Laura un Septiņu mēnešu zīmogs

16. nodaļa VECAIS FOLIANTS

Sulainis ieveda zālē jaunu puisi. Viņam galvā bija zaļa filca cepure, pie kuras bija piespraustas pāris putnu spalvu. Sulainis palocījās sava kunga priekšā. — Piedodiet par traucējumu, taču mežsargs visādā ziņā vēlējās ar jums runāt. Viņš apgalvo, ka jums tas esot bezgala svarīgi, un nelikās mierā!

— Būs jau labi! — Nežēlīgais bruņinieks aizdzina kalpu un pamāja puisim, lai viņš panāk tuvāk.

Viņš pazemīgi noņēma cepuri. Kaut arī Laura viņu nekad nebija redzējusi, viņai uzreiz bija skaidrs, ka glītais puisis ar zilajām acīm un salmu krāsas matiem nevar būt neviens cits kā nelaimīgais mežsargs Hanss, nabaga Silvas iemīļotais. Ko gan viņš gribēja no Nežēlīgā bruņinieka?

— Nu, Hans, kas tev sakāms? — dzimtkungs vaicāja.

— Gribēju ziņot, ka viss ir sagatavots. — Mežsargs zemu paklanījās, nervozi ņurcīdams cepures malu. — Un nezvērs itin drīzi būs iekšā lamatās.

Reimārs pacēla kreiso uzaci. — Vai tu jau pāris reižu netiki solījis un tomēr pārnāci ar tukšām rokām?

— J... j... jā gan, kungs, — mežsargs stostījās un kaunēdamies nodūra acis. — B... be... bet nupatiņ man tā neradījuma gājieni ir skaidri kā balta diena. Vilks ik mīļu nakti staigā ap manu māju. Laikam taisās nomedīt mani.

— Ai, ai, ai, ai, ai! — Nežēlīgais bruņinieks neslēptā izsmieklā pašūpoja galvu. — Ko tu neteiksi!

— Turklāt viņš visu laiku iet tikai pa vienu taku, un tā šim nezvēram maksās dzīvību. Mēs ar kalpiem izrakām tur dziļu bedri un to rūpīgi nosedzām, lai vilks nevar ieraudzīt. Ja viņš šonakt atkal pienāks pie manas mājas, tad iegāzīsies iekšā, un tad mēs viņam parādīsim!

Reimāra neglītajā sejā parādījās plats smīns. — Ļoti labi, Hans! To gan tu labi esi izdomājis! Cerēsim, ka viss izdosies!

— Noteikti izdosies, kungs! Pavisam noteikti! Un... ēē... — Viņš aprāvās un nedroši uzlūkoja savu dzimtkungu. — Un kā ar solīto algu? Es ne tikai saņemšu divdesmit sudraba gabalus, bet jūs atbrīvosiet arī manu Silvu, ja nogalēšu to plēsoņu?

Laurai gandrīz aizrāvās elpa. Nabaga Hanss — viņš laikam neko nenojauš par to nekrietno spēli, ko Nežēlīgais bruņinieks bija uzsācis pret viņu un nabaga Silvu! Viņš nezināja, ka nezvērs patiesībā bija viņa brīnumdaiļā iemīļotā. Reimārs bija viņu iemetis cietumā un uzlicis jaunavai ļaunu lāstu, jo viņa bija noraidījusi Rāvenšteinas kungu. Kopš tā laika piemīlīgā jaunā sieviete ik saulrietu pārvērtās par plēsīgu vilku, kurš klaiņāja pa Rāvenšteinas mežiem, iedzīdams cilvēkus bailēs un šausmās, bet saullēktā atguva savu sākotnējo veidolu. Visu dienu Silva kvernēja visdziļākajā pils pagrabā, līdz vakarā atsākās velnišķīgais ritums, vēl un vēlreiz. Ja Hanss nogalētu vilku, viņš vienlaikus nonāvētu savu mīļoto!

Laura klusi novaidējās. Viņa ne tikai juta līdzi mežsargam, kurš neko nenojauta, bet arī mirklī atskārta, kurš noteikti bija atbalstījis Reimāru fon Rāvenšteinu viņa nekrietnajās izdarībās: Sirīna!

Viņa bija melnā burve!

