Laura un Septiņu mēnešu zīmogs

29. nodaļa NEKRIETNA NODEVĪBA

Parkā bija savilkusies bieza migla. Kaut ari Laura spēja saskatīt labi ja pāris soļu uz priekšu, viņa nezaudēja apņēmību. Galu galā pa šo laiku viņa tik pamatīgi bija iepazinusi ceļu uz Atilas Morduka namiņu, ka spētu to atrast pat aizsietām acīm. Arī spokainās aprises un savādie stāvi, kas iznira no pelēkajiem miglas vāliem te labajā, te kreisajā pusē, meiteni neizbiedēja, jo viņa lieliski zināja, ka tie ir tikai krūmi, kas auga abpus parka celiņam. Pat spārnotās ēnas, kas parādījās kā no tukša gaisa, gluži bez skaņas aizslīdēdamas cieši virs viņas galvas, nespēja Laurā iedzīt bailes: tas bija tikai mājas apogu pārītis, kas ligzdoja vecajā ozolā pretī vingrošanas zālei un reizumis klusi pavadīja meiteni viņas nakts reidos.

Tālumā torņa pulkstenis patlaban nosita pusnakti, kad no miglas iznira Morduka namiņš. Skābardis, kas lieca kailos zarus pāri tā jumtam, rēgojās no dūmakas kā necilvēcīgi liels skelets. Arī kuplais lazdu krūms, kas it kā bija atspiedies pret garāko akmens sienu, vēl nebija salapojis.

Laura vēl nebija tikusi līdz durvīm, kad viņu pārņēma neparasta sajūta: viņa manīja, ka kaut kas nav kārtībā. Meitene satraukti satvēra pie Atilas mājas durvīm piekārto klumzīgo klau-vēkli, kas bija darināts ķirzakas galvas formā. Naktī atbalsojās dobji sitieni, taču saimniecības pārzinis ir nesakustējās.

— Atila? — meitene tramīgi pasauca. — Tā esmu es — Laura!

Atkal nekādas atbildes.

Laura zināja, ka pēdējais no pundurmilžiem parasti neaizslēdza sava mājokļa durvis. Viņa nospieda rokturi un ieslīdēja namiņā.

Roka sataustīja elektrības slēdzi. Mazā lampiņa telpas vidū iedegās, ietīdama istabu niecīgā gaismiņā, kas nebūt nebija pelnījusi gaišuma vārdu. Tomēr ar to bija gana, lai Laura varētu ieraudzīt saimnieku: Atila bija sakumpis krēslā pie galda un klusi krāca. Viņa druknā ķermeņa augšdaļa bija sakņupusi uz galda virsmas. Plikpaurainā galva atdusējās uz sakrustotajām rokām.

Laura bija neizpratnē. Vai nu Morduks bija galīgi jucis, — vai arī viņam bija tērauda nervi. Kā gan citādi varēja izskaidrot to, ka viņš šai izšķirīgajā naktī bija tik dziļi aizmidzis?

Viņa aši metās pie galda, lai pamodinātu vīrieti. To darīdama, meitene skaļi iebļāva viņam ausī: — Mosties, Atila! Mums jābrauc!

Tomēr, lai cik stipri meitene viņu purinātu un cik skaļi arī sauktu — gulētājs nepamodās. Viņš kā kurls vienkārši turpināja krākt, it kā atrastos narkozē.

Tas taču nevar būt, Laurai iešāvās galvā, kad viņa pēkšņi sajuta uz pleca kādu roku. Meitene šausmās iekliedzās, apcirtās — un ieraudzīja pavisam apjukušu zēnu.

Kēvins!

— Piedod, negribēju tevi izbiedēt, — viņš nobālis sacīja.

— Bet izdevās gan, — meitene pārmetoši atteica un tad izbrīnīta piebilda, — ko tu šeit dari?

— Mani atsūtīja Lūkass.

— Lūkass?

— Jā. Viņš nejūtas labi un lūdza mani aizbraukt tev līdzi uz klosteri.

— Nopietni?

Kēvins vēlreiz pamāja.

— Vai viņam atgadījies kas ļauns? — Laura likās noraizējusies.

— Nē. Kaut kas ar kuņģi, viņš teica. Varbūt vakariņas nenāca par labu. Iedevu viņam zāles, lai var iemigt.

