Laura un Septiņu mēnešu zīmogs

10. nodaļa NEJAUKA PAMOŠANĀS

Kaja ar acīm pārskrēja pēdējai rindkopai un aizcirta fizikas grāmatu. Šodienai pietiks. Turklāt viņa pēdējās dienās bija intensīvi mācījusies kopā ar Lauru. Rītdienas testam viņa noteikti bija gana labi sagatavojusies.

Vēl nenolikusi grāmatu, viņa kādu brīdi domīgi raudzījās sev priekšā. Viņa nesaprata Lauru. Labi — tā tikšanās ar mūku laikam bija svarīga. Bet kālab viņa to nepārcēla? Tikai par vienu vienīgu dienu? Kāpēc vajadzēja tā ietiepties un visādā ziņā triekties uz to Dieva pamesto klosteri? Ja viņa patiešām atgriezīsies tik vēlu, kā bija likusi manīt, tad rīt no rīta noteikti atkal būs pārgurusi līdz nāvei. Ja galvā tāpēc būs tukšums — kā pēdējā matemātikas kontroldarbā, tad pēdējo dienu zubrīšanās tāpat būs bijusi velta!

Kaja neviļus sapurināja sarkanīgās cirtas un, domās iegrimusi, paņēma pēdējo šokolādes gabaliņu, kas, ievīstīts skrandainās folijas atliekās, stāvēja uz galda. Meitenes mutē tas pazuda gandrīz vai gaismas ātrumā.

Modinātājs uz naktsskapīša rādīja bez piecām septiņus. Kaja uzreiz sajuta vēderā milzīgu tukšumu; vēders rūktin rūca. Pēdējais laiks vakariņām!

Meitene patlaban grasījās iziet no istabas, kad no ārpuses uz aizvilktā aizkara atspīdēja gaismas stars. Droši vien kāda auto starmeši, jo viņu istabas logi izgāja uz skolotāju stāvlaukumu. Vāri cerēdama, ka Laura un Persijs varbūt tomēr būs atgriezušies, viņa atvilka aizkarus un paskatījās laukā.

Patiešam, tā bija automašīna. Taču nevis Persija Valjanta vecais Peugeot, bet gan vēl vecākais profesora Aureliānā limuzīns, no pirmsplūdu laikiem saglabājies Opel Kapitān. Auto apstājās direktoram rezervētajā vietā, starmeši nodzisa, atvērās šofera dur-vis, un pa tām izkāpa Austrums Aureliāns. Kajai tas likās ievērības cienīgi. Viņa vēl nekad nebija redzējusi direktoru personiski sēžam pie stūres. Ja nu viņš izmantoja savu auto — kas gan notika gandrīz tikpat reti kā mēness aptumsums —, tad viņu parasti vadāja Atila Morduks, Rāvenšteinas saimniecības pārzinis. Kaja vēl ne reizi nebija redzējusi pie stūres pašu Aureliānu.

Un kādēļ viņš izkāpis tik piesardzīgi palūkojās apkārt? Kad profesora seju apspīdēja lampas gaisma, Kaja noprata, ka viņš traki steidzas un ir visai nobažījies.

Kas gan bija noticis parasti tik līdzsvarotajam vīram?

Direktors aizslēdza auto un aizsteidzās uz savu namiņu. Meitenei arī tas šķita aizdomīgi. Kādēļ Aureliāns uzreiz negāja vakariņās, kurās viņš allaž ieradās precīzi septiņos? Viņa prātodama noraudzījās pakaļ direktoram, kas pazuda parka tumsā.

Meitene jau grasījās atkal aizvilkt aizkaru, kad pamanīja kustību stāvlaukuma malā. Liela skābarža zari paliecās sāņus, un no aizsega iznāca kāds vīrietis. Kaja viņu tūliņ pazina: tas bija Dr. Kvintuss Tumšickis.

Ķīmijas skolotājs arī noraudzījās pakaļ Austrumam Aureliānam. Viņa seja atgādināja vaska masku, un tumšajās acīs sprēgāja sarkanas dzirksteles. Tumsas piekritēja sejā sastingusī izteiksme pazuda tikai tad, kad profesors bija pazudis: Kvintusa Tumšicka lūpas savilkās nievīgā smīnā, un, iekams-viņš pagriezās, lai dotos uz pils ēku, Kaja šķita dzirdam klusus, ironiskus smiekliņus.