Laura ar mokām apspieda pēkšņo domu brīdināt mežsargu. Tas viņai nozīmētu drošu nāvi. Un Hansam un Persijam arī. Mēmā izmisumā viņa klausījās, kā Nežēlīgais bruņinieks, ne aci nepamirkšķinādams, atkārto savu melīgo solījumu un ļauj mežsargam iet. Protams, viņš saņemšot dāsnu atalgojumu, un ari Silva tikšot atbrīvota, kolīdz viņš nogalināšot vilku! — Bet vienu es tev vēl gribu likt aiz auss, Hans. Kad būsi atguvis savu Silvu, tad iemāci viņai kārtīgi, kā vajag klausīt kungu. Tu taču zini, kā man nācās sevi pārvarēt, lai viņu sodītu. Bet viņa diemžēl neizrādīja pret mani pienācīgo cieņu, un tā man nebija citas izvēles. Vai saproti, Hans?

— Protams, kungs. — Mežsargs nometās bruņinieka priekšā ceļos un pacēla roku zvērēdams. — Silva gūs mācību un nolūgsies jums par visu!

Dzimtkungs savilka šaurās lūpas zemiskā smaidā un labvēlīgi paplikšķināja savam mežsargam pa plecu. — Kā tad, Hans! Es tev ticu. Un tagad dodies!

Kamēr jaunais vīrietis steigšus atstāja bruņinieku zāli, Sirīna viņam nopakaļ raidīja ļaunīgu skatienu. — Kāds nelga! — viņa nošņācās. — Kā gan cilvēks var būt tik lētticīgs!

— To dara mīlestība, Sirīna! Mežsargs tās dēļ ir akls.

Sievietes sejā iezīmējās gandrīz neslēpts izsmiekls. — Ne tikai

mežsargs!

— Ko tu ar to gribi teikt? — Nežēlīgais bruņinieks nošņācās, bet vienā mirklī atkal nomierinājās.

Pat Reimārs no viņas baidās, Laurai iekrita prātā. Jo viņa ir daudz varenāka par bruņinieku!

Sirīna izlikās nedzirdējusi pilskunga nikno piezīmi. — Cik es tevi pazīstu, tad tam puisim divdesmit sudraba gabalus nesaņemt.

— Un kā tad tu domāji? Bet savu algu tas nabaga muļķis saņems gan — nāvi! Aizsūtīšu bendi uz norādīto vietu, un, līdzko vilks būs beigts, tā viņš mežsargam pārgriezīs rīkli!

Sirīna pasmīnēja. — Man jau arī tā likās.

— Tas puisis nav neko citu pelnījis. Viņš tai nabaga meitenei tā sagrozījis galvu, ka viņa neko vairs negrib zināt par savu kungu. Tā tak ir nodevība augstākajā pakāpē — un par to jāsaņem nāves-sods!

— Visnotaļ savdabīgi iztulkots likums, bet lai nu būtu, — Sirīna atteica, raudzīdamās namatēvā ar ironisku skatienu. — Man gan būtu padomā kāds ļaunāks soda mērs.

— Ļaunāks par nāvi? Kas tas varētu būt?

Sirīnas galva pašāvās uz priekšu kā čūskai. — Pārakmeņojums! — viņa uzšņāca Reimāram. — Manā valstībā to lieto, kad vien ir izdevība.

Laura zaudēja kontroli pār savu sejas izteiksmi. Viņa neviļus tvēra pēc gaisa.

Pārakmeņojums? Kas tas varēja būt?

Nežēlīgais bruņinieks nogrozīja galvu. — Pirmā dzirdēšana. Kas tas tāds?

— Tas, kuram uzlikts pārakmeņojums, vienā mirklī sastingst kā akmenī. Viņš vairs nevar pakustēties, pat par mata tiesu ne. Taču gars paliek nomodā — un tas ir visļaunākais: sodītais top sagūstīts pats savā ķermenī, labi zinādams, ka neko nespēj līdzēt. Pilnīgi neko!

Iedomājoties vien par šādām mocībām, Laurai pārskrēja šermuļi. Kā gan cilvēkiem varēja ko tādu nodarīt!

— Izklausās interesanti, — Reimārs atteica, — un nākamreiz es izmantošu tavu piedāvājumu. Taču, kas attiecas uz mežsargu, es labāk palikšu pie sava plāna. Bendem arī vajag savu prieciņu. — Viņš ierēcās ņirdzīgos smieklos, kam Sirīna tūliņ pievienojās.

