Laura un Septiņu mēnešu zīmogs

20. nodaļa NEPRĀTĪGS LĒMUMS

Drūmās domās iegrimusi, Alienora vilkās pa tumšajiem gaiteņiem. Šķita, ka viņa nemaz īsti neapzinās, ka tur rokā vīna krūku.

Meitene atradās tuvu izmisumam. Septiņās dienās, ko viņa jau bija pavadījusi Tumsas cietoksnī, nebija uzietas ne mazākās Alarika pēdas. Turklāt Alienora bija izmeklējusies it visur un izvandījusi katru milzīgā cietokšņa stūrīti. Tas, ka Sirīna viņu bija izvēlējusies par savu personisko verdzeni, izrādījās nenovērtējama priekšrocība. Viņai ļāva visur iet un labprāt sniedza paskaidrojumus; turklāt ne tikai kalpi un kalpones, bet arī sargi izturējās laipni un šad tad pat deva iespēju ieskatīties citādi aizliegtās vietās, ja vien viņa spēja atrast pārliecinošu pamatojumu. Pat negantie trioktīdi, kam bija uzticēts dienests cietumā, neliedza viņai apmeklēt pazemi. Acīmredzot visi baidījās no neaprēķināmās burves dusmām. Tādēļ viņi izturējās ārkārtīgi laipni pret tās verdzeni, lai nedotu meitenei iemeslu pažēloties kundzei.

Alarika cietoksnī nebija, par to Alienora nu bija pārliecināta. Lai cik iepriecinoši liktos tas, ka brālis tomēr neatradās Borborona varā, tikpat biedējoša bija doma, ka viņš varbūt bija nokļuvis uz Cilvēkzvaigznes. Kaut arī Paravains to enerģiski apstrīdētu, citas iespējas nebija. Kur gan citur Alariks varētu būt? Vai viņam vispār bija kādas izredzes dzīvam atgriezties no ceļojuma uz māsas planētu? Meitene nemitīgi lauzīja galvu, tomēr neatrada nevienu atbildi, kas viņu apmierinātu.

Alienoru pārņēma paralizējošs izmisums, atskāršot, ka viņa k'luži bezjēdzīgi ir nodevusi sevi Melnā hercoga rokās. Vergu guļamzālē riņķoja stāsti par neveiksmīgiem bēgšanas mēģinājumiem.

Briesmu stāsti, kas vēstīja, kā bēgļus līdz nāvei pērusi Borborona melnā gvarde vai tie norīdīti ar suņiem. Vergu uzraugi ik vakaru izveda savus pretīgos sprāgoņas caur nelaimīgo rindām, lai tie apostītu bērnus un pēc iespējas ātrāk tiktu uz pēdām, ja nu kādam negaidīti izdotos izbēgt no cietokšņa mūriem.

Kā lai aizmūk no šiem ķērājiem? Vai viņai jelkad izdosies atgriezties pie Eliziona un Morvenas? Alienoras sirds kļuva jo dienas, jo smagāka, kaut arī viņa lūkoja saglabāt paļāvību un neiekrist rezignācijā. Meitenei vajadzēja cerēt, ka gaismas karotāji viņu atbrīvos. Taču uz to nevarēja cerēt, kamēr Apskaidrības kauss atradās uz Cilvēkzvaigznes.

Alienora bija tikusi līdz savas kundzes istabām. Viņa nule grasījās pieklauvēt, kad ievēroja, ka durvīs ir sprauga. Kambarī bija dzirdamas balsis.

Izklausījās, ka Sirīna un Borborons par kaut ko izskaidrojas.

Meitene pienāca tuvāk, lai paausītos.

— Piedodiet, Borboron, taču jūs runājat mīklās. — Sirīna šķita satraukta. — Nesen vēl jūs izvairījāties atbildēt uz manu jautājumu, kā mums var palīdzēt Septiņu mēnešu zīmogs. Un nu jūs apgalvojat, ka esat pagarinājis mūsu gūsteknim pārakmeņojumu vienīgi tādēļ, lai zīmoga spēks kausa nesēju iedzītu mūsu rokās?

— Tieši tā, Sirīna!

— Bet tas taču ir neprāts! Mums nekas nav bīstamāks par Septiņu mēnešu zīmogu — un nu tas pēkšņi pārvērtīsies par mūsu spēku? Kā gan tas ir iespējams?