Laura atviegloti uzelpoja un uzsmaidīja Kēvinam. Kāda laime, ka viņš bija gadījies! Cik laipni viņš par visu parūpējās! Un cik labi, ka viņa šai ķezā tagad nebija viena. Uz Kēvinu noteikti varēja paļauties tāpat kā uz brāli. Viņa klātbūtnē Laura jutās tik labi un droši. Meitene juta slepenu vēlmi satvert viņa roku, bet tad tomēr attapās.

Kēvins noklepojās un norādīja uz saimniecības pārzini. — Kas viņam noticis?

— Nav ne jausmas. Atila guļ kā lācis ziemas miegā. Es jau mēģināju viņu piecelt, bet... — Laura bezpalīdzīgi paraustīja plecus. — Nekādu izredžu!

Zēns piepeši sāka ošņāt gaisu. — Kas te tik dīvaini ož?

— Dīvaini?

— Jā. Pēc... alkohola, man liekas. — Kēvins izbrīnīts pavērās visapkārt. Tad viņš satvēra ūdens glāzi, kas bija apgāzusies uz galda, veidojot gaiša šķidruma peļķīti blakus Atilam, piegrūda to pie deguna un paostīja. — Kāds tur brīnums, — viņš sacīja un pielika glāzi Laurai pie nāsīm. — Tas visu izskaidro!

Laura ievilka gaisu un pasmaržoja. — Šņabis! — viņa pārsteigta iesaucās. — Kadiķogu šņabis. Bet... Tas taču nevar būt!

— Baidos, ka var gan! — Kēvins atteica, atklājis uz zema galdiņa zaļu pudeli. Tas nudien bija kadiķogu degvīns. Pudele bija gandrīz tukša. — Kāds tur brīnums, ka viņš nevar pamosties, — viņš, galvu šūpodams, konstatēja.

— Bet tas taču... es to vienkārši nesaprotu, — Laura stomījās. Tas it nemaz neizskatījās pēc Atilas! Viņš taču zināja, kas bija likts uz spēles, — kā viņš varēja tik ļoti piedzerties, ka vairs nespēja aizvest viņu “Pie svētā akmens”? Atila nekad tā nerīkotos — un tomēr viņš, gandrīz nekustēdamies un skaļi krākdams, vāļājās krēslā.

Kā tas varēja notikt?

— Un ko mēs tagad darīsim? — Kēvins pārtrauca viņas prātojumus. — Kā lai tiekam uz klosteri? Dr. Tumšicki vai Taksas kundzi laikam jau nevarēsim palūgt, vai ne?

Skaidrs, ka ne!

Un citus skolotājus, pats par sevi saprotams, arī ne. Beigu beigās visiem rāvenšteiniešiem bija stingri aizliegts nakts laikā iziet no internāta.

— Tad jau varam par visu aizmirst. — Kēvins nomākti paskatījās savā klasesbiedrenē, un sejas izteiksmē, ar kādu viņš nopētīja aizmigušo saimniecības pārzini, nejautās nekāda laipnība.

Laura nomākti raudzījās uz priekšu. Taču pēc īsa brītiņa viņas glīto sejiņu apgaismoja šķelmīgs smaids. — Nebaidies, Kēvin, — viņa smaidīdama sacīja. — Es zinu, kā mēs nokļūsim līdz klosterim.

Kad Melnais bercogs furhura pavadībā parādījās pie kameras režģiem, Mariuss Leanders pielēca kājās no guļvietas un metās uz sava mocītāja pusi. — Ko jūs vēlaties? — viņš tam uzsauca.

Borborona bālganā seja savilkās platā smīnā. — Vai esi jau aizmirsis? — Viņa aizsmakusī balss baisi atbalsojās pazemes cietumā. — Šodien mēs svinam Lieldienas. Un mums ir visi iemesli līksmot — jo šodien tava meita atdos man kausu. Apmaiņā pret tevi.

— Nekādā ziņā! — Mariuss kliedza bezspēcīgās dusmās.

— Laura to nemūžam nedarīs!

Melnais hercogs nošņaukājās. — Tu esi muļķis un tāds arī paliksi, — viņš līdzjūtīgā balsī noteica un tad deva trioktīdam pavēli atslēgt cietuma durvis.

Portaks izstaipījās un no sirds nožāvājās. Viņa akmens locekļi nokrakšķēja, kamēr laipnais milzis tos izlocīja un ievingrināja. Tad viņš pagrieza granītpelēko akmens seju pret meiteni, kas stāvēja līdzās, nepacietīgi viņu vērodama. — Es, cēlā kundze, priecājos, ka

atmiņa jums neviļas. — Milža balsi nepārprotami bija jaušams gandarījums. — Ka īstā brīdī attapāt par lauvām, spārnu nesējam.

