laura un Septiņu mēnešu zīmogs

25. nodaļa GAISMAS SŪTNIS

Melnais hercogs sēdēja tronī, apmierināti smaidīdams.

Sirīna viņam pretī bija pastiepusi vīna kausu. — Jūs taču negribēsit... — viņa iesāka, taču Borborons tūdaļ viņu pārtrauca.

— Tu zini, ka man tas vienalga. Patiesā bauda neslēpjas vis pārejošās parādībās, bet gan triumfā, kas ilgst cauri laikiem. Un mana triumfa stunda drīz vien sitīs, Sirīna!

— Tad jūs vēl joprojām esat tik cieši pārliecināts, ka meitene jums pati pasniegs kausu?

— Protams! Laurai Leanderei taču nav citas izvēles!

— Un vai tiešām jūs atbrīvosit viņas tēvu?

— Protams, ne! — Borborona šaušalīgie smiekli atbalsojās cauri visai troņa zālei, un viņa acis iekvēlojās kā elles ugunis.

— Es taču neesmu muļķis! Kolīdz kauss būs mūsu rokās, tā es Lauru un viņas tēvu nogalināšu!

Veidolu mainītāja apjukusi stāvēja Melnā hercoga priekšā.

— Bet viņa taču neizlaidīs kausu no rokām ātrāk, iekams nebūs atbrīvots viņas tēvs. Un tad jūs nespēsit novērst to, ka viņi aizbēgs. Kamēr vārti starp abām pasaulēm ir vaļā, nekāda vardarbība Laiku ielejā nav iespējama.

— It kā es to nezinātu! — Borborona seja savilkās ļaunuma vieplī. — Esmu visu rūpīgi izdomājis. Gan redzēsi, Sirīna: mans plāns izdosies — un tu man palīdzēsi to īstenot!

Melnais hercogs atsāka smieties. Aina bija tik baisa, ka pat veidolu mainītājai šermuļi noskrēja pār kauliem.

Policijas apmeklējums beidzās ar pilnīgu izgāšanos. Laura varēja uzskatīt, ka viņai paveicies, jo komisārs Rejmanis vispār atrada viņai laiku un uzklausīja meiteni šaurā ūķītī, ko pats dēvēja par savu kabinetu.

Kad Laura bija beigusi, policijas ierēdnis tikai garlaikoti atmeta ar roku. — Man ļoti žēl, bet no tā, ko tu pastāstīji, situācija ne mazākajā mērā nemainās.

— Bet...

Rejmanis tūlīt pārtrauca Lauru. — Tu piemirsti vienu: mēs profesoru ne tikai turam aizdomās par slepkavību, mums pat ir droši pierādījumi! — viņš augstprātīgi noteica.

Laurai nebija ne mazāko grūtību nolasīt viņa domas. “Ko šis skuķis īsti iedomājas?” viņam iešāvās prātā. “Viņai taču nav nekādas sajēgas! Lai vispirms pagaida, līdz kļūs pieaugusi, un tad varēs runāt līdzi!”

Laura juta, ka saniknojas, un viņai nācās krietni savaldīties, lai nesāktu skaļi aurot.

Šis augstprātīgais vecis!

Ko viņš īsti iedomājas?

Rejmanis izlikās, it kā nebūtu pamanījis Lauras dusmas. Viņš šķietami bezrūpīgi turpināja: — Pat tad, ja pieņemam, ka šī kravas automašīna, ko it kā esot pamanījis saimniecības pārzinis, nudien ir liktenīgais kravas auto no Hintertūras, — kas gan ir tikai aizdomu vērts, nevis pierādīts fakts!-— tas neved mūs ne soli tālāk. Gluži pretēji! — Ūsainā vīrieša lūpās piepeši iezagās pašapmierināts smaids. Viņš piecēlās, apgāja apkārt rakstāmgaldam un apsēdās tieši Lauras priekšā, ar pēcpusi atbalstīdamies uz galda malas.

— Es sazinājos ar turienes kolēģiem, lai atsūta man liecību, ko tu nodevi pēc nelaimes gadījuma ar pāteru.

Meitenes sejā parādījās spīts. — Nu un?

