Laura un Septiņu mēnešu zīmogs

12. nodaļa SARKANĀ NĀVE

Sarkano navi? — Laura neticīgi

paskatījās zemniekā. — Kas tā tāda?

— Kā, vai tad tu šo stāstu vēl neesi dzirdējusi? — Nikodēms pārsteigts vaicāja.

— Kādu stāstu?

— Par Sarkano nāvi bija iedēvēts Rāvenšteinas bende savu ugunssarkano matu dēļ. Kā tev jau zināms, Nežēlīgais bruņinieks ar savu valdīšanu savulaik bija iedzinis šausmās visu Rāvenšteinas apkaimi; bende par darba trūkumu nevarēja sūdzēties. Vairums cilvēku, kurus viņš aizsūtīja nāvē, bija pilnīgi nevainīgi. Viņu vienīgais noziegums bija tāds, ka viņi bija patrāpījušies acīs savam lēņu kungam, kad tas bija īpaši nelāgā garastāvoklī. Un tāds viņam bija gandrīz vienmēr.

— Nabadziņi! — Iedomājoties šo patvaļu, Lauru pārņēma līdzcietība.

— Šiem cilvēkiem tomēr palika savs mierinājums: ne Reimārs, ne viņa bende neizspruka sodam par saviem ļaunajiem darbiem. To, kas notika ar Reimāru, tu jau zini. Silva viņu nolādēja, un viņš pārvērtās puvekļos, vēl dzīvs būdams. Tāpēc viņš vēl nav atradis mieru līdz pat šai baltai dienai.

— Un bende?

— Tas gan nodzīvoja gadu ilgāk par Nežēlīgo bruņinieku un nomira pats savā gultā...

— 1156. gadā? — Laura pārtrauca zemnieku.

— Kā tā?

— Sanāk, ka bende nomira 1156. gadā, — meitene paskaidroja. — Ir zināms, ka bruņinieks ir miris 1155. gadā.

— Laikam vēstures stundā būsi uzmanīgi klausījusies! — Nikodēms Dītrihs atzinīgi pasmīnēja. — Taču, lai kā arī būtu, bendes nāve esot bijusi tikpat briesmīga. Viņš, proti, drudža murgos esot ieraudzījis visus nevainīgi notiesātos sastājamies pie savas gultas. Viņi gribējuši pārliecināties, vai viņa dvēsele aizceļos turp, kur bija pelnījusi: uz elli. No tā šis vīrs zaudējis prātu. Viņš beidzis savas šīszemes gaitas pavisam nožēlojami. Kopš tā laika stāsta, ka viņš arī pēc nāves neesot radis mieru un turpinot ālēties zemes virsū kā Dieva nepieņemtais.

— Dieva nepieņemtais? Kas tas tāds?

— Mironis, kas nav radis mieru. Cilvēks, kas atgriežas no viņpasaules kā sava veida vampīrs vai zombijs.

Laura saviebās un skeptiski palūkojās zemniekā. — Tās taču ir tikai pasakas, vai ne?

Nikodēms sarauca pieri. — Nezinu, Laura. Rāvenšteinai tuvīnās apkārtnes iemītnieki tam ticēja gadsimtiem ilgi. Un ik reizi, kad parādījās Sarkanā nāve, apkaimē drīz vien notiek slepkavība vai citas briesmu lietas. Tā vismaz rakstīts vecās hronikās.

— Un kaut tā arī būtu — cilvēki taču kopš laiku laikiem ir cits citam ielauzuši pauri vai pielikuši sev roku. Tam taču nevajag Dieva nepieņemtos!

Nikodēms Dītrihs apcerīgi ievilka no pīpes dūmu un nelikās ne zinis par Lauras izaicinošo skatienu. Varēja dzirdēt tikai zirgus stallī, kā tie kārpīja pakaviem zemi un ar spēcīgajiem žokļiem košļāja barību. Beidzot zemnieks izņēma pīpi no mutes. — Lai kā arī būtu — ciemā visi ir pārliecināti, ka Sarkanā nāve ir atkal parādījusies!

Laura vēl joprojām skeptiski lūkojās zemniekā. — Kā to vīru sauca īstenībā?

