laura un Septiņu mēnešu zīmogs

15. nodaļa NOSLĒPUMAINĀ VIEŠŅA

Tas nav iespējams, Laurai iešāvās prātā. Tas nevar būt! Taču Reimāra bende mats matā līdzinājās Maksimiliāna Longoliusa sulainim — līdz pat sarkanajam ērkulim uz galvas.

Kalsnējais vīrietis raupjās linaudekla drānās pazemīgi noliecās Nežēlīgā bruņinieka priekšā. — Ko vēlaties, mans kungs un pavēlniek?

Reimāra neglītajā sejā parādījās smaida atblāzma, un viņš uzmeta bendem gandrīz mīļu skatienu. Tad norādīja uz tēlnieku, kurš vēl joprojām trīcošiem ceļgaliem stāvēja starp diviem apbruņotiem rokaspuišiem un pārbiedētu seju gaidīja savu likteni. — Tev darbiņš, bendes meistar! Parūpējies, lai šis diletants nesastrādātu vēl lielāku ļaunumu!

Bende vēlreiz palocījās. — Ļoti labi, kā kungs pavēl.

— Bet, pirms ķeries pie darba, vajadzētu sarīkot mazu spīdzināšanu. — Nežēlīgais bruņinieks izsmējīgi pagriezās pret nāvei nolemto, kurš vairs nespēja valdīt asaras. — Mēs taču izmantosim iespēju, lai šai nožēlojamajai radībai šķiršanās no dzīves pārvērstos par neaizmirstamu piedzīvojumu, kaut arī Dievs zina, ka tas puisis to nav pelnījis.

Reimāra ieroču brāļi mežonīgi rēca par nežēlīgo joku, kamēr bende pamāja abiem karakalpiem, kas turēja tēlnieku. Viņi jau grasījās aizvilkt nelaimīgo, kad Rāvenšteinas kungs viņus apturēja un deva bendem jaunu norādījumu. — Un vēl — raugies, lai mūsu daiļajai gūsteknei tavs veikums neietu garām nemanīts. Lai zina, kāds liktenis viņu gaida, ja turpinās spītēties!

Mūsu daiļā gūstekne — ko Reimārs ar to varēja domāt? Varbūt Silvu? Laura uzmeta Persijam jautājošu skatienu. Viņš

laikam nojauta meitenes domas, jo tikai paraustīja plecus un sa-viebās.

Kamēr bende aizgāja ar savu upuri un tā sargiem, Nežēlīgais bruņinieks pagriezās pret abiem sapņu ceļotājiem, kuriem bija nācies bezspēcīgi uzklausīt nožēlojamo uzdevumu. — Sakiet kalponēm, lai ierāda jums kambari. Vēlāk gaidīšu jūs svētkos. Un lai būtu laikā, citādi... — Reimārs izteiksmīgi pasmīnēja un ar īkšķi pārvilka pāri rīklei.

Kad Laura cauri vārtu arkai ienāca pils iekšpagalmā, viņa jutās gandrīz kā mājās. Protams, gadsimtiem ritot, šis tas bija mainījies — logi, durvis un mūru apmetums. Trūka ari krāšņumaugu un košumkrūmu, ar kuriem tagad bija apzaļumota plašā teritorija. Atsevišķās ēkas daļas tomēr bija izkārtotas tieši tāpat kā internātā. Pat aicinošās kāpnes, kas veda augšup uz ieeju, jau bija izveidotas, arī spārnoto lauvu skulptūras atradās katra savā pusē apakšējiem pakāpieniem. Un nojumi, zināms, balstīja akmens milzis — kurš gan cits?

Viņa sekoja Persijam, kas cienīgā gaitā devās uz kāpņu pusi — beigu beigās viņi nealka sacelt nevajadzīgas aizdomas, pārāk steigdamies. Apdomīgi kāpjot augšup pa pakāpieniem, Laura veltīja pateicīgu skatienu Portakam, jo akmens milzis viņai bieži bija nācis talkā lielajā piedzīvojumā, un draudzīgi viņam uzsmaidīja. Tomēr milzīgā auguma rīmju kalējs viņu neievēroja, tikai stingi raudzījās tālumā. Lauru pārņēma vilšanās rūgtums — viņa zināja, ka kolonnā izkaltais milzis spēja ne tikai atdzīvoties pusnaktī, bet zinātājiem arī dienas laikā varēja parādīt, kādi slepenie spēki bija atrodami aiz viņa ārējā veidola. Kādēļ tad viņš nepamirkšķināja, lai sasveicinātos kā viņas trīspadsmitajā dzimšanas dienā, kad viņš pirmo reizi bija devis zīmi?

Tad Laurai ienāca prātā, ka Reimunds Portaks viņu vēl nemaz nevarēja pazīt. Viņu sastapšanās notiks tālā nākotnē, un vajadzēja paiet vēl daudziem gadsimtiem, lai akmens milzis uzzinātu, ka ari viņa pieder pie sargātāju loka.