Rejmanis it nemaz necentās slēpt uzjautrinājumu. — Lūdzu, Laura: automašīna, kas sākusi braukt bez šofera, tas taču ir vienkārši smieklīgi!

Laura sašutusi pielēca kājās. Tik nekaunīgu pazemojumu viņa nevarēja rāmi uzklausīt!

— Domājiet, ko gribat! — viņa indīgi izspļāva, taču uzreiz turpināja mierīgākā tonī. — Es jums vēl pierādīšu, ka neesmu to tikai iedomājusies. Tāpat kā pierādīšu to, ka profesors Aureliāns nav vainīgs!

Komisārs augstprātīgi pasmīnēja. — Uz priekšu! — viņš sacīja. — Un lai veicas!

— Varat būt drošs! — Laura izlēmīgi attrauca un metās ārā pa kabineta durvīm.

Kad klasē ienāca Dr. Tumšicka aizvietotājs, 7.b pāršalca čuksti.

— Oi, nē! — Kaja žēlojās, un Laura aiz muguras saklausīja Magdas Sneideres izdvesto nopūtu: — Par ko mēs, jods ar ārā, to būtu pelnījuši! — Laura pati neko neteica. Ieraugot skolotāju, viņa bija zaudējusi valodu: tā bija Rebeka Taksa.

Tieši Rozija!

Sieviete ar karmīnsarkanajām bizītēm, zināms, izlikās, it kā vispār nebūtu pamanījusi skolēnu izmisumu. Paceltu galvu viņa lepnā gaitā devās pie skolotāja galda un nolika uz tā savu mapi, tad pievērsdamās klasei. — Kā jūss noteikti zināt, Dr. Tumšickiss ššo-brīd nodarbojas ar citiem jautājumiem. Tādēļ viņšš mani lūdza vadīt sstundass viņa vietā. — Taksa, māksloti smaidīdama, pavērās visapkārt. — Tādējādi jumss būss lielisska iesspēja tiktiess ar mani arī ķīmijass sstundāss. Un redzu, ka jūssu priekam par to nav robežu.

Par prieku, dabiski, nevarēja būt ne runas. 7.b visur rēgojās tikai gari ģīmji, un nevienam nenesās prāts pat pasmaidīt. Protams, izņemot Pumpiņpauli. Viņš smīnēja tik neganti, it kā nupat būtu kļuvis par Vācijas čempionu pielīšanas sacensībās.

Nospiestības sajūta, kas bija nolaidusies pār klasi gandrīz taustāmā veidā, Roziju ne mazākajā mērā nemulsināja. Spriežot pēc izsmējīgās sejas izteiksmes, tā viņu pat uzjautrināja.

— Ak, ess gribēju tev apjautātises, Laura Leandere, — vai essi pa ššo laiku jau atkopussiess no sslimībass ssekām? — To teikdama, skolotāja aizklidzināja līdz Lauras vietai, apstājās viņai blakus un nopētīja meiteni ar dzēlīgu skatienu.

Viņas salkanās smaržas bija gandrīz neizturamas. Vai nu viņa ir dubultojusi ierasto devu, vai vispār izpeldējusies tajā žurgā, Laura nodomāja. Lai kā arī būtu, trūdu smaka kairināja degunu un tik ļoti koda kaklā, ka meitenei gandrīz kļuva nelabi. Tomēr viņa neko neizrādīja un uzmeta tumsas aizstāvei izaicinošu skatienu. “Tikai neiedomājies, ka es no tevis baidos!” viņa domās deva signālu.

Rozija neizrādīja, vai bija uztvērusi vēsti. — Galu galā tu taču essi krietni iekavējussi, vai ne? — viņa jautāja, šķietami izrādīdama interesi.

— Jā, — Laura vēsi atteica.

— Tad gan man teviss žēl. Ļoti, ļoti žēl! — Rebekas izlikšanās bija gandrīz nevainojama. Viņas balss pauda īstu līdzjūtību. Taču smīnīgās dzirkstelītes acīs vārdus pārvērta par izsmieklu. — Ceru, ka varēji pa ššo laiku ssamācītiess?

