Laura un Septiņu mēnešu zīmogs

7. nodaļa MĀCEKLES VILTĪBA

ALIenora neticīgi raudzījās meža skrējējā. — Šie vēlmju iemānītāji pievilina bērnus, dodami viņiem neīstus solījumus, lai beigās viņus iztirgotu Borboronam?

Silvāns noraizējies pamāja. —Jā.

— Bet... kā tas ir iespējams?

Iejaucās Morvena. — Pavisam vienkārši: viņi vispirms sasola zvaigznes no debesīm. Iestāsta bērniem, ka tie dzīvos zaļi, ja nāks viņiem līdzi. Apved viņus ap stūri, teikdami, ka tos gaida vienīgi dēkas, piedzīvojumi un nebeidzamas izpriecas, ka visas viņu vēlēšanās piepildīsies un visas problēmas pazudīs. Izklausās taču jauki, vai ne?

— Jā gan, — Alienora domīgi atteica. — Lai gan patiesībā jau ikvienam vajadzētu zināt, ka tā nemēdz būt.

Pār meža skrējēja bārdas rugājiem noaugušo seju pārslīdēja norūpējies smaids. — Tev taisnība. Patiesībā ikvienam to vajadzētu zināt, bet pārāk daudzi to vienkārši negrib atzīt. īpaši mūsu planētas rietumu apvidos arvien vairāk bērnu uzķeras uz vēlmju iemānītāju solījumiem, un tas, kurš jau no brīva prāta ir iekritis viņu cilpā, drīz vairs nepamana, kas ar viņu notiek. Šie vilinātāji ir ne tikai laipni un patīkami, bet arī ārkārtīgi prasmīgi prot citus novirzīt no viņu patiesajiem mērķiem, apmainot tos ar neīstiem solījumiem. Jo ilgāk kāds ļaujas viņu ietekmei, jo grūtāk no viņiem aiziet. Ar laiku nelaimīgie vairs nepamana, ka viņi tiek krāpti, ka ir pieķērušies iemānītām vēlmēm un pazaudējuši savu gribu. Lielākā daļa ij nemana, ka beigās kļūst par vergiem!

— Pareizi! — vecā Eilīna atkal ierunājās. — To man pašai gadījās piedzīvot, kad biju Tumsas cietoksnī. Neviens no tiem, kas

bija nokļuvuši vēlmju iemānītāju nagos, nepretojās savam liktenim. Visi bez iebildumiem darīja, ko viņiem lika.

— Bet... — Alienorai trūka vārdu. — Tas taču nevar būt! Tas nav iespējams!

— Diemžēl ir gan. — Dziednieces sejā bija lasāma liela nopietnība. — Ja kāds cilvēks citiem gana ilgi ļauj iestāstīt, kādas lietas viņam it kā ir svarīgas, un pats par to nedomā, tad beigās viņš kļūst akls pret īstenību. Tādēļ vēlmju iemānītājus uzskata par Melnā hercoga bīstamākajiem sabiedrotajiem, un viņi ir gaidīti viesi Borborona pilī. It īpaši tad, ja atved līdzi jaunus vergus.

— Patiesi?

— Jā. Vai nav drausmīgi?

Gaišmatainā meitene vairs neatbildēja, tikai lielām acīm paskatījās Morvenā. Ne jau tādēļ, ka domātu par lielajām briesmām, kādas šie vēlmju iemānītāji radīja. Alienorai bija ienākusi prātā pārgalvīga ideja.

Laura vēl aizvien šķīla visapkārt aizdomīgus skatienus, kopā ar Lūkasu un Kēvinu steigdamās uz vārtiem, kas no krustejas veda uz klostera pagalmu. Tomēr viņa nevienu nespēja ieraudzīt. Varbūt saspringtie nervi bija meiteni piemuļķojuši un viņa atkal jau bija maldījusies?

Trijotne jau atradās tikai dažus soļus no vārtiem, kad piepeši no kādas kolonnas aizēnas iznira kāds stāvs un aizšķērsoja viņiem ceļu. Laura izbijās un apstājās, viņas pavadoņiem izlauzās pārsteiguma saucieni.

Bet tad meitene atskārta, ka nepazīstamais ir zēns, droši vien novics, tikai mazliet vecāks par viņu.