— Neesi tāda muļķe, — Melnais hercogs atteica. — Viss taču ir tik vienkārši. Kausa nesēju un viņas tēvu vieno spēcīga saikne. Viņus saista ne tikvien asinis un jūtas, bet arī kopīgais mērķis...

— To es zinu...

— ... un meitene sajutīs, ka viņas tēvs cieš. Kaut arī Laura nezina, ka viņam uzlikts pārakmeņojums, sirds viņai izpaudīs, ka tēvs cieš briesmīgas mokas. Šī doma viņai neliks mieru un urdīs, līdz viņai atliks tikai viena iespēja — par visu pārliecināties pašai.

— Jūs domājat...?

— Pilnīgi pareizi! Un, ja viņa tiešām atceļos uz mūsu pasauli, tad Septiņu mēnešu zīmogs gādās, lai viņa klausītu mūsu vēlmēm. Viņai nav izvēles!

— Bet kā...?

— Tāpat kā daudzām citām lietām, arī Septiņu mēnešu zīmogam piemītošais spēks ir pretrunīgs. Ja to izmanto gaismas labā, tad mums draud briesmas. Ja turpretī virsroku gūst tumšā puse, tas iznīcina, dara aklu un nāk mums talkā. Tāpēc tas mums noderēs, cīnoties par Apskaidrības kausu.

Alienora vairs neticēja savām ausīm. Tas, ko nupat bija pastāstījis Melnais hercogs, nevarēja būt patiesība! Morvena viņai bija mācījusi, ka Septiņu mēnešu zīmogs ir stiprākā vara zem saules un tādēļ tumsas spēki no tā bīstoties kā no uguns. Kā tad zīmogs varēja palīdzēt viņu ienaidniekiem?

Tas taču nebija iespējams!

Meitene neziņā raudzījās grīdā. Viņa pat neievēroja, ka durvis plaši atveras. Tikai Borboronam uzrunājot meiteni, viņa sarāvās.

— Ko tu te dari? — Melnais hercogs strupi noprasīja, un viņa drūmie vaibsti nesolīja neko labu.

Laura jautājoši pavērās brālī, kurš ar Borisa Bekera Vimbl-donas turnīra bumbiņu tēmēja basketbola grozā. — Vai esi kādreiz dzirdējis par tādu lietu kā pārakmeņojums, Lūkas?

Zēns pārsteigts ļāva noskrandušajai bumbiņai nokrist uz korta betona grīdas. — Par pārakmeņojumu? Kas tas tāds? Fosilijas?

— Spīdzināšanas veids, kad upurim atņem visas kustību spējas. Tā melnā burve Sirīna, ko es satiku ceļojumā sapnī, stāstīja par to Nežēlīgajam bruņiniekam. Un man tas joprojām iesēdies galvā...

— Varu iedomāties. Bet no otras puses...

Laura nepacietīgi paskatījās brālī. — Kas — no otras puses? — viņa atkārtoja.

— Padomā taču! Tu aizceļoji vairāk nekā astoņsimt gadu atpakaļ. Un es nesaprotu, kāpēc tev jālauza galva par lietām, kas jau sen ir pagātne.

Laura domīgi raudzījās uz priekšu. Ausīs skanēja zvirbuļu čivināšana — tie līdzās basketbola laukumam kāvās par barību, un cauri februāra atkušņa gaisam no tālienes izlauzās vārnu ķērkšana.

— Pavisam vienkārši, Lūkas, — Laura beidzot noteica. —Jo man ir aizdomas, ka šī Sirīna nav no mūsu pasaules!

Lūkass apstulbumā izlaida bumbiņu no rokām. — Nav no mūsu pasaules? Bet no kur...?

— Man liekas — viņa ir no Avanterras, — Laura viņu pārtrauca. — “Manā valstībā,” viņa sacīja Reimāram, “pārakmeņojumu lieto, kad vien ir izdevība.” Man izklausījās, ka viņa nedomā citu apvidu vai valsti, bet patiešām kādu nepazīstamu pasauli.

— Izklausās diezgan nepārliecinoši, ja gribi zināt manas domas.