Laura viņam plati uzsmaidīja. — Bet, Portak, — viņa sacīja.

— Tas, kurš kādreiz ir lidojis ar Latusu un Lateri, to nekad neaizmirsīs!

Koloss apdomīgi palocīja galvu un atmeta ar roku. — Jel nevajag man atgādināt, kas cilvēkiem var aizmirsties. Bet nu uz lauvām rāpieties, lai varu viņus atdzīvināt.

— Labi, labi, mēs ātri, — Laura nomierināja milzi un pagriezās pret Kēvinu. — Veicīgi rāpies virsū tam akmens lauvam! — viņa lika zēnam.

Kēvins, kura sejā vēl joprojām vīdēja izbrīns par brīnumaino resnās kolonnas pārvērtību, neizpratnē paskatījās Laurā. — Kādā sakarā? — viņš protestēja. — Kāpēc lai es līstu virsū tai vecajai akmens figūrai?

— Tūlīt sapratīsi, — Laura nelaipni attrauca. — Taisies ātri, mums nav laika!

Zēns paklausīja. Kamēr viņš pūlējās uztrausties mugurā spārnotajam lauvam, kas atradās pa labi no kāpnēm, Laura uzrāpās virsū viņa brālim un gaidoši pavērās Portakā. — Vari sākt, esam gatavi.

Taču rīmēs runājošajam milzim vēl bija kas sakāms Laurai:

— Vēl uzklausi, pirms aizlido: ja citreiz tu vēl vēlēsies, lai lauvas šie te atmostos, tad vari pati ķerties klāt un tos no akmens modināt!

— Vai tiešām? — meitene nobrīnījās. — Atvaino, ka apgrūtināju tevi, Portak, bet es to vienkārši nezināju!

— Es zinu, bērniņ, nebaidies, kurš gan visu zināt ies. Bet cilvēkam ir jāmācās, kas talkā nāks tam nedienās.

Portaks pārliecinājās, vai Laura un Kēvins ir apsēdušies stingri un droši. Tad viņš visu darīja tieši tāpat kā toreiz, kad sapņu ceļotājus bija paglābis no veidolu mainītājas nagiem. Viņš pavērsa rokas pret smilšakmens tēlu galvām un izrunāja senos buramvārdus, kas sargātāju lokā tika pārmantoti kopš laiku pirmsākumiem:

— Jūs, lauvas, kas lielus spārnus nesat un diženās sfinksas brāļi esat, jel klausiet šai nestundā gaismas varu un raisiet no akmens savu garu!

Pagāja tikai dažas sekundes, līdz Latuss un Lateris atdzīvojās. Atšķirībā no iepriekšējās reizes, kad viņi pils pagalmā bija raidījuši skaļus rēcienus, kas vēlās kā saniknoti pērkona dārdi, šoreiz spārnotās skulptūras uzvedās klusi. Tā vien šķita, ka viņi zina — Laura un Kēvins veic slepenu uzdevumu, kam bija jāpaliek pēc iespējas nemanītam.

Laura paliecās uz priekšu un maigi pakasīja savam lauvam aiz kreisās auss. — Sveiks, Lateri, — viņa tam pačukstēja. — Cik jauki atkal satikties!

— Es arī neizmērojami priecājos, madame, — lauva glaimots atteica.

— Paldies! Un tagad, lūdzu, aizvediet mūs uz klosteri. Cerams, ka zināt, kuru es domāju un kur tas atrodas?

— Vai gribat mūs apvainot, madame? — Lauva izklausījās aizskarts. — Mēs ar Latusu šo klosteri pazīstam kā savus piecus pirkstus — kaut arī tikai retu reizi esam varējuši vienoties, kā visātrāk nokļūt turp!

— Piedod! — Laura uzjautrināta pasmīnēja un pievērsās Kēvinam, kas sēdēja otra lauvas mugurā. — Turies cieši, tūlīt sāksies!

Latuss un Lateris jau iepleta varenos spārnus un bez sīkākā troksnīša pacēlās gaisā. Šķita, ka tie it nemaz nemana jātniekus, kas sēdēja tiem mugurā. Lauvas viegli pacēlās naksnīgajās debesīs, izlidodami cauri pēdējiem miglas lēveriem, kas peldēja ap lielo torni, un izslīdēja mirdzošajā, zvaigžņotajā debesjumā. Augstu virs zemes tie pārbaudīja vēju un kopā ar Lauru un Kēvinu laidās uz tālo klosteri.