Laura viņai vislabprātāk būtu atbildējusi ar kādu no rupjībām, kas ikvienā repa dziesmā atkārtojās vismaz simts reizes. Taču Rozija bija viņas skolotāja, un tālab viņa savaldījās. — Paldies, — viņa sausi noteica. — Varat par mani neraizēties.

— Tad ess varu būt mierīga. — Rebeka pasmaidīja kā krokodils, ieraudzījis upuri, kas nespēja pretoties. — Lai cik ļoti man būtu žēl... — dramatiski ieplesto acu dēļ viņa noteikti būtu ieguvusi galveno lomu jebkurā provinces teātrītī, — bet jau nākamnedēļ mumss vajadzēss raksstīt tesstu. Kvintuss... hmm... Dr. Tumšickis to paredzējiss ssavā plānā. Precīzaiss datums ir... bmm... — Viņa šķietami apjukusi pielika plaukstu pie pieres.

— Mazu brītiņu, ess ātri passkatīššoss materiāloss.

Iekams Taksa devās pie skolotāju galda, viņa vēl paguva uz-mest Laurai izsmējīgu skatienu — un šai mirklī meitenei kļuva skaidrs, ka tumsas piekritēja testa dienu, protams, zināja no galvas. Rebeka Taksa šovu bija sarīkojusi tikai tāpēc, lai uzjautrinātos par Lauru. Vienlaikus tas nozīmēja to, ka ķīmijas tests varēja notikt tikai vienā konkrētā dienā. Kā tad! Laurai palika nelabi, kad viņa to atskārta, un acu priekšā sāka riņķot zvaigznītes.

Cik nožēlojami un liekulīgi tomēr bija šie tumsas spēku līdzskrējēji!

Rozija atrāva vaļā dokumentu mapi, izvilka dienasgrāmatu un atvēra to. — Āreče: tessts notikss... ēēē... divdessmit pirmajā! — Viņa nolaida kalendāru un šķietami sāka lauzīt galvu. — Divdessmit pirmajā, divdessmit pirmajā, — viņa pie sevis murmināja.

— Vai ššajā dienā nebija kass īpaššs?

Gaisā pašāvās Pumpiņpauļa roka, un viņš tik skaļi noknirk-šķināja pirkstus, ka Laurai iesāpējās ausis.

Rozija viņam dāvāja pateicīgu smaidu. — Lūdzu, Paul?

— Divdesmit pirmajā martā sākas pavasaris, Taksas kundze! — Pauls noķērca tik svinīgi, it kā pasludinātu Nobela prēmijas cienīgu atziņu.

— Ko tu neteiksi, izgudreli! — Kaja nievājoši viņam uzšņāca.

— Varbūt tajā dienā tu dabūsi arī sen pelnīto kāvienu!

— Pilnīgi pareizi, Paul, ļoti labi! — Rozija slavēja, bet tad atkal sāka filozofēt. — Bet vai ar ššo dienu nebija vēl kass ssais-tītss, ja pareizi atceross? Kass vēl tur īssti bija?

Spļauj vien laukā, stulbā govs! Laura vairs nespēja novaldīt dusmas. Nu, saki beidzot!

Taksa tūdaļ piemiedza acis un glūnīgi paskatījās meitenē — protams, viņa bija nolasījusi Lauras domas. Skolotāja apmierināta pasmaidīja. — Ak, rokā ir! — viņa iesaucās, it kā nupat būtu iedomājusies. — Divdessmit pirmajā martā ķelti un ģermāņi ssenāk ssvinēja asstronomisskāss Lieldienass. Varbūt kādss man var passkaidrot ko vairāk?

Viņa kā hiēna pārlaida skatienu pāri klasei. Taču neviens skolēns nepieteicās atbildēt. Pat Pumpiņpaulis ne. Pēdīgi Rozijas acis pielipa Laurai. — Varbūt tu man vari palīdzēt? — Viņa izklausījās kā pats laipnības iemiesojums. — Vai tu nezini, kāpēc ššie Lieldienu ssvētki tika uzsskatīti par īpaššu dienu?

Laura manīja, ka viņu sagrābj nevaldāmas dusmas. Pulss paātrinājās, un asinis sitās gandrīz dzirdami.

Tas vienkārši bija par daudz!

Viņa aizsvilusies paķēra savas skolas mantas un pielēca kājās.