— Var jau būt. Bet tas vēl nav viss. Visi viņas gājieni un izturēšanās izskatījās tik... tik necilvēcīgi! Viņa bija vienīgā, kas vispār nebaidījās no Nežēlīgā bruņinieka, un, kad es gribēju nolasīt viņas domas... — Laura aprāvās. Atminoties vien, viņa noskurinājās un jutās tā, it kā aiz apkakles būtu aizmesta sauja ledus gabaliņu.

Lūkass lika bumbiņai mieru un pienāca tuvāk māsai. — Saki vien, — viņš skubināja. — Uz priekšu!

— Sirīna atstāja tik saltu un bezjūtīgu iespaidu, kādu man vēl nav gadījies piedzīvot. Varbūt tu par mani smiesies, bet es kādu brīdi biju cieši pārliecināta, ka šai sievietei nav sirds — vismaz ne cilvēka sirds!

Lūkass samulsis klusēja. Bet tad viņa pierē atkal iezagās ne-ticīguma rieva. — Nu labi, Laura. Pieņemsim, ka viņa patiešām ir no Avanterras: kāpēc tev par to jāraizējas? Viņai pa šo laiku jau sen vajag būt mirušai, vai ne?

Laura bažīgi pašūpoja galvu. — Pirmkārt, par to es neesmu pārliecināta...

— Un otrkārt?

— Pat ja Sirīnas nudien vairs nav starp dzīvajiem, es netieku vaļā no domas, ka varbūt tētim ir uzlikts tas briesmīgais pārakmeņojums!

— Tētim? — Lūkass gandrīz bez skaņas izdvesa un tvēra pēc gaisa kā zivs sauszemē. — Bet... bet...

Pagāja labs laiciņš, līdz viņš atkal saņēmās. Zēns kā vairīdamies izstiepa rokas. — Labi, labi, — viņš sacīja. — Tavi argumenti ir visnotaļ pārliecinoši, Laura. Bet nāksies vien tev piekrist, ka runa ir tikai par pieņēmumu, vai ne?

— Jā gan, — Laura nopietni atteica. — Tā ir tikai tāda sajūta — un tomēr esmu akmenscieti pārliecināta, ka man ir taisnība. Sauc to vienkārši... par intuīcijas spēku! Kaut arī tik racionālam cilvēkam kā tev tas noteikti izklausās pēc muļķībām.

Pat izjāde ar Viesuli Laurai šoreiz neļāva atbrīvoties no mokošajiem prātojumiem. Gluži pretēji: ērzeļa pakavu dipoņa nepārtraukti izsita ritmu vārdam, kas trakos aulekšos arvien dziļāk iespiedās meitenes smadzenēs: pārakmeņojumspārakmeņojums-pārakmeņojums — Laura nespēja domāt ne par ko citu, tāpēc viņa beidza izjādi un atgriezās stallī.

Viņa ieveda sirmi atpakaļ steliņģī un piebāza redeles pilnas ar sienu. — Man ļoti žēl, vecīt! — viņa nočukstēja. — Šodien nebija īstais noskaņojums. Bet mēs šo kļūdu labosim, cik drīz vien iespējams, to es tev apsolu!

Viesulis aizsmacis nosprauslojās, it kā būtu sapratis saimnieci. Viņa atvadoties maigi noglāstīja mīkstās nāsis un paplikšķināja pa slaido kaklu.

Kad Laura devās uz staļļa durvīm, viņa piepeši izdzirda pazīstamu balsi.

— Šodien gan tev nebija pārāk ilga izjāde.

— Sveiks, Alarik, — Laura atbildēja, pagriezās un iepriecināta paskatījās zēnā, kas bija atbalstījies pret tukša steliņģa atvērtajām durtiņām.

Viņam uz rokas sēdēja Bučmūlis, kas meta uz Lauru ziņkārus skatienus un tad, pēkšņi sasvūpojies gaisā, uzlaidās meitenei uz pleca. Zvēriņš noturēja līdzsvaru, plivinādams sikspārņa spāmeļus, pētīja Lauru acīm, spīdīgām kā pogas, un izgrūda sirdi plosošus spiedzienus.

Lauras sejā parādījās pārsteigums. — Kas tad nu, Bučmūlīt? Kas lēcies?

Par atbildi atkal atskanēja tikai smeldzīgi spiedzieni.

