Laura un Septiņu mēnešu zīmogs

2. nodaļa NOSLĒPUMAINĀ PAZUŠANA

Laura skaļi iekliedzās. Viss bija cauri. Glābiņa vairs nebija. Vienīgi brīnums varēja viņu pasargāt no iegāšanās Elles rīklē. Bezdibenis rēgojās tikai dažu metru attālumā.

Laurai dzīvību izglāba vecs koka stumbrs. Tas, kaut arī pilnīgi paslēpies zem sniega segas, par laimi, slējās augšup tik tālu, ka viņa pret to atdūrās ar dibenu, un slīdēšana pēkšņi beidzās. Šķita, ka mugurā piepeši bija iedzīts nokaitēts dzelzs iesms. Tomēr pār sāpēm virsroku guva neizmērojama atvieglojuma sajūta. Pasaule vēl kā malstrēms griezās Lauras acu priekšā, taču mežonīgais karuselis drīz vien pierima, un viņas skatiens noskaidrojās. Viņa apjukusi raudzījās bezdibenī. Varēja redzēt putojošo kalnu strautu, kas Elles rīkles apakšā čaloja savā klinšainajā gultnē. Pat pēdējo dienu spēcīgais sals nebija spējis to iekalt važās. Laurai sametās slikta dūša, un viņa juta, kā aizžņaudzas kakls.

Nu jau klāt bija arī Kēvins. Aizelsies viņš apstājās līdzās Laurai un pārliecās pāri: — Vai ar tevi viss kārtībā? Vai tu sasities?

Laura saviebās. — Nezinu, — viņa novaidējās. — Man liekas, viss kārtībā.

Viņa lēnām mēģināja piecelties. Kaut arī visur smeldza, tas izdevās gandrīz bez pūlēm. Viņa uzmanīgi pakustināja rokas un kājas, pagrozīja galvu un izstaipījās — viss bija vesels. Nekas nebija lauzts, un izskatījās, ka arī saites, cīpslas un muskuļi ir pārcietuši šaušalīgo kritienu bez nopietnām sekām. Tikai mugurā bija jūtama arvien stiprāka pulsējoša sāpe, un kreisais vaigs sūrstēja. Tas bija nobrāzts un nedaudz asiņoja.

Kēvins vēl joprojām noraizējies skatījās meitenē. — Vai ļoti .slikti?

— Būs jau labi, — Laura atteica un izmocīja smaidiņu.

Zēns atviegloti uzelpoja. — Kāda laime! Izskatījās pavisam

draņķīgi. Kas tad notika? Tev taču šajā vietā nekad nebija problēmu, vai ne?

— Nebija gan. — Kādu brīdi Laura domīgi raudzījās vienā punktā. — Es arī nesaprotu. Stiprinājumi attaisījās paši no sevis, abi reizē, un tad es arī nogāzos.

— Stiprinājumi? — Kēvins bija pārsteigts. — Bet tavas slēpes taču ir pilnīgi jaunas, vai ne?

— Protams. Es tās dabūju tikai uz Ziemassvētkiem. Tas gan būtu savādi, ja abiem stiprinājumiem būtu defekti, patiesībā gandrīz vai izslēgts. Un tāpēc man liekas...

Meitene apklusa un kā aizsapņojusies vērās tālumā. Piepeši viņa bija kļuvusi gluži nopietna.

— Kas? — Kēvins taujāja. — Kas tev liekas?

Laura cieši paskatījās zēnā. — Man liekas, ka te kaut kas nav lāgā! Un man ir radušās aizdomas!

— Tu maldies, Laura, pavisam noteikti maldies! — Sajella Leandere-Rihline skatienu no vakariņu šķīvja pievērsa Laurai un, galvu grozīdama, nopētīja pameitu. — Tā gan būtu pamatīga sagadīšanās, ja Dr. Tumšickis arī pavadītu brīvdienas Hintertūrā! Vai tu neminēji, ka viņš aizceļojis uz Kārību jūru?