Vai Tumšickis bija gaidījis direktoru? Un, ja tā: par ko viņš slepus priecājās?

Jupis viņu rāvis, kas te īsti notiek?

Kad Lauras rokaspulksteņa rādītāji tuvojās vienpadsmitiem, meitenei kļuva skaidrs, ka nakti nāksies pavadīt slepenajā bibliotēkā. Kaut gan viņas sajēga par klostera dzīvi nebija necik liela, viņa tomēr zināja, ka mūki parasti dodas gulēt agri. Galu galā viņiem vajadzēja celties vēl krietni pirms rītausmas, lai dotos uz vigīliju, pirmo dienas lūgšanu. Tālab tik vēlu neviens no brāļiem viņus vairs nemeklēs.

Persijs un Laura bija izmantojuši laiku, lai pamatīgāk iepazītos ar savu cietumu, un tādējādi uzgājuši ārkārtīgi interesantu lietu. Cerībā atrast kādu norādi par noslēpumaino Septiņu mēnešu zīmogu, viņi bija izpētījuši grāmatu katalogu, kur bija apkopoti visi bibliotēkas krājumi, un pēc ilgiem meklējumiem beidzot šo to atraduši. Vismaz tā viņiem likās. Sējumu, kas bija piesaistījis viņu uzmanību, sauca “Societas Septem Sodalium” — “Septiņu brālība”, kā bija pārtulkojis Persijs, kurš prata latīņu valodu. Tā bija vienīgā grāmata, kuras nosaukumā parādījās skaitlis septiņi, tāpēc viņi domāja, ka tajā varētu atrasties kādas ziņas par zīmogu. Diemžēl šis darbs nestāvēja tur, kur norādīja katalogs. Atbilstošajā plauktā rēgojās tukšums — tas vien bija gana aizdomīgi. Vēl aizdomīgāk viņiem likās tas, ka tieši pie plaukta, kur būtu vajadzējis atrasties “Septiņu brālībai”, gulēja noslepkavotā pātera līķis!

Vai starp slepkavību un pazudušo grāmatu bija kāda saistība? Varbūt pāters Dominiks bija pieķēris zagli nozieguma vietā, un tas bija varējis aizbēgt, tikai nogalējot bibliotekāru?

Vai viņu pieņēmums ir pareizs, gan varēs noskaidrot tikai policija. Vienīgais jautājums, kad tā ķersies pie darba.

Rīt? Vai varbūt tikai parīt?

Iedomājoties vien, ka nāksies pavadīt nakti tieši blakus mironim, Laurai pārskrēja viegli šermuļi. Par laimi, viņi apakšzemes velvju zālē atrada ērtus krēslus lasīšanai. Abi sargātāji iekārtojās tajos, cik nu labi bija iespējams. Tā kā zālē turklāt bija pārsteidzoši patīkama temperatūra — ko Laura spēja izskaidrot tikpat maz kā fantastisko zvaigžņoto debesi pie griestiem —, viņus drīz vien pārmāca nogurums, un abi iemiga.

Ak nē — fizikas kontroldarbs!

Pamostoties tā bija Lauras pirmā doma. Kā viņa bija varējusi to aizmirst! Meitene kā šokā skatījās savā pulkstenī: bez piecpadsmit astoņi! Pēc stundas ceturkšņa Rāvenšteinā sāksies mācības. Vēl tikai piecpadsmit minūtes, un Rebeka Taksa ienāks klasē, lai iedotu Kajai un Laurai uzdevumus — un, vēlākais, tad Rozija konstatēs, ka viņas, Lauras, tur nav. Laura pārāk labi varēja iztēloties tumsas piekritējas reakciju: Rozijas sejā atplauks ironisks smīns — viņa burtiski redzēja skolotājas ļaunā priekā sašķobīto seju. Taksa slepus berzēs rokas, jo tādējādi viņa tuvosies savam mērķim. Laura par vēlreiz nokavēto kontroldarbu saņems “neapmierinoši” — un ar to viņas liktenis būs apzīmogots. Pat Austrums Aureliāns viņu nespēs glābt no nesekmības gada beigās.