Ieejas hallē Laura paskatījās uz pretējo sienu — un satriekta sarāvās. Tas gan nebija tāpēc, ka tur nebija piekārta glezna ar Silvu un melno vilku. Ar to viņa galu galā bija rēķinājusies. Šausmas iedzina atbaidošais briesmonis, kurš gleznas vietā blenza pretim no gobelēna, kas sniedzās gandrīz no grīdas līdz pat griestiem — acīmredzot tas pats lemurs, ar ko Laura jau bija iepazinusies. Rupji veidotā nezvēra galva izskatījās pārsteidzoši līdzīga tai grimasē saviebtajai galvai, kas sargāja eju vecajās kapenēs un, pirmoreiz tur iegriežoties, bija iedzinusi Kaju un viņu pašu paniskās bailēs. Tā ķermenis nebija mazāk briesmīgs; Laurai tas atgādināja milnu vēzējošo alu trolli, kas Morijas raktuvēs bija uzbrucis Frodo un viņa ceļabiedriem, gandrīz pārvērzdams viņus par slapju vietu. Viņam bija gari nagi, un kailā aste bija tik gara, ka līdzīgi čūskai bija apvijusies ap pinkaino kreiso kāju. Meitene nomākta piebikstīja Persijam un norādīja uz nezvēru.

Skolotājs pretīgumā saviebās. — No tāda nudien sametas bail. Par laimī, tas irr tikai gobelēns, jo dzīvē es arr tādu monstre* ne-grribētū satikties!

Lai gan Laurai it nemaz nebija labi ap dūšu, viņa vilcinādamās piegāja tuvāk sienas greznojumam. Gandrīz vai šķita, ka šis nezvērs viņu pievelk ar burvju varu. Tas blenza viņai tieši acīs, bet sejā iezīmējās neslēpta asinskāre. “Pagaidi tikai, līdz nonāksi man nagos,” tas likās sakām, “tad es tevi aprīšu ar visiem kauliņiem!”

Laura uzmanīgi pieskārās paklājam. Tas likās ārkārtīgi mīksts. Ja viņa nemaldījās, tas bija tīrs zīds. — Tas noteikti ir ļoti vērtīgs, vai ne?

Persijs, kurš lēnām bija sekojis, pamāja. —Ja parreizi atcerros, tad Reimārs fon Rāvenšteins šo darrgumu atveda no krrusta karra. Viņš to izdevīgā brrīdī bija nozadzis no kāda maurru augstmaņa pils. Tas vīrrs bijis lietprratējs burrvju mākslās, tas ir, noslēdzis savienibū ar tumšajiem spēkiem. Bet man gan šķiet, ka tas bija tikai labs iemesls, lai novāktu to nelaimīgo un izlaupitū viņa mantību!

— Ja tas paklājs nudien ir tik vērtīgs, kāpēc tagad tas vairs nekarājas hallē? — Laura brīnījās. — Tu jau zini, pie mums internātā. Kas ar to noticis?

— Manas zinašānas tiktāl nesniedzas, nuidemoiselle. — Persijs neziņā saviebās. — Varbūt gobelēns ir nolaupīts, tāpat kā parrējie Nežēlīgā bruņinieka darrgumi. Bet nu iesim sameklēt kādu istabmeitu, lai dabūtu naktsmājas.

Sargātāju uzstāšanās svētku vakara maltītē guva panākumus. Persijam bija izdevies sadzīt rokā tamburīnu, ar ko Laura pavadīja viņa sniegumu. Kaut arī tas skanēja tikpat šķībi kā Reimāra lauta, Persijs Nežēlīgo bruņinieku un viņa neaptēstos pudeles brāļus tomēr spēja iepriecēt ar dziedāšanu — vismaz tikām, kamēr viņi vēl bija skaidrā. Jo svinīgi pasludinātie svētki bruņinieku zālē izvērtās par mežonīgu dzeršanu.

Milzīgais no dzelzs kaldinātais kroņlukturis, kas karājās pie griestu sijas, bija tas pats, kas internāta ēdamzālē. Tagad gan to rotāja dučiem lāpu, kas telpu apgaismoja ar šaudīgu gaismu. Sienas vēl nebija apšūtas ar koku, bet gan rādīja atsegtu akmeņu mūri. Zāles galā, kur internātā atradās paaugstinājums ar skolotāju ēdamgaldu, stāvēja rupji tēsts koka galds, pie kura sēdēja Reimārs fon Rāvenšteins un krietns ducis viņa ieroču brāļu. Neraugoties uz saiešanas svinīgo raksturu, visi bija apkārušies ar ieročiem. Tieši aiz Reimāra krēsla sienā bija iedarināts kamīns, kurā braši kurējās uguns. No sprakšķošajām malkas šķilām šad tad lēca dzirksteles, un gaisu pildīja dūmu smarža.

