Laura un Septiņu mēnešu zīmogs

21. nodala BAISAS AIZDOMAS

Kāda drausmīga smirdoņa, Laura nodomāja, tā neapšaubāmi ir sēra kodīgā dvaka! Vai Lūkasam būtu izrādījusies taisnība? Vai es tiešām būtu piezemējusies nāvējošajā purvā, kura malā atrodas Tumsas cietoksnis? Laurai no bailēm kļuva nelabi, bet nu jau viņas ausīs iespiedās strupi uzsaucieni un negantas lamas, kas sajaucās ar pakavu klaboņu un smagu ķēžu žvadzoņu.

Elpu aizturējusi, Laura mazliet pavēra acis — un atvieglota ieraudzīja, ka šoreiz bija nolaidusies pareizajā vietā: viņa stāvēja milzīgas pils iekšpagalmā, tās varenie mūri un torņi sniedzās naksnīgajās debesīs gandrīz bezgalīgi augstu. Virs drūmā cietokšņa bija atausuši divi mēneši: dzeltenīgi vizošais Zemes pavadonis un mirdzoši zilā Zeme, ko Laura gan pazina tikai pēc kāda brītiņa.

Lai gan pār Avanterru bija nolaidusies tumsa, pils pagalmu apspīdēja spoža gaisma. Vairākās vietās dega ugunskuri, un starp tiem čumēja un mudžēja drūmi stāvi. Valdīja kņada kā spokainā gadatirgū, un sēra smakai, kas bija iespiedusies it visur, piejaucās gandrīz fiziski sajūtama ļaunuma nianse.

Meitene žigli pakāpās soli atpakaļ, meklēdama patvērumu mūra paēnā, kas ietvēra pils pagalmu. Paslēpusies aiz vecu koka mucu kalna — spriežot pēc kodīgās dvakas, tās reiz bija pildītas ar degvīnu —, viņa ļāva skatienam klejot pāri plašajam pagalmam.

Laura ieraudzīja simtiem bruņinieku melnās bruņās, kuru sarkani zibošās acis atgādināja kvēlojošas ogles. Vīrieši sildījās pie ugunskuriem vai bariņos bija sasēduši uz zemes. Viņi trokšņodami vadīja dīkās stundas, mezdami kauliņus un sizdami kārtis, kamēr skrandaini zirgu puiši aprūpēja kaujas zirgus. Meļņu spalva laistījās šaudīgajā gaismā. Dzīvnieki nevaldāmi raustījās, pretodamies iemauktiem, spītējās un spārdījās. To zviedzieni un sprauslošana nemaz neatgādināja zirgu radītas skaņas. Drīzāk gan tām piemita kas plēsonīgs. Kalpiem, kas vēlējās tos izsukāt vai aizvest uz staļ-ļiem, sejā atspoguļojās bailes. Bruņinieki smēja ļaunus smieklus, ja tobrīd nelādējās, komentējot sliktu metienu vai draņķīgas kārtis. Reizumis viņi uzkliedza arī kraupainajiem suņiem, kas ložņāja viņiem pa starpu, diedelēdami kaulus. Suņi lielākoties bija Dragana un Drogūra lielumā. Daži izskatījās sevišķi baisi: viņiem uz pleciem bija divas galvas, kas līdzinājās kā ola olai.

Tai pagalma pusē, kas atradās pretim Lauras slēptuvei, bija darbnīcas, kur kalēji uz varenām laktām darināja zobenus un citus ieročus. Kamēr vīri ar smagiem āmuriem dauzīja kvēlojošo dzelzi, ēzes liesmas apspīdēja viņu rūsas klātās sejas un kailās krūtis, kur sviedru urdziņas notecēja pa melni spīdošo netīrumu kārtu, izzīmēdamas uz ādas savādus rakstus.

Laura vēroja kalpones, kas rokās nesa resnvēderainas māla krūkas un uz galvas — lielas, piekrautas paplātes. Viņu piepūlē sasprindzinātās sejas raustīgajā gaismā mirdzēja līdzīgi maldugu-nīm. Nepamezdamas uz bruņiniekiem ne skatienu, viņas kā trenktas pasteidzās tiem garām un pazuda pilī.

Laura prātoja, kur gan varētu atrasties ieeja pazemes cietumā, kad piepeši ievēroja izkāmējušus, skrandainus dažāda vecuma bērnus, kas turējās pie rokas kalējiem; zirgu puišiem, nesējiem, kalponēm un virtuvenēm, vergodami tāpat kā tie. Viņa vaicāja sev, kādēļ gan šie bērni neprotestēdami darīja tik smagu darbu, kad ievēroja, ka viņiem ap potītēm bija apkaltas platas dzelzs sprādzes. Pie tām savukārt bija piestiprināti mazāki gredzeni. Laura uzreiz saprata to uzdevumu: tiem cauri varēja izvilkt ķēdi, lai bērnus saistītu citu pie cita. Tie bija vergi — Melnā hercoga Borborona darba vergi!