Laura vēl nekad viņu nebija redzējusi, un tomēr puisis neparastā kārtā likās pazīstams. Viņš bija liela, slaida auguma, gaišspro-gaino matu krēpes gūlās uz pieres, un acis samērīgi veidotajā sejā

bija tikpat zilas kā viņai un brālim. Uzkrītošs toties šķita viņa ietērps: maisam līdzīgās bikses un vecmodīgais vamzis it nemaz neiederējās un nekādā ziņā neizskatījās pēc klostera apģērba. Šķita, ka tas paņemts no vecu drēbju noliktavas.

Gaišmatis piesardzīgi pavērās apkārt, it kā gribēdams pārlie-cināties, vai neviens viņus nenovēro. — Jel nebīstieties, — viņš uzrunāja draugus, laipni smaidīdams. — No manis jums nedraud ne niecīgākās briesmas.

Lauras sejā parādījās pārsteigums. Savādi, viņa nodomāja. Kāpēc viņš tik jocīgi runā?

— Tu esi Laura, vai ne? — zēns turpināja. — Nāc līdzi, man tev jānodod vēsts. — Viņš aši ierāvās tuvīnajā sienas nišā, kuras pustumsā acīm redzami lūkoja paslēpties no ziņkārīgiem skatieniem.

— Ejiet, lūdzu, uz mašīnu, — Laura pačukstēja Kēvinam un Lūkasam.

Lūkass, valodu zaudējis, paskatījās māsā. — Bet tu taču negribēsi...

— Gribēšu gan! Dzirdēji, ko viņš teica: viņam esot man jānodod vēsts!

— Un ja nu tās ir lamatas? — Lūkasa balsī skanēja nepārvaramas aizdomas. — Mums ar Kēvinu vajadzētu tevi uzmanīt. Tu taču pat nezini, vai viņam var uzticēties!

— Zinu gan.

— Tas taču ir neprā...

— Es to vienkārši jūtu, — Laura pārtrauca brāli, — arī tad, ja tu to nespēj saprast. Bet, ja jums tā labpatīk, tad palieciet šeit. — To teikusi, viņa atstāja draugus un sekoja noslēpumainajam gaišmatim nišā.

Zēns laipni paskatījās Laurā. — Tev nudien nav jābaidās, — viņš patīkamā balsī apgalvoja.

— Es zinu. — Lauru atkal pārņēma sajūta, ka viņi ir pazīstami, turklāt vēl stiprāka nekā iepriekš. Viņai šķita, ka viņi nebūtu pirmo reizi satikušies tikai pirms dažiem mirkļiem. Drīzāk gan šķita, ka viņi ir pazīstami jau tūkstošiem gadu. Tas gan, saprotams, bija pilnīgs absurds.

Bet varbūt arī tam bija kāds izskaidrojums?

— Vai tu arī esi no sargātājiem?

— Sargātājiem? — Nepazīstamā sejā iegūla smaids. — Nē, Laura, es neesmu sargātājs — bet kaut kas tamlīdzīgs.

Kaut kas tamlīdzīgs? Ko viņš ar to gribēja teikt?

Gaišmatis Laurai nedeva laiku pārdomām. — Mani sūta pāters Dominiks, — viņš turpināja. — Viņš atvainojas par savu izturēšanos, taču abata klātbūtnē viņš neesot varējis runāt.

Tad tomēr!

Lūkasam un viņai izrādījās taisnība!

— Pāters lūdz atnākt vēlreiz pēc nedēļas. Tad abats vairs nebūs klosterī un pāters Dominiks varēs mierīgi izskaidrot to, kas tev jāzina.

Laura izjuta milzīgu atvieglojumu. — Labi, — viņa sacīja.

— Vari viņam teikt, ka es atnākšu.

Kaut gan Laura labprāt būtu turpinājusi sarunu, viņa juta, ka tā ir beigusies. Meitene jau gribēja pagriezties, kad pamanīja zem zēna nodriskātās jakas kaut ko sakustamies. Audums izspīlējās, zem tā kaut kas tramīgi sarosījās. Atskanēja stirnas brēcienam līdzīgi saucieni, un no jakas azotes izbāza galvu zvēriņš, paskatīdamies meitenē melnām acīm, spožām kā pogas.