Uz galda stāvēja māla krūzes un kausi, kas bija pildīti ar vīnu, un bļodas ar ceptu un sutinātu cūkas un vērša gaļu. Kalpones un kalpi čakli gādāja, lai tie nekad nebūtu tukši un Reimāram un viņa biedriem nekā netrūktu. Goda viesis vēl nebija ieradies, jo krēsls blakus Nežēlīgajam bruņiniekam bija tukšs. Klātesošos tas tomēr nekavēja kārtīgi pierīties. Vīri kā izbadējušies vilki ar pirkstiem grāba no terīnēm pēc iespējas lielākus gaļas gabalus, tad iecirta tajos savus retos zobus un, nekautrēdamies un skaļi šmakstinādami, aprija gardumus, no kuriem pilēja tauki. Tikpat alkatīgi un skaļi strebjot, viņi salēja rīklēs vīnu, kamēr zālē skanēja Persija balss un stāstīja par maigi plaukstošas mīlas laimi.

Viņa priekšnesums pie galda izraisīja piekrišanas saucienus, kuros netrūka arī piedauzīgu komentāru. Reimāram un viņa draugiem acīmredzot par mīlestību bija pavisam citādi priekšstati nekā balāžu sacerētājam. Persijs tomēr neļāvās apmulsumam. Viņš paklanījās publikas priekšā un pateicās par augstsirdīgo uzmanību.

— Liels paldjēs, messieurs*, sirsnīgs paldjēs!

Pat Nežēlīgais bruņinieks likās apmierināts. Viņa seja bija piesarkusi no vīna, un rēta uz paura kvēloja vēl košāk nekā pēcpusdienā. — Nemaz nebija slikti, spēlmani! — viņš slavēja un, viltīgi smīnēdams, pavērās visapkārt. — Kāda laime, ka tie puiši, kas jums uzbruka, atņēma tikai mantas, nevis dzīvību, vai ne?

Atskanēja ļauni smiekli, kamēr galda galā piecēlās hunnim līdzīgs bruņinieks, īsts lācis.

Laura pārsteigta ievēroja, ka Persijs nobāla. — Kas noticis?

— Baidos, ka es to tipu pazis'tū, — skolotājs ātri nočukstēja.

— Tas ir Bardolfs Stiprais, viens no Reimāra brriesmīgākajiem ierroču brrāļiem, no viņa bijās gandrriz vēl vairrāk nekā no Nežēlīgā brruņinieka. Hrronikās rrakstīts, ka viņš neizvairrijās ne no viena strrīda un izmantoja pat niecīgāko iemeslu, lai krristu kādam krrāgā — parasti tas prretiniekam beidzās arr nāvi!

Ak vai!

Smiekli pierima, un Bardolfs Stiprais sāka mnāt. —Jums taisnība, Reimār, nudien! Tādēļ iedzersim uz šo spēlmaņu veselību, lai viņi vēl ilgu laiku paliek pie mums un priecē mūs ar savām dziesmām!

Persijs sazvērnieciski pamirkšķināja Laurai — iet labāk, nekā bija cerēts, vai ne?

Viņa jau gribēja atsmaidīt atpakaļ, kad sajuta draudam briesmas.

Bruņinieki pie galda pacēla kausus un pievērsās Bardolfam.

— Lai dzīvo spēlmaņi! — viņš uzsauca plītētājiem. Tie pievienojās saucienam, pielika kausus pie lūpām un iztukšoja tos vienā rāvienā. Kad kalpones piesteidzās, lai tos atkal piepildītu, Bardolfs lika pieliet divus kausus Laurai un Persijam. — Se, jūs esat to pelnījuši! — Viņš pastiepa tos abiem pretī. — Tagad dzeriet!

Laura paskatījās Persijā, meklēdama palīdzību. Viņa taču nevarēja lietot alkoholu — nekādā ziņā! Ko nu?

Skolotājs izņēma Bardolfam no rokas vienu kausu un paklanījās. — Ārrkarrtīgi laipni no jūsu puses. Taču baidos, ka Laurerics, mans māceklis, vēl ir parr jaunū, lai bauditū rraudzētu vīnogu sulu.

Bruņinieku zālē vienā mirklī iestājās klusums. Bardolfa seja nomācās kā vasaras debesis, pie kurām briest negaiss. —Jūs uzdrošināties atteikties no mana piedāvājuma?

— Nebūt ne, mans kungs. — Persijs smaidīdams izturēja izaicinošo skatienu. — Es ar vislielāko prrieku iedzerršu uz jūsu veselību — tikai Laurenca jauno gadu dēļ nedomāju, ka būtu labi, ja viņš mums pievienotos.

— Puika ir gana vecs, lai kopā ar jums klaiņotu apkārt. — Bardolfa balss bija bīstami pieklususi. — Kāpēc lai viņš būtu pārāk jauns, lai saskandinātu ar mani? — Viņš paspēra soli tuvāk Laurai, ar kreiso roku piegrūda viņai pie mutes vīna kausu, labo kā nejauši turēdams uz zobena roktura. Viņa sejā bija lasāms salts niknums, un Laura bija pārliecināta, ka viņš ne mirkli nevilcināsies likt ieroci lietā. — Dzer! — Bardolfs pavēlēja. — Vai ari nāksies tev iedzīt respektu ar varu!

