laura un Septiņu mēnešu zīmogs

26. nodaļa FRESKAS NOSLĒPUMS

Ēdamzālē valdīja trokšņaina kņada, ko pavadīja ēdamrīku un trauku šķindoņa. Pie Lauras galda, cieši saspiedušies, sēdēja visi četri draugi. Viņi kā sazvērnieki bija sabāzuši kopā galvas, lai neviens no skolasbiedriem nedzirdētu, par ko īsti notika kaismīgā diskusija.

Lūkass vēlreiz pavērās visapkārt un tikai tad atbildēja māsai.

— Pat tad, ja kauss nudien atrodas kaut kur klosterī, — viņš tai pačukstēja, — tas noteikti nebūs viegli atrodams. Teritorija ir diezgan plaša, un ēku ir vesels lērums. Turklāt abats jau nekādā ziņā neļaus mums tās vienkārši pārmeklēt, kur nu vēl piekļūt seifam.

Laura gariem zobiem košļāja sīkstu karbonādes gabalu. — Man neliekas, ka tas būtu vajadzīgs, — viņa izgrūda starp diviem kumosiem.

Lūkass pārsteigts nolaida dakšiņu. Ziedkāpostu gabaliņi nokrita atpakaļ viņa šķīvī. — Vai tu nupat neteici, ka kauss atrodas klostera seifā? Kas man, starp citu, liekas visnotaļ loģiāli. Galu galā šis trauks ir vismaz tikpat vērtīgs kā mesas biķeri, dievmaizīšu šķīvji vai pārējie liturģiskie trauki.

— Lūkasam taisnība, — Kēvins iejaucās. — Klostera “Pie svētā akmens” baznīca taču ir tuvu tālu izslavēta savas vērtīgo liturģisko trauku kolekcijas dēļ. Daži labi esot no tīra zelta un rotāti ar dārgakmeņiem — un tāpēc tos glabā ugunsdrošā un neuzlaužamā seifā, tā bija rakstīts informatīvajā brošūrā. Apskaidrības kauss tur būtu drošībā, vai ne?

Laura nogrozīja galvu. — Var jau būt. Tomēr man nešķiet, ka profesors to būtu paslēpis tur.

— Oi, nē! — Kaja iejaucās, tad iebāza mutē milzīgu frī kartupeļu porciju un papildus vēl veselu kaudzi ziedkāpostu. — Fāfēc fat fe?

— Pavisam vienkārši — jo pie klostera dārgumiem parasti drīkst piekļūt tikai bursārijs jeb mantzinis un, protams, abats. Taču ne jau bibliotekārs. Tātad ar pātera Dominika pieminēto seifu noteikti būs domāts kas cits, nevis klostera dārgumu glabātava.

Lūkass paraudzījās māsā ar neizdibināmu skatienu. Viņš bija iegrimis dziļās domās. Laura gluži vai varēja saskatīt, ar kādiem apgriezieniem strādāja viņa supersmadzenes. — Tātad tu domā... — viņš uzmanīgi sāka.

Laura pamāja, enerģiski sadalīdama savu karbonādi. — Tieši tā.

— ... ka šis seifs, iespējams, atrodas citā klostera vietā?

— Pareizi.

— Varbūt... slepenajā bibliotēkā?

Meitenes seju izgaismoja līksms smaids. — Bravo, Lūkas! Un tev pat nevajadzēja padomu no publikas! — Tad viņa atguva nopietnību. — Esmu pārliecināta, ka šim seifam jābūt kaut kur slepenajā bibliotēkā. Bez pātera Dominika par to taču nezināja neviens no mūkiem. Pat abats ne.

— Šī iemesla dēļ man tava tēze liekas visnotaļ loģiāla, — Lūkass viņai piekrita ar profesora cienīgu nopietnību.

— Es taču teicu! — spriežot pēc Kajas sejas izteiksmes, viņa domāja, ka ir pateikusi kaut ko-ārkārtīgi pašsaprotamu. Turklāt meitene tā vicināja pa gaisu dakšiņu, ka gaļas gabaliņš no tās nokrita uz grīdas. — Ops, — resnīte noteica un paliecās zem galda, lai to paceltu.

Laura pavīpsnāja par viņas neveiklību, bet tad atguva nopietnību. — Turklāt šis arhīvs bija vienīgā vieta visā klosterī, kas Dominikam — un tātad arī viņa draugam Austrumam — bija pieejama jebkurā laikā. Viņam nevienam nebija jāprasa atļauja, nemaz nerunājot par bailēm, ka viņu tur varētu pārsteigt kāds svešinieks.