Ar viņu bija cauri. Gada beigās nāksies pamest Rāvenšteinu — glābiņa vairs nebija.

Fizkultūras skolotājs bija atgāzis galvu un, acis nenovērsdams, raudzījās debesīs. Laura, kļuvusi ziņkārīga, darīja tāpat. Pie slepenās bibliotēkas augstajiem griestiem bija atausušas starojošas rīta debesis. Nakts zvaigznes un mēneši bija pazuduši, to vietu pie aus-trumu horizonta steidza ieņemt blāva ziemas saule. Radās iespaids, it kā bibliotēka būtu zem klajas debess, kaut arī tā atradās dziļi zem zemes, varenu mūru ieskauta.

Brīnišķā aina Laurai uz kādu brīdi lika aizmirst rūpes. Tomēr jau pēc dažām sekundēm viņu atkal pārmāca raizes.

— Ko man tagad darīt, Persij? — meitene bija tuvu izmisumam. — Nevar taču būt, ka šiem tumsas aizstāvjiem uzvara iekritīs tieši rokās! Vai tad mēs neko nevaram...

Šai brīdī viņai kas ienāca prātā.

Kā tad! Tas bija risinājums!

Cik stulbi, ka viņa agrāk nebija iedomājusies!

Albīns saīdzis satvēra dakšas un sāka mēzt mēslus. Pār bālo seju straumēm plūda sviedri, jo zirgu stallī bija karsts. Varēja dzirdēt, kā zemi kārpīja pakavi un sacirtās žokļi, kad melno karotāju zirgi, kas gandrīz visi bija ērzeļi, alkatīgi metās virsū sienam, ko baltmatainais vīrs ar asinīm pierietējušajām acīm bija iemetis viņu aizgaldos.

Albīns lamājās, darīdams savu darbu. Nolādētie vēlmju iemā-nītāji! Kā viņi varēja viņam to nodarīt? Vienkārši ņemt un atstāt Melnajam hercogam! Ja viņš vēlreiz satiks tos izdzimteņus, tad visus nositīs! Jo viņi nebija pelnījuši neko citu kā mirt.

Ja nu bija kaut kas tāds, ko Boroks ienīda kā rūgtu nāvi, tad tie bija zirgi. Jau tos iedomājoties vien, viņam palika slikti, un, ieraugot kādu zirglopu, visu ķermeni pārklāja sasodīti niezoši izsitumi. Un tieši viņam Melnais hercogs bija licis kalpot stallī!

Šie sātana kumeļi gandrīz nebija valdāmi un izcēlās ar neap-rēķināmību. Boroks jau sen bija pārstājis skaitīt spērienus, ko bija saņēmis kopš ierašanās Tumsas cietoksnī. Kaut gan viņš traki uzmanījās un tuvojās šiem bestijām tikai ar ārkārtīgu piesardzību, viss ķermenis jau bija kā nosēts ar zilganiem plankumiem. Turklāt viņš vēl varēja uzskatīt, ka viņam paveicies. Vienam citam zir-gupuisim kāds satrakojies lops nule bija sašķaidījis galvaskausu! Un kādu algu viņš saņēma par šo darbu, kas bija tikpat bīstams, cik smags? Plānu kāpostu zupu un sakaltušu maizi!

Albīns atkal nolādējās un tad izdzirda sev aiz muguras sievietes balsi:

— Kuš, Borok! Borok!

Viņš pagriezās un ieraudzīja druknu kalponi, kas stāvēja pie ejas uz šķūni. Viņa pavērās uz visām pusēm un steigšus viņam pamāja. Albīns iegrūda dakšas mēslu kaudzē, ko bija iekrāvis koka ķerrā, un piegāja viņai klāt.

Kalpone nebija nekāda skaistule. Uzblīdušo seju aizsedza acīs krītoši sataukojušies gaiši mati, un mugurā viņai bija netīras drānas. Viņa vēlreiz paskatījās apkārt. Ieraudzījusi, ka viņi ir vieni, sieviete pieliecās albīnam pie auss un pačukstēja: — Vai esi izdomājis, Borok?

Vīrietis pasmīnēja. — Nūjā, — viņš sacīja. — Tu no manis prasi bīstamas lietas.

