Laura un Septiņu mēnešu zīmogs

Tumsas cietokšņa troņa zāle bija milzīga. Akmens kamīnā liesmas plaiksnījās tik mežonīgi, ka Laurai neviļus ienāca prātā elles ugunis. Šķilām sabrūkot, atskanēja šņākoņa un blīkšķi, nevaldāmi izsprāga dzirksteles, un uz akmens grīdas kamīna priekšā nolija kvēlojošu kripatiņu lietus. Taču nevienu tas, liekas, netraucēja. Ne Melno hercogu, kurš sēdēja tronī, ne veidolu mainītāju, kas stāvēja viņam blakus, un abus sargus pie durvīm jau nepavisam ne. Tikai viens no melnajiem suņiem, kas gulēja netālu no uguns, iekaucās, kad viņam trāpīja viena no sprēgātām.

Abi rokaspuiši pieveda Lauru pie varenā krēsla, kas atradās telpas viņā galā. Tronis gandrīz pilnībā bija izgatavots no melna koka. Laura sev vaicāja, vai tik tas nav melnkoks, tomēr nebija pārliecināta, vai uz Avanterras ir tāda pati veģetācija kā uz Zemes. Varbūt šai mītu valstībā aug pavisam citādi koki un augi nekā viņas dzimtenē. Iespaidīgā krēsla sēdeklis un mugurdaļa bija apvilkti ar brūnu garspalvainu kažokādu, un uz atzveltnes tieši virs Melnā hercoga galvas bija piestiprināts bālgans dzīvnieka galvaskauss. Laurai tas atgādināja zirga galvu, kaut arī tam bija izliekti auna ragi un drīzāk plēsoņam piederīgi zobi. Roku balsti bija darināti no smilškrāsas materiāla. Pirmajā brīdī Laura jau nobijās, vai tie nav cilvēku kauli, varbūt stilba kauli. Tad viņa atvieglota konstatēja, ka tas tomēr bija ziloņkauls.

Borborons laiski sēdēja tronī. Pavēlnieciski pamādams, viņš lika aiziet melnajiem bruņiniekiem un ar caururbjošu skatienu nopētīja meiteni. — Vai tu visā nopietnībā ticēji, ka varēsi mūs pārtrumpot un mēs tevi neatklāsim? — viņš tai uzsauca.

Kaut arī Laura šo aizsmakušo balsi nedzirdēja pirmoreiz, viņai radās sajūta, it kā muguru durstītu vesels leģions ledainu adatiņu. Bet varbūt šo saltumu radīja Sirīnas urbīgās, aukstās čūskas acis? Burves sejā nebija manāmas nekādas izjūtas. Tikai tad, kad iekvēlojās piekariņš, kas ķēdītē bija uzkārts viņai kaklā, Sirīnas lūpas savilkās ironiskā smīnā.

— Tu laikam gan nebiji domājusi, ka tevi nodos Laika rats? — viņa izsmējīgi sacīja. — Tas ir krietni noilgojies pēc tevis, savas likumīgās saimnieces. Tā taču esi tu, Laura, vai ne? Vai arī man labāk tevi dēvēt par Laurencu?

Tātad Sirīna precīzi atcerējās viņu tikšanos Nežēlīgā bruņinieka pilī, kaut gan pēc cilvēku laika rēķiniem tā gulēja jau simtiem gadu ilgā pagātnē.

— Ja man no galvas nebūtu nokritusi cepure, neviens nebūtu ievērojis, ka esmu meitene, — Laura iecirtīgi atteica. — Pat jūs ar savām “burvju spējām” ne.

— Domā, ko runā, muļķa skuķi! — Sirīna, dusmās saviebusi seju, šņāca kā pūķis. — Tu ļoti labi zini, ka mana māksla uz Cilvēkzvaigznes nedarbojas, kā nākas, un pilnībā izpaužas tikai Avanterrā! Vienīgi tāpēc tev toreiz izdevās izsprukt sveikā, citādi tev mana atriebība nebūtu gājusi secen. Un tam smieklīgajam muzikantam arī ne. — Viņa pienāca Laurai pavisam tuvu klāt, mezdama ironiskus skatienus. — Bet es jau toreiz zināju, ka mēs tiksimies vēlreiz — un Gaišredzīgais kristāls man parādīja katru tavu so... — Sirīna apklusa, ieraudzījusi Melnā hercoga saniknoto sejas izteiksmi.