— Jā gan. — Laura pamāja. — Vismaz viņš tā stāstīja. Pēdējā ķīmijas stundā pirms brīvlaika. Bet varbūt viņš pēdējā brīdī pārdomāja.

Viņa piebikstīja brālim, kas sēdēja blakus un cīnījās ar milzīgu rauga mīklas klimpu porciju. — Vai tu man varētu padot bļodu?

Lūkass, īgni paņurdējis, tomēr satvēra terīni, kas bija darināta no vissmalkākā porcelāna un stāvēja viņam priekšā.

Laura, uzlikdama sev klimpas, uzmeta pamātei skatienu, kurā jautās sapratnes alkas. — Lai kā arī būtu, esmu pilnīgi pārliecināta, ka tas vīrietis trases personāla kombinezonā nebija neviens cits kā Kvintuss Tumšickis.

Sajella neticīgi saviebās. — Un es esmu pārliecināta, ka tu neapšaubāmi maldies. Pat ja tas būtu Tumšickis — kāds viņam sakars ar tavu kritienu?

— Eēē... es... nu... — Laura aši saskatījās ar Lūkasu. Viņš gandrīz nemanāmi pašūpoja galvu.

Lūkasam bija taisnība. Pamāte nedrīkstēja uzzināt par Lauras aizdomām, ka Dr. Tumšickis, viņu ķīmijas skolotājs, bija izraisījis negadījumu ar savām telekinēzes spējām. Proti, Sajella neko nezināja par tiem noslēpumainajiem notikumiem, kas pirms Ziemassvētkiem bija risinājušies Rāvenšteinas pilī. Viņai nebija ne jausmas, kādas satraucošas dēkas Laura un Lūkass bija piedzīvojuši, meklējot Apskaidrības kausu. Kādās briesmās viņi bija nokļuvuši, iekams pēdējā mirklī paguva izglābt no drošas nāves profesoru Aureliānu un Gaismas glabātāju, tādējādi pasargājot no bojāejas Zemi un Avanterru! Un, protams, abi nebija teikuši pamātei, ka Laurai bija dots īpašs uzdevums mūžīgajā labā cīņā pret ļaunumu un ka viņai kā sargātājai piemita gluži īpašas spējas. Sajella to tāpat nesaprastu — un nekādā ziņā neticētu. Ekonomikas žurnāliste novērtēja tikai faktus, ko jebkurā laikā varēja pārbaudīt. Sajella uzskatītu par pilnīgi izslēgtu, ka Rāvenšteinas pils tumšo spēku vadonis spēja atraisīt Lauras slēpju stiprinājumus ar telekinēzes palīdzību, un atmestu šādu iespēju kā tīro murgu.

— Eēē, — Laura vēlreiz novilka. — Es... nu... es kaut kā apjuku, kad tas tips mani apdzina stāvā posma vidū.

— Bet, Laura, viņš, nabadziņš, taču tur nav vainojams, vai ne? — Maksimiliāns Longoliuss apveltīja viņu ar mākslotu smaidu. Cūkas ačeles aiz dārgajām smalkā dizaina brillēm iemirdzējās vien.

— Skaidrs, ka nav. Es to arī neteicu. — Laura ātri novērsās. Misteru L. viņa vienkārši nevarēja ciest. Turklāt viņš meitenei nebija nodarījis neko ļaunu. Gluži pretēji: viņš bija rīkojies visnotaļ augstsirdīgi, ielūgdams visu ģimeni paciemoties šai ziemas sporta ciematā. Ari tad, ja viņš tikai gribēja pielaizīties Sajellai. Longoliuss, proti, jau sen bija metis aci uz jauno sievieti un, iespējams, tikai tāpēc bija viņu pieņēmis darbā “AVĪZE”. Tas ne tikai radīja nepatīkamas baumas viņas kolēģu vidū, bet viesa neuzticību arī Laurā. Šķita, ka Sajellu tas nenieka netraucē. Pamāte izbaudīja Maksimiliāna uzbāzīgo glaimošanu un izmantoja katru izdevību pabūt viņa tuvumā.