— Tikai nedari muļķības! — Kaja piekodināja draudzenei, bet Laura jau metās uz durvīm.

— Sstāvi, citādi dabūssi piezīmi! — Rozija nošņāca. Laura vairs neredzēja, ka ap skolotājas lūpām bija iezīmējies ņirdzīgs smīns. Viņa jau atradās gaitenī un aizcirta aiz sevis klases durvis.

Sarkanā nāve nogrozīja galvu un ironiski pasmīnēja. Kādi nelgas tomēr bija šie cilvēki, un cik viegli bija viņus pavedināt! Un cik maz viņi bija mainījušies tais gadsimtos, kopš viņš jau mita zemes virsū. Vēl joprojām lielākā daļa savā draņķīgajā dzīvītē pazina tikai vienu mērķi: naudu. Viņi dzinās tai pakaļ visiem spēkiem, un izredzes iegūt naudu viņus pārvērta par viegliem upuriem. Vajadzēja tikai pavicināt pāris naudaszīmes — un viņi bija gatavi uz visu. Pat nodot tos, kas viņiem bija dāvājuši uzticību. Un tas gan bija ļaunākais, kas pasaulē vispār iespējams.

Pat Sarkanajai nāvei.

It kā no naudas un mantas būtu kāda jēga, kad sitīs pēdējā stundiņa! Kad notiks norēķins un tiks apkopota bilance par dzīvi. Bet tad būs par vēlu nožēlot! Neko vairs nevarēs pagriezt atpakaļ, un pat visas pasaules nauda nespēs dzēst vainu. Bet par to neviens savā mantrausībā nedomāja.

Par to nedomāja neviens no viņiem!

No viņa rīkles izlauzās ļauni smiekli. Vispār jau viņš cilvēkus varēja saprast. Beigu beigās viņam pašam nebija gājis citādi — toreiz, pirms bezgala ilgiem laikiem. Viņš bija tikpat dumjš un tikpat alkatīgs. Viņš vienkārši nezināja, ka var arī citādi, — un nekad par to nedomāja. Bet cik bieži viņš kopš tā laika bija alcis, kaut spētu visu mainīt! Rīkoties pavisam savādāk, lai beidzot rastu mieru! Bet, kas reiz ir ierakstīts dzīves grāmatā, to vairs neizdzēsīsi, un visi bija nolādēti uzņemties savu darbu sekas. Vienmēr un uz visiem laikiem — neviens to nezināja labāk par Sarkano nāvi.

Sai mirklī viņš ieraudzīja meiteni, kas izskrēja no pils. Viņš aši atkāpās soli atpakaļ, paslēpās laurķiršu krūmā un vēroja, ko gaišmate darīs.

Viņa skrēja uz ezera pusi.

Dīvaini, viņš nodomāja. Vispār viņai taču notiek mācības. Lauras stundu sarakstu viņš zināja no galvas. Tāpat kā zināja par viņu gandrīz visu citu. Tad kas viņai šai laikā darāms pie ezera?

Sarkanā nāve nolēma doties viņai pa pēdām. Beigu beigās viss, ko viņi darīja, bija tikai šīs meitenes dēļ, un tāpēc noteikti nenāks par ļaunu, ja viņu paturēs acīs. Vai vajadzības gadījumā pat...

Un pēc šīs domas viņa nāves bālā seja atkal savilkās ļaunīgā smaidā.

Tas ir tik netaisnīgi! Tik nolāpīti netaisnīgi! Laura saniknota meta oli. Plakanais akmentiņš atlēca no ūdens virsmas un divas... trīs... četras... piecas... sešas reizes palēcās pār saules apmirdzētajiem Mošķezera viļņiem, iekams nogrima dzīlē. Laurai tas bija jauns rekords — bet arī tas viņu nespēja mierināt.

Meitene apsēdās krastā uz apgāzta koka stumbra, atspieda seju plaukstās un vēroja ezeru. Marta saulītē svina pelēkie ūdeņi sidrabaini ņirbēja. Sausajās niedrēs pēkšķēja pīles, un zivju dzenītis, meklēdams barību, ienira viļņos.