Gaišredzīgais kristāls?

Ak tu debess, kas gan bija šis Gaišredzīgais kristāls?

Noteikti kāds maģisks priekšmets, Laura nodomāja. Tas vismaz izskaidrotu, kāpēc melnie bruņinieki mani noķēra furhura kambarī. Un kāpēc neviens nesekoja pa ceļam uz turieni... Tā taču nevarēja būt laimīga sakritība!

Veidolu mainītāja iešņācās vēlreiz, gluži kā nolasījusi Lauras domas. Amulets, kas karājās viņai kaklā, vēl joprojām kvēloja.

Meitene bezbailīgi atbildēja dzēlīgajam reptiļa acu skatienam.

— Es atgūšu Laika ratu, — Laura stingrā balsī sacīja. — Un arī savu tēvu. Es viņu atbrīvošu, varat būt droši!

Sirīna kādu sekundes daļu likās pārsteigta. Tad viņa atgāza atpakaļ galvu un iesmējās tos pašus šaušalīgos smieklus kā tonakt, kad Rāvenšteinas pilī bija atdzīvinājusi lemuru.

Laura nepievērsa tam uzmanību. Beigu beigās pēc dažiem mirkļiem Lūkass viņu aicinās atpakaļ no sapņu ceļojuma, izraudams no ienaidnieku nagiem. Kaut gan: ko gan brālis īsti gaida?

Norunātais laiks noteikti jau sen bija pagājis!

Briesmīgā sieviete atkal bija nomierinājusies. Ar ķirzakas cienīgām kustībām viņa riņķoja ap Lauru, nopētīdama no visām pusēm. — Jā, drosme tev ir, — viņa nošņācās, — tas nu jāatzīst. Bet tu taču nedomāsi, ka spēsi man izsprukt otru reizi?

Laura viņā pat īsti neklausījās. Lūkas, viņa domāja, nemieram augot augumā. Kāpēc tu mani nemodini?

— Vai tu nedzirdēji, ko es teicu? — Sirīnas putna nagiem līdzīgā roka pašāvās uz priekšu, sagrābdama Lauru aiz zoda.

Pamodini mani, Lūkas, — lūdzu!

— Atbildi, kad es tev jautāju! — melnā burve šņāca.

Lūdzu, Lūkas, ko tu vēl gaidi!

— Tev jāatbild! — Sirīna kliedza. Viņas seja bija pārvērtusies vienā vienīgā ļaunā grimasē. Viņa pastiepa uz priekšu lūpas, kurās nejautās ne asins lāsīte, un pūta — no mutes izlauzās spēcīga brāzma, kas satvēra Lauru, norāva no kājām, pārnesa pāri troņa zālei un no visa spēka trieca pret sienu. Sāpes, kas caurstrāvoja Lauras ķermeni, bija tik spēcīgas, ka viņa jau nodomāja, ka ir salauzusi visus kauliņus. Meitene gulēja tur kā nelaimes čupiņa, baiļu un sāpju apdullināta, kad Sirīna pieskrēja pie viņas, sagrāba aiz rīkles un pievilka sev klāt.

— Atbildi beidzot, tu, gaismas niekkalbe! — sieviete auroja.

— Atbildi! Atbildi!

Lauru no trakojošās veidolu mainītājas nagiem izglāba Melnais hercogs. — Nomierinies, sievišķi! — viņš uzkliedza Sirīnai pēr-kondimdošā balsī.

Burve uzreiz lika upuri mierā. Viņa atgrūda meiteni, un Laura nenokrita zemē tikai tāpēc, ka atbalstījās pret sienu.

Viņa ievilka elpu un sarāvās. Meitene noprata, ka Lūkass viņu neizpestīs. Lai kas arī būtu noticis — vienīgi viņa pati spēja atgriezties no ceļojuma sapnī, taču tumsas piekritēji šādu iespēju noteikti nedos. Laura bija bezpalīdzīga un atradās viņu varā.

— Panāc šurp! — Melnais hercogs bija piecēlies no troņa un pamāja Laurai ar žestu, kas nepieļāva iebildumus.

Meitene apdullusi izstreipuļoja cauri zālei, līdz atkal stāvēja Borborona priekšā. Tirāns nopētīja viņu ar neizdibināmu skatienu.