Laura spītīgi saknieba lūpas. Bardolfa acis dusmās samiedzās pavisam šauras. Viņš jau bija izvilcis zobenu līdz pusei, kad atvērās ieejas durvis un bruņinieku zālē ienāca ilgi gaidītais viesis.

Visas galvas pagriezās, Reimārs un viņa pudeles brāļi pievērsās jaunatnācējam. Bardolfs lika savu upuri mierā.

Laurai trīcēja ceļgali. Viņai vajadzēja apsēsties, ja negribēja nogāzties zemē. Persijs viņu atbalstīja un paveda sāņus, kur viņa atviegloti atbalstījās pret sienu. Krāsa pamazām atgriezās meitenes vaigos, un Persijs varēja nopētīt vēlīno viesi. Sev par brīnumu, viņš konstatēja, ka tā bija sieviete.

Viņa bija liela un slaida auguma un nēsāja cieši piegulošu tērpu no smaragdzaļa auduma. Seja zem piķa melnajiem matiem bija bāla un nekustīga.

Nežēlīgais bruņinieks bija piecēlies no krēsla un raudzījās viešņā ar priecīgu smaidu. — Sirīna, beidzot! Jūs pat nezināt, cik ļoti es priecājos jūs atkal satikt!

— Es tāpat priecājos, godātais bruņiniek fon Rāvenštein! — Sieviete, lokana kā ķirzaka, pienāca pie galda. Kad viņa nopētīja Lauru un Persiju, meitene izbijās no viņas čūskas skatiena. Zīlītes uzkrītoši dzeltenajās varavīksnenēs bija šauras kā spraudziņas, taču sievietes sejā nebija redzamas nekādas emocijas. Tomēr Laura skaidri juta, ka no Sirīnas vajag piesargāties. Viņa nojauta, ka šī sieviete glabā kādu šaušalīgu noslēpumu, kaut arī Laurai nebija nekāda priekšstata, par ko īsti varētu būt runa. Un īsajā brīdī, kad viņas pārmija skatienus, meitene atskārta vēl ko: Sirīna izstaroja tādu saltumu un bezjūtību, it kā sirds vietā viņai būtu akmens. Laura neviļus nodrebinājās.

Arī Reimārs nespēja novērst acis no noslēpumainās viešņas. Viņa skatiens bija gluži vai pielipis pie Sirīnas, kas apsēdās uz krēsla līdzās pilskungam. Jau piesteidzās kalpone, lai Sirīnas kausu pildītu ar vīnu, kad Nežēlīgais bruņinieks aiztrieca jaunuvi ar noraidošu žestu un pats personiski satvēra krūku, lai apkalpotu savu viešņu.

Laurai un Persijam tika ierādītas vietas pašā galda galā. Meitene pārsteigta vēroja citādi tik rupjā bruņinieka neparasto izturēšanos. Viņa piegrūda Persijam ar elkoni un pačukstēja: — Kas ir šī Sirīna? Vai esi kaut ko par viņu dzirdējis?

Skolotāja sejā parādījās tikai neziņa. — Nav ne mazakās jausmas. Kālab tev tas jāzina?

— Jo... — Laura vilcinājās izteikt skaļi ļaunās aizdomas, kas viņu nomāca. —Jo es domāju, ka no viņas ir gaidāmas lielas briesmas. Viņa pieder pie tumsas piekritējiem, nav šaubu, un ir daudzkārt ļaunāka un bīstamāka nekā visi tie mūsu ienaidnieki, kurus līdz šim esmu satikusi.

— Tu tā domā? — Persijs bija pārsteigts. — Kā tu zini?

— Es to vienkārši jūtu! Man gan nav ne mazāko pierādījumu, bet es esmu droša. Varbūt tā nemaz nav sagadīšanās, ka viņa tieši šodien apmeklē Nežēlīgo bruņinieku...

— Vai grribi sacīt, ka viņa zina parr musū nodomū?

— Un ja tā arī būtu?

Persijs pievērsa acis griestiem un papurināja galvu. — Pilnigī neiespējami, Laura! Neviens no tiem, kas šeit sanakušī, nevarrēja nojaust, ka mēs pēc vairrāk nekā astoņiem gadu simteņiem dosimies sapņu ceļojumā uz viņu laikiem. Pilnīgi izslēgts!

Laura domīgi paskatījās skolotājā. Persijam taisnība, viņa nodomāja. — Mums tomēr jāuzmanās.

Meitene pagriezās un neuzkrītoši paskatījās bruņiniekā, kurš sēdēja viņai otrā pusē. Mazais resnītis neatstāja tik ļoti atbaidošu iespaidu kā viņa biedri. Laura uzmanīgi viņam piebikstīja. — Piedodiet par jautājumu, mans kungs, bet vai jūs varbūt pazīstat Reimāra viešņu?