Meitene tikai reizumis pameta skatienu lejup. Šad tad dziļumā pašāvās garām cilvēku mitekļu ņirbošās gaismiņas vai apakšā uz vientulīgās šosejas iespīdējās kādas automašīnas starmeši. Lielāko-ries Laura tomēr redzēja tikai tumsu, un rādījās, it kā viņi lidotu pa milzīgu, ar melnu samtu izklātu katedrāli, kurā sidrabaini mirdzēja zvaigznes. Laura jutās droši, un viņu caurstrāvoja dziļa gandarījuma vilnis. Atkāpās jebkura laika un telpas izjūta, un, spārnotajiem teiksmainajiem dzīvniekiem vieglītēm nosēžoties klostera dārzā, viņai nebija ne mazākās jausmas, cik ilgi bija norisis šis brīnumainais lidojums. Kad Laura noslīdēja no lauvas muguras, viņa vēl joprojām jutās viegli, gandrīz kā bezsvara srāvoklī. Tad viņa tomēr atgriezās īstenībā. Meitene piekodināja Latusam un Laterim neizdvest ne skaņas, līdz viņa būs atgriezusies, un kopā ar Kēvinu devās uz slepeno klostera arhīvu.

Viņi abi bez neviena starpgadījuma nokļuva pazemes bibliotēkā. Morduka burvju atslēdziņa atvēra visas durvis. Tomēr izskatījās, ka Kēvins nejūtas īsti labi savā ādā. Viņš kļuva ar katru brīdi drūmāks, bija nomākts, nemitīgi atskatījās, un, steidzoties uz sienas gleznojuma pusi, virs kura septiņi mēneši mirdzēja tik spoži, it kā priecātos atkal ieraudzīt Lauru, viņš izskatījās tik saspringts, ka meitene jau nobijās, ka zēns kuru katru brīdi izplūdīs asarās.

Nonākuši pie freskas, Laura zēnam lika pagaidīt. — Lai kas arī atgadītos, nekusties ne no vietas un gaidi, līdz es atgriezīšos.

Kēvins neizpratnē viņā paraudzījās. — Līdz tu atgriezīsies? Kur tad tu taisies iet? Te tālāk vairs nevar nokļūt.

Meitene viņam dāvāja uzmundrinošu smaidu. — Vienkārši pagaidi mani, — viņa sacīja, spēra soli uz sienas pusi — un mirkli vēlāk jau bija pazudusi.

Tā vien likās, ka uz skapja uzzīmētie dzīvnieki Lauru jau gaidīja. Viņi pārmetoši vēroja meiteni, tomēr palikdami savos lauciņos un nespriņģodami apkārt kā pagājušo reizi.

— Tavā vietā mēs būtu vēl drusku pagaidījušas, — antilopes aizkaitinātas nodūdoja. — Viņa nesteidzas, jo tāpat nezina, kā tikt galā, vai ne? — vilki iekaucās. Turpretim mamuti tikai apjukuši mauroja: — Vai manu, vai! Vai manu, vai!

Lepnie lauvas turpretim saglabāja nosvērtību. — Nu, kā tad ir — vai atradi pareizo atbildi? — viņi vaicāja.

Laura apmierināta pasmaidīja. — Domāju gan — Septiņu mēnešu zīmogs nozīmē mīlestību jeb mīlu, un šis pats vārds man jāsaliek no jūsu nosaukumu sākuma burtiem, ejot pāri lauciņiem ar zirdziņa lēcieniem.

— Vai tiešām? — Lauvu pumu izteiksmes nekādi nenodeva, vai viņa bija uz pareizā ceļa. — Bet kā tu to izdarīsi? Mums gan liekas, ka tev pietrūks viena burta.

— Jūs domājat I, vai ne?

Lauvas atkal nedeva nekādu zīmi. Viņi nepamirkšķināja ne acu.

Laura neļāva sevi maldināt. — Jums nudien taisnība, — viņa paziņoja. Jo vārds “vilks” patiešām nesākas ar 1.

— Ļoti labi, — lauvas apstiprināja. — Un kā tad tu iegūsi šo trūkstošo burtu?

— Pavisam vienkārši: no vārda, kas jūsu pelēkajiem draugiem ir dots fabulā. Tur viņus nesauc vis par vilkiem, bet...

— Bet? — lauvas atkārtoja, ne acu nepamirkšķinādami.

— Bet gan par Izegrimu! — Laura triumfējoši atteica. — Un tas gan sākas ar I!