Kēvins, beidzis ēst, nolika sāņus nazi un dakšiņu un noslaucīja muti ar salveti. — Izklausās, ka tev būs taisnība, Laura.

— Vai ne? — Laura starojoši uzsmaidīja zēnam. Kēvins allaž bija tik laipns un lielākoties viņas pusē. Viņa atkal izjuta savādo kņudoņu vēderā, meitenei sametās te auksti, te karsti. Kēvins atsmaidīja pretī, un Laura manīja, ka viņai iekvēlojas vaigi. Ak kungs — kaut viņš neievērotu, ka es nosarku! Viņa žigli novērsās.

— Man katrā ziņā ir pilnīgi skaidrs: ja kauss patiešām ir noslēpts “Pie svētā akmens”, tad noteikti slepenajā bibliotēkā!

— Nu labi, — Lūkass sacīja, uzdurdams uz dakšiņas pēdējo karbonādes kumosu. — Vienkārši iedomāsimies, ka tavs pieņēmums ir pareizs. Tad jau tev viņreiz, apmeklējot klosteri, vajadzēja ievērot kādu seifu.

Laura papurināja galvu. — Neievēroju vis.

— Nē?

— Nē! Bet mēs ar Persiju toreiz nemeklējām seifu. Mums bija citas rūpes! Tāpēc tūliņ pat jādodas uz klosteri vēlreiz, turklāt pēc iespējas ātrāk.

Kaja īgni nopētīja vispirms Kēvinu un tad Lauru. Kaut kas viņai laikam nebija pa prātam. — Jauki un lieliski, — viņa beidzot noteica. — Bet kā tu līdz turienei nokļūsi?

— Ar Persija auto, protams, — tāpat kā pagājušoreiz!

Kad Laura pēc trim stundām iegāja vingrošanas zālē, viņa jau no pirmā acu uzmetiena manīja — kaut kas nav lāgā: sporta skolotājs, tērpies paukošanas kostīmā, sēdēja uz paklāju kaudzes un nomākts raudzījās grīdā.

— Hei, Persij, — kas tev tā par sejas izteiksmi? It kā būtu iekodusi kāda nelaba uts.

— Trrāpijī desmitniekā, mademoiselle! — Persija jauneklīgajā sejā ar grūtībām parādījās smaids. — So uti sauc par Kvintusu, un viņš šo apzimejumū ir pelnījis visaugstākajā mērrā!

Laura sarauca pieri. — Vai tiešām? Ko tad viņš izdarījis?

— Sorreiz viņš parrspejīs pats sevī, šis nožēlojamais draņķis. — Gaišmatis nicinoši saviebās un, tikai ar pūlēm novaldījis dusmas, trieca ar dūri pa nevainīgajiem vingrošanas paklājiem. — Viņš izdomajīs visai elegantū gājienu, kā mis Mēriju un mani izslēgt no spēles vismaz līdz Lieldienām, lai mēs nevarretū tev palidzēt izpildīt svarrīgo uzdevumū.

— Ko? — Laura juta, ka sāk krist panikā. — Kā tad tā?

— Glužī vienkarršī: viņš mums ieškiebīs ll.c klasi, lai mēs pavaditū to ekskursijā uz Ziemeļjūrrru. Sākotnejī pārredzētie kolēģi it kā nesen esot saslimūši, un tā viņš, izmantodāms savas piln-varrās, izrraudzījās mūs, lai ieceltu viņu vietā.

— Bet... — Lauras sejā parādījās izmisums. Paukošanas maska izslīdēja viņai no rokas un grabēdama nokrita uz zāles koka grīdas.

— Viņš taču nedrīkst tā rīkoties!

— Drrīkst gan, Laura, turrklāt vēl ļoti labī! Būdams interr-nāta vadītajā vietas izpildītājs, viņš ir tiesīgs dot mācibspekiem uzdevumūs pēc sāviem ieskatiem. Ja mēs viņa rrīkojumus neizpildīsim bez nopietna iemeslā, tad tas būs smags amata parrkapūms, kas savukarrt Tumšickim ļaus pieprrasīt mūsu atlaišanu, — un mēs, prrotāms, neviens neesām ieinteresēti to panākt!

— Un ja nu jūs vienkārši saslimtu kā tie citi skolotāji?

— Baidos, ka tas neko daudz nemainitū. Varri būt drroša, ka Kvintuss šādā gadijumā stingtrrī uzrraudzītu, lai mēs ne uz sekundī nepamestu savus mitekļus — un arr to tev nekas netiktū līdzēts!

— Johaidī! — Laura saniknota iespēra paklāju kaudzei. Kaut arī kurpei bija bieza zole, kāju caurstrāvoja stipra sāpe.