— Vai liksies reiz mierā, Bučmūli! — zēns pārmeta ziņkārīgajai radībiņai, tomēr maigi noglāstīdams tās spalvaino galvu.

Kāds savāds vārds, Laura izbrīnīta nodomāja. Bučmūljs. Tikpat dīvains, cik smieklīgs. Viņas izbrīnam tomēr nebija robežu, kad nemiera gars izlīda ārā pavisam. Tik neparastu zvēriņu Laura vēl nekad nebija redzējusi. Melnbaltās svītras uz kažoka, garā, kuplā aste, smailais deguntiņš un tumšie plankumi ap acīm atgādināja jenotu. Tomēr tikai no pirmā acu uzmetiena, jo dzīvnieciņam bija ari spārni! Plāni sikspārņa spārni, kas bija sakļauti uz muguras.

Gaišmatis, kam Lauras izbrīns negāja secen, uzjautrināts iesmējās. — Izskatās, it kā tu vēl nebūtu redzējusi svūpiju.

Meitene mulsi viņā paskatījās. — Ko?

— Svūpiju. Bučmūlis ir svūpijs.

— Ak tā, protams. — Laura, nenovērsdama skatienu, apjukusi smaidīja. Svūpijs — kas, sasodīts, bija svūpijs?

— Tad līdz nākamnedēļai. — Zēns pacēla roku, lai atvadītos.

— Ceru tevi atkal satikt, Laura. — To teicis, viņš aizgāja.

Kad viņš bija nogājis jau vairāk nekā piecus metrus, Laura pēkšņi attapās no sastinguma. — Ei! — viņa uzsauca zēnam nopakaļ.

-Jā?

— Kā... kā tevi īsti sauc?

— Alariks, — zēns smaidīdams atbildēja un, ne vārda nepiebilzdams, turpināja ceļu.

— Alariks? — Lūkass pārsteigts atkārtoja, kamēr viņi šķērsoja pagalmu un devās uz vārtu pusi. — Kāds neparasts vārds!

— Patiešām. — Laura satraukusies paskatījās brālī. — Un vēl neparastāk: vai tu kādreiz esi dzirdējis par tādu svūpiju?

— Svūpiju? Kas tas ir? Komiksu varonis? Vai jauns gāzētais dzēriens?

— Ne viens, ne otrs. Kaut gan komiksu varonis varbūt nemaz nav tik nepareizi. Svūpijs ir mazs kažokzvēriņš un izskatās tik jocīgs, it kā to patiešām būtu izdomājis komiksu zīmētājs.

Lūkass skeptiski sarauca pieri. — Dīvaini, ka es par to neko neesmu dzirdējis. Turklāt bioloģija un it īpaši zooloģija pieder pie manām īpašajām tēmām. — Taču pat Lauras izsmeļošais apraksts nespēja viņam atsaukt atmiņā nevienu pazīstamu dzīvnieku, un tā nu Lūkasam beidzot nācās kapitulēt. — Sorry.' Bet es patiešām nevaru palīdzēt.

Protams, arī Kēvinam nebija ne jausmas, kas tas varēja būt par

Tostarp viņi bija tikuši līdz vārtiem. Jau grasīdamies iziet no klostera, draugi konstatēja, ka durvis ir aizslēgtas. Tomēr pēc pāris mirkļiem no blakus ēkas iznāca bumbiņai līdzīgais brālis vārtnieks un atslēdza tās vaļā.

— Lūdzu, pasveiciniet no manis profesoru Aureliānu, — viņš draugiem piekodināja. — Tikai neaizmirstiet! Vecais kungs allaž ir tik laipns un pārmij ar mani kādu siltu vārdu.

Laurai vajadzēja mūciņam to trīsreiz apsolīt, iekams resnītis viņiem beidzot ļāva iet.

Soļojot uz stāvlaukumu, Laurai ienāca prātā urdoša doma: ja jau vārtnieks tik labi pazina profesoru, tad Austrums Aureliāns noteikti bija biežs klostera viesis. Bet kāpēc direktors viņai neko nebija stāstījis un ne vārda nebija minējis par Septiņu mēnešu zīmogu un tā īpašo spēku?