— Kas tad tur tik bīstams: paslēpt vīrus siena ratos!

— Ne jau tas, muļķadesa! Skaidrs, ka nav grūti viņus paslēpt zem siena. Grūti ir izdabūt ratus cauri pils vārtiem. Sargi ir ļoti aizdomīgi.

— Bet viņi taču tevi pazīst. Tu bieži ved sienu uz Tumsas cietoksni. Kāpēc lai viņiem tieši šovakar rastos aizdomas?

— Tāpēc, ka Borborons sardzē pieņēmis tikai savus labākos vīrus, kā esmu dzirdējis. Un, ja viņi mani pieķers, tad man galva nost.

— Bet saproti jel, Borok! Tas ir labas lietas vārdā! Tu taču pazīsti Borboronu un viņa pakalpiņus tikpat labi kā es. Ja mēs nepalīdzēsim baltajiem bruņiniekiem slepus iekļūt Tumsas cietoksnī, tad šai tirānijai nekad nepienāks gals!

Albīns apsvērdams pašūpoja galvu. — Nūjā, — viņš novilka.

— Un neaizmirsti par algu: divdesmit sudraba gabali! Vairāk, nekā tev jebkad dzīvē ir piederējis. Nu, piekrīti taču!

Boroks pārdomāja un nopētīja kalponi no galvas līdz kājām.

— Labs ir, bet es gribu vairāk!

Kalpone bija satriekta. — Vēl vairāk? Tas nav iespējams! Man vairs nav neviena sudraba gabala!

Boroks pasmīnēja. — Vai tad es runāju par to?

— Nē? — Kalpone neizpratnē viņā paskatījās. — Par ko tad?

Kad viņas augumam pielipa albīna neķītrais skatiens, viņa

beidzot saprata. — Lai būtu, — viņa nopūtās.

Vīrieša seja atplauka jēlā smaidā. — Es jau zināju, ka mēs sapratīsimies. Kur sudrabs?

Kalpone izvilka no azotes lina maisiņu un iespieda Borokam saujā. — Te būs. Vari pārskaitīt, ja vēlies.

Vīrietis apmierināts pasvārstīja maisiņu rokā. — Gan jau nebūs tādas vajadzības, — viņš smīnēdams sacīja. — Un kad būs pārējā alga?

— Tūlīt, — kalpone atbildēja. — Tu tūlīt pat saņemsi, ko esi pelnījis.

Viņa pēkšņi iešņācās kā mežonīga kaķe. Ledainā dvesma, kas strāvoja no viņas mutes, sasaldēja Boroka smaidiņu. Šņākdama un sprauslādama kalpone saliecās līkumā, raustīdamās, it kā viņas ķermenī būtu iemājojis dēmons. Neglītā seja pārvērtās, tajā iedzalk-stījās dzeltenas rāpuļa acis. Cīsiņiem līdzīgie pirksti pārvērtās putna nagos — trīcošā albīna priekšā stāvēja Sirīna.

— Es jau zināju, ka tev nevar uzticēties! — viņa uzkliedza kalpam. — Būtu varējusi derēt, ka tu neizturēsi pārbaudījumu!

Pēc viņas mājiena parādījās četri melnie karotāji, kas bija paslēpušies šķūnī, un sagrāba albīnu.

— Apžēlojieties, kundze! — Boroks kunkstēja. — Es taču nemūžam to nebūtu darījis! Es tikai pajokoju! Tikai pajokoju, kundze!

Veidolu mainītāja nepiegrieza nekādu vērību viņa vaimanām.

— Vediet šo nodevēju uz cietumu, — viņa pavēlēja karotājiem,

— un ieslēdziet vistumšākajā kamerā. Lai viņš tur sapūst, nožēlojamais suns!

Kajai bija nelāgi. Slikta dūša. Viņa kā apmāta apsēdās savā vietā. Meitene gandrīz nedzirdēja pārējo skolēnu trokšņošanu. Un palaida garām arī stulbo piezīmi, ar kuru Maksis Tālsmirdis gribēja viņu izvest no pacietības. Kaja tikai nekustīgi raudzījās uz tukšo krēslu sev blakus un kā transā purināja galvu.

Laura!

Virvi laikam ir jukusi!