Viņa seja bija gatavu tomātu krāsā, un acis mirdzēja vīna svētlaimē. — Vai tu domā Sirīnu? — viņš jautāja reibuma pilnā balsī un skaļi atraugājās.

Lauras sejā iesitās alkohola dvinga. Turklāt vīrietis laikam gan ne reizi mūžā vēl nebija tīrījis zobus. Kaut gan Laurai gribējās vemt, viņa izmocīja laipnu smaidiņu. — Jā.

— Nu, daudz es par viņu nezinu. Tikai to, ka mūsu kungs ar viņu iepazinies krusta karu laikā.

— No kurienes viņa ir? Un kas viņu šeit atvedis?

— Velns viņu zina! — Resnais bruņinieks saviebās grimasē, kas Laurai atgādināja mopša purniņu. — Un, patiesību sakot, man nemaz nekārojas to uzzināt.

— Kālab gan?

Resnītis pameta biklu skatienu uz galda vidu, kur Nežēlīgais bruņinieks un viņa viešņa bija iedziļinājušies sarunā, un sazvērnieciski iečukstēja ausī savai galda biedrei: — Sirīna nāvīgi necieš, ja kāds par viņu sāk pārāk interesēties. Ziņkārīgajiem tas parasti beidzas slikti — vai saproti, ko es domāju, zēn?

Laura pamāja.

Un kā vēl!

Mopsis pavirzījās vēl tuvāk. Smaka, kas viņam nāca no mutes, Laurai gandrīz aizsita elpu. — Baumo, ka Sirīna esot noslēgusi savienību ar tumšajiem spēkiem, — viņš šļupstēdams murmināja,

— un esot īsta lietpratēja melnās maģijas jomā! Pat Reimārs no viņas baidās, kā liekas, jo viņa spēj pavēlēt baisiem spēkiem, kuriem pat stiprākais vīrs nevar pretoties. — Tad viņš atkal saslējās, pacēla kausu un izdzēra vīnu tik alkatīgi, ka raudzētā vīnogu sula notecēja gar lūpu kaktiņiem.

Toties Laura domīgi raudzījās sievietē, kas sēdēja blakus Reimāram. Kas gan viņa bija? Kas viņā slēpās? Vienā mirklī viņa sajuta, ka Sirīna uztvērusi viņas skatienu. Šķita, ka viņa teju vai caururbj Lauru ar savām aukstajām reptiļa acīm. Laurai noskrēja šermuļi pār kauliem. Uz muguras uzmetās zosāda.

Tad Sirīna pieliecās pie Nežēlīgā bruņinieka un viņam kaut ko iečukstēja ausī. Reimārs saspringti klausījās. Piepeši viņš pagrieza galvu, paskatījās Laurā un pārsteigts viņu nopētīja.

Meitene juta, kā paātrinās pulss, un sirds krūtīs dauzījās arvien skaļāk un skaļāk.

Kad Nežēlīgais bruņinieks pacēla roku, sarunas pie galda aprāvās vienā mirklī un visi pievērsa uzmanību namatēvam. — Spēlmani!

— Jā, jūsu augstlabdzimtība? — šķietamais trubadūrs atteica, pūlēdamies izrādīt nepiespiestu prieku.

— Es pieņemu, ka jūs savam palīgam, šim Laurencam, esat bijis labs skolotājs, vai ne?

Persijs mazliet palocījās. — Darru visū, kas manos spēkos, kungs.

Reimārs fon Rāvenšteins nopētīja viņu kā plēsoņa, kas uzglūn laupījumam. — Tad jau arī viņš varētu mūs mazliet izklaidēt, vai ne?

— Hmm. — Persijs pārsteigts noklepojās un cieši paskatījās Laurā. Viņa jau grasījās papurināt galvu, kad saprata, ka Nežēlīgais bruņinieks atteikšanos nepieņems. Nevainīgais jautājums īstenībā bija pavēle, pret kuru nebija jēgas celt iebildumus. Padodamās liktenim, viņa pamāja, — kas cits vēl atlika?

— Tad es tam puisim novēlēšu labu veiksmi! — Reimāra fon Rāvenšteina sejā parādījās ironisks smīns. — Beigu beigās, mēs taču nedrīkstam ļaut vilties mūsu viešņai! — Viņš slepus saskatījās ar Sirīnu. — Tas gan būtu apvainojums. Vai drīkstu tevi paaicināt pie mums, jauno Laurenc? — To teicis, viņš norādīja tieši pretim galda vidum.

— Nebaidies, — Persijs uzmundrinoši pačukstēja Laurai.

— Gan jau tev kas ienāks prātā.

Laura drebēdama piecēlās. Draudi Reimāra balsī nebija paslīdējuši viņai garām neievēroti. Lēnītēm tuvodamās pilskungam un viņa baisajai viešņai, meitene drudžaini pārlika, ko gan varētu izdarīt, lai viņus izklaidētu. Dziedāšana bija pilnīgi izslēgta. Runājot viņa varēja pārvērst balsi, lai tā izklausītos kā zēnam. Turpretim dziedot viss nenovēršami atklātos.