“Nez vai viņš vispār spēj kaut ko sajust?” Laura nodomāja.

Viņa bālajā sejā nebija noprotama ne sīkākā kustība. Nolasīt Tumsas valdnieka domas Laurai šķita tik pārdroši, ka viņa pat nemēģināja. Viņa savaldījās un izaicinoši pavērās Borboronā.

— Ko jūs gribat ar mani iesākt? Uzlikt pārakmeņojumu tāpat kā manam tēvam?

Melnā hercoga vaibsti tomēr sakustējās: viņš izskatījās uzjautrināts. — Un ko mēs ar to iegūtu?

Borborons pats atbildēja uz jautājumu. — Neko — pilnīgi neko! Tu gan nebūtu mums bīstama, bet patieso mērķi mēs vēl ne tuvu nebūsim sasnieguši.

Laura nesaprata, ko viņš ar to gribēja teikt, un arī Sirīna, likās, nespēja īsti atšifrēt sava pavēlnieka sacīto. Viņa pārsteigta pavērās Melnajā hercogā un jau gribēja uzdot jautājumu, kad Borborons noskaities saviebās un ar ašu žestu pavēlēja viņai klusēt.

Taču Laura gan neļāvās iebaidīties. — Kas jums ir padomā?

— Nu... — Valdnieka drūmajās lūpās rotājās viegls smaidiņš.

— Es... atbrīvošu tevi.

Laura nodomāja, ka ir pārklausījusies. — Atbrīvosit? — viņa neticīgi atkārtoja.

— Jā. Vari atgriezties uz Cilvēkzvaigznes...

Nevar būt, meitenei iešāvās prātā. Viņš man melo, vienalga, kāda iemesla dēļ.

— Ja vien tu man kaut ko apsolīsi, — Borborons jau piebilda.

— Apsolīšu? Ko apsolīšu?

Tirāns paspēra soli viņai tuvāk. Kvēlojošās acis taisni vai ieur-bās Lauras dvēselē. — Mums visiem jau izsenis ir zināms, kādu uzdevumu sargātāji tev ir uzticējuši: Lieldienu svētkos tu iziesi pa burvju vārtiem, lai aizvestu Apskaidrības kausu atpakaļ uz Blāzmoraldu. Ja apsoli kausu atdot man, nevis Elizionam, es atbrīvošu tavu tēvu un jūs abi varēsit sveiki un veseli atgriezties savā pasaulē.

Pirmajā brīdī Laura nespēja aptvert šo vārdu nozīmi. — Un ja nu es neapsolīšu? — viņa, elpu aizturējusi, vaicāja.

Borborona skatiena sarkanā kvēle sabiezēja, šķita, ka acu dobumos verd tīra lava. — Tad es jūs abus nogalināšu, — viņš pavisam mierīgi paskaidroja, un meitenei nebija ne mazāko šaubu, ka viņš savus draudus izpildīs.

Laurai rīkli aizžņaudza izmisums. Ko lai dara? Viņa taču nedrīkstēja nodot Dzīvības ūdeni tumsas rokās.

Tas nebija iespējams!

Tumsas spēki gūtu tādu atbalstu, ka viņu uzvara vairs nebūtu novēršama. Taču, no otras puses, — tikpat maz viņa drīkstēja pieļaut to, ka tēvam būtu jāmirst.

Tas nu bija pilnīgi neiedomājami!

Melnais hercogs pārtrauca Lauras drudžainos prātojumus.

— Atbildi man! — viņš uzsauca meitenei.

— Eīī... — Laura bija tik apjukusi, ka spēja tikai stostīties.

— Protams... Ē... Protams, ka es jums varētu to apsolīt. Bet — kā jūs zināt, ka es turēšu solījumu?

Borborons pirms atbildes ieturēja pauzi. Viņš noraudzījās meitenē, un Laurai jau šķita, ka ir samanījusi viņa acīs bēdu nojausmu. Tad viņa sejai pārslīdēja skumjš smaids. — Tu nelauzīsi savu solījumu, — viņš sacīja, balsī skanot neizdibināmām sāpēm.

— Nekādā ziņā. Par to gādās zīmoga spēks.

Nu Lauras apjukumam vairs nebija robežu. Viņa vispār neko vairs nesaprata. Zīmoga spēks? Kādu zīmogu tad viņš domāja? Ne jau Septiņu mēnešu zīmogu?