— Man ļotī žēl, Laura, bet turrpmakajās divās nedēļās mums nekās cits neatlīks kā sazināties pa mobilo tālrruni. Citas iespejās diemžel nebūs.

— Ak vai! — Kaut arī kāja smeldza, Laura veltīja paklājiem vēl vienu spērienu. Bet arī tas nespēja remdināt viņas neizmērojamo vilšanos.

Nolādētie tumsas kalpi!

Vispirms viņi izsita no ierindas profesoru — un tagad neitralizēja ari Persiju un mis Mēriju. Viņi nevairīsies ne no kā, lai padarītu man dzīvi pēc iespējas grūtāku, Laura nodomāja. Tomēr viena cerība man vēl ir atlikusi. — Bet šonakt tu taču varēsi mūs aizvest uz klosteri — vai ne, Persij?

Skolotājs dziļi ievilka elpu — un noliedzoši papurināja galvu.

— Man ļotī žēl, Laura, bet arrī tas nebūs iespejāms!

— Bet kāpēc gan ne? Autobuss dosies ceļā tikai rīt sešos, ja esmu pareizi informēta?

— Parreizi gān. Bet diemžel Dr. Tumšickis gan mis Mēriju, gan mani uzaicināja šovakarr pie sevīs uz svarrigām pārrunām. Tā kā esam parrņēmušī pavadoņu fūnkcijas tikai nupat, tad esot jāiepazīstas ar laika grrafiku un brrauciena progrrammū, viņš saka.

Lauras skatienā atspoguļojās absolūts izmisums — un tomēr viņa negribēja padoties neizbēgamajam. — Un ja nu mēs aizbrauktu pēc tam? Pēc jūsu sarunas?

Persijs skumīgi pasmaidīja. — Cik es pazistū šo tipu, tad viņš vilks tikšanos pēc iespējas garrakū, lai pēc tam neatliktā laika brraucienam uz klosterri! Mūki turr mostas jau četrros no rrīta, tā ka ap to laiku mūsu apmeklejumū jau vajadzētu beigt! Man ļoti žēl, ka nevarru dot tev cerrības — bet gandrriz vai šķiet, ka Kvintuss būs uzodis tavū plānu!

— Tas nav iespējams! — Glītā meitene pacēla balsi. — Alariks tikai šopēcpusdien izteica domu, ka kauss varbūt ir paslēpts klosterī. Un mēs tikai nupat pusdienās nolēmām vēlreiz pārmeklēt slepeno arhīvu! Kā gan lai Dr. Tumšickis par to būtu uzzinājis?

Persijs kā atvainodamies pacēla rokas. — Nav ne jāusmas, mans prrātiņš te irr parr īsu. Turrklāt tās bija vienigī aizdomas!

Laura iekoda lūpā un paskatījās skolotājā, piemiegusi acis.

— Un tomēr — jo vairāk es domāju, jo vairāk jāatzīst, ka tev ir taisnība, kaut arī man tas liekas pilnīgi neiesnēiami. — Trul vino novērsa skatienu un izklaidīgi raudzījās zāles grīdā, it kā mēģinādama tur atrast savu problēmu risinājumu.

Persijs pielēca kājās un pienāca pie skolnieces. — Tikai nezaudē drrosmi, — viņš sacīja, pūlēdamies izspiest iedrošinošu smaidu. — Arri tad, ja tu vēl pilnibā nespēj parrvaldīt tev dāvātās spējas, ieprriekšējo nedēju gaitā tās irr krrietni nobrriedušas un ievērrojamī palidzēs, pūloties izpildīt tavu uzdevumu. Uzticies tām un gaismas spēkam, tad tev viss izdosies, pat ja šobrrid liktos glužī neiespējami!

Laurai galvā zibēja jautājums pēc jautājuma. Taču viņa neteica ne vārda. Viņa tikai mēmi noraudzījās gaišmatainajā sargātājā. Meiteni caurstrāvoja spēka un siltuma sajūta, un, kaut gan Laura vēl nebūt nebija tik pārliecināta kā Persijs, viņa vilcinādamās pasmaidīja.

— Nu rredzī, tā tu man patīc daudz labāki, Laura! — skolotājs slavēja. — Kaut arrī pats es nespēšu necik daudz pallidzēt, tad vismaz zinū rrisinājumū tavai visdegošākajai prroblēmai — es pazistū kādu, kas jūs mīļuprrāt aizvizinās līdz klosterrim!

Atila Morduks pagriezās pret Lauru, un viņa boulinga lodei līdzīgā seja starot staroja smaidā. — Varēji jau arī pati iedomāties, ka vajag palūgt man. — Viņa balsī nepārprotami skanēja pārmetums.