— Ko tu neteiksi! — lauvas-norūca, un meitenei tā vien šķita, ka viņu majestātiskajos vaibstos pavīd atzinīgs smaids, kaut arī slēpts. — Ja tu nemaldies, tad nu jāatrod pareizā secība. Bet atceries: tev dotas vienīgi trīs iespējas, ne vairāk!

Laura vērīgi raudzījās uz četriem reiz četriem lauciņiem skapja priekšpusē. Protams, ka viņa bija izmēģinājusi visus iespējamos gājienu variantus, kolīdz atšifrēja āķi ar vilka vārdu fabulā, tādēļ zināja, ka iespēju bija vairāk nekā tikai trīs.

Pat krietni vairāk.

Vienalga, ar kuru mamuta lauciņu sākt, — viņa spēja ar zirdziņa lēcieniem izveidot vārdu “mīla” no jebkura lauciņa, turklāt vairākos veidos! Tātad vajadzēja ļauties intuīcijai, citas iespējas nebija.

Laura nolēma sākt ar kreiso apakšējo mamuta lauciņu. Daļēji tāpēc, ka viņa to uzskatīja par dabisku izejas lauciņu, un daļēji tāpēc, ka ceļš no turienes veda tikai uz vienu vienīgu 1 lauciņu. Izšķirties par trešo lauciņu jau bija krietni grūtāk. Beigu beigās derēja veseli divi: lauvas lauciņš pa labi augšā un tas, kurš bija novietots divus lauciņus zemāk. Pēdējais gan likās mazāk piemērots, jo nākamais gājiens nenovēršami būtu vedis uz laukuma augšmalu. Taču viņai likās, ka pēdējam lauciņam jāatrodas laukuma vidū. Centrā, jo tur taču parasti atradās skapja slēdzene.

Laura nolēma ķerties pie pirmā mēģinājuma un uzspieda uz mamuta lauciņa apakšā pa kreisi — bet tad tur stāvošais mamuts neganti iebaurojās: — Au! Vai tu, nejēga, neredzi, ka man sāp?!

— Eēē... Atvaino, — Laura steigšus atvairījās. — Ļoti muļķīgi no manas puses. Man tiešām žēl! — Par laimi, viņa uzreiz atskārta, ko bija darījusi nepareizi: uz lauciņiem nedrīkstēja spiest ar roku, bet tos vajadzēja kustināt ar domu spēku.

Protams!

Skaidrs, ka tāds telekinēzes meistars kā profesors Aureliāns skapi šādā veidā bija nodrošinājis pret nepiederīgajiem, kas sadomātu to atvērt!

Tātad meitene vēlreiz sāka no sākuma. Viņa koncentrēja visu domu spēku uz apakšējo kreiso lauciņu, pārlēca no turienes uz kreiso vilku trešajā rindā, pārlēca uz lauvu pašā augšā pa labi un no turienes uz otrās rindas labo antilopi.

Tad Laura atkāpās soli atpakaļ un pievērsa skapim gaidpilnu skatienu. Taču nekas nenotika. Priekšpuse nepakustējās ne par milimetru. Toties zvēri gan neskopojās ar komentāriem. — Viņa nudien ir pārāk dumja! — iezviedzās antilopes. — Mēs taču no paša sākuma tā teicām, — vilki iekaucās. Un mamuti spēja vien izvest izmisīgu: — Ak šausmas! Ak šausmas! — Turpretim lauvas tikai lietišķi konstatēja: — Tagad atliek tikai divi mēģinājumi!

Laura drudžaini pārdomāja. Varbūt labāk sākt ar apakšējās rin-das labējo mamutu, viņa prātoja. Varbūt gājiens sākās šai lauciņā tikai tāpēc, ka tas nebūt neizskatījās pēc loģiska izejas punkta? Pilnīgi iespējams, vai ne?

Vienkārši vajadzēja mēģināt!

Meitene, ātri izlēmusi, sāka otro mēģinājumu: no labējā mamuta apakšējā rindā Laura pārlēca uz kreiso vilku trešajā rindā, no turienes devās atpakaļ uz labo lauvu, beigdama ar labējo antilopi pavisam augšā.

Kaut arī šis mēģinājums ievērojami atšķīrās no iepriekšējā, rezultāts bija tāds pats: nekas nekustējās. Skapis neatvērās, un viņai atkal nācās noklausīties izsmieklā un zobgalībās. — Viņai vēl nekad nekas nav sanācis pareizi! — ņerkstēja antilopes. — Acīm redzami, — vilki piekrita. Mamuti tikai vīlušies nokāra galvas, purpinādami: — Kāds posts! Kāds posts!