Laurai kļuva slikti. Bija jātiek prom no šiem derdzīgajiem pre-tekļiem. Cik ātri vien iespējams!

Rādījās, ka Persijs bija sajutis Lauras noskaņojumu. Viņš piepeši iznira Reimāra priekšā un paklanījās. — Ja jūsu augstlabdzimtība atļautū, mēs labprrāt dotos pie mierra, mans māceklis un es. Mums aiz muguras irraid garrš ceļš, un nogurrūms māc kā jūrra.

— Lai notiek! — Reimārs veltīja trubadūram aizbildniecisku skatienu un nolaidās līdz pat labas nakts vēlējumam. — Saldu dusu!

Par miegu šai naktī, protams, nebija ko domāt. Stundas slīdēja mokoši lēni, kamēr Laura un Persijs savā kambarī gaidīja, līdz beigsies uzdzīve. Tikai tad, kad no bruņinieku zāles jau ilgāku laiku neskanēja ne troksnītis un visās pils daļās valdīja klusums, abi sargātāji uzdrīkstējās doties Septiņu mēnešu zīmoga meklējumos.

Viņi, dabiski, nebija paņēmuši līdzi pulksteņus un kabatas lukturīšus. Briesmas, ka tos varētu ievērot, bija pārāk lielas. Spriežot pēc mēness gaitas, tuvojās pusnakts. Par laimi, pie debesīm nebija vērojams neviens mākonītis, tā ka mēness gaisma viegli iespīdēja pils gaiteņos.

Persijs un Laura uzmanīgi taustījās pa krēslainajiem koridoriem. Viņi neiedrošinājās iedegt skalu un ar to apgaismot ceļu.

Uzdzīve turpmākajā vakara gaitā laikam bija izvērtusies vēl trakāka, un vīns bija izdzerts milzu daudzumos, jo Laurai un Persijam nemitīgi gadījās paklupt pār kādu bruņinieku, kas nebija atradis ceļu uz savu kambari un, skaļi krākdams, izgulēja skurbuli uz akmens plāksnēm. Par laimi, šie vīri bija tik apreibuši, ka nedraudēja briesmas tikt pamanītiem. Varbūt viņi nebūtu pamodušies pat tad, ja Laura ar Persiju viņiem uzmītu tieši virsū.

Ieejas hallē bija mazliet gaišāks. Sudrabainā mēnessgaisma brīvi ieplūda pa logu, kas atradās virs portāla. Raibā vitrāža, kas to greznoja internātā, acīmredzot bija ielikta vēlāk.

Laura nobrīnījās, jo ieejas durvis stāvēja līdz kājai vaļā. Taču varbūt kāds bruņinieks bija pagalmā nokārtojis savas vajadzības un dzērumā piemirsis aizvērt durvis. Te Laura atklāja mazo, resno bruņinieku. Viņš gulēja uz grīdas tieši blakus sienas segai, muti plaši atvēris, un krāca kā vesela kokzāģētava. Viņš briesmīgi smirdēja, bet ne tikai pēc alkohola. Spriežot pēc plankumainajām biksēm un smakas, kas gāza vai no kājām, viņš nebija paspējis līdz atejai.

— Fui! — Laura, pretīguma mākta, aizspieda degunu.

Persijs iespļāva rokās, veikli satvēra resnīti aiz kājām un pavilka sāņus, kur skurbuli izgulēja vēl viens bruņinieks. Resnais neko nemanīja. Viņš pat nepārtrauca krākt.

— Tā, mademoiselle. Vai tagad būsi tik laipna un izpaudisī, kur tiek iedarrbināts slepeno durrvju mehānisms?

Laura pacēla sienas segu, lai Persijam parādītu aiz tās paslēpto akmeni ar Tempļa bruņinieku zīmogu. To vajadzēja piespiest, lai iekļūtu Nežēlīgā bruņinieka dārgumu krātuvē, kā viņa bija izdarījusi, meklēdama Apskaidrības kausu. Piepeši viņai šķita, ka viņa ar acu kaktiņu ir pamanījusi kaut ko sakustamies. Gluži niecīgu noraustīšanos, bet dīvainā kārtā tieši uz paklāja.