Meitene, kas sēdēja blakus brālim Aureliānā limuzīna aizmugurējā sēdeklī, ne vārda neteikusi, saviebās. — Ko gan no tāda trūcīga koeficienta var gaidīt, — Lūkass sacīja un sazvērnieciski pamirkšķināja vīrietim aiz stūres.

Laura ērcīgi novaikstījās un turpināja raudzīties ārā naktī, kas kā tumša filma traucās garām automobiļa logiem. Viņa gandrīz neko nespēja pazīt. Tūlīt aiz Hintertūras pie debesīm samilza biezi mākoņi, kas aprija mēnesi, tā ka Laura spēja tikai nojaust, kāda ainava paveras ārā. Ja vien viņa nemaldījās, tad nupat viņi bija sasnieguši ieleju, kuras galā atradās klosteris “Pie svētā akmens”.

Muzeja cienīgās automašīnas — milzīga Opel Kapitan, kādus vairs neražoja jau gadu desmitiem, — motors, neraugoties uz cienījamo vecumu, ņurrāja mīļi kā kaķēns, kamēr viņi tuvojās klosterim. Atila Morduks bija laiski atzvēlies šofera sēdeklī un, izstiepis lūpas, klusi svilpoja kādu dziesmiņu. Laura tūlīt atcerējās: tā pati melodija, ko saimniecības pārzinis bija dungojis naktī, kad viņa pirmo reizi bija ielavījusies viņa būdiņā, meklēdama bibliotēkas atslēgu. Toreizējo tikšanos ar milzu boa Kleopatru Laura neaizmirsīs nekad mūžā. Viņu bija pārņēmušas tādas šausmas, ka tās bija palikušas neizdzēšami iegravētas atmiņā.

Meitene pārsteigta vēroja, kā Atila pēkšņi nospieda slēdzi uz priekšējā paneļa. Starmeši vienā mirklī nodzisa, un pasaule automašīnas priekšā iegrima tumsas jūrā. — Ei, ei! — Laura raižpilni iesaucās. — Ko tas nozīmē?

— Tīrais piesardzības pasākums, — Atila rāmi paskaidroja.

— Kaut arī klostera brāļi droši vien jau guļ, labāk būt uzmanīgiem un izturēties pēc iespējas neuzkrītošāk, kā tu domā?

— Jā, pareizi. — Laura bikli vērās pa automašīnas logu. — Taču bez gaismas tu nevari saskatīt ceļu.

— Nebaidies! — Labsirdīgais tēvainis pasmīnēja. — Vai tad tu nezini, ka mēs, pundurmilži, tumsā orientējamies gandrīz tikpat labi kā dienas gaismā?

Kāds stulbums! Kā viņa bija varējusi aizmirst, ka Atila Morduks bija pēdējais dzīvais pundurmilzis? Turklāt viņš vēl nesen bija stāstījis meitenei par saviem priekštečiem, kas sensenos laikos bija lielā skaitā apdzīvojuši kontinenta mežainos apvidus. Tie bijuši miermīlīgi un čakli ļautiņi, kuru kalēju māksla bijusi izdaudzināta tuvu un tālu. Pundurmilži, kā jau visi kalēji tajos sen pagājušajos laikos, lielu daļu dzīves pavadīja, meklēdami rūdas un metālus savas kalnainās dzimtenes alās un tālu sazarotajos eju labirintos. Tālab arī viņu acis bija pieradušas pie tumsas. Protams, arī Atilam Mordu-kam, pēdējam savas tautas pārstāvim, piemita šīs neparastās spējas, un tādēļ viņš bez pūlēm spēja atrast ceļu pat vismelnākajā naktī.

— Sorry, — Laura aši noteica. — Ļoti muļķīgi no manas puses.

— Nekas. — Morduka Srekam līdzīgā seja viņai plati uzsmaidīja atpakaļskata spogulītī. — Zināmā mērā tev bija taisnība: kopš simt četrdesmit otrās dzimšanas dienas man radies iespaids, ka naktī nudien redzu maķenīt sliktāk nekā agrāk.

Atbildes vietā Laura tikai jautri ieķiķinājās. Simt četrdesmit otrā dzimšanas diena! Meitene vēl joprojām nespēja aptvert, ka saimniecības pārzinis patiešām varēja būt tik vecs. Turklāt izskatījās, ka viņam būtu tikai četrdesmit gadi. Nu, augstākais, četrdesmit pieci!

Meitene aptvēra rokām priekšējā sēdekļa atzveltni, atbalstīja pret to galvu un saspringti vērās naktī. Vispirms viņa saskatīja tikai bezdibenīgi dziļu tumsu, bet tad tālumā no tās pamazām atdalījās klostera aprises: mūris, zvanu tornis un baznīcas jumta smaile.