Pat lauvu skatiens laikam kļuva bargāks nekā līdz šim. — Tagad pēdējais mēģinājums, — viņi zīmīgi noteica, balsī ieskanoties skarbumam. — Protams, nenāktu par ļaunu, ja tu vēlreiz padomātu par mīklas vārdiem.

Padomātu par mīklas vārdiem?

Ko gan viņi ar to vēlējās teikt?

Laura pagriezās apkārt un uzmetam Kēvinam skatienu, cerēdama atrast viņā palīdzību. Bet viņš taču meiteni nevarēja redzēt. Zēns vēl joprojām neziņā stāvēja pie sienas, prātodams, kur gan viņa palikusi.

Par mīklas vārdiem, Laura vēlreiz nodomāja un lūkoja tos atsaukt atmiņā. “Mēs, būdami četri, pārstāvam četrus, tik viens no mums ir par citu,” — viņa gandrīz nedzirdami nomurmināja. —Tad zirdziņa gaitā dodies uz priekšu... — Piepeši meitene apklusa un samiedza acis tik cieši, ka tās pārvērtās par šaurām spraudziņām. Seja atgādināja sastingušu masku, kamēr meitene, galvu lauzīdama, nekustīgi vērās tālumā. Pašai nemanot, viņas lūpas kustējās: — Dodies uz priekšu, — viņa atkārtoja. Un vēlreiz: — ... dodies uz priekšu.

Tā bija ideja!

Laura vēlreiz pievērsa domas lauciņiem, sākdama tieši tāpat kā pirmajā reizē, un tad no trešās rindas kreisā vilka pārlēkdama nevis uz lauvu pašā augšā, bet gan uz krēpjaino dzīvnieku otrajā rindā pa labi. Šo gājienu viņa bija apsvērusi pašā sākumā. Pēdējais gājiens veda uz labējo antilopi pašā augšā. Varbūt tieši to arī izteica “dodies uz priekšu” — kustību no apakšas uz augšu!

Mazu, mazu brītiņu Laura aizturēja elpu, līdz izrādījās, ka viņa bija domājusi pareizi. Viņa bija atradusi risinājumu! Kaut kas dzidri, gandrīz pārdabiski iedžinkstējās, un skapja priekšdaļa, kā burvju rokas vadīta, atvērās, tā ka meitene varēja ielūkoties iekšpusē.

Skats, kas gaidīja Lauru, bija vienkārši satriecošs. Apskaidrības kauss mirdzēja un laistījās. Uz tā zelta virsmas atspoguļojās visas zvaigznes un mēneši, kas spīdēja pie velvju debesīm, un to dzirkstīšana saplūda ar smaragdu un rubīnu mestajiem zibšņiem, kas greznoja vērtīgo trauku.

Laura laimē staroja. Dzīvnieku gaviles kā iztālēm iespiedās viņas apziņā, ko bija pārņēmis neizmērojams atvieglojums.

Beidzot!

Beidzot viņai bija izdevies!

Viņa bija apliecinājusi, ka ir īstena gaismas karotāja, kas bija paspējusi atrast Apskaidrības kausu. Līdz saullēktam bija gana daudz laika, lai trauku ar dzīvības ūdeni cauri burvju vārtiem nogādātu Avanterrā.

Kā noslēpumaina spēka vadīta, Laura tuvojās skapim. Viņai pašai neatskāršot, rokas pastiepās pēc kausa un uzmanīgi izcēla to no skapja, kas mēnešiem ilgi to bija sargājis no tumsas spēku tīko-jumiem. Kaut gan trauks bija gatavots no tīra zelta un tālab tam vajadzēja būt neiedomājami smagam, meitenei kauss izlikās bezgala viegls — it kā tas sastāvētu tikai no tīras gaismas.

— Dod šurp, Laura, es tev palīdzēšu! — viņas ausīs pēkšņi ieskanējās Kēvina balss. Meitene pārsteigta pagriezās un ieraudzīja sev blakus stāvam zēnu. Viņš bija izstiepis rokas, lai satvertu Apskaidrības kausu. Dīvaini, Laura nobrīnījās. Kā Kēvins tik pēkšņi bija nonācis freskā? Kā viņš varēja piekļūt tik tuvu skapim? To taču spēja tikai sargātāji? Vienīgi gaismas karotāji spēja ielūkoties aiz lietu ārējā veidola...

... Un, protams, arī tumsas piekritēji!