— Nav ne jausmas. Ļaudis viņu aizvien dēvējuši tikai par Sarkano nāvi. Bendi nekad neuzrunāja vārdā, jo ticēja, ka tas nesot nelaimi. Šai ziņā līdz pat šai baltai dienai nekas nav mainījies.

— Patiešām? — Laura vēl joprojām īsti negribēja zemniekam ticēt. — Un kur tad šis... ēēē... Dieva nepieņemtais ir manīts?

— Netālu no Vecā Sviedru lauka — tu taču zini to zemes gabalu mazajā ieplakā aiz Vilka pakalna?

Laura pamāja. Izjādēs ar Viesuli viņa bieži tur bija traukusies garām. Neauglīga papuve, kas bija apaugusi ar kazenājiem un kadiķkrūmiem.

— Reimāra laikos tur izmeta nosprāgušos dzīvniekus — govis, zirgus, suņus un kaķus. Arī aitu un kazu atliekas, ko bija saplosījuši vilki. Toreiz vēl mūsu apkaimē bija milzums vilku. Tajā pašā Sviedru laukā apraka arī Reimāra bendi.

— Kā tad tā?

— Ciema priesteris kategoriski liedzās viņu apglabāt kapsētā. Cilvēks, kas uzņēmies tādu grēku nastu un nomiris bez svētā sakramenta, nedrīkstot atdusēties svētītā zemē, tā viņš apgalvoja. Tālab Sarkano nāvi apraka maitu vidū — tāpēc arī tautas ticējums stāsta, ka viņš nespējot rast mieru.

Meitene šaubīdamās skatījās zemniekā.

— Vari domāt, ko gribi, Laura. Bet esi tik laba un turi acis vaļā. Uzmanies, jādama garām Vecajam Sviedru laukam, — sarunāts?

— Sarunāts. — Laura pasmaidīja. — Es vienmēr turu acis vaļā. Vairāk uzmanības nenāks par ļaunu, īpaši, kamēr kauss vēl nav aizvests atpakaļ uz Avanterru. *

Nikodēms Dītrihs atsmaidīja pretī. Taču, kad Laura izveda no steliņģa Viesuli, viņa sejā izzuda jebkāda prieka atblāzma. Kamēr meitene segloja rumaku, viņš noraudzījās Laurā bažīgi, it kā baidītos viņu nekad vairs neredzēt.

Tas bija lielisks jājiens. Viesulis lidoja kā spalviņa. Laura pilnīgi nodevās jāšanas skurbumam. Melnās domas, kas nupat vēl bija viņu nomākušas, izgaisa. Taču zemnieka brīdinājums nebija piemirsts. Neraugoties uz visu bezrūpību, Laura turēja acis vaļā, kamēr to priekšā mainījās ainava.

Vilka pakalnā meitene apturēja zirgu un pameta domīgu ska-tienu uz papuves gabalu, kur it kā bija apglabāts Sarkanā nāve. Tas atradās šaurā ieplakā, ko bālā janvāra saulīte nespēja aizsniegt. Pāri biezoknim bija izpletusies ēna, un Laurai šķita, ka no turienes pretim vējo ledaina dvaša, izstiepjot pēc viņas savus saltos pirkstus. Meitenei pārskrēja auksti šermuļi. Viesulis nepacietīgi nosprauslājās un sāka nemierīgi mīņāties uz vietas.

Vecā Sviedru lauka kroplīgos krūmos bija apmeties zvirbuļu bariņš. Skanēja satraukta čiepstēšana, tiem kaujoties par sažuvušajām kadiķogām. Gandrīz neievērojamas, sakaltušas zāles un brikšņu klātas mūra atliekas papuves malās liecināja, ka šī neviesmīlīgā vieta pirms daudziem gadsimtiem ir bijusi nodalīta no apkārtējās zemes. Kapavietu Laura nespēja atrast. Sarkanā nāve — šis vārds piepeši iespiedās Lauras apziņā kā mokoša sāpe. Vai tas viss ir tikai pasaka — vai arī ļaužu runās nudien bija kāda daļa patiesības?