Dīvaini gan — vai varbūt ne?

Tai pašā brīdī Lauru pārņēma savāds nemiers, un patvēruma sajūta, ko viņa bija izbaudījusi Alarika klātbūtnē, piepeši izplēnēja kā nebijusi. Laura juta, ka uzglūn lielas briesmas, un vairs nejutās droša, vai spēs stāties pretī arī tām.

Stepes ponijs iezviedzās, kad Alienora ielēca tam seglos. — Labs bērītis, — viņa mierināja satraukto dzīvnieku. — Labs zirdziņš. Jāsim meklēt tavu saimnieku!

Ponijs, it kā sapratis meiteni, vēlreiz iezviedzās un devās uz priekšu.

Alienora izjāja Grāla pils pagalmā un paraudzījās naksnīgajās debesīs, kurās pilni un apaļi mirdzēja abi Avanterras mēneši, liedami siltu gaismu pār vissenāko no senajām planētām. Labi gan, mācekle nodomāja, varēšu jāt visu nakti — ja vien sardze mani palaidīs.

Sirdij dauzoties, viņa pagrieza bērīti uz Blāzmoraldas lielajiem vārtiem.

Tikko viņa bija nonākusi pie izbrauktuves, no sarga namiņa iznāca vārtu sargs. — Stāt! Kurp tad tu, Alienora?

Meitene šo viru pazina. Pirms mēneša, kad viņu ar kuņģa krampjiem atveda uz pils slimnīcas spārnu, Alienora viņu bija kopusi. — Un kā tu domā, Galano? — meitene centās būt mierīga, tomēr nespēja novērst balss ietrīsēšanos. — Es gribu izjāt laukā, tu taču redzi!

Vīrietis pakratīja galvu. — Piedod, bet nekas nesanāks. Bruņinieks Paravains man lika stingri raudzīties, lai pēc tumsas iestāšanās pili pamestu tikai bruņinieki ar ieročiem rokās!

— Vai tiešām? — Uztraukumā meitene izklausījās neierasti vīzdegunīga. — Un Morvena man lika stingri raudzīties, lai es sašķītu āmuļus Čukstu mežā!

Taču Galano nebija pārliecināms. — Nāksies vien pagaidīt līdz rītam!

— Bet — mums tie steidza...

— Neko darīt! — sargs viņu strupi pārtrauca. — Pavēle paliek pavēle — un Paravains man noraus galvu, ja es to nepildīšu.

Alienora baltā bruņinieka rīkojumu zināja tikpat labi kā vārtu sargs. Tomēr viņai bija jātiek ārā no pils, lai tas maksā ko maksādams! Viņai vajadzēja piespiest šo vīru izlaist viņu cauri — tikai kā?

— Ak, — viņa iesāka, — es jau tevi saprotu, Galano, taču līdz rītam nevaru gaidīt.

— Kāpēc tad ne?

— Jo... nu... jo āmuļu dziedinošais spēks izpaužas tikai tad, ja tos nogriež mēnessgaismā!

— Areče. — Vīrietis izskatījās domīgs. — Vai tiešām?

— Kā tad! — Alienora raudzīja piešķirt balsij pārliecinošu skaņu. — Tu taču atceries, kādos šausmīgos krampjos tev nesen nācās mocīties!

Galano saviebās. — Labāk nevajag!

— Dzira, kas atviegloja tavas ciešanas, bija brūvēta no āmuļiem.

No āmuļiem, kas sašķīti mēnessgaismā. Citādi tā neiedarbotos, un tu varbūt vēl šodien locītos sāpēs.

— Hmm, — vārtu sargs norūca un paberzēja zodu.

— Ja neļausi man doties uz Čukstu mežu, Morvena nevarēs sagatavot jaunu novārījumu, un nākamajam, kam piemetīsies tā pati liga, kas tev, Galano, vajadzēs izciest visbriesmīgākās mokas. To taču tu negribēsi, vai ne?

Sargs neziņā noraudzījās meitenē, tad pakāpās sāņus. — Jāj vien, Alienora, — viņš sacīja. — Bet Paravainam ne vārda, norunāts?