Laurai tas bija ārkārtīgi nepatīkami. Galu galā Sajella vēl joprojām bija precējusies ar viņas tēvu, kurš jau ilgāk nekā gadu bija pazudis bez vēsts. Protams, pamāte nevarēja zināt, ka tumsas spēki Mariusu Leanderu bija aizveduši uz Avanterru un turēja gūstā Tumsas cietoksnī, Melnā hercoga Borborona bastiona cietumā. Taču tas viņai vēl nedeva tiesības krāpt Mariusu. Un nepavisam jau ne ar šo nolaizīto Maksimiliānu Longoliusu, kas bija nez cik gadus vecāks par Mariusu un izturējās tik stīvi, ka pat vakariņās bija ģērbies žaketē un aplicis tauriņu.

— Mēs ar Maksi vēlāk brauksim uz pilsētu un aiziesim uz teātri. — Sajella uzmeta gaidu pilnu skatienu brālim un māsai.

— Vai negribat nākt mums līdzi?

— Nē, paldies, — Laura atbildēja, kamēr Lūkass pauda noraidījumu, bez vārdiem saviebdamies.

— Un kā ar tevi, Kēvin?

Arī zēns ar melno matu sprogām neizrādīja sajūsmu. — Ak, ziniet, — viņš novilka, — mēs īstenībā gribējām pēc ēšanas uzspēlēt jauno prāta spēli.

Sajella noskaitusies nobolīja acis. — Dieniņ mīļo, to taču jūs varat darīt arī rīt! — Balsī skanēja aizkaitinājums. — Es lasīju, ka izrāde esot vienkārši izcila, un jums būtu vienreizēja iespēja piedzīvot tādu uzvedumu!

Misters L., maigi smaidīdams, ar plaukstu pieskārās viņas apakšdelmam. — Lai jau, Sajella! Ja jaunajiem cilvēkiem ir citi plāni, mēs taču viņus nepārliecināsim, vai ne? — To teikdams, viņš veltīja lipīgu smaidu Laurai un Lūkasam.

Pretīgi!

Šis tips bija vienkārši pretīgs. Un tāds kā liekulīgs. Laura nezināja, kāpēc, bet viņai bija savāda sajūta, ka ar Maksi Longoliusu kaut kas nebija, kā vajag. Mēģinādama nolasīt viņa domas, meitene gan nebija atklājusi neko aizdomīgu. Un tomēr: Longoliusam nevarēja uzticēties, to viņa vienkārši juta. Arī tad, ja viņš izlikās tik laipns.

— Vai kāds no jums vēlas desertu? — Maksis, gluži kā apstiprinādams, vaicāja. — Saldējumu? Pudiņu? Augļus?

— Saldējums nenāktu par ļaunu. — Lūkasa acis jau tagad mirdzēja priekā par kārumu. — Ar putukrējumu, ja var.

— Protams, manu zēn. — Misters L. paņēma no galda sudraba zvaniņu un pašķindināja. Pēc īsa brīža atvērās durvis, un ēdamistabā bez trokšņa ienāca sulainis.

Konrāds Cirtējs bija kalsens nenosakāma vecuma vīrietis ar blāvu ādu, kas viņam piešķīra slimīgu izskatu, un brēcoši sarkaniem matiem. Reizēm, kad tos apspīdēja saule, Laurai tā vien likās, it kā viņam pa galvu ložņātu liesmiņas. Turklāt viņš zināmā mērā atgādināja runci. Viņš gandrīz nedzirdami staigāja apkārt pa māju un allaž parādījās tur, kur viņu vismazāk gaidīja. Jau vairākkārt viņš Lauru bija pārbiedējis, piepeši, gluži kā no zemes izlīdis, parādīdamies viņai blakus. Visvairāk pārdomu meitenei tomēr sagādāja noslēpumainā piezīme, ko Konrāds bija izteicis, viņiem pirmo reizi tiekoties. Toreiz, kad ģimene bija ieradusies Hintertūras stacijā. Konrāds vēl nebija lāgā pat paskatījies uz Lauru, kad viņa sejai bija pārslīdējis daudznozīmīgs smaids — it kā viņš meiteni jau pazītu. Un ceļā uz automašīnu viņš tai bija pačukstējis: — Vai es neteicu, ka mūsu ceļi reiz atkal krustosies! — Neko tuvāk viņš nepaskaidroja, it kā Laura jau zinātu, ko viņš ar to domājis. Turklāt Laura iepriekš nekad nebija viņu sastapusi. Pavisam droši. Konrāds Cirtējs viņu noteikti bija sajaucis ar kādu citu meiteni.