Laura pārsteigta nopētīja gobelēnu. Nakts krēslā lemurs izskatījās vēl baisāks nekā dienas gaismā. Viņa izvalbītās acis likās pievērsušās tieši meitenei. Laura gan nevarēja ievērot nekādas izmaiņas, viss izskatījās tieši tāpat, kā viņa atminējās no pēcpusdienas. Viņa noteikti bija kļūdījusies. Šķietamā kustība droši vien bija tikai ēna vai bālās mēnessgaismas atspulgs, kas monstram piešķīra zīdaini pelēku nokrāsu. Kā gan citādi? Šī pils glabāja daudzus noslēpumus, Laura zināja, bet sienas sega bija un palika tikai sienas sega.

Persijs bija pamanījis Lauras vilcināšanos. — Kas tev notika?

— Ak... nekas īpašs. Vispār nekas! — Viņa pacēla sienas segu un norādīja uz akmeni, kas slēpās aiz tās. — Šeit, Persij, te tas ir.

Akmens atradās gandrīz divu metru augstumā. Tā vidū skaidri izcēlās izkaltais reljefs: divi bruņinieki uz viena zirga, ko ieskāva puslokā izvietoti latīņu valodas vārdi SIGILLUM MILITUM XR1STI — Kristus kareivju zīmogs.

Tempļa bruņinieku zīmogs.

Atšķirībā no Lauras Persijam nevajadzēja krēslu, lai aizsniegtu akmeni. Viņš pastiepās uz pirkstgaliem un uzspieda zīmogam ar īkšķi. Tad viss norisinājās gluži tāpat kā tonakt, kad Laura un viņas draugi bija atraduši slepeno ieeju Reimāra dārgumu krātuvē un paņēmuši no tās Grāla kopiju, kas gandrīz vai nodarīja neizmērojamu postu. Aiz sienas atskanēja dārdoņa, it kā šurp ripotu lode. Beidzot mūris paslīdēja atpakaļ, sienā atvērās šaura sprauga, un viņiem pretī rēgojās līkumainā eja uz dārgumu krātuvi. Šķita, ka tā ved taisni uz melnu nekurieni.

Persijs sarauca pieri. — Domajū, ka mēs varrētu paņemt līdzi lāpu. Tāpat neviens neiedomāsies, ka esam turr iekšā. — Viņš aši piegāja pie vienas no daudzajām lāpām, kas bija piestiprinātas pie sienas, un paņēma to. Dodamies atpakaļ pie Lauras, kura vēl joprojām turēja paklāju, viņš iebāza roku bikšu kabatā — un nobālēja. — Parbteu! — viņš nolamājās.

Laura pārsteigta viņā noskatījās. — Kas tad noticis?

— Ak, es idiots! — Persijs lādējās. — Steigā esmu aizmirrsis paņemt līdzi uguns šķiļamo un posu. Turrklat es to vēl speciāli nopirrkū viduslaiku veikaliņā!

Vienu mirkli Laura nezināja, ko iesākt, bet tad viņas sejai pārslīdēja smaids.

Persijam tas nemaz nelikās smieklīgi. — Nesaprrotū, parr ko te būtu jāsmejas, — viņš šķendējās. — Bez gaismas mēs to zīmogu neatrradīsim.

Meitene vēl joprojām šķelmīgi smaidīja. Tad viņa atguva nopietnību. — Paliec, lūdzu, kluss, — viņa palūdza un, augstākajā mērā koncentrējusies, pievērsa skatienu ar piķi piesūcinātajai lāpai. Pagāja tikai dažas sekundes, un tā sāka kvēlot, vēl stiprāk un stiprāk, līdz iedegās spoža liesma.

— Excellent¹¹, Laura! — skolotājs slavēja. — Tev izdodas arrvien labāk!

Tad sargātāji pazuda ejā. Sienas sega atkrita savā vietā un atkal aizsedza slepenās durvis. Nekas neliecināja par to, ka lemurs sargātu ieeju slēptā kambarī, kurā mēģināja iekļūt nelūgtie viesi.

Nepagāja vairāk par minūti,-kad klusumu pāršķēla šaušalīga skaņa. Šķita, ka no gobelēna atskan piesmakusi šņākoņa. Taču uz tā bija redzams vienīgi lemurs. Labi, viņš nudien izskatījās atbaidošs, bet tas taču bija tikai nevainīgs motīvs uz paklāja. Kā gan, pie visiem jodiem, tas varēja izdvest šādas skaņas?