Apmēram piecsimt metru pirms ēkām Morduks nogriezās pa kreisi no šosejas un iebrauca šaurā, neasfaltētā lauku ceļā, kas no aizmugures pienāca klāt vientuļajai abatijai. Viņš pieturēja cieši pie mūra aiz varena kadiķkrūma un izslēdza motoru. — Galapunkts, dāmas un kungi, — viņš smīkņādams sacīja. — Klāt esam.

Laura paskatījās uz turpat divus metrus augsto klostera mūri, kas pacēlās tieši priekšā. — Vai te kaut kur nav jābūt durvīm? — viņa pārsteigta vaicāja.

— Ir jau arī — bet šīs durvis nebūtu slepenas, ja būtu saredzamas jau pirmajā piegājienā!

— Eksakteniski! — Lūkass zinoši pamāja. — Ieeja droši vien slēpjas aiz paegļa.

Laura izbrīnīta viņā paraudzījās. — Paegļa?

— Jā, — brālis smīnēdams atteica. — Parasti to dēvē par kadiķi!

Laura pacēla acis pret debesīm. — Un tu patiešām domā, ka aiz tā atrodas durvis?

— Protams. — Lūkass pavīpsnāja. — Tas taču ir acīmredzams.

— Tieši tā — un tāpēc tu nošāvi greizi! — Atilas smaids atgādināja plaši atvērtu vardes muti. — Ja kaut ko gribi paslēpt, tad jāizvairās no lietām, kas ir acīmredzamas!

Lūkasa sejā parādījās vilšanās, taču Laura iekšēji nopriecājās. Viņai tas bija patiess mierinājums, ka arī superkoeficienti šad rad varēja pārrēķināties.

Tikai — kur gan ir slepenā ieeja?

Viņa uzmanīgi nopētīja klostera mūri. Tas bija veidots no rupji tēstiem laukakmeņiem, savienojumu vietas un plaisas bija aizziestas ar māliem. Gadsimtu gaitā tur bija ieķērušās un uzdīgušas sēkliņas, tāpēc sienas lielāko daļu klāja zariņi bez lapām, sačerve-lējusies zāle un kaili sūreņu zari. Durtiņas gan Laura, pat labi gribēdama, nevarēja atklāt, — kad piepeši ieraudzīja efeju, kas kadiķa tuvumā vijās augšup pa mūri. No pirmā acu uzmetiena tā ne ar ko neatšķīrās no parastas efejas. Laurā aizdomas pamodās tikai tad, kad viņa ievēroja gandrīz sirdsveida formas lapu biezokņa vidū divas vītnes, kas apmēram metru viena no otras kāpa augšup pa sienu. Tās bija gandrīz paralēlas. Tad viņai ienāca prātā, ka abas vītnes, iespējams, aizsedz slepenās ieejas spraugas.

Viņa paskatījās uz Atilu Morduku un klusēdama norādīja uz efeju. Pundurmilža līksmais smaids liecināja, ka meitenes aizdomas ir pareizas.

Tad saimniecības pārzinis atguva nopietnību. — Vai man iet kopā ar jums? — viņš vaicāja.

Meitene papurināja galvu. — Nevajag, Atila. Jo mazāk mūsu būs, jo mazāka iespēja, ka mūs atklās! Tāpēc arī neņēmām līdzi Kaju un Kēvinu.

— Laba doma, — Atila norūca un tad novēlēja viņiem veiksmi. — Un neaizmirstiet: koka durvis blakus komposta kaudzei ved tieši uz krusteju. Tur jūs droši vien zināsiet, kā tikt tālāk, vai ne?

— Jā, protams, — Laura atteica. Viņa jau atvēra automašīnas durvis, kad pundurmilzis atkal pievērsās meitenei.

— Vai tu kaut ko neesi aizmirsusi, Laura?

— Ko tad?

— Šo te, piemēram, — saimniecības pārzinis atbildēja un pastiepa pretī metāla priekšmetu. — Kā citādi tu domā tikt bibliotēkā? — Priekšmets izskatījās pēc lielas atslēgas. Izlocītās vai robainās mēlītes vietā gan bija tikai grezni vīts stienītis. Tas ir mūķīzeris, Laura tūliņ atskārta.

— Sena ģimenes relikvija, — Atila paskaidroja, mirdzošām acīm apbrīnodams noslēpumaino durvju atdarītāju. — Ir tikai dažas kaltas slēdzenes, kas tam var pretoties. Vienam no maniem senčiem izdevās ar tā palīdzību tikt līdz pat privātajiem Spānijas galma apartamentiem. Viņš, nabadziņš, bija neglābjami iemīlējies brīnumdaiļā karaļmeitā un alka savu pielūgsmes objektu tikai reizi, kaut mazu brītiņu aplūkot vistiešākajā tuvumā.