Sulainis viegli paklanījās un jautāja saimniekam: — Vai kungs zvanīja?

— Jā, Konrād. Varat novākt galdu un pasniegt desertu. Saldējumu mūsu jaunajiem viesiem — un ko vēlies tu, Sajella?

— Paldies, neko, — viņa atteica un saviebās, it kā izdzirdusi nepiedienīgu piedāvājumu.

Tipiski, nodomāja Laura. Viņai bail pieņemties svarā pat par gramu. Piedevām viņa ir tieva kā diegs.

Sajella līdzinājās slimīgi tievajām modelēm ekskluzīvās modes žurnālos, kurus viņa pētīja ar milzīgu aizrautību. Acīmredzot viņai augstākais dzīves mērķis ir pašai vilkt mugurā visas tās dizaineru parpalas, Laura nodomāja. Nu, lai jau — kamēr vien to pašu negaida no manis!

īsi pēc maltītes iezvanījās Lauras mobilais tālrunis. Tā bija viņas draudzene Kaja, kas zvanīja no brīvdienām. Lauras sejā atplauka plats smaids. — Kā tad tev iet?

— Vispār gluži labi. — Kaut gan Kaja atradās tūkstošiem kilometru tālu, Laura visu dzirdēja tik skaidri, it kā meitene zvanītu no kaimiņu miestiņa. — Viesnīca ir vienkārši spice, un Nevisa pati par sevi ir kā sapnis.

Nevisa bija maza saliņa Kārību jūrā, to pieskaitīja pie bezvēja salām. Sapņu sala ar sauli, palmām un jūru. Skaidrs, Kaja noteikti priecājas par brīvdienām kopā ar vecākiem!

— Izklausās fantastiski, — Laura bez skaudības sacīja.

— Tā arī ir. — Kajas balss gan neizklausījās diez cik sajūsmināta. — Ar diviem izņēmumiem: pirmkārt, vecāki mani katru dienu arvien vairāk kaitina. Piesienas no rīta līdz vakaram.

— Ak tu, nabadzīte! — Lauras līdzjūtība pret draudzeni bija neviltota. Kaja gandrīz visu gadu pavadīja internātā, tikai īsu laiciņu būdama kopā ar vecākiem. Jo skumjāk, ja tad vēl nācās stresot.

— Bet vai zini, kas ir lielākā cūcība? — Kaja izklausījās noskaitusies ne pa jokam. — Iedomājies tik, kas vēl atbraucis brīvdienās uz mūsu viesnīcu!

— Nav ne jausmas.

— Tikai nenokriti no krēsla, Laura: mūsu viesnīcā dzīvo arī... Rozija!

— Nevar būt! — Lauras sejā parādījās īsts izmisums. Rebeku Taksu, matemātikas un fizikas skolotāju, no kuras Rāvenšteinā baidījās visi skolēni, bija gana grūti paciest jau skolas laikā. Satikt vēl brīvdienās šo briesmoni, kas piesējās visiem pēc kārtas un it īpaši Laurai centās maksimāli sagandēt dzīvi, tā jau bija tikpat kā spīdzināšana.

Kāds tur brīnums, ka draudzene bija pikta!

Piepeši Laurai ienāca prātā kāda doma: — Vai Dr. Tumšickis ari gadījumā nedzīvo jūsu viesnīcā?