— Skaidrs! — Alienora pasmaidīja un, viegli piespiezdama ceļgalus, mudināja poniju doties ceļā. — Liels paldies — un lai tev allaž laba veselība! — To teikusi, viņa pagriezās uz Čukstu mežu.

Galano nolūkojās viņai pakaļ. Viņš ij nenojauta, ka Morvenas mācekli nesastaps krietnu laiku.

Nākamajā dienā Leanderu ģimenes brīvdienas bija beigušās. Viņi devās ceļā tūlīt pēc brokastīm. Kamēr Laura un Lūkass atvadījās no Kēvina, Sajella jau nepacietīgi gaidīja BMW priekšējā sēdeklī. Konrādam Cirtējam bija uzdots aizvest viņus uz Hoenštati. Pie Hintertūras debesīm bija savilkušies tumši mākoņi, it kā daba dalītu ar Lauru grūtsirdību, kas bij-a pārņēmusi meiteni. Viņai bija smagi ap sirdi, jo kopā ar Kēvinu bija pavadīts jauks laiks. Laurai viņa pietrūks.

Viņa steigšus paspieda zēnam roku. — Varbūt mēs vēl kādreiz tiksimies, — viņa nospiestā balsī sacīja. — Nākamajās brīvdienās vai varbūt tāpat vien?

— Protams. — Kēvins noskumis pasmaidīja. Šķita, ka arī viņam nav viegli atvadīties. — Bet varbūt arī agrāk, kas zina?

Lūkass savilka pieri grumbās. — Ko tu ar to gribi teikt?

— Neko.

— Tu gan runā mīklās, vecīt, — Lūkass īgni norūca un ietrausās automašīnas aizmugurējā sēdeklī. Laura sekoja brāļa piemēram.

Pamāte pagriezās pret viņiem, kā parasti — nepacietīga. — Nu tad beidzot varam braukt?

Negaidījis atbildi, Cirtējs iedarbināja limuzīnu. Laura drusciņ nobrīnījās, ka misters L. nebija ieradies atvadīties no Sajellas. Bet varbūt viņš jau to bija izdarījis namā. Pamāte acīmredzot kautrējās izrādīt savas jūtas bērnu klātbūtnē. Taču Laura arī tāpat zināja, kas notika starp viņu un gandrīz divdesmit gadus vecāko vīrieti. Un tas viņu skumdināja. Viņa vienkārši nespēja izturēt, ka Sajella tik nekrietni krāpa viņu tēvu.

Kamēr BMW ripoja pa garo piebraucamo ceļu, jaunā sieviete vēlreiz pagriezās pret brāli un māsu. — Vai jūs jau neilgojaties pēc mājām? — viņa vaicāja ar samākslotu smaidiņu.

Lūkasa atbildi nevarēja saprast, un arī Laura tikai noburkšķēja: — Jā, jā, protams. — Turklāt viņa nudien priecājās, ka atkal būs savā ierastajā istabā. Visvairāk viņa tomēr ilgojās pēc internāta un visiem draugiem un sabiedrotajiem, kurus drīz vien atkal satiks: Kaja Lēvenšteina, profesors Aureliāns, Mērija Morgana, Persijs Valjants, Atila Morduks — kā lai viņus visus arī nesauktu.

Kad limuzīns beidzot sāka kustēties, Kēvins pamāja ar roku. Laura un Lūkass atbildēja viņa atvadu sveicienam, līdz viņš bija izzudis skatienam. Laura piepeši jutās droša, ka drīz vien viņu atkal sastaps. Tūdaļ vēderā kaut kas patīkami iekņudējās, un arī tumšās debesis šķita mazliet noskaidrojušās.

Kad nākamajā dienā Lauras acīm pavērās Rāvenšteinas pils siluets, viņu pārņēma silta patvēruma sajūta. Likās, ka viņa nule būtu ieradusies īstajās mājās. Viņa gandrīz vai nespēja sagaidīt, līdz pamāte Lūkasu un viņu beidzot izlaida pie internāta un steigšus atvadījās.