— Liels paldies, Ēolon! — Alienora atvadīdamās pasniedza gaisa kuģotājam roku. — Bez tevis es nekad nebūtu atradusi vēlmju iemānītājus. — To teikusi, viņa kautrīgi paskatījās uz vīriešiem raibajos tērpos, kas uzmanīgi nopētīja jaunatnācējus.

Levators, draudzīgi smīnēdams, šūpojās plaukstas tiesu virs zemes. — Nav par ko! Vējš mūs saveda kopā un atpūta uz šejieni. Man tikai vajadzēja pastūrēt — te vairāk, te mazāk. Es gan būtu varējis tevi aizvest arī citur. Šur vai tur, kur vien tu būtu gribējusi!

— Zinu! — Meitene knirplītim veltīja pēdējo smaidu. — Bet nu ardievu! — To teikusi, Alienora pagriezās un devās uz bērnu bariņa pusi, kas čurnēja liela klintsbluķa paēnā. Viņi pat nepacēla skatienu, kad meitene apsēdās viņu pulciņā. Bērni neko neizsakošām sejas izteiksmēm blenza uz priekšu. Košās saites, ar kurām tie bija piesieti cits pie cita, viņi laikam vairs sen neievēroja.

Ēolons žigli aizpeldēja pie vīriem ar sarkanajiem turbāniem un paklanījās viņu vadonim, kurš nēsāja pārsēju uz acs. — Nu, Gramar, vai nav braša meitene? Ne par lielu, ne par mazu, ne par smagu, ne par vieglu. Ko sacīsi?

Vīrietis nopētīja Alienoru ar vērtējošu skatienu. — Un viņa ir cieši nodomājusi mums pievienoties?

Levators paraustīja uzacis. — Tā viņa domā šodien, varbūt arī rit. Kā lai es zinu, ko viņa domās parīt, Gramar?

Vēlmju iemānītājs vēl nebija gluži pārliecināts. — Es tikai gribu pārliecināties.

Ēolons nepacietīgi saviebās. — Nav jau pirmā, ko es jums atvedu, un noteikti arī ne pēdējā. Bet kurš gan var būt drošs? Reizēm gadās tā, reizēm citādi — un neviens īsti nezina!

— Zini ko, Ēolon? — Citkārt tik galantais vīrietis pārskaities saviebās. — Beidz vienreiz šito daudznozīmīgo muldēšanu. Pasaki man, ko tev vajag — vai klusē!

— Dari ko darīdams, nekad nebūs labi! — nopūtās gaisa kuģotājs.

Gramars nikni noņurdēja: — Cik tu gribi?

— Ne par daudz, bet arī ne par ma...

— Cik?

— Nu labi — tikpat, cik pagājušoreiz. Ne vairāk un ne mazāk.

Gramars nošķobījās. — Ar to vajadzēja sākt! — Viņš izvilka

no azotes ādas naudas zuteni, noskaitīja pāris monētas un iespieda tās Ēolonam saujā. — Ceru, ka būs labi — ne par daudz un ne par maz, vai ne? — Vēlmju iemānītājs nekaunīgi pasmīnēja. — Un, ja tev atkal gadīsies svaiga prece, — tu zini, kur mūs atrast!

— Protams! Jūs jau lēnām ieviešaties visur. — Levators palocījās un aizlīgoja atpakaļ uz savu gaisa plostu. Viņš izvilka enkuru no zemes, uzvilka buru un pacēlās gaisā.

Bet Gramars lēnā solī piegāja pie Alienoras un draudzīgi uzsmaidīja meitenei. — Esmu dzirdējis, ka tava lielākā vēlēšanās esot nokļūt Tumsas cietoksnī.

— Jā, kungs, — gaišmate pieklājīgi atbildēja. — Tieši tā.

— Tad tu esi nonākusi īstajās rokās. Mēs izpildīsim tavu karstāko vēlēšanos. Un tici man, tev tur klāsies kā paradīzē. Lai par ko tu arī būtu sapņojusi, tas viss tevi gaida Tumsas cietoksnī!

— Es ticu, kungs!