Ieraugot ar biezajiem krūmiem apaugušo saliņu ezera vidū, Lauras dusmas vēl pieauga. Pēc nedēļas tās vidū atvērsies burvju vārti, pa kuriem viņa varēs nokļūt Avanterrā. Jau kopš ziemas saulgriežiem viņa bija alkusi ātrāk sagaidīt šo dienu, lai aizvestu Apskaidrības kausu atpakaļ uz mītu pasauli. Bet nu viss atkal bija zem jautājuma zīmes. Profesora noslēpumainā pazušana visam bija piešķīrusi dramatisku pavērsienu.

Laura noskaitusies urbināja ar zābaka purngalu mitrās upes smiltis. To nu gan tumšie spēki bija veikli noorganizējuši — tas reiz bija jāatzīst!

Laura juta sakāpjam izmisumu, viņai piepeši uznāca raudas. Acīs jau sakāpa asaras, kad viņu pārsteidza aizsmacis kliedziens. No liela augstuma atskanēja pavēlniecisks sauciens. Un nudien: augstu gaisā, zilajās debesu tālēs, virs Mošķezera riņķoja majestātisks putns. Laura to nespēja īsti saskatīt. Saule žilbināja. Viņa redzēja vienīgi gaismas apmirdzētu siluetu, kas izcēlās uz debesjuma fona. Tas bija milzīgs. Spriežot pēc lieluma un formas, tam vajadzēja būt ērglim. Kaut arī Laura vēl nekad nebija Rāvenšteinas apkaimē redzējusi šādu plēsējputnu, viņa bija pilnīgi pārliecināta. Iespaidīgais dzīvnieks plaši ieplestiem spārniem mierīgi riņķoja debesu mirdzumā, dižens kā sūtnis no citas pasaules. Vējš vēlreiz atnesa viņa kliedzienu līdz Lauras ausīm — un tad viņa iedomājās par tēvu.

Tētis.

Tētis, kurš gaidīja, ka viņa nāks palīgā.

Kurš paļāvās, ka viņa izpildīs savu uzdevumu.

Ka viņa nezaudēs dūšu!

Tai pašā mirklī viņai ienāca prātā, ka viņa atkal gandrīz visu bija darījusi greizi. Viņa jau bija grasījusies bez cīņas krist izmisumā — un tad gan tumsas piekritēji būtu sasnieguši kāroto mērķi. Jo pretinieks, kurš zaudējis dūšu, ir viegli uzvarams un vairs nespēj īsti pretoties.

Laura noslaucīja no acīm asaras. Kā gan viņa varēja būt tāda nejēga! Kā viņa varēja aizmirst, ko tēvs viņiem bija piekodinājis jau no bērna kājas: zaudē tikai tas, kurš jau ir padevies!

Laura sasparojās, un zilās acis izlēmīgi iedzirkstījās. Nē, viņa neatkāpsies — kamēr vien bija kādas izredzes. Jebkurā gadījum i viņai vēl bija atlikušas septiņas dienas — un viņa tās izmantos, lai atrastu kausu. Kaut arī viņai nebija ne jausmas, kur sākt meklēt. Neviens no tumsas aizstāvjiem viņu neatturēs visiem spēkiem ķerties pie uzdevuma — kad piepeši šausmas kā karsts šķēps iedūra viņai sirdī. Kāds atradās viņas tuvumā!

Tieši viņai aiz muguras.

Meitene jau sajuta pakausī karstu elpu, un viņai uz pleca uzgūla kāda roka.

Gaismas glabātājs stāvēja troņa zālē pie loga, vērodams Kalde-rānas plakankalni. Mīkstā čukstošā zāle atstaroja sidrabainu gaismu. Čukstu mežu rietumos un mazo Pļavu meža strēmelīti pie Trūdu purva rotāja bieza lapotne. Pa atvērtajiem logiem ielauzās līksmie putnu čiepsti. Elizions smaidīja. Dabā valdīja rosība. It visur, laukos un tīrumos, mežos un pļavās, zēla jauna dzīvība. Gada ritenis arvien ātrāk vēlās uz Lieldienu pusi.

Uz tās dienas pusi, kad meitene atnesīs Apskaidrības kausu atpakaļ uz Avanterru.