Varbūt kādu dzejoli? Diemžēl internātā viņa jau veselu mūžību nebija mācījusies nevienu dzejoli, un neaptēstajiem karakalpiem skaitīt bērnu pantiņus, kurus viņa vēl atminējās, būtu pilnīgi

garām. Viņi to uztvertu kā apvainojumu — un Laura labāk ne-gribēja domāt, kas tad varētu notikt.

Ko lai tagad iesāk?

— Nav šaubu — Alienora grib pievienoties vēlmju iemā-nltājiem. — Gaismas sargātājs domīgi raudzījās Paravainā un Morvenā. — Bultspārņa vēsts nepieļauj nevienu citu izskaidrojumu! Tie sprukstiņi mēdz satikties Akmens mežā, lai kopā pieveiktu pēdējo ceļa posmu līdz Tumsas cietoksnim.

Baltais' bruņinieks novaidējās. — Ja tā, tad viņai vairs nav glābiņa. Akmens mežs no mums atrodas vairāku dienu ceļojuma attālumā. Pat tad, ja es ar vīriem tūliņ pat dotos ceļā un jātu vēja ātrumā, mēs viņu nespētu noķert. Un no brīva prāta viņa diez vai dosies atpakaļ.

Dziedniece bija satriekta. Viņai vajadzēja saņemties, lai atbildētu. — Noteikti ne. Es pārāk labi pazīstu savu mācekli. Ja Alienora kaut ko ir ieņēmusi galvā, tad viņa neliksies mierā, līdz būs sasniegusi mērķi.

— Baidos, ka no Eolona mums arī nav gaidāma nekāda palīdzība, — Elizions sacīja.

Baltais bruņinieks bija pārsteigts. — Vai jūs pazīstat šo gaisa ceļotāju?

— Protams! Viņš ir viens no daudzajiem, kas vadās pēc vēja un grib iztapt visiem. Ja Alienora viņam ir lūgusi aizvest viņu pie vēlmju iemānītājiem, viņš izpildīs meitenes lūgumu — jo vairāk tāpēc, ka pašam atlēks savs labums.

— Atlēks savs labums? — Morvena brīnījās. — Alienora taču diez vai viņam atlīdzinās?

Elizions mīklaini pasmaidīja. — Ne jau Alienora.

— Vai jūs ar to vēlaties sacīt, ka...?

Gaismas glabātājs pamāja. — Protams. Vēlmju iemānītāji at-

metīs Eolonam savu daļu, ja viņš tiem aizvedīs tavu mācekli. Gan daudz mazāk, nekā paši saņems no Borborona, bet viņam jau pietiks.

Paravains trieca ar dūri pa galda virsmu. — Tad viņš nav labāks par tiem aizvedinātājiem! — Balss viņam niknumā trīcēja.

— Kā gan var pazudināt citus — un turklāt vēl saņemt par to naudu!

Elizions izskatījās sarūgtināts. — Cik es pazīstu Eolonu, viņam tas nesagādā ne mazākās problēmas. Gluži otrādi — viņam nebūt neliekas, ka viņš rīkotos nepareizi. Viņš pats taču Alienorai nenodara pāri, un vēlmju iemānītāju izdarības uz viņu neattiecas. — Gaismas glabātājs rezignēti paraustīja plecus. — Vismaz viņam tā liekas. Viņš ne ar vienu negrib sabojāt attiecības un tāpēc no visa turas sāņus.

— Cik vienkārši! — Morvena sašutusi iesaucās.

Gaismas glabātājs paskatījās dziedniecē. — Es saprotu, ka tu viņam pārmet. Taču patiesībā viņš ir pelnījis mūsu līdzcietību. Jo pienāks diena, kad viņam būs jāizšķiras, kurā pusē stāvēt. Un tad ar viņu būs cauri.

— Tā viņam arī vajag! — Paravains šķita tuvu izmisumam.

— Bet Alienora gan nav pelnījusi ieskriet nelaimei tieši rokās! Gaismas glabātājs paspēra soli tuvāk baltajam bruņiniekam

un cieši uzlūkoja viņu. — Mani māc lielas raizes par tevi, Paravain.

— Raizes? — Jaunais vīrietis bija acīm redzami pārsteigts.

— Kā tad tā, kungs ?

— Tu visu laiku sliecies pārāk ātri zaudēt cerību. Tu taču zini — tas, kurš paļaujas uz gaismas spēku, nekad nelolo veltas cerības!

— Es zinu, kungs. — Paravaina balss bija nožēlas pilna. — Bet ko mēs tagad varam darīt Alienoras labā?

— Un ko tu darīji, kad tavs ieroču nesējs bija iestidzis Sēra purvā? Toreiz, kad es gulēju uz nāves cisām?

Bruņinieks pārsteigts pavērās Gaismas glabātājā. — Toreiz? Es sūtīju Bultspārni... — Piepeši viņa zēniskajā sejā atplauka smaids.