Agrāk Laura, gari nedomājusi, šo stāstu būtu uzskatījusi par pilnīgām blēņām. Pa šo laiku viņa tomēr bija iemācījusies, ka pasaulē nekas nebija tā, kā likās no pirmā acu uzmetiena. Daudzos gadījumos patiesību varēja atklāt tikai tad, ja prati ieskatīties aiz lietu ārējā veidola. Varbūt ar šo notikumu bija līdzīgi? Varbūt leģendai par Sarkano nāvi nudien bija kāds saprātīgs izskaidrojums, kas atšķīrās no tiem baisajiem minējumiem, kas ietiepīgi bija saglabājušies jau gadsimtiem ilgi...

Vecajā Sviedru laukā tomēr nebija manāms nekas aizdomīgs. Neviens cilvēks un nepavisam jau ne Dieva nepieņemtais ar ugunssarkaniem matiem. Laura jau grasījās novērst skatienu un pagriezt Viesuli atpakaļ uz staļļa pusi, kad ievēroja zemes uzkalniņu aiz bieza kadiķkrūma. Uz rokām viņai uzmetās zosāda. Ko tas nozīmēja? Vai tā bija tikai sagadīšanās — vai arī lauka vidū nudien atradās kaps?

Draudīgais purns vēl atradās krietni tālu, kad Alienora atskārta, ka nojauta viņu nebija pievīlusi: tas nudien bija vētras dēmons.

Harpija!

Viņa laidās šurp, un Alienora jau saoda nešķīsto smaku, ko izplatīja šis nezvērs. Meitenei ienāca prātā, ka tādā pretīgā būtnē, kura pēc sejas un līdz jostasvietai izskatījās kā vecene, bet zemāk — kā putns ar maitu lijas spārniem un spalvām, varēja iemiesoties rikai veidolu mainītāja Sirīna. Atkal atdzīvojās atmiņas par dienu, kad viņa bija Sirīnu sastapusi pirmo reizi: Sirīna, pieņēmusi Morvenas izskatu, mēģināja nonāvēt Gaismas glabātāju ar melnās maģijas dzēriena palīdzību. Tikai pēdējā sekundē Paravains un Alienora paspēja novērst viņas slepkavniecisko nolūku. Tad Sirīna bija pieņēmusi harpijas veidolu un tādējādi izsprukusi. Alienoru pārņēma bailes, un viņa sāka drebēt.

Levators turpretim palika pārsteidzoši rāms. Turklāt briesmone bija vismaz divreiz lielāka par viņu pašu — ja ne vēl lielāka. Vīriņš, nostiepis loka stiegru, gaisa plosta malā gaidīja, līdz harpija būs panākusi tuvāk. — Ja tu mani liksi mierā, es tevi arī likšu mierā, Sirīna, — un tu zini, ka es nejokoju, kad runa ir par mani pašu!

Vētras dēmonam izlauzās traki smiekli: tā smieties varēja tikai vājprātīgais. — Tu nespēj mani nogalināt, — tas spalgi ķērca.

— Tu taču to zini, muļķi! Muļķi! Muļķi! — Tomēr tas palika gaisā un turējās tālāk no gaisa plosta.

— Varbūt jā, bet varbūt arī nē, — Ēolons mierīgi atteica, pavērsdams bultu pret harpiju. — Ļauj man iet! Es tavam pavēlniekam nesen samaksāju meslus! Tik daudz, cik viņam pienākas, — ne vairāk un ne mazāk!

Alienora sarāvās — kāpēc Ēolons maksāja Melnajam hercogam meslus?

— Kāda man daļa gar taviem mesliem Borboronam! — Ārprātīgie smiekli atkal pāršķēla gaisu. — Man kārojas pēc tā sku-ķēna, kas tevi pavada. Saodu to jau pa gabalu. Viņa noteikti garšo lieliski! Lieliski! Lieliski!

— Nāksies vien tev no viņas atteikties! — levators iekliedzās.

— Es, lūk, pats grasos ar meiteni iesākt šo vai to!

Alienora vispār neko vairs nesaprata — ko gan Ēolons grasījās ar viņu iesākt?

— Kāda man tur daļa, stulbeni? — vētras dēmons ķērca.