Līdzcietība pārņēma Lauras sirdi. Viņa lielām acīm vēroja nabaga mazos, kas savu darbu veica ar tik neizteiksmīgām sejām, it kā viņiem būtu atņemta ne tikai griba, bet arī personība. Laikam gan viņiem bija uzlikta kāda ellišķīga burvestība, citādi šo paklausību, kas jau robežojās ar apātiju, nebija iespējams izskaidrot. Droši vien kārtējais furhuru meistarstiķis, Laura prātoja, kad viņu no pārdomām izrāva šņāciens.

Meitene izbijusies apsviedās un ieraudzīja plati atieztu muti, kurā mirdzēja vairākas smailu zobu rindas. Viņai bija pielavījies īsts izdzimums spēcīga runča augumā ar svītrainu kažoku un četrām ķepām. Laura atrāvās atpakaļ, nopētīdama zvēru tuvāk. Tā galva atgādināja raptoru — slepkavniecisko dinozauru no “Juras laikmeta parka”, kurš meiteni bija iedzinis stāvās šausmās. Taču aste bija kā milzīgam skorpionam. Tās galā rēgojās draudīgi ass dzelonis.

Kamēr Laura nenovērsdamās skatījās uz dzeloni, kurā, kā viņa nojauta, slēpās stipra inde, radījums vēlreiz iešņācās, un no tā mutes pazibēja šķelta mēle. Tās galu klāja sīkas atkarpītes. Gaļīgi sārtā lente izstiepās arvien garāka, ritinādamās uz Lauras pusi kā briesmīga astoņkāja tausteklis. Meitene izmisusi atrāvās atpakaļ, tomēr mēle aizskāra viņas potīti. Pieskāriens apdedzināja kā uguns, un Laurai nācās savaldīties, lai skaļi nekliegtu, jo dzīvnieks nupat pietupās lēcienam — kad tam pa galvu trāpīja akmens. Nezvērs iekaukdamies apmetās apkārt un zibenīgi aizmuka.

Laura pārsteigta atskatījās. Tuvumā stāvēja gaišmataina meitene, kas patlaban nolaida roku. Acīmredzot tā bija viņas glābēja.

— Kā tu varēji būt tik vieglprātīga un pielaist tik tuvu klāt strīpaino indes ložņu? — meitene pārmetoši vaicāja.

— Ēēē, — Laura stomījās un kā noburta raudzījās uz mazo meiteni vienkāršajā tērpā, kas kādreiz laikam bija bijis balts. Meitene bija smalka auguma un droši vien gadu jaunāka par viņu pašu. Garie mati, kas bija sapīti biezās bizēs, ieskāva viņas harmoniski veidoto seju. Arī tā bija netīra.

— Ēēē, — Laura atsāka stostīties. — Strī... nu... strīpaino indes ložņu?

— Vai akla esi, vai? Vai tikai izliecies par nejēgu? — Meitene skarbi papurināja galvu. — Pat ja vēlmju iemānltāji tev ir atņēmuši gribu, tad vienalga jāzina, ka ar šiem lopiem joki mazi! Šeit, Tumsas cietoksnī, tie ir daudzkārt bīstamāki, jo te tos iedrošina ļaunuma elpa!

Laura pavēra muti, bet nespēja izrunāt ne vārda. Viņa bija pārāk apjukusi, lai spētu pateikt jelko saprātīgu.

Indes ložņa! Vēlmju iemānītāji! Ļaunuma elpa!

Kas gan lai to visu saprot?

Meitene, liekas, sajuta viņas apjukumu. — Cik ilgi tu te īsti atrodies? — viņa ziņkāri jautāja. — Es tevi vēl nekad neesmu redzējusi. Kad tu nokļuvi aizvedinātāju lamatās un nonāci šeit?

— Es... nu...

— Viņi tev atņēmuši arī atmiņu, — mazā noteica, un Laura uztvēra līdzcietību, kas skanēja viņas balsī. — Baidos, ka bez palīdzības tu necik ilgi nenodzī...

Viņa apklusa, un vaibstos iezagās neuzticība. Meitene nopētīja Lauru no galvas līdz kājām. — Šīs drēbes — kur tu tās ņēmi?

— Eē... Kāpēc tāds jautājums?

Tai pašā mirklī atskanēja spalgas raga skaņas. Meitene izbijās, lika Lauru mierā un pievērsa acis lielajiem vārtiem, kas bija iebūvēti pils pagalma dienvidu mūrī.

— Vārtus vaļā, ātri! Melnā gvarde atgriežas! Veicīgi, pasteidzieties! — viens no sargiem uzbļāva.

Melnā gvarde, Laura prātoja. Vai tik tā nebija Melnā hercoga miesassardze, no kuras visi bijās kā no uguns?

Nu jau piesteidzās arī kāds pusducis sargu. Viņi aši izcēla no turekļiem resno baļķi, ar kuru bija nostiprināti varenie vārti, un nolika to malā. Tad ķērās pie smagajiem vārtiem un mazpamazām tos atdarīja.

Kamēr Laura izbrīnījusies to visu vēroja, gaišmatainā meitene jau sen bija piesteigusies pie vārtiem. Arī lielākā daļa bruņinieku, atskanot signālam, bija devušies uz pagalma dienviddaļu. Pat kalpones un kalpi izrādīja interesi par pārnācējiem, un Laura nolēma rīkoties tāpat.