— Viņš droši vien saodis tev kabatā ābolu, — Alariks paskaidroja.

— Ābolu? — Meitene uzmeta pārsteigtu skatienu gaišmatainajam zēnam. — Kā tu zini?

Bet tad Laura jau pati atskārta, cik muļķīgs bija šis jautājums. Visi Avanterras iemītnieki bija turpat vai gaišreģi. Un Alariks laikam gan tik labi pazina savu svūpiju, ka gandrīz ikreiz spēja izskaidrot dzīvnieciņa izturēšanos. Viņa iebāza roku jakas kabatā, izvilka ābolu, ko bija paņēmusi ceļamaizei, un pastiepa to satraukti šņākuļojošajam pūkainajam zvēriņam. — Re, kur ir, rīma! Tu jau mierā neliksies!

Bučmūlis satvēra sārtvaidzi augli ar nagainajām priekšķepi-ņām un, skaļi šmakstinādams, sāka to tiesāt nost, kamēr Laura apmierināta viņu vēroja.

Alariks turpretim kritiski nopētīja meiteni. — Kas tev šodien noticis? Tu izskaties tā, it kā tevi mocītu raizes.

Laura pārsteigta pacēla galvu. Vai rūpes jau bija rakstītas viņai sejā? Vai arī Alariks savu īpašo spēju dēļ varēja labi iejusties viņas ādā?

Laura to nezināja, bet priecājās par viņa līdzjūtību. Un, tā kā meitene jau kopš pirmās tikšanās reizes izjuta dziļu iekšēju saikni ar Alariku, viņa, daudz nedomādama, izkratīja zēnam sirdi un pastāstīja, kas viņu nospiež kops ceļojuma sapnī.

Zēns, ne reizi nepārtraukdams, noklausījās viņas stāstu. Kad Laura bija beigusi, viņa piere apmācās.

— Tev ir licies pareizi, — viņš apstiprināja, — un tev ir nopietns iemesls raizēties.

— Tad šī Sirīna nudien vēl ir dzīva?

— Nudien. Un turklāt varenāka un bīstamāka nekā jebkad — kā es pats dabūju pārliecināties!

Meitene neviļus aizturēja elpu. — Tu pazīsti to melno burvi?

— Jā. — Atceroties satikšanos, Alarikam noskrēja auksti šermuļi pār kauliem. — Sirīna mani vajāja harpijas izskatā un iedzina staignā purvā. Par savu dzīvību varu pateikties tikai meža skrējējam Silvānam, kurš mani pēdējā sekundē izvilka no sēra žurgas.

Laura neticīgi pavērās zēnā. — Vai Sirīna ir veidolu mainītāja?

— Pilnīgi pareizi! Neviens cits uz Avanterras nepārvalda šo tumšo zinšu mākslu tik labi kā viņa!

— Bet kāpēc tad viņa Reimāra pilī nepieņēma citu tēlu?

— Es nezinu, Laura. Varu tikai pieņemt, ka pārvērtību māksla ir saistīta ar mītu pasauli un šeit, uz Cilvēkzvaigznes, tik labi nedarbojas.

— Un kā ar pārakmeņojumu,' vai arī to var izmantot tikai uz Avanterras?

Alariks kādu brīdi domāja; viņa skatiens prātojot bija pievērsts Bučmūlim, kurš bija notiesājis ābolu līdz pat serdei. — Pārakmeņojumu rada eliksīrs, — viņš domīgi sacīja, — un, ja to atnes uz jūsu pasauli...

— Ko Sirīna noteikti ir izdarījusi! — Laura pārtrauca. — Es pieņemu, ka viņa prot uzlikt arī šīs šaušalīgās mocības?

— Nē, Laura. — Gaišmatainais zēns papurināja galvu, un, kaut gan apspriestā tēma bija galīgi nopietna, viņš draudzīgi pasmaidīja. — Pārakmeņojuma burvestību nepārvalda pat velnišķīgā Sirīna. Šo neģēlību pieprot tikai furhuri!

— Furhuri? — Laura sejas izteiksme atgādināja jautājuma zīmi. — Kas galu galā ir furhuri? Izklausās baisi.