— Cik romantiski, — Laura apskaidrotu skatienu izdvesa un piepeši iedomājās par Kēvinu. — Ceru, ka viņam izdevās.

Atila dziļi nopūtās. — Jā, diemžēl.

— Diemžēl? — meitene atkārtoja un sarauca pieri. — Kāpēc diemžēl?

— Jo citādi viņš līdz pat kapa malai nebūtu uzzinājis, ka viņa pielūgtā daiļava par savu skaistumu varēja pateikties tikai savas istabenes grimēšanas mākslai un, par spīti jaunībai, it nemaz nevarēja lepoties ar nevainojamiem zobiem, bet gan nēsāja protēzi. Nabaga puisis saņēma milzīgu triecienu, ieraugot viņu nekrāsojušos, un tā pārbijās, ka viņu gandrīz vai noķēra pils sargi!

— Tā viņam, lūriķim, arī vajag, — Lūkass norūca un piebikstīja māsai sānos. — Taisies vienreiz!

Kad Laura izkāpa no auto, tumsā atskanēja baiss kliedziens. Viņa sarāvās, bet tad atskārta, ka tas bija tikai nevainīga apodziņa medību sauciens.

Nakts bija salta un drēgna. Temperatūra bija nokritusies gandrīz līdz nullei. Aukstums ielīda Laurai aiz vējjakas un sāka drebināt. Meitene stingiem pirkstiem taustījās gar kreiso efejas vītni pa šķautņainajiem mūra laukakmeņiem. Nepagāja necik ilgs laiks, kad viņa jau bija atradusi spraugā paslēptu aizbīdni. Pavelkot to, atskanēja metālisks klikšķis. Viņa ar Lūkasu atspiedās pret akmens sienu. Tā gandrīz bez pretestības padevās spiedienam, pārvietodamās pārsteidzoši viegli, un izveidoja mūrī atvērumu, pa kuru brālis ar māsu varēja ielīst klostera dārzā.

Atila Morduks viņiem bija precīzi aprakstījis ceļu. Uz šaurajām taciņām zem viņu kājām čirkstēja grants, kamēr viņi paši, zemu pieliekušies, slīdēja pa dobēm uz komposta kaudzes pusi. Noplukušās koka durvis, kas veda uz krusteju, nebija aizslēgtas, tā ka Laurai pat nevajadzēja likt lietā mūķīzeri.

Līdzko meitene ar brāli bija pazudusi durvīs, klostera dārza austrumu stūrī no veca valriekstkoka stumbra aizsega atdalījās ēnains siluets.

Paraugoties uz komposta kaudzes pusi, viņa acis kvēloja, un elpa nakts aukstumā pārvērtās par maziem mākonīšiem. Taču Sarkanā nāve salu nejuta. Viņš bija apmierināts ar sevi un ar pasauli. Iekšēji viņš smējās. Viss notika tieši pēc plāna, un nebija ne mazākā iemesla šaubīties par viņa pasākuma izdošanos. Beigu beigās tas skuķis neloloja ne mazākās aizdomas un ij nenojauta, ka cilpa ap viņas kaklu savelkas arvien ciešāk. Drīz vien to nejēgu gaida skarba atmošanās — bet tad jau būs par vēlu, jo glābiņa nebūs.

Prieka nojausmā viņam pār muguru noskrēja patīkami šermuļi. No rīkles izlauzās baisi smiekli, kas atbalsojās klostera dārzā, līdz, tiem izskanot, atkal iestājās klusums.

Nāves klusums.

Bibliotēkas durvju slēdzene Morduka burvju atslēgai bija tīrais nieks. Arī pagrabstāva slepenajā klostera arhīvā Laura un Lūkass iekļuva bez mazākajām problēmām.

Kad zēns iegāja bibliotēkā, viņam atkārās žoklis un acis iepletās lielas kā šķīvji. Gari stiepts “oooo” bija viss, ko viņš neizmērojamā izbrīnā spēja izteikt.

Griestu velvi atkal greznoja fantastiskās nakts debesis ar visām dzirkstošajām zvaigznēm un starojošajiem mēnešiem. Pirmajā brīdī Laura vēl nobrīnījās, ka tās neklāja tie paši biezie mākoņi, kas laukā bija drūzmējušies virs klostera. Bet tad viņa atcerējās, ka uz griestiem bija atveidots Avanterras debesjums. Pie debesīm stāvēja arī noslēpumainā septiņu zvaigžņu veidotā zīme, ko viņa pēdējoreiz bija vērojusi virs Tumsas cietokšņa, un tās spožums pārspēja visas pārējās zvaigznes.