— Dod šurp skuķēnu — vai arī tu mirsi! Mirsi! Mirsi! — Harpija pacēlās augstāk, atvēra bezzobaino vecenes muti un pūta. Alienorai pretī cirtās spēcīga vēja brāzma, kas smirdēja pēc nāves un mēra, vienlaikus iesizdamās burā un sašūpodama gaisa plostu. Arī Ēolons zaudēja līdzsvaru smirdīgajā vējā, un loks izslīdēja viņam no rokām.

Harpija to vien bija gaidījusi. Viņa izlaida nagus, lai uzbruktu, kad cauri gaisam atskanēja pavēlošs sauciens. Vētras dēmons sarāvās kā sitienu saņēmis, pagrieza galvu un pavērās augšup.

Alienora pārsteigta sekoja harpijas piemēram — un ieraudzīja Bultspārni, kas riņķoja ēterā virs viņiem, gatavs jebkurā mirklī mesties lejā un uzbrukt nezvēram.

Tomēr tas nebija vajadzīgs. Sirīna, neiesaistīdamās cīņā, metās bēgt. Taču pirms tam viņa vēl uzbrēca Alienorai: — Tu man neizbēgsi! Neizbēgsi! Neizbēgsi! — Tad viņa steigšus aizplivinājās prom.

Bultspārnis izgrūda uzvaras saucienu. Tad viņš ar savām skad-rajām acīm pavērās lejup uz gaisa plostu, it kā gribēdams pārliecināties, vai Alienora nudien atrodas uz tā borta.

Nu Paravains drīz uzzinās, kur es atrodos, meitenei iešāvās prātā, kad ērglis apgriezās un majestātiski aizlidoja.

Alienora kādu brīdi noraudzījās viņam pakaļ un tad pievērsās levatoram. — Kā tad sanāk, vai tu Borboronam maksā meslus? — viņa pārmetoši vaicāja.

Kadiķkrūmi un kazenāji veidoja tādu biežņu, ka Laura nevarēja jāt tālāk. Viņa nolēca no zirga, izlīda cauri dzeloņainajiem zariem un lēnām tuvojās zemes uzkalniņam. Kopš zvirbuļi, sašutumā brēkdami, bija aizlaidušies prom, Vecajā Sviedru laukā valdīja nedabisks klusums.

Līdzās uzkalniņam zemē rēgojās četrstūraina bedre. Laura norija siekalas un pavērās visapkārt. Tomēr neviens nebija redzams. Elpu aizturējusi, viņa paspēra dažus soļus uz bedres pusi un piesardzīgi ieskatījās tajā. Tā bija kādus divus metrus dziļa un pavisam tukša — izņemot dažus satrunējušus koka gabalus. Varbūt tās bija zārka atliekas?

Laura saspringti raudzījās bedrē. Viņa tomēr nespēja saprast, kam šie dēļi bija tikuši izmantoti. Viens gan bija skaidrs: bedre bija izrakta pirms krietna laiciņa. Blakus sabērtā zeme jau bija nosēdusies. Lauru pārņēma sajūta, ka viņai draud kas ļauns. It kā viņu kāds novērotu.

Laura apsviedās apkārt — bet tas bija rikai Viesulis, kurš kārpīja zemi blakus kadiķkrūmam un bailīgi nosprauslojās. Gandrīz vai likās, it kā viņš gribētu sacīt: “Pazūdam, Laura!”

Aši!

Viesulim taisnība, meitene nodomāja, mums vajadzētu pazust pēc iespējas ātrāk, — un viņa metās pie kumeļa. Piepeši Laura paklupa pār kādu šķērsli un izstiepās visā garumā. Viņa atkal pietrausās kājās — labais ceļgals-drusku sāpēja — un izbrīnīta nopētīja izcilni, aiz kura bija aizķērusies. Meitene ziņkārīgi pieliecās un atbīdīja sāņus izkaltušo zāli un efeju vijas. Parādījās pelēks akmens, kurā bija iekalts gandrīz neatšifrējams uzraksts.

Tas laikam bija kapakmens, jo vienīgie vārdi, ko Laura spēja izlasīt, bija Requiescat in pace. Kaut gan viņa nemācījās latīņu valodu, meitene, protams, arī tāpat zināja, ko tas nozīmē: “Se dus.” Mirušā vārds turpretim bija pilnīgi nesalasāms. Burtus bija izdzēsis laikazobs, tā ka tie veidoja tikai iedobes un bedrītes. Laura varēja nojaust tikai miršanas gadu: 1156. Meitenei pār galvu un tad pār muguru noskrēja karsti šermuļi — viņa stāvēja tieši pie Sarkanās nāves nesvētītā kapa!