Laurai šķita, ka sirds tūdaļ apstāsies. Viņa neizpratnē raudzījās zēnā, kura sejā pēkšņi pavīdēja ļauns smīns. Viņa acis iezibējās: tās iekvēlojās sarkanas — kā elles liesmas.

Tai pašā mirklī Laura pamanīja arī kalsnēju stāvu, kas pagriezās ap plauktu rindas galu. Miroņbālajā sejā zem ugunssarkanajiem matiem arī bija lasāms ņirdzīgs smīns, un vīrietis nāca tuvāk.

Tad Laura saprata, ka viss ir zaudēts.

— Ak nē! — Paravains kļuva bāls kā līķis.

— Kas noticis? — Morvena noraizējusies viņā paskatījās.

— Kas tev notika?

— Laika rats! — baltais bruņinieks pačukstēja, norādīdams uz zelta amuletu, ko Gaismas glabātājs nēsāja ap kaklu. — Tas iekvēlojās un noraustījās!

Dziednieces daiļajos vaibstos parādījās izmisums. — Vai esi pārliecināts?

— Tas sakustējās, pavisam noteikti!

— Bet tad jau tas nozīmē...?

— Tas nozīmē, ka kausam draud briesmas, — Paravains noraizējies sacīja.

— Kā tad Elizions neko nepamanīja?

— Noteikti pamanīja. Taču viņu tas, liekas, nesatrauc.

Bruņinieks ar biklu skatienu nopētīja Gaismas glabātāju. Neraugoties uz sirmo vecumu, valdnieks turējās seglos taisns kā niedra.

Viņš gluži vai iemiesoja rāmumu, un sejā staroja vienīgi pārliecība.

— Viņam acīm redzami nekas nespēj laupīt ticību, ka saņemsim atpakaļ kausu, — Paravains nočukstēja. Viņš nopūtās. — Gribētos tikai zināt, kur viņš ņem tādu paļāvību.

Bruņinieks palūkojās lejup Laiku ielejā, kuras vidū bija atvē-rušies burvju vārti, kas no Cilvēkzvaigznes veda uz Avanterru. Spožās gaismas kolonna žilbināja visu apkārtni. Paravains noliecās pār sava zirga kaklu — un piepeši ieraudzīja, ka viņi nebija vienīgie, kas gaidīja kausa nesēju.

— Ātrāk, Atila! Piedod taču gāzi! — Lūkass gandrīz panikā uzkliedza vīrietim pie stūres. — Runa ir par dzīvību un nāvi!

— Pats zinu! — saimniecības pārzinis norūca, iespiezdams gāzes pedāli grīdā. — Bet šim braucamajam jau ir dažs labs gadiņš aiz muguras!

Tomēr viņš trieca Opel Kapitan trakā ātrumā cauri tumsai. Atila Morduks mēģināja no motora izspiest pēdējās rezerves. Automašīna nomocīta iekaucās, it kā grasītos protestēt pret skarbo apiešanos. Taču pundurmilzis nepazina līdzjūtību. Viņš bez žēlastības dzina fosilo auto pa šoseju, strauji tuvodamies Hinter-tūrai.

Lūkasam tomēr ātrums nelikās gana liels. Zēns bija tuvu izmisumam. Šoks, kāds viņu bija pārņēmis pamostoties, vēl joprojām nebija pagaisis. Pulkstenis, viņam uztrūkstoties no miega, bija rādījis bez divdesmit minūtēm viens.

Četrdesmit minūtes pēc pusnakts. Viņš bija aizgulējies!

Pirmajā mirklī Lūkass nespēja saprast, kāpēc nav dzirdējis modinātāju. Viņam nekad tā nebija gadījies! Turklāt viņš bija aktivizējis arī sava mobilā tālruņa modinātāja funkciju un lūdzis Kēvinu uzlikt arī savu modinātājpulksteni. Pilnīgi neaptverami,

ka viņš, neraugoties uz dubultu rezerves nodrošinājumu, tomēr nebija pamodies!

Lūkass, kā tūkstoš tarantulu sadzelts, izlēca no gultas — un tai pašā mirklī atklāja, ka Kēvins ir pazudis.