Bet varbūt tomēr?

Vai tas pats zīmogs, kuram vajadzēja nākt talkā, izpildot viņas uzdevumu, varēja gādāt arī par to, lai viņa nodotu gaismas ceļu?

Kā tas bija iespējams?

Laura neatrada atbildi uz jautājumu gūzmu, kas mežonīgi šaudījās viņai pa smadzenēm kā flipera bumbiņas, raisīdamas pārdomas un pieprasīdamas tūlītēju atbildi, beigās atsizdamās tikai pret šķēršļiem un nesasniegdamas glābjošo mērķi. Viņa savā galvā uzgāja tikai vienu vienīgu izeju no šī labirinta — vajag iegūt laiku!

— Labi, — viņa tāpēc sacīja un vairākkārt pamāja, it kā gribēdama apstiprināt savu piekrišanu. — Es apsolu.

Melnā hercoga sejā iezagās gandarīts smaids. — Es zināju! — Tad viņš atkal kļuva nopietns. — Bet tu nevienam nedrīksti stāstīt par mūsu norunu. Tikai viens vārds, Laura, — un tavam tēvam būs jāmirst!

Meitene vēlreiz pamāja. — Es klusēšu, to es jums apsolu. Neviens neuzzinās par mūsu vienošanos.

— Es arī tā ceru. — Borborona skatiens vēl joprojām pētīja glīto meitenes sejiņu, gluži kā meklēdams visniecīgākās izlikšanās zīmes. — Tikai nedomā, ka mums paslīd garām kaut kripatiņa no tā, kas notiek uz Cilvēkzvaigznes. Mums visur ir sabiedrotie, un mūsu piekritēju ir vairāk, nekā tu spēj iedomāties.

Laura nīgri pasmaidīja. — Te nu jūs maldāties. Man ļoti labi ir zināms, cik liela ir tumsas vara uz Zemes un cik daudz cilvēku ir pakļāvušies ļaunumam. Šodien varbūt vēl vairāk nekā jebkad, jo citādi mūsu pasaulē klātos labāk. Nebūtu ne strīdu, ne vardarbības, ne kara, un cilvēki mierīgi sadzīvotu savā starpā. Bet vienalga: tumsas spēkiem nav lemts uzvarēt — it nekad!

Sirīna izgrūda niknu šņācienu, bet Borborons iecietīgi pasmaidīja. Lauras svinīgā nopietnība viņu, kā šķiet, uzjautrināja.

— Nedomāju pārliecināt tevi par pretējo, kaut arī tikai nelga var ticēt tādām nejēdzībām. Gan redzēsi, ka visas tavas pūles beigās izrādīsies veltīgas. Un tagad ej! — Pašķielējis uz veidolu mainītāju, kuras sejā atkal jau bija iezagusies neganta izteiksme, viņš piebilda: — Iekams mūsu draudzene nav ķērusies pie nepārdomātas rīcības!

Neveltīdama tumsas aizstāvjiem ne skatiena, Laura devās uz izeju. Pie durvīm viņa vēlreiz pagriezās. — Tikai nedomājiet, ka varēsit mani apvest ap stūri: es atdošu kausu tikai tad, kad būsit atbrīvojuši tēti.

Borborona lūpās bija iegūlis uzjautrināts smīns. — Neraizējies, Laura! Es pats tevi sagaidīšu pie vārtiem — kopā ar tavu tēvu. Paliec sveika! Jau tagad priecājos par mūsu tikšanos Lieldienās.

Melnais hercogs pamāja durvju sargiem, kas nekavējoties atvēra durvis un pagāja sāņus, lai Laura netraucēti varētu iziet no troņa zāles.

Gaitenī meitene apstājās. Tikai tagad Laura manīja, kādu spriedzi bija pārdzīvojusi. Meitenei mazliet reiba galva, tā ka nācās pieiet pie sienas un atbalstīties pret to ar muguru. Viņa domīgi raudzījās uz priekšu. Vai Melnais hercogs nudien bija tik pārliecināts, ka viņa turēs solījumu, — vai arī viņš tikai blefoja? Viņš, bez šaubām, zināja, ka Laura mīl tēvu vairāk par visu — taču, no otras puses, viņa arī bija zvērējusi visiem spēkiem kalpot gaismas uzvarai. Un kāds gan labums no tā, ja tēvs paliks dzīvs un tiks atbrīvots, bet Zemei un Avanterrai bija lemta bojāeja?