— Ak, nē — tā tik vēl trūka! Vismaz es neko nezinu. Bet mani nepārsteigtu, ja arī viņš parādītos. Viņš ar Roziju taču gribēja braukt kopā atvaļinājumā.

— Pareizi. Vismaz Tumšickis tā stāstīja.

— Es tev uzreiz piezvanīšu, ja viņu ieraudzīšu. Tagad gan man jābeidz. Tūlīt būs pusdienas, un es esmu izbadējusies kā vilks. Cau, Laura!

Prāta spēle bija galīgi neinteresanta. Tā nebija spēles vaina, bet gan Lūkasa, jo viņš spēja atbildēt uz visiem jautājumiem, pat visāķīgākajiem. Kaut gan viņš bija jaunāks, Laurai un Kēvinam nebija ne mazāko izredžu uzvarēt. Pat jautājums miljona vērtībā, kas Laurai šķita neatbildams, viņam nesagādāja nekādas grūtības: “Kāds ir Dienvidkorejas oficiālais nosaukums? A — Celau Hua Celau? B — Taehan Min’guk? C — Čun-mi Ho-tau? Vai D — Taki-Nipon-Či?

Kad Lūkass brīdi vilcinājās un likās domīgs, Laura jau nopriecājās, cerēdama, ka beidzot būs pienācis tas gadījums, kad viņš kaut ko nezina. Bet tad viņa sejā iezīmējās raksturīgais smīniņš, — un māsa saprata, ka viņš tikai tāpēc novilcinājis atbildi, lai iedvestu viņā nepamatotas cerības.

— Pareizā atbilde ir B. — Lūkass triumfējoši pasmaidīja.

— Dienvidkorejas oficiālais nosaukums ir Taehan Min’guk!

Tā nu viņš uzvarēja.

Protams.

Lauras sejā parādījās vilšanās. — Man vairs negribas spēlēt.

— Kā būtu ar kādu citu datorspēli? — Kēvins ierosināja. — Age of Emļrires1

— Labāk jau ne. — Laura garlaikoti pakratīja galvu. — Un televīzijā ari nav nekā jēdzīga. — Viņa paņēma avīzi, atvēra to un izpētīja vietējā kinoteātra piedāvājumu. Johaidī! Seanss jau bija sācies. Bet tad meitene atklāja, ka nākamajā vakarā rādīs “Gredzenu pavēlnieku”. — Super! — viņa iegavilējās un gaidoši palūkojās Lūkasā un Kēvinā. — Nāksit līdzi?

Brālis nicīgi sarauca degunu. — To jau es zinu gandrīz no galvas! Un tu noteikti arī. Tu taču noskatījies vismaz trīspadsmit reizes!

— Muļķības! Viņi taču rādīs otro daļu! Uz to es biju tikai septiņreiz. — Viņa noskaitusies pievērsās Kēvinam. — Varbūt tu vismaz nāksi?

— Atvaino, Laura, bet es arī to filmu esmu redzējis.

— Nu un tad? To taču var skatīties nezin cik reižu!

Taču Kēvins un Lūkass tikai gurdi saskatījās.

— Nu labi, — Laura spītīgi sacīja. — Tad es iešu viena pati. — Viņa sabozusies piecēlās un devās uz durvju pusi. Lai tie ķēmi iet ratā!

Virtuve bija uzkopta tā, ka spīdēja un laistījās. Kad Laura ieslēdza gaismu, tā atspoguļojās uz žilbinoši nospodrinātajām grīdas flīzēm. Skaļi savā nodabā tikšķēja pulkstenis, un pie pretējās sienas dūca ledusskapis. Izslāpusī Laura jau gāja tam klāt, kad piepeši viņai radās iedvesma. Vajag patrenēt manas īpašās spējas, viņa nodomāja. Jo ātrāk tās pārvaldīšu pilnībā, jo labāk.

Meitene apstājās un koncentrējās. Acis piemiegusi, Laura nekustīgi skatījās uz metāliski mirdzošajām ledusskapja durvīm, cenzdamās uz tām virzīt visas domas un gribasspēku. Atverieties, viņa pavēlēja durvīm. Klausiet man un atverieties!