— Ir jau arī baisi! Tie ir visļaunākie melnie burvji visā Avanterrā, no viņiem visi baidās to sātanisko spēju dēļ. Tieši furhuri mūsu pasauļu rītausmā apveltīja ar tumšo zinšu spēkiem zobenu Mērdekli, darot to bīstamu pat Gaismas glabātājam. Tur-klāt viņi pārvalda dažādu nāvējošu dziru brūvēšanas mākslu. Un reizumis viņi saviem pretiniekiem uzliek pārakmeņojumu, ko daudzi uzskata par daudz briesmīgāku nekā mūžīgo tumsu. Ja tiki dzirdējusi Sirīnu, tad vari iedomāties, kāpēc.

Laura norīstījās un ar varu apspieda asaras.

Kādas šausmas, ja nu tētim jācieš tādas mokas!

— Jābūt taču pretlīdzeklim pret šo pārakmeņojumu. Visam ir divas puses, kā mums zināms.

— Taisnība! — Alariks noraizējies saviebās. — Diemžēl vienīgi furhuriem zināms, kā to sabrūvēt! Un ir vēl viena problēma.

— Vēl viena?

— Jā. — Alariks pavērās meitenē ar sāpjpilnu skatienu.

— Visnotaļ liela. Kaut arī eliksīram piemīt spēcīga burvestība, pārakmeņojums ilgst tikai mēnesi un tad tas jāatjauno.

— Tas nozīmē, ka vēlreiz jāiedod tā dzira?

— Tieši tā, citādi upuris atgūst kustību spējas! Turklāt šis pretlīdzeklis jebkurā laikā spēj pārtraukt pārakmeņojumu...

— Un tu to sauc par problēmu? — Laura uzbudināta viņu pārtrauca. — Drīzāk jau otrādi.

Alarika seja arvien vairāk sadrūma. —Ja tu ļautu man pateikt līdz galam, tad saprastu, ko es domāju, — viņš bilda, acīm redzami sapīcis. — Jo pēc septiņiem mēnešiem... — viņš apklusa, it kā baidītos kaut ko izteikt līdz galam.

Laurai piepeši sažņaudzās sirds. —Jā? — viņa vilcinādamās pavaicāja un, vēl nenoklausījusies atbildi, nojauta, ka tā būs drausma.

— Pēc septiņiem mēnešiem pārakmeņojums iestājas uz visiem laikiem, — Alariks klusi turpināja. — To vairs nevar izbeigt. Pat ja tam nelaimīgajam veseliem spaiņiem lietu mutē pretlīdzekli! Ak nē!

Laura bija kļuvusi miroņbāla. Viņa ar piepūli noturējās kājās un nespēja izdvest ne skaņas.

— Nu, beidzot! — Sirīna atvieglota pasmaidīja, raudzīdamās Gaišredzīgajā kristālā, kas stāvēja viņai priekšā uz galda. — Tas gaismas kalps jau droši vien domāja, ka varēs no mums izsprukt!

Melnais hercogs veikli pienāca pie veidolu mainītājas un paskatījās viņai pār plecu. Lodē, kas bija apmēram bērna galvas lielumā, bija redzama aina ar biezu krūmāju ieskautu upes līci, kas izskatījās gluži kā dzīvē. Krastā uz ceļiem tupēja kāds vīrietis saplēstās drānās un ar netīrumu kārtu uz sejas, viņš plaukstās bija iesmēlis ūdeni un kāri dzēra.

— Labs darbiņš, Sirīna! — Borborons paslavēja. — Tomēr atklāji to nolādēto Paravaina spiegu!

— Jā gan! — sieviete iešņācās, priecādamās par necerēto atzinību. — Turklāt šis Silvāns, vai kā to suņagabalu arī sauc, ārkārtīgi veikli slēpās, tas gan jāatzīst!

Sirīna noglāstīja kristāla lodi: Attēls tās iekšienē izbalēja, līdz izdzisa pavisam.

— Kā viņam vispār izdevās tikt līdz Čūsku upei? — Tumsas valdnieks pacēla uzacis jautājošā lokā un pavērās Sirīnā. — Tā taču bija Čūsku upe?

Veidolu mainītāja pamāja. —Jā. Es labi pazīstu to vietu. Man tā nozīmē ko īpašu, un es izjūtu ar to dziļu saikni. — Atmiņas raisīja viņas sejā sērīgu smaidu.