Durvis uz troņa zāli atvērās. Ienāca bruņinieks Paravains un norūpējies steidzās pie sava pavēlnieka.

Elizions pagriezās un jautājoši pavērās savas miesassardzes vadonī. — Kas noticis, Paravain?

Baltais bruņinieks paklanījās. — Mūsu izlūki atgriezušies, kungs. Viņi ziņo, ka Tumsas cietoksnī notiekot dīvainas lietas. Borborons esot neparasti labā omā un vienlaikus visā valstī vervējot jaunus vīrus. Stāsta, ka viņš gribot dubultot savu melno karotāju skaitu.

Gaismas glabātājs izskatījās noraizējies. Rieviņu skaits viņa sejā daudzkāršojās. — Un ko tu no tā vari spriest?

— Baidos, ka viņam padomā kāda jauna nekrietnība. Viss

liecina par to, ka viņš lūko dabūt savās rokās Apskaidrības kausu, lai tad dotos pret mums uzbrukumā ar karapulku, kas skaita ziņā krietni pārsniegtu mūsu spēkus.

Elizions apdomīgi svārstīja sirmo galvu. — Nu, neteiksim, ka tas būtu kas jauns. Melnais hercogs jau kopš laiku pirmsākumiem ir kārojis iegūt kausu, un tikpat ilgi viņš lūko mūs iznīcināt...

— Bet vēl nekad viņam nav bijušas tik lieliskas izredzes kā tagad! — bruņinieks viņu pārtrauca.

Gaismas glabātājs pārsteigts viņā paskatījās. — Kā tad tā?

— Mūsu spiegi noskaidrojuši, ka tā meitene, Laura, pirms dažām nedēļām pabijusi sapņu ceļojumā Tumsas cietoksnī.

Gaismas glabātājs domīgi pamāja. — Tā jau es nojautu! — viņš sacīja.

— Viņa acīmredzot gribējusi pārliecināties, vai viņas tēvs vēl ir dzīvs, un...

— Atvaino, ka tevi pārtraucu, bet vai tu izpildīji manu uzde-vumu?

Paravains pamāja. — Protams, kungs. Uzreiz pēc saullēkta sūtīju ceļā Bultspārni, lai viņš dotos uz mūsu māsas planētu pa ceļu, kas zināms vien burvju vārtu sargātājam!

— Labi! Ļoti labi! — vecais vīrs pasmaidīja. — Arī tad, ja Bultspārnis nespēj iejaukties turienes notikumos — viņa parādīšanās meitenei iedvesīs jaunu drosmi, man tā liekas!

Paravains neko neatbildēja. Spriežot pēc viņa sejas izteiksmes, gan šķita, ka viņš par to nebūt nav tik pārliecināts kā viņa pavēlnieks.

— Es tevi pārtraucu, — Elizions turpināja. — Ko tu vēl gribēji sacīt?

— Man šķiet, ka Laura, apciemojot Tumsas cietoksni, ir kritusi Borborona rokās, un viņš piedāvājis tēva dzīvību kā ķīlu pret kausu.

Cildenais valdnieks pagriezās. Saules gaisma, kas krita pa logu, apmirdzēja viņa matus sārtā gaismā. Kad viņš vēlreiz uzlūkoja bruņinieku, viņa grumbainajā sejā bija iegūlušas dziļas rūpes. — Un? Ko tu iesaki?

— Mums jāuzbrūk viņiem, kungs! Ar to viņi nav rēķinājušies. Tas mums palīdzēs uzvarēt. Tad varēsim atbrīvot Lauras tēvu. Un arī Alienoru un Silvānu.

Eliziona sejā iezīmējās neizmērojams pārsteigums. — Uzbrukt viņiem?

— Jā.

— Bet — ja lietosim spēku, tad nebūsim labāki par viņiem!

— Mums taču nav citas izvēles. Mums jāaizsteidzas viņiem priekšā, iekams viņi nav ieguvuši kausu un mūs iznīcinājuši!