Sākumā nekas nenotika. Taču Laura neļāva sevi samulsināt. Pa šo laiku viņa bija iemācījusies, ka nedrīkst uzreiz padoties, ja kaut kas negāja kā pa diedziņu.

Viņa mēģināja koncentrēties vēl ciešāk. Meitenes galvā bija palicis tikai priekšstats par ledusskapja durvīm, kas veras vaļā, viss pārējais bija atkāpies tālāk. Viņa vairs nedzirdēja tikšķam pulksteni un nemanīja spindzam arī lielo mušu, kas tepat tuvumā riņķoja pa gaisu. Viņas uzmanība bija pievērsta tikai un vienīgi ledusskapja durvīm.

Atverieties.' Verieties vaļā!

Beidzot izdevās: atskanot klusam plakšķim, durvis attaisījās vaļā un lēnām vērās uz viņas pusi.

Nu re.¹ Iet tā lieta!

Laura nopriecājās. Pamazām viņa arvien labāk pārvaldīja tos fantastiskos spēkus, kas viņai kā gaismas karotājai bija obligāti nepieciešami. Drīz vien viņa vairs neatpaliks no pieaugušajiem sargātājiem— Persija Valjanta, mis Mērijas un pat profesora Austruma Aureliāna. Taču Laura apzinājās arī to, ka tāpēc vajag pastāvīgi vingrināties. To viņai bija likuši aiz auss šie trīs skolotāji, kas kopā ar viņu cīnījās pret tumšajiem spēkiem un apmācīja meiteni.

Tātad uz priekšu!

Dzērienu nodalījumā stāvēja pilna pudele. Uz tās etiķetes bija lasāms Poiver Cola. Šī marka Laurai bija gluži nepazīstama. Pusotra litra pudele droši vien bija pārāk smaga, lai to paceltu ar gribasspēku vien. To noteikti spēja tikai tāds meistars kā profesors Aureliāns. Tomēr pamēģināt varēja.

Laura pievērsās pudelei ar melno šķidrumu. Acīs dzirkstīja enerģija, kamēr meitene pūlējās uzspiest savu gribu resnajai limonādes pudelei. Sākumā nekas nesanāca, bet tad pudele sāka raustīties, arvien vairāk un vairāk, līdz beidzot mazliet pacēlās uz augšu un jestri sazvārojās, it kā to kratītu neredzama roka. Taču Laurai nekādi neizdevās to pilnībā izcelt no durvīm.

Viņa tomēr bija apmierināta. Beigu beigās tā bija pirmā reize, kad viņa ar savām telekinētiskajām spējām bija pakustinājusi tik smagu priekšmetu. Meiteni pārņēma nevaldāms prieks, un, kad viņa pamanīja olas, viņā sarosījās pārgalvība.

Laura atkal piemiedza acis un pievērsa skatienu vislielākajai olai. Pēc brītiņa tā sāka vibrēt un tad, kā pavilkta aiz aukliņas, pacēlās gaisā un tuvojās viņai. Ola kā miniatūrs gaisakuģis lēnām un pilnīgā klusumā peldēja šķērsām pāri virtuvei.

— Ko tu tur dari? — Konrāda Cirtēja balss izrāva Lauru no apceres. Ola kā akmens nokrita zemē un ar pamatīgu “pļekt” sašķīda uz flīzēm. Uz nospodrinātās virtuves grīdas kopā ar čaumalām izplūda olas dzeltenums un baltums.

— Pie Belcebula! — Konrāda Cirtēja seja dusmās piesarka un acīs zibēja niknums. — It kā es nupat nebūtu iztīrījis grīdu!

— Ma... ma... man ļoti žēl, — Laura stostījās. Sulainis dusmās bija kļuvis gandrīz nepazīstams. — Es... nu... Es to visu sakopšu!