— Vai kādreiz esi redzējis ko tamlīdzīgu? — viņa vaicāja brālim, kurš bija apstājies kā zemē iemiets un ar bijīgu skatienu apbrīnoja pasakaino jumolu.

— Nē, vēl nekad, — Lūkass gandrīz nedzirdami izdvesa, acis nenolaizdams no griestiem. — Vai tev ir kāda nojauta, kā tas viss darbojas? Tur taču jābūt kādam trikam!

— Kāpēc? — Laura, viegli smaidīdama pavērās brālī, un vārdi raisījās no viņas mutes gandrīz bez pašas līdzdalības. — Vienkārši pieņem to, kā tas ir, un priecājies par šo brīdi. Ne jau viss, ko uzreiz nav iespējams izskaidrot, balstās uz kādu triku vai ilūziju. Daudz kas noskaidrojas tikai tad, ja var ieskatīties aiz lietu ārējā veidola.

— Un ko tev atklāj skats aiz ārējā veidola?

— Būtību! — Laura sausi atteica.

Brāļa sejā parādījās godbijīgs izbrīns. — Būtību?

— Jā, — Laura lielā nopietnībā paskaidroja, bet tad nespēja novaldīt smaidu. — To, lūk, ka neesam nākuši šurp, lai brīnītos par šīm velvēm, bet gan lai atrastu seifu. Vai esi jau aizmirsis, supergalva?

Lūkass sabozās — viņš vienkārši nevarēja ciest, ja par viņu uzjautrinājās.

Brālis ar māsu pārmeklēja visu bibliotēku. Ieskatījās aiz katra plaukta, izošņāja ik stūrīti un ik nišu. Viņi pat rūpīgi izklaudzināja sienas, meklēdami paslēptu telpu. Taču visas pūles izrādījās veltīgas. Milzīgajā grāmatu krātuvē nekur nebija atrodams seifs vai dzelzs skapis. Visā pazemes arhīvā nebija nevienas mēbeles, kurā kaut kas varētu slēpties. Viņi vīlušies jau grasījās beigt meklēšanu, kad tomēr pamanīja vēl vienu skapi. Tikai tas nepavisam nebija piemērots slēptuvei, jo bija uzzīmēts uz freskas, kas sniedzās no grīdas līdz pat griestiem.

Nezināms mākslinieks to bija uzgleznojis zāles aizmugurējā stūrī, uz sienas starp divām plauktu rindām, pavisam tuvu noslēpumainajam zvaigznājam. Toreiz, kopā ar Persiju, Laura to vispār nebija ievērojusi. Kāds gan tur brīnums, jo, pavirši skatoties, radās iespaids, ka abi grāmatu plaukti, kas noslēdza eju, vienkārši ir mazliet garāki par pārējiem koka plauktiem. Un lielais skapis uz sienas ejas galā izskatījās maldinoši īsts. Laurai vajadzēja vairākkārt ieskatīties, līdz viņa saprata, ka tas, tāpat kā plauktu gali, bija tikai uzgleznots.

Meitene, iedegusies ziņkārē, pienāca tuvāk. Arī Lūkass bija ieintereējies, un tā viņi abi nopētīja gandrīz īsto mēbeli. Tas varēja būt gandrīz divus metrus augsts un vairāk nekā metru plats, izskatīdamies kā no koka. Dīvainā kārtā skapim, liekas, nebija durvju. Priekšpusē nebija redzama ne slēdzene, ne rokturis. Toties to greznoja krāšņas intarsijas. Tur mijās lieli tumša un gaiša koka kvadrāti, veidodami šaha galdiņa rakstu, kas gan sastāvēja tikai no četrām horizontālām un četrām vertikālām rindām. Katrā no šiem sešpadsmit lauciņiem atradās pa vienai dzīvnieka figūrai: lauva, antilope, vilks vai mamuts, tā ka uz savādā spēles laukuma — ja vien tas tiešām bija spēles laukums — atradās pa četriem katra veida dzīvniekiem. Dzīvnieki izskatījās pārsteidzoši plastiski un, ja neņem vērā izmērus, — gluži kā dzīvi.

Laura norādīja uz grezno skapja priekšpusi. — Kas tas ir? — viņa vaicāja. — Vai tas būtu tāds kā spēles galdiņš?

Viņai par pārsteigumu, arī Lūkass nezināja izskaidrojumu.