— Tu vēlies, lai mēs liekam lietā tos pašus līdzekļus kā viņi? Lai ķeramies pie zobena un slepus viņiem uzbrūkam? Vai tiešām tāda ir tava griba, Paravain? Ar ko gan mēs tad atšķirsimies no viņiem? Varbūt mēs šādā kārtā gūsim uzvaru. Bet varbūt arī ne. Viens gan ir skaidrs: līs daudz asiņu, un neskaitāmi cilvēki zaudēs dzīvību. Bet ko vērta ir uzvara, kas prasa tik augstu cenu? Pasaki man, Paravain!

Baltais bruņinieks tikai īsu brītiņu izturēja pavēlnieka skatienu, tad viņš nokaunējies nolaida acis.

Gaismas glabātājs mierinoši pieskārās Paravaina plecam. — Es tevi varu pat saprast, bet tici jel, tas noteikti nav pareizais ceļš. Un pat tad, ja tavas aizdomas būtu pareizas, — ja Laura ticēs gaismas spēkam, viņa izpildīs savu uzdevumu. Kaut arī tas liktos pavisam neiespējami!

Laura iekliedzās, pielēca kājās, apcirtās — un ieraudzīja pārsteigtu zēna seju.

— Laura? — Alariks bija tik pārsteigts, ka viņa seja atgādināja vienu vienīgu jautājuma zīmi. — Kas tad noticis?

Meitene, izsista no līdzsvara, tvēra pēc gaisa. Izbailes viņai bija laupījušas elpu. — Kas noticis? — Laura pārmetoši jautāja, kad bija dažas reizes ievilkusi gaisu un pulss bija nomierinājies.

— Tu mani nobaidīji gandrīz līdz nāvei, tas ir noticis!

— Bet tu taču noteikti dzirdēji, kā es piejāju. Mans zirdziņš skaļi iezviedzās, ieraudzījis tevi te sēžam! — Viņš ar žiglu galvas kustību norādīja uz apsegloto zirgu, kas stāvēja tikai pāris metru tālāk pie kārklu krūma, ar pakavu tramīgi kārpīdams zemi.

Laura to pazina no pirmā acu skatiena: Lote, Nikodēma Dītriha jājamzirgs. Ķēve paskatījās uz viņas pusi un priecīgi iezviedzās.

— Jocīgi. Nedzirdēju ne skaņas. Ne Loti, ne tevi.

— Tad tev jābūt kurlai. Vai arī tiktāl iegrimušai domās, ka neko citu vairs nemanīji.

— Taisnība — es skatījos tikai uz ērgli!

— Uz ērgli? Kādu vēl ērgli?

Lauras sejā atplauka liegs smaids. — Nu man tiešām jājautā, kurš no mums abiem īsti ir kurls. Citādi tev arī vajadzēja sadzirdēt viņa kliedzienus, Alarik. Paskaties taču! — To teikusi, viņa izstiepa roku un norādīja augstu gaisā — bet ērgļa tur vairs nebija. Varenais putns bija pazudis. Laura izbrīnīta noskatījās uz visām pusēm, taču, kaut arī pie debesīm ne tuvu, ne tālu nemanīja ne mākonīša, no ērgļa nebija ne ziņas, ne miņas.

Lauras roka noslīga, un meitene bija tik pārsteigta, ka piemirsa aizvērt muti.

Dīvaini.

Viņa taču pavisam skaidri bija redzējusi ērgli! Vismaz tā siluetu. Un arī dzirdējusi kliedzienus. Skaļi un skaidri! Nebija taču iespējams, ka viņš pēkšņi būtu izkūpējis gaisā!

Alarika jautājums apturēja viņas domu plūdumu. — Kas tad tur bija, Laura? Kādus kliedzienus man vajadzēja dzirdēt?

— Tu... Tātad tu neko nedzirdēji?

— Nē, vispār neko. Protams, ja neņem vērā pīles un Loti.

— Hmm, — Laura, domās iegrimusi, norūca. “Vai tiešām es to būtu tikai iedomājusies? Vai man jau rādās spoki?” Viņa apjukusi sarauca pieri un jautājoši paraudzījās Alarikā. — Un... Kas tevi... hmm... atvilcis līdz Rāvenšteinai? Tu taču noteikti atjāji šurp ar kādu nolūku?

Zēns smaidīja. — Es gribēju tev kaut ko pavaicāt. Man šis tas ienāca prātā.