Laura neticēja savām acīm. —Ak kungs, Persij, paskat tik! — Viņa neticīgi raudzījās apkārt Nežēlīgā bruņinieka dārgumu krātuvē. No visām pusēm un no katra stūrīša dzirkstīja un žilbinoši mirdzēja zelts un sudrabs, smaragdi un mbīni. Tur bija sakrauti īsti dārgumu kalni, kas zaigoja lāpas gaismā, pat sienu nišas līdz pat malām pildīja vērtslietas. Bagātības, ko Reimārs fon Rāvenšteins bija salaupījis, lai paslēptu tās dziļi pils klēpī, bija neizmērojamas. Tur bija svečturi un vāzes, paplātes un šķīvji, saktas un kaklarotas, diadēmas un gredzeni, izsmalcinātas rotaslietas, kas bija darinātas no cēlmetāliem un kā nosētas ar visiem dārgakmeņiem, kādus vien varēja iedomāties. Laura un Persijs pārkāpa pāri tīra zelta un skaidra sudraba monētu kalniem, kas dažuviet sniedzās gandrīz vai līdz griestiem. Viņu izbrīnītie skatieni pārslīdēja ārkārtīgi vērtīgiem kalumiem, kas bija nevērīgi iemesti stūrī. Nišās mirdzēja dārgi sakrālie piederumi, viscaur greznoti ar dārgakmeņiem, un maģiski zilgā nokrāsā atplaiksnīja elku tēli no lazurīta, faraonu zelta. Šeit atradās visi dārgumi, par kādiem vien varēja sapņot, — tikai no Septiņu mēnešu zīmoga nebija ne vēsts. Turklāt abi sargātāji rūpīgi pārmeklēja visus kaktiņus un izgaismoja visšaurākās spraugas.

— Tādi mēsli! — Lauras balsī bija skaidri dzirdamas dusmas.

— Un tā dēļ man nācās mērkaķoties Reimāra un viņa drauģeļu priekšā! — viņa sunījās. Nogurusi un vīlusies viņa atslīga uz zelta monētu kaudzes, atbalstīja zodu rokās un caur pieri skatījās sev priekšā.

Persijs, rokā turēdams lāpu, pienāca pie meitenes. — Mēs nedrrikstam nokārrt galvu. Kas zina, varrbūt Nežēlīgajam brruņi-niekam pilī irr vēl citas slēptuvēs?

— Tu domā? — Laura kādu brīdi viņā domīgi skatījās. Tad viņa dziļi nopūtās un piecēlās kājās. — Labi, Persij. Iesim gulēt un rīt turpināsim meklēšanu.

Laura manīja, ka skolotāja sejai pārslīdēja atvieglots smaids.

— Ļoti labi, mademuiselle. Es jau zinajū, ka tu neiebildīsit pret maniem arrgumentiem.

Laura tieši grasījās viņam sekot, kad lāpas gaisma iekrita kādā tālīnā nišā, nevienmērīgi apgaismodama kādu priekšmetu. Vai tā bija grāmata? Vai viņa nemaldījās?

— Vienu mirklīti, — viņa lūdza skolotāju. — Vai vari paspī-dināt gaismu tajā stūrī?

Persijs darīja, kā bija likts. Lauras nojauta viņu nebija vīlusi. Nišā nudien stāvēja grāmata. Lielformāta ķieģelis ādas vākos, kas laikam gan sen nebija atvērts, jo to klāja biezu putekļu kārta.

Meitene nopūta putekļus no sējuma un paņēma biezo foliantu rokās, lai to aplūkotu tuvāk. Tas bija smags. Lauras acis mirklī iepletās no pārsteiguma, viņa satraukti norādīja uz ādas vāku.

— Persij, nāc paskaties!

Skolotājs žigli pārmeta skatienu viņai pār plecu un pastiepa lāpu tuvāk grāmatai. Viņš tūliņ atskārta, ko meitene bija domājusi: uz vāka bija redzams tas pats septiņu zvaigžņu zvaigznājs, kas bija rēgojies noslēpumainajās nakts debesīs pie slepenās klostera bibliotēkas velves un mirdzēdams piesaistījis viņu uzmanību. — Dīvainī, — viņš brīnījās. — Nudien, dīvainī.

Grāmatas nosaukums bija uzrakstīts senatnīgi ķeburainiem burtiem, tā ka Laurai nenācās viegli tos atšifrēt. — “So... ci.. .etas... Septem... Sodalium”, “Septiņu brālība”, — viņa burtoja.