Nekāds. Absolūti nekāds!

Lai ko viņa, Laura, darītu un par ko arī izšķirtos, — tas jebkurā gadījumā bija nepareizi! Ja viņa paliktu nelokāma gaismas karotāja un nogādātu Apskaidrības kausu atpakaļ uz Grāla pili, tad tēvam būtu jāmirst. Ja viņa izpildītu Melnā hercoga prasību un atdotu kausu tumsas spēkiem, Mariusam tiktu dāvāta dzīvība... ja vien Borborons turētu savu solījumu. Taču vienlaikus viņa lemtu iznīcībai gan Zemi, gan Avanterru. Bija tikai viena izeja no šīs piņķerīgās situācijas: vajadzēja tēvu atmodināt no pārakmeņo-juma un atbrīvot no Tumsas cietokšņa, iekams viņa vedīs Apskaidrības kausu atpakaļ uz Avanterru.

Tikai — kā to izdarīt?

Laura pavērās apkārt. Gaitenis bija tukšs. Neviens nebija redzams. Vai gan kāds ievērotu, ja viņa dotos atpakaļ uz furhura istabām, nevis tūdaļ pārtrauktu ceļojumu sapnī? Varbūt viņu vēlreiz noturētu par gluži nekaitīgu verdzeni un Jautu visur iekļūt? Vai veidolu mainītāja vēl joprojām turpināja viņu novērot savā Gaišredzīgajā kristālā? Vispār — maz ticams. Un, ja nu viņa tomēr būtu pacentusies, tad Laura zināja, ka Melnais hercogs viņu aizstāvētu. Viņš gan nepieļautu, ka Laurai atgadītos kas ļauns, iekams Apskaidrības kauss nebūs nonācis viņa rokās.

Vienkārši jāriskē!

Laura bez kādām grūtībām nokļuva furhura kambarī. Viņa aizbultēja durvis un neticīgi pakratīja galvu: viss gāja necerēti vienkārši!

Pie debesīm vēl joprojām bija redzams neparastais zvaigznājs. Tas bija pavirzījies gabaliņu tālāk pie debesu jumola un spoži staroja pretim meitenei pa logu, it kā aicinādams tam pievērsties tuvāk. Taču viņai nebija laika. Bija darāms kas svarīgāks nekā skatīšanās zvaigznēs — lai cik iespaidīgas tās arī būtu!

Laura žigli atvēra skapi ar burvju dzirām. Jau pēc īsa brītiņa viņa bija atklājusi pudelīti ar indīgi zaļo šķidrumu. Tā stāvēja augšējā plauktā. Pudelītē pa labi atradās pienaini duļķains šķidrums. Ķeburaino uzrakstu uz nodzeltējušās etiķetes Laura nespēja izlasīt — tas bija nepazīstamā valodā. Bet tam noteikti vajadzēja būt meklētajam pretlīdzeklim, jo tas stāvēja tieši blakus pārakmeņojuma dzērienam. Abi eliksīri saderēja kopā, tas bija skaidri redzams.

Laura pacēlās uz pirkstgaliem, pastiepa roku un satvēra pudelīti — kad viņai apkārt viss nobālēja un izzuda. Gan skapis, gan furhura kambaris, gan Tumsas cietokšņa mūri — visu ievilka mirdzošas gaismas vērpete.

Nolādēts! Tieši tagad! Nevar būt!

Kad Laura atguvās, viņai šķita, ka gals klāt. Iekšā viss griezās, un no virpuļojošās gaismas jūras dzīlēm, kuru spiediena dēļ galva draudēja pārsprāgt, līdz apziņas virsslāņiem iznira atskārta. Tās ir beigas, tā, dobji atbalsodamās, vēstīja, iekams orkāns galvā atkal bija visu aprijis. Tad Laurai šķita, it kā viņa būtu cieši ievīstīta segā, kas bija piebāzta ar svinu vairāku tonnu smagumā. Visi locekļi, muskuļi, visas auguma cīpsliņas stenēja zem nepanesamā svara. Tas kā milzīgs astoņkājis arvien stingrāk un stingrāk sagrāba meiteni savos taustekļos, it kā gribēdams izspiest no viņas laukā dzīvību.