Viņam uzreiz viss kļuva skaidrs: modinātājs bija izslēgts un mobilais — deaktivizēts, kā viņš, aši pārbaudot, konstatēja, — tas apstiprināja domu, kas ar pāļu dzinēja spēku iebelza Lūkasam pa smadzenēm: Kēvins, šķietamais draugs, kuram viņi uzticējās tik ļoti, ka bija atklājuši Lauras lielo noslēpumu, bija nekrietns nodevējs! Tumsas piekritēju sabiedrotais, kas viņus bija ļaunprātīgi piekrāpis — un ko viņi, neko nenojauzdami, bija iesaistījuši visos plānos. Jau kopš tās dienas, kad viņš parādījās Rāvenšteinā, tumsas spēki zināja ikkatru viņu soli. Un tagad, uzliekot kroni neģēlīgajai intrigai, šis liekulīgais ložņa droši vien mēģinās atņemt kausu Laurai, kolīdz viņa, neko nenojauzdama, būs to paņēmusi no slēptuves. Jo Lūkasam likās pavisam loģiāli, ka Kēvins kopā ar viņa māsu ir devies uz klosteri.

Tad, ieraugot uz sava naktsskapīša glāzi, viņam kā zvīņas nokrita no acīm. Tai stulbajā kolā Kēvins droši vien bija iebēris miegazāles. Un tieši tāpat viņš noteikti bija izsitis no ierindas viņus ar Kaju toreiz, kad viņi bija dežurējuši pie Lauras gultas, kamēr māsa bija devusies sapņu ceļojumā uz Avanterru. Viņi, neko nenojauzdami, katrs bija izdzēruši pa divām glāzēm un norijuši pamatīgu miegazāļu devu, aizmigdami gaišā dienas laikā.

Par laimi, šodien viņš bija tikai nogaršojis dzērienu, lielāko daļu izliedams puķupodā, kad Kēvins neskatījās uz to pusi. Tā nejēdzīgā Pou>er Cola taču ne pēc kā negaršoja!

Neticami!

Viņi ar Lauru bija izrādījušies gluži akli! Tikai Kaja jau no paša sākuma intuitīvi nebija uzticējusies Kēvinam, neslēpdama savu netīksmi — un par pateicību saņēmusi tikai pārmetumus. Tiešām neaptverami!

Lūkass paķēra tukšo glāzi, kurā atradās vēl dažas tumšās dziras lāses. Viņš paostīja, bet aizdomīgu smaržu nejuta. Tomēr viņš bija pārliecināts, ka ķīmiskās analīzes apstiprinās viņa viedokli. Tām gan nāksies pagaidīt līdz nākamajai dienai, galu galā bija svarīgākas lietas, ko darīt.

Daudz svarīgākas!

Atmodināt Atilu Morduku izrādījās gandrīz neiespējami. Lai ko ari Lūkass darīja, saimniecības pārzinis vienkārši nereaģēja. Līdz zēns, nezinādams, ko iesākt, beigās uzlēja viņam uz galvas spaini ledusauksta ūdens. Tad beidzot Atila pietrūkās kājās, noskurinājās kā kucēns un noskaities paskatījās Lūkasā.

— Ko es esmu tev izdarījis, ka tu mani pamodini skaistāko sapņu pašā vidū? — viņš rūca.

— Ko? — Lūkass nobrīnījās, izskatīdamies tik nevainīgs kā analfabētisks TV prāta spēles dalībnieks.

— Jā gan. Es sapņoju, ka stāvu zem brīnumjauka ūdenskrituma un pār mani liegi līst varenas straumes, kad tu mani ņēmi un uzmodināji. Tas nav godīgi, Lūkas! — Pēdējā pundurmilža pilnmēnesim līdzīgā seja pauda klaju pārmetumu — bet tad arī Atila atskārta, kas par lietu. — Tas nolādētais draņķis! — viņš lādējās, kad Lūkass īsi bija paskaidrojis notiekošo. — Pagaidi tikai, līdz es dabūšu viņu savos nagos! Novicošu tā, ka vairāk negribēsies, to es tev garantēju! Izģērēšu viņam to samaitāto ādu, līdz zilumiem vairs vietas nebūs!

Atilam bija nopietns iemesls tā skaisties. Kēvins viņam ne tikai bija iemānījis sazāļoto Potver kolu — un viņš uzreiz bija izdzēris divas glāzes! —, bet pēc aizmigšanas vēl nolicis uz galda līdzi atnesto šņabja pudeli, pielējis ūdens glāzi ar kadiķogu degvīnu un tad apgāzis to uz galda, lai radītu iespaidu, ka saimniecības pārzinis ir piedzēries.

— Nolāpītais maitasgabals! — Morduks ārdījās vēl ceļā uz stāvlaukumu. — Viņš dabūs ar mani iepazīties, draņķis tāds!