Laura kā prātu zaudējusi pielēca kājās un, it kā viņai pakaļ dzītos elles gari, pieskrēja pie Viesuļa un metās tam seglos. Ērzelis tūdaļ aizjoņoja prom. Viņš uzaulekšoja Vilka kalnā un pavisam drīz jau bija ticis līdz augstienei. Laura apturēja zirgu un nobijusies paskatījās atpakaļ uz ieplaku.

Bet tur vēl joprojām neviena nebija. Ne cilvēka un arī ne Sarkanās nāves. Virs Vecā Sviedru lauka nebija manāms pat neviens nevainīgs putnelis. Tad Laura atskārta, ka viņu bija iznesušas cauri iedomas un bailes. Viņa bija aizmukusi no tukšas vietas.

Pagriezusi galvu, viņa ievēroja automašīnu uz ceļa, kas veda uz Rāvenšteinas pili. Automobilis gan bija labu gabalu tālāk, bet Laura to mirklī pazina.

Melns kravas auto.

“Vai tā pati automašīna, kas Hintertūrā mēģināja paveikt slepkavību un pa ceļam uz klosteri gandrīz ietriecās Persija auto?” Laura sev vaicāja. Viņai kļuva šķērmi, jo automašīna lielā ātrumā stūrēja tieši uz Rāvenšteinas pusi.

Tikai ieraudzījusi Nikodēma Dītriha sētu, Laura beidzot izjuta atvieglojumu. Viņa maigi pievilka pavadu, un Viesulis pēdējos metrus norikšoja mierīgā gaitā. Kad viņa gribēja atbrīvot seglu jostu, sirmis satraukti nosprauslojās.

Laura izbrīnīta iztaisnojās un pavērās visapkārt — un paguva ieraudzīt, kā pa atvērtajām durvīm šķūnī ieslīdēja un tur pazuda neparasts zvēriņš. Laura neticēja savām acīm. Vai tas patiesi bija kažokzvēriņš? Ar melnām svītrām un sikspārņa spārniem uz muguras?

Laura žigli iečukstēja sirmim ausī mierinājuma vārdus: — Es tūlīt būšu atpakaļ, Viesuli! — Tad viņa klusām tuvojās šķūnim. Iegājusi pa durvīm, viņa sajuta siena un salmu kņudinošo smaržu.

Laura uzmanīgi ielūkojās krēslā, kas ietina ēkas iekšpusi gluži kā sargājošā drānā. Vispirms viņa tikpat kā neko neredzēja, bet, kad acis bija pieradušas pie tumsas, viņa ievēroja aizmugurējā stūrī kaut ko sakustamies: kaut kas spārnots mēģināja uzlaisties augšā siena kaudzē.

— Hei! — Lauras balss skaļi atbalsojās šķūnī. — Vai te kāds ir?

Atbildes vietā atskanēja tikai čaboņa.

Lauras roka sataustīja elektrības slēdzi. Iedegās neona spuldze, apspīdēdama šķūni ar spožu gaismu. Meitene uz brīdi apžilba, bet tad mērķtiecīgi devās pie trepēm, ko atslēja pret šķērssiju un pa kurām varēja uzkāpt siena kaudzē.

Atgāzusi galvu, Laura pavērās augšup sienā, kur, par spīti apgaismojumam, valdīja tumsa.

Atkal bija dzirdama klusa čaboņa.

Meitene aizturēja elpu, lai ieklausītos, taču dzirdēja tikai savas sirds skaļo dauzīšanos. — Vai kāds tur ir?

Kad arī šis sauciens palika bez atbildes, Laura vilcinādamās uzkāpa pa trepēm. Koka kāpšļi čīkstēja, kamēr viņa pakāpienu pēc pakāpiena rāpās augšup.

Uzmanīgi nokāpjot no trepēm, viņas kājas līdz pat ceļgaliem iegrima sienā. Sacēlās putekļi un iecirtās meitenei degunā, tā ka viņai vajadzēja skaļi nošķaudīties.