— Negvelz muļķības! — Konrāds ierēcās. — Ar tādiem darbiem noņemos tikai es. Ko tu domā, kādu sprediķi man nolasīs kungs, kad tas nāks viņam ausīs? — To teicis, ugunsgalva no skapīša apakšējā plaukta paķēra lupatu un sāka uzslaucīt saplīsušo olu.

Laura jau gribēja klusi aizlavīties, kad viņai ienāca prātā, kāda iemesla dēļ bija atnākusi uz virtuvi. Viņa brītiņu pavilcinājās, jo dusmās iekaisušo Cirtēju nekādā ziņā nebija ieteicams sakaitināt vēl vairāk. Tad tomēr paņēma no ledusskapja sulas pudeli.

Kad Laura paspraucās garām sulainim, viņš pēkšņi pacēla galvu un cieši ieskatījās viņai acīs, skatienā uzplaiksnot elles ugunīm. — Par to tu man vēl samaksāsi, nolāpītā ragana! — viņš nošņāca, balsij vienubrīd ieskanoties gluži dīvaini.

Tā gandrīz nebija cilvēka balss. Drīzāk tā varēja piederēt satrakotam pūķim vai citam nezvēram, kas tikai ar pūlēm spēja pievaldīt savu asinskāri.

Lauru pārņēma nomāktība, un piepeši viņai sametās auksti.

Bruņinieks Paravains pārmetoši paskatījās Alienorā. — Nevar būt. — Miesassardzes vadoņa balss skanēja saērcināti. — To es būtu pamanījis, tici man! — Tad viņš strauji novērsās un pārlaida skatienu ducim jaunu vīriešu, kas viņa vadībā Blāzmoraldas dienvidu sienas paēnā vingrinājās zobenu cīņā. Saule stāvēja augstu virs Grāla pils, un ieroču nesējiem no piepūles piesarkušajās sejās izspiedās sviedri, kamēr karstumā virmojošo pēcpusdienas gaisu pildīja ieroču šķinda.

Meitene ar gaišajām bizēm brīdi klusēja. Viņa nemaz nebija gaidījusi, ka Paravains tā uzreiz piekritīs. Tomēr Alienoru dziļi aizskāra, ka viņš bija meiteni tik skarbi atraidījis. — Un kāpēc tad Alariks paņēma līdzi Bučmūli? — viņa spītīgi vaicāja. — Toreiz, kad brālis gribēja ielavīties Tumsas cietoksnī, viņš svūpiju atstāja manā uzraudzībā! Taču, dodoties uz burvju vārtiem kopā ar jums, zvēriņš bija viņam līdzi.

Paravains apgriezās un šaubīdamies pavērās meitenē. — Es gan to neievēroju.

— Kā gan lai jūs ievērotu? Alariks Bučmūli bija paslēpis zem vamža, lai jūs to neredzētu.

Jaunā drosminieka bruņas iemirdzējās saules staros. Viņš sadrūmis piemiedza acis. — Un ko tu no tā gribi secināt?

— Nu... — Alienora apklusa, jo viņai pašai šī doma likās diezgan traka. Tad viņa tomēr saņēmās un izteica skaļi savas aizdomas, kas bija ienākušas prātā jau tad, kad brālis neierasti sirsnīgi bija atvadījies, dodamies ceļā. — Varbūt Alariks ir izgājis pa burvju vārtiem, lai nokļūtu uz Cilvēkzvaigznes.

Paravaina seja satumsa arvien vairāk. — Neprāts, Alienora! Tu taču skaidri zini, ka tas nevar būt!

— Kāpēc ne, kungs? Beigu beigās jūs taču līdz šim neesat atradis ne niecīgākās viņa pēdas, lai gan jūsu baltie bruņinieki...

— Tāpēc ka tas nav iespējams! — Paravains skarbi viņu pārtrauca. — Tici man vienreiz! Ieroču nesējam ir stingri aizliegts iziet cauri vārtiem...

