev virsū?

— Pareizi. Un vecais vīrs tai nekādi netraucēja. Viņš vienalga nevarēja redzēt auto.

— Un pie stūres nebija šofera? Neviena cilvēka? It neviena?

— Es taču jau teicu! — Laura nepacietīgi pavērsa acis pret debesīm. — Šofera vietā neviena nebija. It neviena.

— Tiešām? — Resnais apmainījās ar kolēģi izteiksmīgiem skatieniem. Sparģelis daudznozīmīgi nosmīkņāja. Tas nozīmēja: “Tā zoss murgo.”

Mopšaģīmis pienāca Laurai pavisam tuvu klāt. Viņa mazās ačeles ziņkārīgi iemirdzējās. — Un kurā filmā tu to redzēji?

Laura apjukusi atbildēja urbīgajam skatienam. — Kurā filmā? — Viņa nesaprata, ko šis apaļpuncis domā. — Kāpēc filmā?

— Vienkārši — tāpēc ka tas, ko tu mums gribi iestāstīt, notiek tikai kino! Neviena automašīna pasaulē neiedarbojas pati no sevis un nepavisam jau nesāk pati no sevis braukt! Kaut kas tāds ir gluži izslēgts. Vai man nav taisnība, Zorž?

Sparģelis formas tērpā pamāja ar galvu kā marionete.

— Un kā vēl taisnība! — Ar gandarījumu sejā resnītis atkal pievērsās meitenei. — Tā kā man negribas pieņemt, ka tu mūs gribi iznest cauri, tad noteikti būsi kļūdījusies.

— Nekādā ziņā! — Laura protestēja.

— Skaidrs! — Resnais ierēdnis viņai aizbildnieciski paplikšķināja pa roku. — Es tev izstāstīšu, kā tas notika: rokas bremze varbūt nebija pacelta kā nākas, kaut kāda iemesla dēļ tā nolaidās, un auto sagadīšanās pēc sāka ripot tev virsū, kad tu gribēji šķērsot ielu — tieši tā arī būs noticis!

— Muļķības! — Lauras balss skanēja saērcināti. — Tā speciāli brauca man virsū — kopš kuriem laikiem tad mašīnas sāk ripot pašas no sevis pret kalnu?

Abi policisti pārsteigti nopētīja ielu — nudien: no vietas, kur auto bija novietots, līdz negadījuma vietai bija viegls pacēlums. Šai ziņā meitenei bija taisnība. Nebija iespējams, ka auto pats no sevis būtu uzripojis virsū aklajam vīram!

— Turklāt tad, ja jūsu pieņēmums būtu pareizs, tam kaut kad vajadzētu apstāties. Bet vai varat šeit tuvumā atrast kādu melnu kravas auto? Es ne! — Laura piebilda.

— Eēē, — resnais apjucis sacīja, — vai tu... es domāju, vai tu gadījumā... neievēroji numuru?

Numuru?

Sasodīts!

Par to Laura, saprotams, nebija iedomājusies. Viss bija noticis pārāk ātri. — Sorry¹! — Viņa nožēlā paraustīja plecus. — Par to es diemžēl nepadomāju.

Policisti noskaidroja, kā viņu sauc, un gadījumam, ja vēl rastos jautājumi, palūdza arī viņas adresi brīvdienu laikā. Tad Laura drīkstēja iet.

Ieskatoties rokas pulkstenī, viņa atskārta, ka nu jau bija pārāk vēls. Laura bija apsolījusi uzreiz pēc kino doties mājās, kur visi viņu gaidīja vakariņās. Meitene steigšus metās skriet, neievērodama, ka tuvīnā pagalma iebrauktuvē kaut kas pēkšņi sakustas. Taču pat tad, ja Laura būtu tur ielūkojusies, viņa noteikti nebūtu pamanījusi neko aizdomīgu.

Jo tur stāvēja tikai sniegavīrs.

Milzīgs sniega koloss ar īgnu sejas izteiksmi — tas pēkšņi sakustējās.