Cits izskaidrojums nebija iespējams. Nepietika vēl, ka viņa neparādījās iepriekšējā vakarā. Nē — ari no rīta, kad modinātājs izrāva Kāju no rīta miega, draudzenes gulta bija gluži neaiztikta. Pat uz brokastīm Laura nebija ieradusies. Viņa arī nebija uzska-tījusi par vajadzīgu piezvanīt no mobilā tālruņa un paskaidrot, kur īsti ir aizķērusies. Arī Lūkasam neko nebija teikusi. Un Kēvinam droši vien arī ne. Bet viņam Kaja pat nedomāja jautāt. Kaut gan viņš meitenei neko nebija nodarījis, Kaja izvairījās ar zēnu kontaktēties. Viņai vienkārši nebija skaidrs, ko Laura Kēvinā atradusi. Bet Laura arī tāpat kļuva arvien dīvaināka.

Kajai nevajadzēja pat pacelt skatienu, kad klasesbiedri apklusa. Viņa tāpat zināja, ka telpā ienākusi Rozija.

Rebeka Taksa, kā allaž, tērpusies rozā, smaidīdama nostājās 7.b priekšā. — Novēlu jumss vissiem brīnumjauku rītu — un īpašši, protamss, Laurai un Kajai, kurām ššodien rikss tass priekss raksstīt tessta darbu! — Skatienam pievēršoties abu meiteņu galdam, viņa pamanīja, ka Lauras nav.

Smīnu skolotājas sejā nomainīja nopietnība.

— Kass tad noticiss, Kaja? — Rozijas balss kā ass nazis pār-šķēla saspringto klusumu. — Vai tava draudzene aizgulējussiess vai vienkārši nobijussiess no tessta?

Skolotājas skatiens bija tik caururbjošs, ka Kajai vajadzēja novērsties. Tā vien likās, ka Rozija Taksa grib ieurbties viņas galvā.

— Atbildi lūdzama, ja tev ko jautā, — skolotāja nošņācās.

— Kass Laurai noticiss?

— Eēē... mm...— Kaja sāka stostīties, vairīdamās paskatīties skolotājai acīs. — Viņa... nu...

Durvju iečīkstēšanās atbrīvoja meiteni no bezcerīgās situācijas. Rebeka Taksa, atskanot troksnim, pārsteigta pagrieza galvu — un ieraudzīja Lauru, kas, līksmi smaidīdama, ienāca klasē. — Ļoti, ļoti atvainojos, ka nokavēju, Taksas kundze. — Viņas balsī skanēja gandrīz vai uzjautrinājums, it kā viņa būtu iznesusi Roziju cauri. — Diemžēl mani aizkavēja.

Kaja, ārkārtīgi pārsteigta, noskatījās draudzenē. Arī pārējie skolēni bija izbrīnīti. īpaši Kēvins bija galīgi apstulbis; viņš skatījās Laurā kā spokā.

Varēja redzēt, ka Rebeka Taksa ir vīlusies. Viņa drūmi nopētīja meiteni, kamēr tā steidzās uz savu vietu. Taču Laura pieņēma tumsas aizstāves izaicinājumu. Abas krustoja skatienus, un Taksai sev par sirdsēstiem nācās atzīt, ka skolniece no viņas it nemaz nebaidās. Skolotājas seja nervozi noraustījās. Tā vien likās, ka viņa norās Lauru par nosebošanu, taču viņa tikai saknieba šaurās lūpas un izvilka no mapes uzdevumus.

Izsniegusi abām meitenēm testa uzdevumus, viņa norādīja uz pēdējo solu klases tālākajā stūrī. — Ssēdietiess tur, lai varu jūss labāk uzraudzīt, — viņa pavēlēja. — Un neiedomājietiesss, ka iegūssit kaut ssekundi vairāk laika tavas kavēššanāss dēļ, Laura, lai kādss arī būtu iemesslss.

Laura neko neatbildēja. Viņa, ne vārda neteikdama, sekoja Kajai uz norādīto vietu, kamēr Magda Sneidere viņai uzmundrinoši pamāja: — Lai veicas!

— Kur, pie visiem jodiem, tu biji ielīdusi? — draudzene čukstēja. — Un kāpēc tu tikai tagad parādies?