Laura gandrīz nespēja paelpot. Viņa ar mokām tvēra gaisu, kamēr gaisma galvā izdzisa, dodama vietu nespodrai dūmakai.

Cauri blīvai pelēkai sienai izspiedās skaņas. — Laura? — Sporta skolotāja balss atgādināja burbuļošanu — it kā viņš būtu valis, kas laiski kūļājas kaut kur tālu bezgalīgā jūrā. — Kas noticis, Laura?

Meitene nespēja pakustināt lūpas. Tās bija gluži kā salīmētas ar neizšķīdināmu līmi, un viņa jaudāja vien vaidēt un stenēt. Arī acis Laura nevarēja atvērt. Plakstiņi klāja tās kā centneriem smagi vāki, kas negribēja kustēties ne par milimetru.

Persija vārdi izskanēja kā tāla atbalss, ko vējš bija atnesis līdz viņas ausij, līdz Laura uztvēra izmisušu saucienu: — Laura! Celies jel augšā, mon Dieul

Persijs Valjants pūlējās velti. Laura peldēja arvien tālāk, kamēr baisais Borborona vieplis uzplaiksnīja viņas atmiņas tumšajā jūrā kā drausma dziļūdens zivs, čukstot meitenei ausī ņirdzīgas pavēles: — Atdod kausu! Apsoli man! Es nogalināšu tavu tēvu — un tevi arī! Atdod kausu! Nogalināšu tēvu! Nogalināšu!

Laura saprata viņa vārdus, taču ne mazākajā mērā neuztvēra to jēgu. Viņa vienkārši nespēja tos saistīt savā starpā. Tie kā ap-trakuši šaudījās šurpu turpu, spēlēdami sunīšus viņas galvā. Un, jo vairāk viņa dzinās tiem pakaļ, lūkodama panākt un sarindot jēg-pilnā secībā, jo lielākā juceklī nokļuva — bet tad Laura beidzot piezemējās atmiņu jūras dibenā. No turienes pacēlās melns mākonis, aizsegdams skatu — līdz pēdīgi meitene saplūda ar bezgalīgo melnumu.

Sarkanā nāve pašķīra zarus, kas traucēja skatienam. Beidzot viņš varēja brīvi saskatīt pili. Viņš gandrīz nekustēdamies stāvēja kuplas egles aizsegā un stingiem vaibstiem nopētīja izsenis pazīstamo ēku. Bija pagājis jau krietns sprīdis, kopš viņš bija iegriezies pilī pēdējoreiz. Agrāk, pirms ilgiem laikiem, viņš bija pazinis ik stūrīti šai plašajā apvidū. Viņš bija jaudājis bez pūlēm pārvietoties pat nakts tumsā. Kā jau nāvei pieklājas, viņš lielākoties bija izmantojis nakts melnumu. No rīta, kad viņa slepenos darbus kāds ievēroja, nabaga nelaimīgajiem jau bija par vēlu — un viņš pats nozudis bez pēdām. Neviens vēl nebija viņu notvēris.

Sarkanā nāve pamāja. Skaidrs — kopš pēdējā apciemojuma daudz kas bija mainījies. Taču gan viņš tiks galā bez kādām raizēm. Beigu beigās nebija jau pirmoreiz ar pīpi uz jumta, kad nācās nodarīt kādu tumšu lietiņu. Šajā naktī uzdevums tiks paveikts — un arī šoreiz neviens viņam nestāsies ceļā.

Viņš palaida vaļā zarus, kas tūdaļ atgriezās agrākajā stāvoklī. Bez mazākā troksnīša atgriežoties Bendesmežā, viņa bālajā sejā iezīmējās ļauns smaids.

Laura atvēra acis un redzēja tikai baltu vien — acīmredzot tas bija segas pārvalka baltums. Degunā iecirtās dezinfekcijas šķid-ruma un zāļu smārds. Meitene apmulsusi piecēlās sēdus, samirkšķināja acis un pavērās apkārt. Pagāja dažas sekundes, līdz viņa noprata, ka atrodas slimnīcā. Viņai mugurā bija balts naktskrekls, un pati viņa gulēja metāla stieņu konstrukcijas gultā, kuras galvgalī pacēlās karātavām līdzīgs veidojums. Pelēkā virvē bija iekarināts trīsstūra formas tureklis, kas šūpojās viņai tieši deguna priekšā. Lauras kreisās rokas locītavā bija ievadīta caurulīte. Tā ar garu plastmasas šļūtenīti bija pievienota infūzijas pudelei, no kuras viņas ķermenī pilēja caurspīdīgs šķidrums.