— Vai tā nav tā pati grāmata, ko nozaga no klostera slepenā arhīva? Kad noslepkavoja pāteru Dominiku?

Persijs domīgi pamāja. — Tev taisnība!

— Beidzot esam tikuši uz priekšu! — Laura gavilēja. — Var-būt tur iekšā būs kāda norāde par Septiņu mēnešu zīmogu.

— Visnotaļ iespejāms, — skolotājs atteica un apcerīgi pievēra acis. — Kāpēc gan Nežēlīgais brruņinieks to citādi glabātu šeit, darrgumu krratuvē? Sprriežot no arreja izskata, tā neliekas īpaši verrtiga.

Neraugoties uz ādas iesējumu, foliants patiešām bija visai necils. Labi — varbūt grāmata bija nākusi no senseniem laikiem, bet tās veidols nudien bija pieticīgs. Tai bija kādas tūkstoš lappuses, ko klāja ciešas rindiņas tik tikko salasāmā rokrakstā. Nebija ne zīmējumu, ne ilustrāciju, ne greznu iniciāļu, ne citu rotājumu. Laura bija redzējusi daudz iespaidīgākus darbus. Ja šo sējumu kaut kas darīja vērtīgu, tad tas varēja būt tikai saturs. Varbūt šis darbs kaut ko vēstīja par Septiņu mēnešu zīmogu, kaut arī, ņemot vērā milzu apjomu, to atrast noteikti nenāksies viegli.

Vienā mirklī Lauru pārņēma svina smags nogurums. Viņa plati nožāvājās un turpat būtu varējusi iekrist dziļā miegā. Meitene truli pastiepa Persijam pretī grāmatu. — Paņemsim to vienkārši līdzi un rīt paskatīsimies vienā mierā, — viņa ierosināja. — Neviens jau nemanīs, ka tās trūkst.

Atpakaļceļā uz kambari arī Persijs jutās gluži pārguris, un tā nu abi sargātāji, viens miegaināks par otru, smagnēji vilkās augšā pa kāpnēm. Viņus izbiedēja šļūcoši soļi.

Kāds ātri tuvojās.

Persijam vēl izdevās biezo foliantu paslēpt zem sava ieločainā tērpa, kad viņu priekšā jau stāvēja kāds vīrietis.

Nežēlīgais bruņinieks.

Reimāram mugurā bija raupjš nātna auduma naktskrekls, zem kura vīdēja basas kājas. Uz plikā paura — Laurai nācās apvaldīt smieklus — bija uztupināta naktsmice. Varbūt viņu tīri cilvēciska vajadzība dzina uz ateju — kāds tur brīnums, ņemot vērā to lērumu vīna, ko viņš iepriekšējā vakarā bija izdzēris! Dīvainā kārtā viņam ap vidu tomēr bija apjozts Pauršķaidis. Bet tad Laura atcerējās kaut kur lasījusi, ka Reimārs fon Rāvenšteins nekad nemēdzis noņemt zobenu. Pat gultā iedams ne.

Nežēlīgais bruņinieks par šo sastapšanos nakts vidū šķita tikpat pārsteigts kā Laura un Persijs, vismaz tik ilgi, līdz virsroku guva viņa iedzimtais aizdomīgums. Viņam neuzticīgi nopētot abus no galvas līdz kājām, labā roka kā pati no sevis nolaidās uz zobena roktura. — Ko jūs te nakts vidū meklējat?

Laura uzmeta Persijam lūdzošu skatienu, un skolotājs stostīdamies lūkoja atrast kādu pārliecinošu izskaidrojumu. — Mēs... nu... Mēs vienkarrši nevarrejam aizmigt, jūsu augstlabdzimtība.

Reimārs fon Rāvenšteins vēlreiz nomēroja abus ar stingru skatienu, viņa aizdomas joprojām nelikās izkliedētas. — Vai tiešām? — viņš vēsi apvaicājās. — Varbūt vajadzēja vairāk pievērsties vīnam, tad jums šāda liga noteikti būtu aiztaupīta.