— Jā, protams, — Silvāns! Viņš taču mīt pavisam tuvu Akmens mežam!

Nežēlīgais bruņinieks uzmeta Laurai gaidošu skatienu. — Netielējies un sāc, Laurenc!

Ari sieviete ar čūskas acīm ziņkāri vēroja meiteni, un Laurai piepeši likās, it kā Sirīna mēģinātu nolasīt viņas domas. Lai tik mēģina! Viņai tāpat neizdosies, jo pa šo laiku es itin labi esmu iemanījusies tās slēpt.

— Eēē, — Laura sāka, noklepojās un palocījās publikai. — Piedodiet jel, bet, kā paši dzirdējāt, man izdodas tikai dažas mākslas no tām, kuras reiz gribētu pārvaldīt pilnīgi. — Viņa nosarka, un tam nevajadzēja nekādu aktiermākslu, jo nācās saņemties, lai uzstātos prasto zeļļu priekšā. — Es tomēr lūkošu jums parādīt dažus burvju mākslas trikus.

— Burvju māksla? Tieši to mēs vēlamies! — Reimārs līksmi iesaucās.

Laura sakārtoja domas un pievērsa skatienu zelta divzaru svečturim, kas stāvēja Reimāra priekšā. Viņas acīs atspoguļojās pilnīgs tukšums, kamēr meitene, pilnībā koncentrējusies, nekustīgi raudzījās uz labās sveces liesmu, lai to pakļautu savai gribai: klausi man un palīdzi! Lai neradītu bruņiniekos aizdomas par savām telekinētiskajām spējām un priekšnesums izskatītos pēc maģijas, viņa ar rokām veica dažus žestus — līdzīgus tiem, ko bija noskatījusies no burvju māksliniekiem televīzijā. Tad Laura uzsita knipi — un nudien, liesma nodzisa.

Pār rindām nošalca čuksti un atskanēja pārsteiguma pilni “ak” un “oho”. Taču Sirīna, likās, bija ievērojami pārvērtusies. Sekundes simtdaļu Laurai likās, it kā viņai uz pleciem būtu milzu čūskas

galva! Laura pārbijusies parāvās atpakaļ — bet tad čūskas galva jau bija pazudusi. Sirīna bija līķa bālumā. Tikai acis atgādināja boa čūsku Morduka mājelē. Tāpat kā šis reptilis, Sirīna lūkoja Lauru pakļaut savai gribai.

Vienīgais, uz kuru Lauras priekšnesums neatstāja iespaidu, bija Nežēlīgais bruņinieks. — Un tā esot burvju māksla? — viņš ņirgājās. — Ja tā, tad es arī varu kaut ko uzburt! — Viņš pieliecās un nopūta otru sveci.

Pie galda nodārdēja smiekli, un sākās kņada — Reimāra neticība bija pielipusi daļai viņa vīru.

Laura ar veiklu žestu lika bruņiniekiem apklust. Viņa pienāca tuvāk svečturim un pievērsa nekustīgu skatienu nodzisušajām svecēm. Pagāja kāds brītiņš, līdz viņa ieguva varu pār matēriju. Vīri jau sāka īgni ņurdēt, kad meitene uzsita knipjus ar abām rokām — un sveces tai pašā mirklī aizdegās gaišām liesmām.

Atskanēja spontāna piekrišana. Lauras sejai pārslīdēja atvieglots smaids, un viņa palocīdamās pateicās par aplausiem.

Bardolfs Stiprais smīnot iznāca pretim Nežēlīgajam bruņiniekam. Viņš pārsniedza Reimāru augumā vairāk nekā par divām galvas tiesām. — Varbūt arī to jūs spējat, cildenais Rāvenštein? — viņš ņirdzīgi jautāja, un smiekli atskanēja viņa pusē.

Pundura ģīmis mirklī saīga. — Valdi mēli, Bardolf! — viņš pārskaities nošņāca. Tad atkal pagriezās pret Lauru. — Vai tas ir viss, ko vari piedāvāt?

Meitene gandrīz fiziski sajuta Nežēlīgā bruņinieka dusmas. Ar Bardolfa joku bija gana, lai izraisītu Reimārā naida uzliesmojumu, no kura, domājams, būs gaidāms sprādziens visniecīgākā iemesla dēļ. Būtu prātīgāk remdēt viņa dusmas, Laura nodomāja. Viņa izaicinoši paskatījās Bardolfā, kurš grasījās atgriezties vietā, un koncentrējās uz viņa jostas sprādzi. — Atvainojiet, kungs, vai jūs nepaliktu vēl kādu brītiņu kājās?

— Ko tev vajag? — Hunnis vērās viņā reibuma aizmiglotām acīm. — Vai taisies mani izaicināt uz divkauju?