Kamēr Sajellas mersedess čirkstēdams aizripoja pa grantēto piebrauktuvi, Laura apstājās un pavērās apkārt. Uz labi pazīstamās pils ieeju plūda daudzi citi rāvenšteinieši, kas tāpat kā viņa atgriezās no Ziemassvētku brīvdienām. Viņu vidū bija redzams arī Filips Bodēns no Lauras klases. Misters Vēsais, kā visi viņu dēvēja, uz deguna bija uzspraudis Gucci saulesbrilles un apvilcis pilnīgi jaunu, neiedomājami elegantu ziemas mēteli, kas noteikti bija kāda smalka drēbnieka meistardarbs. Viņš skaļi diskutēja par futbola jaunumiem ar Aleksandru Hāzi, kurš ap kaklu bija apviņ-ķelējis Bayern fana šalli.

Protams, nekas nebija mainījies. Viss izskatījās tieši tāpat kā pirms brīvdienām. Tie paši viduslaiku pils četri stāvi, kuru biezos mūrus daļēji sedza efeju vijumi; augstais austrumu tornis ar dzeguļu izrobotajām skatu laukumiņa malām; modemā sporta zāle, kas atradās pa labi plašajā parkā; sporta laukums, basketbola laukums un skrituļdēļu treniņa vieta. Arī Nežēlīgā bruņinieka akmens tēls kā aizvien uzdzina šermuļus, vīdēdams cauri parka krūmiem un kokiem. Turklāt šis no pelēka granīta kaltais piemineklis, ko Reimārs fon Rāvenšteins, pils būvētājs un vārda devējs, bija licis sev uzcelt vēl dzīves laikā, stāvēja labu gabaliņu no galvenās ēkas. Tomēr akmens bruņinieka skatiens pat iztālēm stindzināja Lauru. Atmiņas par šausmīgo sastapšanos ar slepkavniecisko Reimāru pirms Ziemassvētkiem tūliņ atdzīvojās un uz brīdi sažņaudza sirdi.

Laura dziļi ieelpoja un izelpoja. Tas ir beidzies, viņa sevi klusībā sabāra, lai iedvestu vairāk drosmes: tu atsiti viņa uzbrukumus, un tev no viņa vairs nav jābaidās! Taču viņa vēl nebija izdomājusi līdz galam šo domu, kad pati atskārta savus maldus. Nekas nebija beidzies, jo viņas lielais uzdevums vēl ne tuvu nebija izpildīts. Tumsas spēki turpinās viņu medīt, un Nežēlīgais bruņinieks liks viņai drebēt arī turpmāk. Un, visticamāk, viņai netiks aiztaupīta arī tikšanās ar briesmīgajiem dzīvžoga suņiem.

Laura pagrieza galvu un uzmeta skatienu abiem lielajiem krūmiem, kas atradās laukuma vidū, kuru norobežoja piebraucamais ceļš. Albīns Ellerkings, internāta dārznieks, pirms daudziem gadiem tos bija prasmīgi izcirpis milzīgu dogu veidolā. Tāpat kā visi pā-rējie, arī Laura bija apbrīnojusi zaļās skulptūras — līdz kādu nakti tie piepeši bija atdzīvojušies un dzinušies pakaļ viņai un viņas draugiem. Tikai par mata tiesu viņiem bija laimējies izsprukt no asinskārajiem nezvēriem, un meitene juta, ka nākamā tikšanās ar dogiem varbūt arī nebeigsies tik gludi.

Viņa neviļus pavērās visapkārt, meklēdama pašu dārznieku. Tomēr no Ellerkinga nebija ne vēsts. Visai neparasti, jo, kopš Laura bija uzņemta sargātāju rindās, viņai allaž bija sajūta, it kā vīrelis ar kartupelim līdzīgo degunu, tumšzaļajām acīm un smailajām ausīm nepārtraukti viņu izspiegotu.