— Nav ne mazākās nojausmas — bet šis tas par to liecina. Es gan tādu spēli vēl nekad neesmu redzējis. Figūru izkārtojums ir visnotaļ dīvains, kā tev liekas?

Jā gan, Laura nodomāja. Apakšējā rindā pamīšus bija izkārtoti mamuti ar vilkiem, virs tiem pārmaiņus stāvēja antilopes un lauvas. Un abās atlikušajās rindās tieši tāpat.

— Ja tā tiešām ir spēle, tad man galīgi nav skaidrs, kā tās figūras pārvietojas, — Lūkass turpināja. — Kādā veidā un vai vispār tās nokļūst uz citiem lauciņiem, lai nosistu pretinieka figūras, vai arī varbūt uz tām tiek novietoti kauliņi pēc kaut kādas sistēmas? — Zēns neziņā pacēla rokas. — Bet varbūt tam visam ir kāda cita nozīme, kas zina? — Viņš vienaldzīgi paraustīja plecus.

— Beigu beigās mums tas varētu būt vienalga, Laura. Tas skapis ir tikai uzzīmēts, un tāpēc to nevar izmantot par slēptuvi. Un tas nu gan nav nekāds sarežģītais secinājums — pat ja Atila gribētu nostāties uz galvas!

Laura ar roku noglāstīja sienu. Tā bija pavisam gluda. It kā gleznojums būtu klāts ar laku, neredzamu aizsargslāni. Viņas sejā parādījās apjukums. —Jocīgi, ka viņi tā centušies, darinādami šo fresku. Apakšā taču tādu mākslas darbu tikpat kā neviens neredz.

Lūkass atkal sarauca pieri. — Tev taisnība. Un pat tiem nedaudzajiem, kas zināja slepeno arhīvu, skats uz to lielā mērā gāja secen!

Laura neizpratnē uzlūkoja brāli. — Kā tu to domā?

— Paskaties taču: freska atrodas vistālākajā telpas stūrī. To neredz ne no durvīm, ne no bibliotekāra letes. Un pat no lasām-galdiņiem ne. Ja uz to grib paskatīties, tad speciāli jānāk uz šo eju.

— Tagad, kad tu pateici, es arī ievēroju.

— Kāpēc gan vajadzētu izrotāt sienu ar gleznojumu, kas turklāt ir gluži kā dzīvs, ja to neviens neredz?

Laura saspringti nopētīja attēlu. — Bet... Kaut ko taču viņi bija domājuši, vai ne?

— Es arī tā pieņemu! — Lūkass domīgi paskatījās māsā pāri briļļu malai. — Jautājums tikai — ko? — Tad viņš ieskatījās pulksteni. — Ak vai, tūliņ būs pusčetri, — viņš steigšus ieteicās.

— Mūki drīz celsies augšā. Labāk iesim! Mēs te neko vairs nevaram izdarīt!

Laura vīlusies nopūtās un negribīgi pievienojās brālim, kurš virzījās uz izejas pusi. Viņa vēl pēdējo reizi pagriezās atpakaļ un pavērās neparastajā zvaigznājā pie debesīm. Septiņas zvaigznes dzirkstīja un staroja tik spoži, it kā gribētu kaut ko teikt.

Itin kā tām būtu kāda slepena vēsts.

Taču Laura nespēja to atšifrēt. Viņai likās, ka spožums it kā apžilbina skatu uz mistēriju, kas slēpās aizmugurē. Viņa nomākta devās tālāk. Tomēr meitene pēkšņi apstājās kā sasalusi. Brīdi Laura izskatījās kā pārakmeņojusies, līdz viņas seja piepešā atskārtā iemirdzējās kā saulīte.

Protams! Kā viņa varēja būt tik neattapīga!

Un kādēļ viņa nebija agrāk iedomājusies par Morduka vārdiem: “Ja gribi kaut ko paslēpt, tad jāizvairās no lietām, kas ir acīmredzamas!” Ja likās acīmredzami, ka kausu nevar paslēpt uzzīmētā skapī, tad tieši šāds skapis bija nevainojama slēptuve!

— Lūkas, pagaidi! — viņa satraukti iekliedzās, pagriezās un piesteidzās pie gleznas. Vēl skrienot viņa visas domas un enerģiju koncentrēja uz fresku, visu pārējo ap sevi izslēgdama — un vēl tajā pašā mirklī ievēroja, ka apgleznotā siena sāk ņirbēt un kļūst caurspīdīga.

Lūkass pārsteigts apstājās, pagrieza galvu un atskatījās pār plecu — viņš vēl paguva ieraudzīt, ka Laura sper soli iekšā freskā. Nākamajā mirklī no viņas nebija ne vēsts, it kā siena būtu viņu aprijusi.