Tomēr, neraugoties uz “Apčī!”, nekas nekustējās. Turklāt Laura bija pilnīgi droša, ka turpat tuvumā kāds ir. Viņa gandrīz fiziski sajuta svešinieka klātbūtni. Sirds dauzījās tā, ka draudēja pārplīst.

Vai tas bija draugs — vai ienaidnieks?

Meitene saspringti raudzījās uz visām pusēm un ieklausījās, taču vēl joprojām neviens nebija redzams. Ar acu kaktiņu viņa ievēroja ēnu, taču bija jau par vēlu: kā no nekurienes izlidoja kāds neskaidrs stāvs un notrieca Lauru zemē. Iekams viņa saprata, kas noticis, nepazīstamais atradās viņai virsū un spieda meiteni ar seju sienā.

Laura tvēra pēc gaisa. Salmi durstīja vaigus un urbās mutē un degunā. Acis bija pilnas ar siena smalkni. Laurā uzliesmoja dusmas, dusmas pašai uz sevi. Kā viņa varēja tik vieglprātīgi rāpties augšā šai tumšajā siena zārdā? Meitene, saņēmusi visus spēkus, metās apkārt, iegrūda elkoni uzbrucējam sānos, tā ka tas sāpēs iekliedzās un tūdaļ atslābināja tvērienu. Viņa piecēlās, lai vēlreiz uzbruktu svešiniekam, — kad ieraudzīja viņa seju. Laura pārsteigta apstājās.

— Alarik? Tu? — viņa sēca. — Ko tu āksties? Kā tu nokļuvi šai sētā? Un kāpēc tu brūc man virsū?

Zēns bija ne mazāk pārsteigts kā meitene. — Daudzkārt lūdzu mani atvainot, taču es tevi nepazinu. Bučmūlis bija tik satraukts, ka es nodomāju — viņam pakaļ dzenas tumsas spēki vai kāds no tumsas piekritējiem.

— Kāds no tumsas piekritējiem? — Piecēlusies un izpurinājusi no matiem salmus, Laura neticīgi pavērās gaišmatainajā zēnā.

— Kā tu zini par tumsas piekritējiem, Alarik?

Pusstundu vēlāk Laura par visu bija lietas kursā. Kamēr viņa noņēma savam rumakam seglus un ieveda viņu steliņģī, Alariks izstāstīja par aizraujošajiem piedzīvojumiem, kādos bija iekūlies kopš ziemas saulgriežiem.

— Tad tu patiešām izgāji cauri burvju vārtiem? — Laura nespēja aptvert.

— Jā. Es gan vairs nezinu, ko tiku cerējis iegūt. Varbūt tā bija viena no ašajām idejām — vai varbūt es noskaitos par to, ka mans pavēlnieks, Paravains, nebija ļāvis pavadīt viņu pie vārtiem. Katrā ziņā es paslēpos netālu no viņa un ieslīdēju iekšā, kad viņš vienu brīdi zaudēja modrību.

Meitenes acis iepletās. — Un tad? — Viņa izdvesa.

— Tad ap mani bija tikai un vienīgi gaisma. It kā es būtu ievilkts spožum spožā tunelī. Man bija te auksti, te karsti, tad man apkārt sagriezās traks starojošas gaismas virpulis. Sāka reibt galva, un es jau nobijos, ka zaudēšu samaņu, bet pēkšņi attapos uz mazas saliņas.

— Uz Spokezera saliņas?

Alariks paraustīja plecus. — Nav ne jausmas, kā jūs dēvējat tos ūdeņus. Tikko biju tur ieradies, tad parādījies tu — un, kad zirgs tevi aiznesa atpakaļ pāri ezeram, atpakaļ doties bija jau par vēlu. Burvju vārti jau bija aizvērusies...

— Es zinu, — Laura pārtrauca. — Tāpēc es arī nevarēju kausu aizvest atpakaļ uz Avanterru, jo biju atnākusi par vēlu. Tātad tu slēpies Rāvenšteinas parkā, līdz tevi atrada Atila Morduks?

— Jā, tas īgnais vīrs ar meloņgalvu. Viņš mani ar profesora braucamrīku...

— Tu domā — auto, — Laura pavīpsnādama viņu pārtrauca.