— Atvaino — bet man vispirms vēl vajadzēja piezvanīt policijai!

— Ko? Policijai? Kāpēc?

Laura atmeta ar roku. — Tas ir garš stāsts, un šobrīd nudien nav īstais laiks!

Viņa apsēdās, apskatīja uzdevumus, — un Lauras sejā atplauka smaids.

Kad Rozija stundas beigās paņēma no Lauras un Kajas uzdevumus un žigli ieskatījās atbildēs, viņa nespēja slēpt pārsteigumu: abas skolnieces ne tikai bija izrēķinājušas visus uzdevumus, kas vēl nekad nebija noticis — turklāt visas atbildes, izņemot vienu, bija pareizas.

Rebeka Taksa nespēja to aptvert — ko viņa bija izdarījusi nepareizi? Izvēlējusies pārāk vieglus uzdevumus? Viņa to varēja tikai minēt, jo mēģinājums nolasīt Lauras domas neko nedeva. Tas skuķis pa šo laiku bija gandrīz nevainojami iemācījies slēpt savas domas.

Velns un elle, Taksa klusībā nolādējās. Viņa jau no paša sākuma bija nojautusi, ka Laura nebūs nekāda vienkāršā pretiniece. Taču nebija rēķinājusies, ka meitene izrādīsies tik stipra.

Nekad!

Par laimi, Kvintuss Tumšickis bija pareizāk novērtējis meiteni un klusībā ievirzījis nepieciešamos pasākumus, lai Lauru Leanderi tomēr izslēgtu no spēles. Tādēļ Rebeka Taksa uz meitenes gandrīz izsmējīgo skatienu nereaģēja pārāk saspringti. Arēji gan Rozija lika manīt pretējo: viņas sejā iezagās izteikts īgnums. Skuķis taču noteikti gaidīja, ka skolotāja būs pārskaitusies par viņas panākumiem. Tā nu viņa darīja Laurai to prieku un, cik vien spēdama, saviebās kā īsts rūgumpods. Tādējādi šī niekkalbe jutīsies uzvarējusi un beigās taps arī pārdroša. Bet tas, kuru pārņem pārdrošība, pamet novārtā modrību un nemana draudošās briesmas.

Šis princips bija pats pirmais, ko Rebeka bija iemācījusies, kad viņu uzņēma tumsas piekritēju rindās. Garajos gados, kas bija aizritējuši kopš tā laika, šī gudrība aizvien bija sevi attaisnojusi. Laurai Leanderei ies tāpat kā tik daudziem citiem tumsas pretiniekiem: viņa kļūs pārdroša — ij nenojauzdama, kas īstenībā notiek tepat deguna priekšā.

Rozija, šķietami vīlušie!, noskatījās meitenē, kas kopā ar Kāju izgāja no klases. Slepus Rebeka Taksa tomēr priecājās. Galu galā, viņa nekad nebija domājusi, ka Kvintusa Tumšicka plāns tomēr izdosies.

Laura Leandere jau bija zaudējusi.

Kolīdz Laura bija aizvērusi aiz sevis meiteņu tualetes durvis, viņa steigšus piekodināja Kajai: — Lai kas arī notiktu, iegaumē labi un, lūdzu, neaizmirsti: ja es šodien vairs neatgriezīšos un Persijs arī ne, tad varat mūs atrast klosterī “Pie svētā akmens”, slepenajā bibliotēkā.

— Ko? Kas? Slepenajā... kur? — Kaja bija apmulsusi. Varēja redzēt, ka viņai nav ne mazākās nojausmas, ko Laura īsti gribēja viņai teikt.

»

— Tā atrodas tieši zem klostera bibliotēkas, — Laura turpināja. — Kāpnes ir paslēptas aiz grāmatplaukta, kas atrodas labajā pusē aiz bibliotekāra pults. To var pavilkt un...