— Nekādā ziņā, kungs. Tad jums vajadzētu ieroci! — Acis vēl joprojām pievērsusi jostas sprādzei, Laura iespaidīgi noplātījās ar rokām pa gaisu un tad norādīja uz bruņinieka vēderu — no kura tai pašā mirklī atraisījās josta un kopā ar zobenu šķindēdama nokrita zemē. Bardolfs apstulbis skatījās uz savu ieroci, bet tad viņam sāka slīdēt lejup arī bikses un nošļuka līdz ceļgaliem. Acīmredzot josta bija turējusi ne tikai zobenu, bet arī bikses.

Atskanēja dārdoši smiekli. Vīri pielēca no krēsliem un zviegdami plaukšķināja sev pa stilbiem. Visskaļāk tomēr rēca Rāvenšteinas lielkungs. Viņš gandrīz vai plīsa, smiedamies līdz asarām un rādīdams uz stiprā Bardolfa spalvainajām kājām, kas bija bālas kā siers.

Bardolfs izskatījās pagalam bezpalīdzīgs. Viņa seja, kas tāpat bija piesarkusi no vīna, kļuva vēl košāka. Viņš apjucis savilka uz augšu bikses, pacēla zobena jostu un apjoza to ap vidu. To darīdams, viņš Lauru apšaudīja ar nikniem skatieniem. Meitene jau nobijās, ka viņš tūdaļ liksies virsū ar zobenu, taču hunnis, ne vārda neteicis, apsēdās. Viņš laikam neuzdrošinājās uzklupt Laurai sava kunga klātbūtnē. Beigu beigās Laura bija sasmīdinājusi Nežēlīgo bruņinieku — un tas bija izdevies tikai retajam.

Laura vēl lika pacelties gaisā dažiem kausiem un šķīvjiem un apstulbināja Reimāru un viņa viesus ar citiem acu aizmālēšanai domātiem trikiem. Pēc priekšnesuma visi viņu apsveica ar skaļiem aplausiem. Pat namatēvs piecēlās un skaļi iebļāvās: — Bravo! — Meitene palocījās un smaidīdama ieskatījās viņam sejā — atskārzdama, ko viņš tobrīd domāja. “Tikai nedomā, ka es tevi laidīšu projām,” Nežēlīgajam bruņiniekam bija ienācis prātā. “Ja tavs meistars tevi neatstās šeit no laba prāta, tad viņam nāksies iepazīties ar bendi!”

Kaut gan draudi nebija no mazajiem, Lauru šīs domas it nemaz neizbiedēja. Gluži pretēji: viņai nācās apvaldīt smaidu. Galu galā Reimāram taču nebija ne mazākās iespējas viņus paturēt pilī! Viņiem vajadzēja tikai dažas minūtes koncentrēties un ieiet transā, lai — spudūc! — tiktu atpakaļ 21. gadsimtā, kur Rāvenšteinas kungs viņiem neko vairs nespēja nodarīt. Vismaz ne dzīvais Reimārs. Tas, ka no akmens bruņinieka vēl joprojām draudēja nopietnas briesmas, bija cita opera.

Sirīnai pa šo laiku nebija pakustējies ne vaibsts. Stingu seju, no kuras pat vīns nebija spējis izdzīt līķa bālumu, viņa nekustīgi raudzījās meitenē ar sfinksas cienīgu noslēpumainību. Laura mēģināja palasīt arī viņas domas, taču uzgāja ne tikvien tukšumu, bet arī tik lielu naidu, ka meitene izjuta reālu sāpju dzēlienu — un tad viņa atskārta, ka šī sieviete bija gandrīz neuzvarama pretiniece.

Bet kas Sirīna vispār tāda bija1

Iegrimusi dziļās domās, Laura devās atpakaļ uz savu vietu. Viņas tuklais galdabiedrs bija paņēmis uz krūts tik daudz vīna, ka krāca, galvu uz galda nolicis. Kad Laura apsēdās, viņš uz mazu brītiņu satrūkās un tik tikko saprotami nošļupstēja: — Tassu han tef lafi sanāsa, manu sēn, lafighan! — un tad atkal sabruka uz galda.

Laurai nācās pasmīnēt, un viņa uzreiz jutās pamatīgi izbadējusies. Meitene patlaban jau grasījās piepildīt šķīvi, kad Reimārs fon Rāvenšteins viņu pasauca pie sevis un lika apsēsties blakus. Kalps steigšus atnesa krēslu, un Laurai vajadzēja ieņemt vietu starp Reimāru un viņa noslēpumaino viešņu.

Pretēji ieradumam Nežēlīgais bruņinieks izturējās visai laipni. Viņš apvaicājās par viņas izcelsmi un gribēja uzzināt, vai viņai patīkot pie šī Burgundijas Persija un tamlīdzīgi. Laura gan drīz vien noprata, ka nevainīgajai tērzēšanai bija tikai viens mērķis: lai Sirīnai būtu vieglāk nolasīt viņas domas. Laura mēģināja neko nedomāt, un tas, protams, nepalīdzēja atbildēt uz bruņinieka jautājumiem. Viņa sāka stipri svīst un arvien vairāk sapinās pretrunās, līdz laimīgs gadījums palīdzēja viņai tikt cauri sveikā.