Laura pārsteigta atslīga atpakaļ spilvenā. Kas bija noticis? Kāpēc viņa atradās slimnīcā?

Tad atsprāga durvis, un palātā ienāca labi pazīstams stāvs: Persijs Valjants. Viņa jauneklīgajā sejā tūdaļ atplauka līksms smaids.

— Kā rredzu, tad varru tevī apsveikt arr izrraušanos no Morfeja skavām!

Laura, muti pavērusi, viņā paskatījās. — Ko? — bija viss, kas viņai nāca pār lūpām.

Persija labo noskaņojumu tas nesagandēja ne mazākajā mērā. Viņa smaids staroja kā starojis. — Ilgais miegs tev acimrredzot sajaucis prrātu, un galva arrī vēl īsti nestrrādā. Citādi tu atcerre-tos, ka Morfejs ir grrieku miega dievs, tālab arī guļot cilvēks atrro-das viņa skavās — prrotams, simboliskā nozīmē.

— Ak jā, — Laura domīgi atteica, un pamazām viņā atgriezās dzīvības enerģija. Galvā pēkšņi sarosījās jautājums pēc jautājuma.

— Kāpēc es atrodos šeit, Persij? — viņa gribēja zināt. — Un cik ilgi? Kas īsti ir noticis?

Dedzība, ar kādu šie vārdi izlauzās no Lauras mutes, visai uzjautrināja gaišmataino vīrieti. — Doucement, madernoiselle*, visu pec karrtas. Vislabāk saksīm no paša sākuma: atgrriežoties no sapņu ceļojuma, tavi spēki bija pavisam izsīkuši. Tāpēc bijām spiesti tevi aizvest uz slimnicū.

Laurā atmodās klusa nojauta: pareizi — viņa bija devusies ceļojumā uz Avanterru, jo gribēja apraudzīt tēvu. — Vai tiešām bija tik ļauni? — viņa apmulsusi vaicāja.

— Jā. — Skolotājs izskatījās neierasti nopietns. — Mēs gan-drrīz sirrmus matus dabūjām, rraizēdamies parr tevī.

— Bet kā tas ir iespējams? Es taču pavadīju Avanterrā tikai īsu brītiņu. Augstākais, divarpus stundas!

— Varr jau būt, ka tas ir tiesa. Taču neaizmirrsti vienu: tu atstāji aiz sevis šīs pasaules rrobežas, un tas prrasa neiedomājami daudz spēka. īpaši, ja trrūkst pierredzes — kā tev.

Meitene klusēja un raudzīja visu precīzi atsaukt atmiņā. Taču sapņu ceļojuma notikumi griezās kā miglaina filma viņas iekšējās acs priekšā. Bezjēdzīga lente, kur bija samanāmas vien aprises un neskaidrības.

— Tāda vieglprrātibā, kādu tu pieļāvi tai dienā, Laura, vienkārrši brēc uz debesīm! — Sporta skolotājs nosodoši viņā palūkojās. — Turrklāt es biju cerrejis, ka tev piemīt vairrāk sa-prrāta.

Laura manīja, kā nosarka. Vaigos iesitās asinis. — Man taču vajadzēja uzzināt, kā iet tētim, — viņa mulsi sacīja. — Šī nedro-šība mani bija gandrīz piebeigusi. Turklāt Lūkass un Kaja mani pieskatīja, kamēr biju Avanterrā.

— Nudien. Parr to es parrliecinājos pats savām acīm, — Persijs atteica tik savādā balsī, ka Laurā modās aizdomas.

— Vai tad ne?

Gaišmatis skumīgi papurināja galvu. — Diemžel viņi īsti nespēja izpildīt šo uzdevumū un padevās miega varrai.

Laura nespēja aptvert dzirdēto. — Viņi aizmiga? — meitene izmisusi jautāja. — Bet... bet tas taču nevar būt tiesa!