— Zinu, — Melnais hercogs sabozies sacīja. — Bet kā tas puisis varēja līdz turienei nokļūt, Gaišredzīgā kristāla neatklāts?

— Varbūt viņš nojauta, ka man pieder šis burvju akmens, — Sirīna atteica. — Tālab viņš noteikti būs gājis pa slepenajām feju takām. Zinātāju tās ne tikai ātrāk aizved pie mērķa, bet arī pasargā no tumšajām zintīm.

— Bet kā tad...?

Sirīna pārtrauca tirānu. — Vai nu Silvāns jau ir drošībā — man gan tā neliekas...

— Vai arī?

— ... vai viņam beidzies ūdens, un viņš slāpju dēļ atstājis slepeno taku.

— Vienalga, lai kā arī būtu. — Ļauns prieks par gaidāmo Borborona sejā raisīja ņirdzīgu smīnu. — Nu viņš vairs neizbēgs manai melnajai sardzei!

— Non, non, nonJ* — Persijs sašutis purināja galvu. — Tu nekādā ziņā nedrrīksti doties sapņu ceļojumā uz Avanterru, Laura. Tev nav nekādū izrredžū — turrklāt tu vēl nokļūsi dzivibas brries-mās!

Laura trakā niknumā nosvieda paukošanas masku uz sporta zāles grīdas. — Bet beidzot taču kaut kas ir jādara! — viņa iešņācās, katru vārdu pavadīdama ar nesavaldīgām floretes kustībām.

— Mēs nevaram tēti vienkārši atstāt likteņa varā!

— Neviens arri netaisās to darrīt! — Skolotājs bija iekaisis, un varēja manīt, ka viņš nespēj attaisnot Lauras nosvērtības trūkumu. — Mēs darrīsim visu, kas mūsu spēkos, lai atbrrivotu Mariusu! Bet tādēļ jāsaglabā skaidrra galva. Neparrdomāta rrīcība mūs nekādā ziņā nenovedīs pie merrka!

— Un ko tad, ja viņi tētim uzlikuši pārakmeņojumu? — meitenes acīs iemirdzējās asaras, kamēr viņa pati raudzījās skolotājā, cerēdama rast sapratni. — Vai tad tu nezini, ka pēc septiņiem mēnešiem tas paliek uz visiem laikiem?

— Zinu gan, Laura! — Persijs piespieda sevi nomierināties un šņaukājās kā astmatisks dervišs. — Tomerr tas vēl nav iemesls sprrāgt gaisā. Nav taču drroši zināms, vai tumsas piekrritēji tavam tētim nudien uzlikuši šīs mocības...

— Protams, ka ir uzlikuši! — meitene saniknota viņu pārtrauca. — Citādi viņš jau sen būtu devies sapņu ceļojumā, lai apciemotu mani.

— Bļem-bļem-bļem! — Skolotājs velti pūlējās saglabāt mieru.

— Varr taču būt dažnedažādi iemesli, kāpēc viņš to nav darrījis. Taču pat tad, ja tev irr taisnibā, šis pārrakmeņojums Mariusam nevarr būt uzlikts pārrāk ilgi.

— Kā tad tu to zini? Tētis jau vairāk nekā gadu atrodas tumšo spēku varā!

— Taisnība. Bet palauzi vienrreiz savu glīto galviņu, Laura, un padomā: pēdējorreiz tu viņu rredzejī savas trrispadsmitās dzimšanas dienas naktī, vai ne?

Laura saērcināta nošņaukājās. — Nu un tad?

— Tas nozīmē, ka Mariusam varrēja uzlikt pārrakmeņojumu, ātrrākais, tikai pēc tam. Kopš tā laika irr pagājuši tieši divi mēneši, un tālab vēl laika irr gana, lai izglābtu tavu tēti.

Laura neatbildēja. Viņa atglauda no pieres sasvīdušos matus un sarūgtināta raudzījās Persijā. '

— Lieliski saprrotu tavu nepacietibū. — Skolotājs mēģināja izkliedēt saspringuma pilno atmosfēru ar samiemiecisku smaidu.