— Kāpnes? Kādas vēl kāpnes? — Kaja apjukusi pārtrauca, bet tad draudzene izkūpēja gaisā. Rudmate, šausmās iepletusi acis, nekustīgi raudzījās baltām flīzēm klātajā sienā. Vēl pirms sekundes Laura bija stāvējusi tur — un nu bija pazudusi bez pēdām. Protams, ka Laura viņai jau sen bija izskaidrojusi, kas ir ceļojumi sapnī un kā tie notiek. Taču pieredzēt šo brīnumaino sargātāju mākslu pašai savām acīm bija kas cits — un Kajai ar to noteikti bija par daudz. Viņai gandrīz pazuda pamats zem kājām. Nācās atbalstīties pret sienu, lai nenokristu.

Persijs Valjants skatījās Laurai tieši sejā. — Mosties, — viņš aicināja un papurināja meiteni, lai izrautu to no transa. — Ja nemaldos, mums beidzot nāk ciemiņi!

Meitene pārsteigta lūkojās apkārt. Viņai vajadzēja kādu brīdi, lai aptvertu, ka Persijs viņu bija atsaucis atpakaļ no ceļojuma sapnī un ka viņi atrodas klostera slepenajā arhīvā. No durvīm skanēja trokšņi — it kā kāds meklētu īsto atslēgu. Tai pašā mirklī viņa sajuta arī nogurumu, kas sasaistīja viņu kā virve. Nebija gan tik ļauni kā pirmajā sapņu ceļojumā, kad viņa bija devusies gandrīz gadu atpakaļ laikā. Pastaiga uz internātu turpretim bija norisinājusies tagadnē un ilgusi tikai nepilnu stundu. Acīmredzot noguruma pakāpe, kas sekoja šādam ceļojumam, bija atkarīga gan no tā ilguma, gan no laika attāluma, ko vajadzēja pārvarēt. Jo ilgāk un tālāk pagātnē vajadzēja aizceļot sapnī, jo lielāki acīmredzot bija mesli, kas ķermenim bija jāmaksā par šo fantastisko pasākumu.

Laura nespēja apspiest žāvas un atvēra muti tik plati kā samiegojies nīlzirgs.

— Vai tavs ceļojums vismaz guvā panakumūs? — Persijs apvaicājās,

Laura staroja. — Un kā vēl! Viss gāja kā pa diedziņu. Man liekas, fizikas kontroldarbu es vēl nekad neesmu uzrakstījusi tik labi kā šodien.

— Apsveicu! Irr tomerr zināmās prriekšrrocibas, ja prrot ceļot sapnī, nest'Ce pas*⁷.

— Taisnība, — Laura atbildēja, šķelmīgi smaidot. — Ja vien par to iedomājas!

Persijs jau grasījās atbildēt, bet tad atvērās durvis, un telpā ienāca trīs: abats Gregors un divi nepazīstami vīrieši. Kaut arī viņi vēl nebija stādījušies priekšā, Laura uzreiz saprata, ka tie ir civilā tērpti policisti.

Ieraugot apakšzemes zāli, abatam acis iepletās divreiz lielākas. Neticīgi brīnīdamies, viņš vērās visapkārt un grozīja galvu. Persija pieņēmums bija pareizs: slepenais arhīvs šim augstākā ranga mūkam acīm redzami bija gluži nepazīstams. Vecākais no abiem policistiem, neliela auguma būdīgs vīrietis ar armijniecisku matu griezumu un nosirmojušām ūsām, panāca tuvāk Laurai un Persijam un aizdomīgi viņus nopētīja. Ar ierastu žestu viņš izvilka no tumšā vilnas mēteļa žetonu un parādīja to Persijam. — Kriminālkomisārs Vilhelms Rejmanis. Kur atrodas līķis?

— Ļaujiet arrī man jūs apsveikt arr iepazišanos. — Neraugoties uz nepārprotamo ironiju Persija balsī, ūsainis neizrādīja nekādas emocijas. — Vai sekosiet man, lūdzu, kungs?

Persijs pagriezās un aizveda kriminālpolicijas ierēdni un klostera priekšnieku pie pātera Dominika līķa.

Abatam Gregoram izlauzās izmisuma kliedziens. — Ak, visu-varenais! Kungs, apžēlojies par viņa dvēseli!

Viņš ar labo roku svētījot pārmeta krustu mirušajam brālim un jautājoši paskatījās policijas pārstāvī. Ūsainis pamāja, tad abats noliecās pie mirušā un aizvēra viņam acis. Tad atkāpās sāņus un iegrima mēmā lūgšanā.