— Es arrī to nepavisam nesaprotu. Beigu beigās bija vēl agrrs vakarrs, un tas, ka nogurrūms pievārrēja viņus abus vienlaikūs, liek domāt par savdabigū sagadīšanos. Bet lai kā arri būtu: laimīgā karrtā tavā istabā ienācu es, jo grribēju uzdot vienu jautājumu. Tad atrradu viņus abus mierrīgi snaužam. Prrotams, es nekavējoties tevi pamodināju. Dievs vien zina, kādās nelaimēs tu vēl butu iekūlusies uz mūsu māsas planētas.

Piepeši sekundes laikā Laurai atgriezās atmiņa, un meitene visu atcerējās.

— Ak nē, Persij! — Laura ievaidējās. — Kāpēc tu to darīji? Kāpēc atsauci mani atpakaļ?

Skolotājs pārsteigts viņu nopētīja. — Nesaprrotū, ko tu domā,

— viņš sacīja. — Tavs brrālis man paskaidrrojā, ka tu jau tāpat biji ceļā ilgāk, nekā sākumā pārredzēts.

Tā kā Persijs neko nevarēja zināt, tad Laura paskaidroja, kas bija noticis Avanterrā: viņa, proti, bija grasījusies paņemt no skapja zāles, kas spētu izraut tēvu no pārakmeņojuma gūsta, kad viņš piepeši bija pārtraucis ceļojumu sapnī, laupīdams vienreizēju iespēju.

— Pardonne'tnoi.* — Skolotājs, acīm redzami satriekts, no-lieca galvu. — Diemžēl es to nevarēju zināt un biju domājis, ka rīkojos tikai tev par labu. Taču tev izdevās noskaidrrot, ka Mariūss vēl ir dzīvs un kur tieši viņš atrodas.

— Tas mums neko daudz nelīdz. — Meitene drūmi raudzījās sienā. — Un tētim jau nepavisam. Ar katru pagājušo dienu tuvojas tas brīdis, kad pārakmeņojums kļūs neatgriezenisks. — Piepeši Laurai ienāca kaut kas prātā. — Tu man vēl nepateici, cik ilgi es atrodos šeit, Persij.

— Tieši četrrpadsmit dienas.

— Ko? — Laura vienā rāvienā pielēca gultā sēdus. — Četrpadsmit dienas? Bet... bet... Tad... tad jau es divas nedēļas esmu iekavējusi mācības.

Persijs norūpējies pamāja. — Tā arrī irr. Un tā nudien irr prroblēma.

Problēma? Persijam bija viegli pateikt: tā bija vairāk nekā problēma!

Tā bija katastrofa!

Laura bija tuvu izmisumam. — Vispirms es pēc mūsu ceļojuma pagātnē zaudēju vienu nedēļu, — viņa žēlojās, — un tagad pat divas. To taču es nekad neatgūšu! Un tas nozīmē...

Viņa apklusa. Nē — šobrīd labāk neiztēloties, kādas sekas tam varēja būt.

Skolotājs nobēdājies savilka uzacis, bet tad uzreiz izspieda uzmundrinošu smaidu. — Nomierrinies jel, Laura. Gan jau mums kas ienāks prrātā, esmu pārrliecināts. Vissvarrigākais tev tagad irr atgūt spēkus un pēc iespējas ātrrāk atgrriezties intermātā. Galu galā Lieldienas jau tuvojas, un drrīz vien būs pienācis laiks gatavoties šai ievērrojamajai dienai.

Telefonam iedžinkstoties, Sarkanā nāve uzreiz zināja, kas zvana. Viņš pacēla klausuli, un viņa sejā iezīmējās ņirdzīgs smīns. — Jā?

Viņš gandrīz garlaikoti uzklausīja zvanītāju, acis nepacietīgi pievērsis griestiem. — Pats par sevi saprotams, kungs. Es visu nokārtoju. Tieši tā, kā bijāt man uzdevis.

Zvanītājam ar to acīmredzot nebija gana, jo viņš turpināja runāt, kas Sarkano nāvi laikam saniknoja. Viņa ģīmis kļuva arvien drūmāks. — Bet jūs taču zināt, kungs, — viņš norūca, acīm sekodams vientulīgai mušai, kas rāpoja pa sienu viņam blakus. — Ja Sarkanā nāve kādu ir sagrābis savos nagos, viņš to vaļā vairs nelaidīs. It nekad!

Tam sekoja zibensātrs sitiens — un uz gaišajām tapetēm palika tikai asins plankums.