— Bet tavs plāns ir bezcerrīgs. Turr tu būtu tikai pati parr sevī. Uz Avanterru tevi neviens nevarres pavadīt, un, ja dosies tieši lauvam rrīklē, tad tevi gaida drroša nāve. — Viņš pienāca meitenei cieši klāt un mierinādams uzlika roku viņai uz pleca. — Cerru, ka šo tēmu būsim izrrunājuši rreizi parr visām rreizēm?

Atbildes vietā Laura novērsās un noliecās pēc paukošanas maskas. Jo ātrāk mēs tēti atbrīvosim, jo labāk, viņai iešāvās prātā.

Galu galā neviens nevar zināt, kādas ellišķības tiem tumsas aizstāvjiem vēl ir padomā. Varbūt viņi pazīst mocības, kas krietni pārspēj pārakmeņojumu? Un ja nu viņi tēti nepārtraukti spīdzina? Tik ļoti, ka viņš to nespēs izturēt?

Laura šo domu paturēja pie sevis. Viņa bija stingri nolēmusi doties sapņu ceļojumā pie tēva. Viņai pašai jāpārliecinās, kā tētim tur klājas, — un no šī lēmuma neviens viņu neatrunās.

— Pēc kā tu izskaties? — Lūkass pārsteigts apstājās Lauras istabas durvīs un izbrīnīts vērās māsā. — Uz karnevālu esi sataisījusies, vai?

— Es viņai uzdevu tieši tādu pašu jautājumu, — Kaja iesprauda.

— Bet viņa man neko negribēja teikt un gaidīja, līdz tu būsi atnācis. Lai nevajadzētu skaidrot divreiz! — Sarkanmate, ceļus pievilkusi, sēdēja gultā un ērcīgi pētīja draudzeni.

Laura sēdēja uz krēsla pie sava rakstāmgalda, tērpusies Alarika drānās. No lielās beretes, kas nāca no Persija mantības, viņa bija atteikusies, un viņas mati bija izlaisti pāri brūnajam ādas kamzolim.

Viņa izskatās ļoti nopietna un par kaut ko pārliecināta, Lūkass nodomāja.

— Būtu fantastiski, ja tu beidzot aizvērtu durvis! — māsa norīkoja. — Caurvējš!

Skarbā toņa pārsteigts, Lūkass saviebās un atvainodamies pacēla rokas. — Būs jau labi — sorr! — Viņš pasteidzās izpildīt Lauras rīkojumu un atzvēlās Kajas gultā. — Tu taču atļausi? — viņš pavaicāja un, atbildi nenogaidījis, nolauza rindiņu no šokolādes, kas stāvēja uz naktsskapīša, un iestūķēja to mutē.

— Ei, tu! — Kaja uzmeta viņam sašutuma pilnu skatienu.

— Mana pēdējā tāfelīte!

Gremodams pilnu muti, Lūkass atmeta ar roku. — Gan pārdzīvosi. Turklāt līdz vakariņām palikušas tikai divas stundas. Līdz tam brīdim badā noteikti nenomirsi.

— Vai es beidzot varu sākt? — Laura nelaipni jautāja.

— Sākt? — Lūkass izbrīnīts viņā paskatījās. — Ko tad?

— Paskaidrot, kas jums jāievēro mana sapņu ceļojuma laikā!

Kaja uz šo paziņojumu reaģēja tikpat nesavaldīgi kā Persijs. —

Oi, nē, Laura! — viņa enerģiski protestēja. — Tas taču tīrais vājprāts. Dzīva tu neatgriezīsies.

— Apskaidrības kausu arī bija bīstami meklēt, — Laura spītīgi atteica. — Pat dzīvībai bīstami. Ja mēs tāpēc būtu noraustījušies, tad nekad nebūtu atraduši — un Gaismas glabātājs būtu nomiris, un Mūžīgās iznīcības kundzība jau sen būtu sākusies.

Lūkass vispirms iekoda apakšlūpā un tikai tad atbildēja:

— Var jau būt, ka tev taisnība, un tomēr kausa meklēšana nav tas pats, kas ceļojums uz Avanterru. Tu taču vispār nepazīsti Melnā hercoga valstību. Tu pat nezini, kur atrodas viņa pils.

— Un kā vēl zinu! — Lauras sejas izteiksme kļuva vēl ietiepīgāka. — Alariks man visu precīzi izskaidroja!