Zēns atbildēja viņas smaidam. — Pareizi — viņš mani ar profesora auto aizveda uz klosteri. Jūsu pasaulē man ir tik daudz kā jauna, ka vēl joprojām nevaru uzreiz atminēties pareizos nosaukumus.

Lauras seja noskaidrojās. Viņa pamazām saprata, kā tas viss saiet kopā. — Saprotu, — viņa sacīja, atvadīdamās paplikšķināja Viesuļa kaklu un izgāja no steliņģa. — Un pēc pātera Dominika slepkavības viņi tevi atveda uz šo sētu?

Viņai par pārsteigumu, Alariks papurināja galvu. — Nē. Tas vīrs, ko jūs dēvējat par Austrumu Aureliānu, mani aizveda no turienes jau labu laiku iepriekš. Divas dienas pēc tam, kad tu pirmoreiz ieradies klosterī ar abiem zēniem.

Laura apjuka. — Ko?

— Es toreiz biju tikpat pārsteigts kā tu tagad. Bija jau pēcpusdiena, kad Aureliāns man atbrauca pakaļ.

— Kāpēc tad tā?

— Viņš paskaidroja, ka es tur vairs neesot drošībā. Pāters Dominiks domāja tāpat. Apvaicājoties par iemeslu, saņēmu tikai izvairīgas atbildes. Tas esot tikai manis paša labā, profesors teica, un man vajagot viņam uzticēties.

— Un kopš tā laika tu mitinies Nikodēma sētā?

Alariks pamāja. — Jā. Bet to, protams, neviens nedrīkst zināt.

Aureliāns un tas zemnieks man piekodināja uzmanīties vēl vairāk nekā klosterī, kur es uzdevos par novici. Tāpēc es katrreiz slēpjos, kad sētai kāds pienāk kaut tikai tuvumā — vienalga, lai kas tas arī būtu. Un, ja Bučmūli nebūtu pārņēmusi tik šausmīga ziņkārība, tad arī tu mani noteikti nebūtu atradusi.

Viņš maigi pakasīja vēderu svūpijam, kas sēdēja viņam uz pleca un kāri grauza ābolu. Zvēriņš omulīgi ņurrāja kā mazs kaķēns.

Laura pārmetoši paskatījās zēnā. — Bet tev nevajadzēja uzreiz klupt man virsū. Tu taču varēji mani atpazīt, un tev noteikti jau bija skaidrs, ka es piederu pie sargātājiem un esmu gaismas karotāja.

— Tev taisnība, — Alariks aizlauztā balsī atbildēja. — Bet es jau tev teicu — šeit, uz Cilvēkzvaigznes, man viss ir tik svešs. Es nevienu nepazīstu un ne uz ko īsti nevaru paļauties, un tāpēc... — Zēna sejā parādījās sāpju pilna izteiksme. — Man ļoti žēl, Laura.

Laura līdzjūtīgi paskatījās viņā. Alariks droši vien jutās vienkārši šausmīgi — tik tālu prom no mājām, un paļauties viņš varēja gandrīz tikai pats uz sevi. Un vēl ļaunāk: viņam arvien nācās raudzīties, lai viņu neatrod neviens svešinieks. Saprotams, ka tik nelāgā stāvoklī ne vienmēr nāca pareizā reakcija.

— Varbūt tas tev būs visai vājš mierinājums, — viņa draudzīgi sacīja, — bet apsolu kopš šā brīža rūpēties par tevi, cik labi vien iespējams.

Nākamajā brīdī Laura tomēr noskaitās par savu aizkustinājumu, jo Alariks šķelmīgi pasmaidīja.

— Ļoti cēli no tavas puses, bet tas nav vajadzīgs. Gan jau tikšu galā. Mūs, ieroču nesējus, māca pārciest vislielākās grūtības nevaidot un nežēlojoties, nevis uzvedoties kā memmesdēliņiem vai skuķiem!

Lauras piere apmācās. — Nu, vai zini! Es tev tūlīt parādīšu, kā uzvedas skuķi! — viņa piedraudēja zēnam ar dūri, bet tad tomēr atbildēja viņa jautrajam smīniņam. — Tev paveicies, ka man tagad jāiet, jo man vienam kungam jāuzdod dažs labs steidzams jautājums!