Brālis un māsa blakus izgāja cauri vārtu arkai, kas veda pils iekšpagalmā. Kamēr viņi šķērsoja bruģēto laukumu un devās uz aicinošajām kāpnēm, kas veda uz galveno ieeju, no visām pusēm pretim skanēja draudzīgi saucieni. Laura atņēma sveicienus un devās augšup pa kāpnēm. Tostarp viņa uzmeta skatienu majestātiskajai kolonnai, kas balstīja jumtu virs kāpnēm. Tā bija vairāk nekā piecus metrus augsta un veidota milža izskatā. To, ka milzi sauca par Portaku un ka viņu varēja atdzīvināt, bez Lauras nezināja neviens cits rāvenšteinietis. Paskatoties uz akmens gigantu, nebija nojaušams, ka viņš glabā aizraujošu noslēpumu. Viņš šķietami vienaldzīgi raudzījās tālumā ar šķelmīgu smaidu uz lūpām. Laura bija maķenīt vīlusies, kad milzis viņai laipni nepamirkšķināja, kā to bija darījis viņas trīspadsmitās dzimšanas dienas rītā. Toreiz viņš bija meiteni traki pārbaidījis, un viņa sākumā bija domājusi, ka redz baltās pelītes. Tomēr drīz vien viņa bija uzzinājusi ko vairāk. Jāteic — par laimi, jo bez atskaņās runājošā Portaka palīdzības Laura nebūtu dzīva izkļuvusi no satraucošajiem kausa meklējumiem. Un Kaja ar Lūkasu arī, protams, ne.

Ieejas halle čumēja un mudžēja no rāvenšteiniešiem. Viņu vidū bija arī Franciska Turīni, Magda Sneidere un Karo Tīle,

Lauras klasesbiedrenes. Daudzbalsīgas čalas skanēja kā lidostā pie reģistrācijas letes. Skolnieces un skolnieki bija sapulcējušies grupiņās un stāstīja cits citam par vairāk vai mazāk aizraujošiem piedzīvojumiem brīvlaikā.

Tomēt I auras pirmais skatiens pievērsās nevis skolasbiedriem, bet g an lielajai eļļas gleznai, kas karajas pie sienas pretī ieejai. Viņa jutās atvieglota, ieraudzījusi, ka tajā nav izmaiņu. Silva, skaistā, bālā sieviete baltajās drānās, stāvēja meža pļaviņā un raudzījās Laurā sērīgām acīm, kamēr lielais, melnais vilks nekustēdamies gulēja pie viņas kājām.

Kāda laime!

Laura pārāk labi atcerējās, kā pēdējo ziemas saulgriežu nemierīgajās dienās izmaiņas gleznā bija vēstījušas ļaunu. Pēc tam katru reizi viņai bija gadījusies bīstama saķeršanās ar tumsas piekritējiem vai to radībām. Un no tā viņa labprāt gribēja izvairīties.

Ceturtā stāva garajā gaitenī nebija nevienas dzīvas dvēseles. Laura vēl atradās labu gabalu no savas istabas, kad viņai pretim jau skanēja skaļa mūzika. Viņa tūliņ pazina dziesmu: Robijs Viljams dūdoja savu “Feel". Turklāt šis gabals nudien nebija pārāk slikts. Smukulītis Robijs mēdza dungot arī krietni draņķīgākus.

Atverot durvis, Laurai gribot negribot nācās pasmīnēt: kā jau bija sagaidāms, Kaja Lēvenšteina bija nodevusies abām savām iemīļotajām nodarbēm: lasīšanai un šokolādes ēšanai. Apaļīgā meitene ar rudajām princešlokām, ceļgalus pievilkusi, sēdēja gultā; atbalstījusi muguru pret sienu, kas bija aplīmēta ar vaļu plakātiem, viņa vienā rokā turēja grāmatu, bet ar otru lauza šokolādes gabaliņus, kas cits pēc cita pazuda mutē. Turklāt Kaja noteikti tikai pirms pusstundas bija pabrokastojusi. Radio bija uzgriezts tik skaļi, ka viņa nedzirdēja pat aizcērtamies durvis.

— Čau, Kaja! — Laura uzsauca.

Draudzene nereaģēja.

— Čaauu! — Laurai vajadzēja gandrīz vai kliegt, lai pārspētu Robija smeldzīgo balsi. — Vai te kāds ir?

Te nu resnulīte atdzīvojās. Kaja nolaida grāmatu un izbrīnīta paskatījās Laurā. Tomēr pēc sekundes izbīļa viņas sejā atplauka starojošs smaids.