Ūsainis pamāja jaunākajam vīrietim — Laura nojauta, ka tas bija viņa asistents. — Anton, dod rīkojumu, lai šurp atbrauc kolēģi no lietisko pierādījumu meklēšanas nodaļas, un sāc nopratināt mūkus! — Kalsnējais palīgs centīgi pamāja un aizsteidzās, kamēr komisārs Rejmanis pievērsās fizkultūras skolotājam. — Tagad izstāstiet, kas ir noticis.

Persijs pēc iespējas īsākiem vārdiem attēloja, kas bija norisinājies iepriekšējā dienā. Viņš beidza, norādīdams uz pazudušo grāmatu, un nenoklusēja, ka par iespējamo nozieguma iemeslu uzskata zādzību.

Kriminālkomisārs šķībi paskatījās Persijā. Šķita, ka viņu it nemaz nesajūsmina tas, ka amatieris iejaucas viņa darbā. Tomēr viņš atturējās no jebkādiem komentāriem par paustajām aizdomām, toties ņēmās iztaujāt Lauru. — Tātad tu mums piezvanīji un paziņoji par slepkavību, vai tā?

Laura pamāja, ar mokām apspiezdama žāvas. — Tieši tā.

— Un līķi jūs atradāt jau vakar?

— Jā, protams. — Laura nesaprata, kāpēc tiek uzdoti šādi jautājumi. — Mans skolotājs taču jums jau paskaidroja.

— Zinu. — Rejmaņa sejā uz brīdi pavīdēja pašapmierināts smaids. — Bet kāpēc tu mums piezvanīji tikai šorīt, nevis vakar, kad jūs nupat bijāt atraduši līķi?

— Hmm... — Laura apstulbusi raudzījās komisārā. — Tāpēc... tāpēc, ka... nu...

— Nu? Es klausos!

Meitene, palīdzību meklēdama, pavērās Persijā.

— Mēs visū laiku mēģinājām, komisārra kungs, taču bez panakumiem. Laurai neizdevās dabūt savienojumū pa mobilo taimiņi.

— Vai tiešām? — Rejmanis norūca un ar asu skatienu nopētīja meiteni. — Un kāpēc tad šorīt izdevās?

— Eēē... — Laura kā apmāta stingi skatījās sev priekšā. Viņa taču pie labākās gribas nedrīkstēja komisāram teikt patiesību. Viņš nemūžam nenoticētu stāstiņam par ceļojumu sapnī. Meitene bezpalīdzīgi paraustīja plecus. — Diemžēl nezinu.

— Bet tev vajadzētu zināt. — Komisārs skatījās viņā pa šauri piemiegto acu spraudziņām. — Citādi man vēl nāksies šo to nodomāt.

Šo to nodomāt? Ko viņš ar to gribēja teikt? Viņš taču negribēja teikt, ka viņiem varētu būt kaut kāda saistība ar slepkavību?

Nekādā gadījumā!

— Varrbūt telefona operratorram bija kādas prroblēmas? — Persijs ieminējās.

Neizskatījās, ka komisāru tas būtu iespaidojis. — Mēs pārbaudīsim, kaut arī uzskatu to par lieku. — Turpinot nopratināšanu, viņa sejas izteiksme kļuva arvien īdzīgāka. — Daudz vairāk mani interesē, kā jūs īsti uzzinājāt par šo telpu, kas pat abatam līdz šim brīdim bija gluži nepazīstama.

Neraugoties uz neizteiktajām aizdomām, kas slēpās šai jautājumā, Persijs lūkoja būt pēc iespējas laipnāks. — Mums arri tās ekzistence bija gluži nezināma, komisarra kungs, līdz vakarr atrra-dam ieeju tīrrās sagadišanās dēļ.

— Vai tiešām? Un man vajadzētu jums ticēt?

— Prrotams. Jo tā irr patiesība!

Kriminālpolicijas ierēdņa seja liecināja, ka viņš netic ne vārdam. Kad abats viņam vēl izstāstīja, ka Laura jau pirms nedēļas bija apciemojusi noslepkavoto un — kā izteicās abats Gregors — nākusi klajā ar visnotaļ maldinošiem izteikumiem, meitene jau nobijās, ka viņu apcietinās.