Persijs paklanījās. — Jums drroši vien taisnibā, kungs! Taču jūsu krrāšņās dzīrres uz mums atstājā tik dziļu iespaidū, ka satrrauktais prrāts neliek mieru. Jel ziniet, ka mēs neesam rraduši pie tādas līksmibās. Tālab, pieņemdami, ka jūs laipni atvēlēsit, mazliet izlocījām kājas, pastaigādami pa pili, lai atvesinātū prrātus nakts mierrā un, rasi, iegrimtu uz kādu brrītiņu snaudā.

Persija glaimi nepalika bez rezultātiem. Reimāra roka atlaida zobena spalu, viņa saspringtie vaibsti atslāba. — Es gan domāju, ka tās ir visai nejēdzīgas izdarības, tomēr novēlu veiksmi, ja, jūsuprāt, tas palīdz! — Viņš pagriezās un, paspēris dažus soļus, atkal apstājās un brīdinoši paskatījās. — Skatieties tik, nesaceliet troksni pa ceļam uz savu kambari. Mēs negribam pamodināt viesus!

Persija sejai pārslīdēja zinošs smaids. Viņš aiztaupīja piezīmi, ka pārmērīgās alkohola lietošanas dēļ šos zeļļus pamodināt būtu visai grūti. Toties atteica: — Protams, kungs. Neizdvesīsim ne skaņas. Atļaušos novelēt jums labu nakti! — To sacījis, viņš palocījās Nežēlīgajam bruņiniekam.

Laura manīja, ka arī viņai jāseko Persija piemēram, un arī paklanījās, zemāk un goddevīgāk nekā jebkad. Un tad notika ķeza: berete nokrita no galvas un garie gaišie mati izplūda pār pleciem kā ūdenskritums. Meitene sastinga un neizmērojamā izmisumā raudzījās uz cepuri, kas gulēja uz grīdas.

Arī Nežēlīgais bruņinieks vienu brīdi likās gluži vai pārakmeņojies. Viņš izbrīnā nenovērsa acis no Lauras. Tad niknums izķēmoja viņa atbaidošo ģīmi, un Pauršķaidis burtiski ielēca viņam rokā. — Blēdīgie salašņas! — viņš auroja. — Es jums rādīšu, kā mani vazāt aiz deguna! — Un, pacēlis ieroci, viņš jau gāzās virsū.

Šķita, ka ar abiem sargātājiem ir cauri. Nežēlīgais bruņinieks bija pārskaities līdz baltkvēlei. Tad Persijs attapās, izvilka foliantu no tērpa apakšas, un, triekdams no visa spēka to virsū nešpetnajam pundurim, iesaucās: — Sarrgies, Laura! Mums jātiek laukā, ātri!

Viņi joza prom kā zaķi.

Biezā grāmata trāpīja Reimāram tieši pa vēderu, izsizdama no plaušām gaisu un apstādinādama skrējiena vidū. Viņš saliecās uz priekšu un ar sāpēs izķēmotu seju tvēra pēc elpas. No rīkles izlauzās mežonīgs bļāviens, kurā sajaucās mokas un dusmas, un tūdaļ viņš atsāka dzīties pakaļ sargātājiem.

Laura un Persijs bija ieguvuši pavisam mazu handikapu, jo Nežēlīgais bruņinieks, neraugoties uz īsajām kājelēm un ne pārāk atlētisko miesasbūvi, izrādījās daudz žiglāks, nekā viņi bija gaidījuši. Viņš sekoja abiem cieši uz pēdām, un, skrienot lejā pa kāpnēm, Laura jau nobijās, ka tūlīt viņu nogāzīs no aizmugures.

Kāpņu laukumiņā viņa aiz izmisuma nogrūda zemē lielu svečturi, kas paripoja trakojošajam kverplim zem kājām. Reimārs nokrita garšļaukus. Zobens viņam šķindēdams izkrita no rokas.

— Jā! — Laura atvieglota iekliedzās. Viņi bija glābti.

Viņi noskrēja pēdējos pakāpienus un jau bija tikuši līdz ieejas hallei, kuras durvis bija plaši atvērtas, kad atskanēja kāda balss:

— Stāt!

Bēgļi tomēr metās vien tālāk uz izeju. Piepeši un gluži vai no nekurienes viņiem mugurā iepūta spēcīga vēja brāzma. Durvis, kas bija tepat pa tvērienam, skaļi noblākšķēdamas, aizcirtās un nogrieza ceļu uz pagalmu.