— Un lai tā arī būtu! Ko tu iesāksi, ja piezemēsies nevis cietoksnī, bet pašā Sēra purva vidū? — Lūkasa pierē iezīmējās dziļas rievas. — Pēdējoreiz ceļojumā sapnī tu arī nenokļuvi tieši Rāvenšteinā, vai ne?

Laura izlikās neievērojusi brāļa jautājumu un tikai lūdzoši raudzījās viņā. — Lūdzu, Lūkas, saproti taču mani! Es tikai gribu drusciņ paskatīties apkārt un noskaidrot, kas noticis ar tēti! Man beidzot jāzina, ko viņam izdarījuši un vai viņš vēl ir dzīvs — citādi es ne par ko citu nespēju domāt. Tev taču vajadzētu saprast!

Zēns apmulsis norīstījās. Skaidrs, ka viņš saprata, kas urdīja māsu. Beigu beigās viņš tikpat ļoti ilgojās pēc tēva.

— Nu labi, — viņš pēc brīža sacīja. — Manis dēļ.

— Lieliski! — Laura skaļi uzgavilēja.

Kaja turpretim bija izsista no sliedēm. — Jūs abi esat galīgi jukuši! — viņa novaidējās. — Man galva sāk griezties.

— Bet tikai ar vienu noteikumu, — Lūkass pēkšņi piebilda.

Spožums Lauras acīs nodzisa. — Ar kādu noteikumu?

Lūkass ieskatījās rokas pulksteni. — Tagad drīz būs pieci. Tieši pēc divām stundām es tevi atmodināšu — lai notiek kas notikdams!

— Pēc divām stundām? — Laura satriekta jautāja. — Tas taču ir daudz par maz!

Zēns nesatricināmi pašūpoja galvu.

— Trīs stundas, Lūkas! Man vajag vismaz trīs stundas, lūdzu!

Brālis nepadevās. — Divas stundas un ne sekundi vairāk, —

viņš bezkaislīgi atkārtoja. — Tad tu tiksi atpakaļ tieši uz vakariņām. — Un, gandrīz neslēpdams smīniņu, zēns piebilda: — Bet, ja tev nepietiek laika, palūdz talkā Persiju.

— Draņķis tāds! — Laura nošņācās, bet tad padevās. — Labi, norunāts, — viņa nopūtās un pienāca tuvāk draugiem. — Klausieties: jums tikai jāraugās, lai manam ķermenim, kas paliks šeit, nekas nenotiktu. Vislabāk palieciet visu laiku šeit un nelaidiet istabā nevienu, kam nevar uzticēties, — skaidrs?

Spriežot pēc Kajas izskata, meitene kuru katru brīdi bija gatava izplūst asarās. — Skaidrs, — viņa raudulīgi atteica. Tad piecēlās un apskāva Lauru, acīs mirdzot miklumam. — Lai veicas! Sargi sevi un atgriezies sveika un vesela!

Arī Lūkass atvadīdamies apskāva māsu. — Lūdzu, uzmanies! — viņš piekodināja. — Un nekādā ziņā neriskē pārāk daudz — arī tad, ja neko neuzzināsi par tēti!

Laura nomākta pamāja. Viņas seja bija zaudējusi krāsu, un gandrīz vai šķita, ka meitenei ir mazliet bail. Viņa lēnām izstiepās gultā, aizvēra acis un dziļi ieelpoja. Meitene mēģināja aizmirst visu apkārtējo, lai nokļūtu stāvoklī, kas viņas garam ļautu atraisīties no zemes pievilkšanas spēka. Tā kā šeit nebija neviena cita sargātāja, tad Laurai šoreiz nācās pašai noskaitīt no aizlaikiem pārmantotos vārdus:

— Laika upe, ieklausies,

Laika upe, atveries,

Laika upe, es jau nāku,

Liniem mani savās skavās!

Šoreiz pagāja ilgāks laiks, līdz viņu ierāva gaismas tunelī. Ķermenis sākumā pretojās viņas gribai, līdz tomēr padevās mūžīgajai laika straumei. Kamēr Kaja un Lūkass, gan baiļodamies, gan apbrīnodami, vēroja, kā apziņa pamet draudzeni, Lauras sapņu tēls devās cauri laikam un telpai ceļojumā, kas cilvēka prātam nebija aptverams.