— Ei, Laura! — viņa atvieglota iesaucās. Ar sev neraksturīgu ātrumu viņa nošļūca no gultas un pagrieza klusāk mūziku. Tad metās pretī draudzenei, apskāva to un sažmiedza kā slīcējs glābšanas riņķi. — Ai, Laura! Es tāāā priecājos tevi redzēt! — Viņa saspieda draudzeni tik cieši, ka Laura jau sāka raizēties par savām ribām, un uzšmakstināja uz vaiga skaļu skūpstu. — Tu pat nezini, kā man tevis pietrūka!

Beidzot draudzene atlaida vaļā rokas. Laura, atviegloti smaidīdama, ievilka elpu. — Tu labi izskaties, — viņa bez skaudības konstatēja, slaucīdama šokolādes pēdas, ko Kaja bija atstājusi viņai uz vaiga. — Esi pa brīvdienām kārtīgi nosauļojusies.

Nudien: Kajas parasti visai bālo seju, kas bija kā nosēta ar vasaras raibumiņiem, tagad rotāja maiga bronzas nokrāsa, kas lieliski saderējās ar viņas rudajiem matiem. Kaja izskatās vienkārši fantastiski, Laura nodomāja. Brīvdienas kopā ar vecākiem viņai acīmredzot krietni nākušas par labu.

— Kā gāja pa brīvlaiku?

Laurai par lielu pārsteigumu, Kaja atbildēja ar nicīgu rokas mājienu. — Ak, labāk par to aizmirst!

— Es biju domājusi, ka Nevisā ir forši!

— Protams! Sala jau arī bija spica! Bet par pārējo gan labāk aizmirst. — Kaja atkal atmeta ar roku. — Ja es iepriekš būtu zinājusi, kas mani gaida, tad drīzāk būtu palikusi internātā, nekā braukusi kopā ar vecākiem atvaļinājumā. Jau pēc pāris dienām viņi visu laiku krita uz nerviem. Un, kad uzpeldēja Rozija Taksa, sākās galīgs ķīselis. Kolīdz mani vecie noprata, ka viņa ir mana skolotāja, tā staigāja apkārt tikai ar viņu vien. No rīta līdz vakaram. Man bija līdz kaklam, patiešām!

— Ak tu, nabadzīte! To tu nebūt nebiji pelnījusi. — Piepeši Laurai ienāca prātā vēl kaut kas. — Vai doktors Tumšickis tā arī neparādījās?

Kaja papurināja galvu. — Par laimi, ne. Tikai tā ķēma man vēl pietrūka. Tad es saviem vecākiem vispār būtu kļuvusi par tukšu gaisu. Jau tā bija briesmīgi!

Laura līdzcietīgi paraudzījās draudzenē. Cik šausmīgi, ja tev ir vecāki, kas nekad neizrāda, ka esi viņiem mīļš un dārgs, viņa nodomāja. Tad jau viņai pašai gāja krietni labāk nekā Kajai. Kaut arī viņas tēvs bija tālu prom un māte jau ilgu laiku mirusi, Laura zināja, ka viņi arvien būs tepat tuvumā.

Lauras acis uzmeklēja mātes fotogrāfiju, kas bija piekārta virs viņas gultas. Anna Leandere kā parasti raudzījās meitā, taču vienu brīdi Laurai šķita, ka viņas skaistās lūpas savelkas smaidā. Kaut gan šis smaids nebija ilgāks par sirdspukstu, Laura zināja, ka nav maldījusies, un viņu pārņēma drošības sajūta.

Meitene lēnām atkal pievērsās draudzenei un viegli noglāstīja viņai matus. — Neņem tik ļoti pie sirds, Kaja. Gan jau tavi vecāki nemaz nedomā tik ļauni un tikai nemana, cik viņiem muļķīgi sanāk!

Te viņa paskatījās pulkstenī un izbijās. — Ak tu tētīt! Vajag pasteigties, ja negribam nokavēt jau pirmajā dienā!

— Taisnība! Diez kas vis nebūtu! — Kajas balsī nepārprotami skanēja ironija. — Nevaru nociesties vēlreiz ieraudzīt mīļoto ma-tematikas un fizikas skolotāju! — Turklāt viņa tik dramatiski nobolīja acis, ka Laurai sanāca smiekli. Un Kajai arī.

Nu re! Vismaz smieties viņa nebija aizmirsusi, kaut arī tam bija tik maz iemesla.