— Nopietni? Un kāpēc tad tu vienkārši nepiezvanīji pa tālruni?

— Pa tālruni? — Alariks paskatījās Laurā, it kā viņa piepeši būtu sākusi runāt nepazīstamā valodā.

Ak es, idiote, meitenei iešāvās galvā. Avanterrā taču droši vien neviens nezina, kas ir tālruņi. — Būs jau labi, — viņa tālab steigšus noteica. — Bet — ko tad tu gribēji vaicāt?

— Kas ir seifs, Laura?

Banālais jautājums meiteni pārsteidza nesagatavotu. Viņa neticīgi raudzījās gaišmatainajā zēnā. — Ko?

— Kas ir seifs? — zēns rāmi atkārtoja un apsēdās uz koka stumbra.

— Un tu triecies šurp visu ceļa gabalu, lai uzdotu man šādu jautājumu?

Alariks pamāja. — Nūjā. Un es būtu ļoti pateicīgs, ja tu spētu man uz to atbildēt.

— Prātam neaptverami! — Laura gandrīz līdzjūtīgi nogrozīja galvu un apsēdās blakus zēnam. — Nu, seifs nav nekas cits kā metāla skapis, kur glabā naudu vai vērtslietas, — viņa paskaidroja.

— Lai tām netiktu klāt zagļi un tās būtu drošībā.

Alarika sejai pārslīdēja zinošs smaids. — Tā jau es domāju, — viņš sapņaini noteica.

— Ko tu domāji? — Laura neizpratnē taujāja. — Un kāpēc tev vajadzēja to uzzināt?

Zēns pavīpsnāja. — Pacietību, tikai pacietību, Laura! Pacietība ir panākumu māte, kā mēdza sacīt mana vecmāmuļa!

Meitene acis vien nobolīja. Nu jau Alariks kļūst par tādu pašu skolmeistaru kā Lūkass.

Nu, paldies!

Beidzot zēns padevās. — Es atcerējos kādu pātera Dominika piezīmi, — viņš paskaidroja. — Toreiz, kad profesors mani aizveda uz klosteri.

— Ko tad viņš teica? — Meitene satraukti piebikstīja zēnam.

— Stāsti taču vienreiz un neliec katru vārdu vilkt laukā ar knīpstangām!

— Kad profesors jautāja pāteram, kur viņš grasās mani izmitināt, Dominiks tikai izteiksmīgi pasmīnēja un atteica: “Seifā mēs to puisi nevarēsim ielikt, tāpēc būs jāizdomā kaut kas cits.”

— Un tālāk?

— Toreiz es viņa vārdiem nepiešķīru sevišķu nozīmi. Man šis jēdziens nebija nepazīstams — bet nu viss pēkšņi rādās gluži citā gaismā.

— Tāpēc, ka tagad tu zini, kas ir seifs?

— Jā — un tāpēc, ka es zinu, ka tieši Aureliāns pēc ziemas saulgriežiem paslēpa kausu.

— Nu un tad?

Lauras nevainīgais jautājums zēnā radīja izbrīnu. — Ko — nu un tad? — viņš apjucis attrauca.

— Ko tu gribi secināt?

— Vai tiešām tu vēl nesaproti, Laura? Vai man nudien vajag tev paskaidrot, ko tas nozīmē?

Lauras skatiens aizpeldēja tālumā. Viņa novērsās un, galvu lauzīdama, vēroja ūdeni ezerā. — “Seifā mēs viņu nevarēsim ielikt,” — viņa prātodama murmināja, — “...viņu nevarēsim ielikt.” — Te viņa apklusa un atplauka. Acis iepletusi, viņa no jauna pievērsās zēnam. — Jā, skaidrs, tagad es sapratu, ko tu domā — tavuprāt, kauss atrodas seifā klosterī?

— Tā taču varētu būt, vai ne? — zēns pielēca kājās un sāka satraukti soļot šurpu turpu. — Padomā taču: Aureliāns mani aizveda uz abatiju, jo bija pārliecināts, ka tur es būšu drošībā no tumsas piekritējiem. Un, ja jau es tur biju drošībā, — kāpēc lai tur nebūtu arī kauss?

— Hei! Nav nemaz slikta ideja!