Meitene noklepojās un jau gribēja iebilst, ka tieši tas varēja būt īpašs kārdinājums, taču, ievērojusi Paravaina nosodošo skatienu, aprāvās. — Šim aizliegumam ir iemesls, Alienora, tu taču to zini! Ja kāds, pietiekami nesagatavojies, dodas uz Cilvēkzvaigzni, viņš nokļūst vislielākajās briesmās. Tur apstākļi ir gluži citādi nekā mūsu pasaulē. Katram, kurš vēlas ceļot uz mūsu māsas zvaigzni, vispirms vajag to krietni iepazīt. Citādi šis pasākums var maksāt dzīvību. īpaši, ja esi spiests tur palikt ilgāku laiku.

Alienoras seja ieguva pelnu pelēku nokrāsu. Viņa grasījās sākt runāt, kad baltais bruņinieks ar strauju žestu lika viņai apklust.

— Zinu, ko tu gribi sacīt. Aizliegums vien Alariku nebūtu atturējis, un to, ka viņš ir gatavs likt uz spēles dzīvību, lai kalpotu gaismas spēkiem, viņš lieliski pierādīja, lūkodams iekļūt Tumsas cietoksnī.

— Tieši tā, kungs, un tālab taču var gadīties, ka Alariks...

— Nē! — Bruņinieks tik enerģiski papurināja galvu, ka viņa pusgarie brūnie mati noplīvoja vien. — Nekādā ziņā! Atceries taču, Alienora: es pats visu ziemas saulgriežu nakti nostāvēju sardzē pie burvju vārtiem un, cerību pārņemts, gaidīju, kad mēs saņemsim atpakaļ Apskaidrības kausu. Nekustējos ne no vietas, līdz vārti atkal aizvērās. Ja Alariks pa tiem būtu izgājis, es būtu to ievērojis!

Meitene norīstījās un lielām acīm pavērās Paravainā. — Bet... kur tad viņš varētu būt palicis, kungs?

— Lai to noskaidrotu, mani bruņinieki jau dienām ilgi pārmeklē Avanterras zemes, un mēs nerimsimies, iekams nebūsim atraduši tavu brāli — to es tev apsolu!

Paravains uzsmaidīja Alienorai un jau grasījās novērsties, kad meitene pasniedzās pēc viņa rokas un paraustīja viņu aiz piedurknes. — Ē... Kungs? — viņa tik tikko dzirdami ieteicās.

Bruņinieks pagriezās un uzmeta Alienorai īdzīgu skatienu.

— Kas tad vēl?

— Eēē... Vai es drīkstu piedalīties meklējumos, kungs?

— Tā tik vēl trūka! — Paravains nervozi nošņaukājās. — It kā es jau tā nesaņemtu gana daudz pārmetumu, ka man pazudis ieroču nesējs!

Bruņinieks, ieraudzījis, ka meitene ar pūlēm valda asaras, pieklusināja balsi un pasmaidīja. — Es zinu, ka tu raizējies par savu brāli. — Viņš mierinādams uzlika roku uz Alienoras pleca. — Taču, nākdama līdzi, tu mums nenieka nepalīdzētu — un savam brālim ne tik ne! —To teicis, Paravains pagriezās, piegāja pie kāda ieroču nesēja un mierīgā balsī aizrādīja, kā jātur zobens.

Iegrimusi domās, Alienora aizgāja. Patiesībā jau bruņinieka sacītais skanēja gluži pārliecinoši. Taču, ja Alariks patiešām neatradās uz Cilvēkzvaigznes, kur tad viņš varēja būt palicis? Neviens taču nevarēja pazust bez pēdām!

Te viņa pēkšņi apstājās un nobāla. Varbūt viņš bija nokļuvis tumšo spēku nagos? Ja reiz Borboronam ar saviem karotājiem bija izdevies iekļūt rūpīgi apsargātajā Grāla pilī, tad jau viņam bija tīrā bērnu spēlīte tikt galā ar tādu jaunu ieroču nesēju kā Alariks! Varbūt viņi zēnu jau sen bija aizvilkuši uz Tumsas cietoksni, kur viņam nāksies savas dienas pavadīt verdzībā, vai pat...

Taču šī doma bija tik šaušalīga, ka Alienora to ātri atvairīja.