Nonākusi pie vārtiem, viņa redzēja, ka tur jau sapulcējies krietns ziņkārīgo bariņš. Saspiedušies kopā, viņi stāvēja pa labi un pa kreisi no ieejas, vidū veidodami eju, pa kuru izjāt melnajai gvardei. Tad Laura pūlī ievēroja meiteni, aizspraucās pēc iespējas tuvāk un nostājās viņai tieši aiz muguras.

Beidzot vārti atvērās tik plaši, ka Laura varēja paskatīties ārā. Tālu pie apvāršņa bija redzama kalnu grēda — no to konusveida virsotnēm pret debesīm šad tad atplaiksnīja uguns mēles. Droši vien vulkāni, Laura nodomāja, bet tad ieraudzīja jātnieku pulciņu.

Tur bija trīspadsmit iespaidīga auguma jātnieki, visi melnu kara zirgu mugurā un melnās bruņās. Ikviens no viņiem ir vismaz galvas tiesu lielāks par Bardolfu Stipro, Laurai iešāvās prātā. Turklāt Bardolfs bija pats garākais no Reimāra brašuļiem!

Pulciņš klusējot tuvojās vārtiem. Dzirdama bija tikai bruņu šķindoņa, zobenu makstu atsišanās un seglu čīkstēšana. Gan jātnieku, gan viņu zirgu acis kvēloja nakts tumsā bīstami sarkanas, un no dzīvnieku nāsīm pacēlās sēra dzelteni tvaiki. Kad bruņinieki dārdot pārjāja pāri tiltam, kas stiepās pār plato pils grāvi, Laura pamanīja gūstekni, ko aizsedza zirgu ķermeņi.

Vīrietis pavērās Lauras virzienā, un uz sekundes simtdaļu viņu skatieni krustojās. Palīdzi man, Laura lasīja viņa acīs. Lūdzu, palīdzi!

Tai pašā mirklī mazā izdvesa apslāpētu kliedzienu. — SiL — viņa tikko dzirdami nočukstēja un tad, ar miroņbālu seju izspie-dusies cauri pūlim, aizsteidzās prom.

Laura izbrīnīta noskatījās viņai pakaļ. Ko tas nozīmēja? Vai viņa pazina šo nelaimīgo? Kā gan citādi varēja izskaidrot viņas savādo izturēšanos?

Kļuvusi ziņkārīga, Laura ciešāk nopētīja gūstekni. Spēcīgais vīrietis smagnēji vilkās jātniekiem līdzi. No netīras sejas raudzījās riekstu brūnas acis. Pie nožēlojamā izskata nebija vainojami bārdas rugāji, kas klāja vaigus un zodu, bet drīzāk viņa neapskaužamais stāvoklis. Netīrumiem apkaltušais tērps skrandās nokarājās uz muskuļainajiem pleciem. Pāri mugurai stiepās asiņainas svītras, un, ieraugot ādas pātagu pie kāda melnā bruņinieka segliem, Laura saprata, no kurienes radušies šie ievainojumi. Gūstekņa rokas bija sasietas ar virvi. Ap viņa kaklu bija apmesta bendes cilpa, aukla no tā stiepās uz jātnieku vadoņa segliem. Laura bija sašutusi par tādu nežēlību: ja nelaimīgais pakluptu un nokristu zemē, tad cilpa savilktos un viņu nožņaugtu!

Laura, šīs ainas satriekta, paraudzījās uz ziņkārīgajiem. Bruņinieku sejās gandrīz visās bez izņēmuma bija redzami smīni. Daži no viņiem, ieraudzījuši gūstekni, nospļāvās, citi izmeta rupjas piezīmes: — Beidzot noķēra gan nolāpīto Paravaina spiegu! — Pakārt to suni! Lai vairs neošņā apkārt! — Noslāniet ar pātagu to gaismas kalpu! — Kaut viņš nosprāgtu un tas nolādētais Elizions arī!

Laurai vajadzēja savaldīties, lai sašutumā skaļi neiekliegtos.

Kalpi un kalpones turpretī nekustīgi raudzījās nelaimīgajā, ne vārda nebilzdami. Dažās sejās Laura samanīja žēluma zīmes. Viņi tikai baidījās to atklāti izrādīt. Savukārt bērni, kas arī bija iejukuši skatītājos, vēroja apkaunojošo izrādi pilnīgā vienaldzībā.

Kad melnā gvarde bija iejājusi pa vārtiem, tos atkal noslēdza, un pūlis izklīda. Bet Laura pēc iespējas neuzkrītošāk sekoja melnajiem karotājiem.

Beidzot jātnieki bija tikuši laukuma ziemeļu malā. Vadonis pacēla labo roku, pavēlēja vīriem nokāpt no zirgiem un nodeva gūstekni abiem cietumsargiem, kas tostarp bija iznākuši pagalmā — viens bija garš un kalsens, bet otrs sīka auguma, ar pinkainiem matiem.

— Ieslēdziet kārtīgi to suni! — viņš skarbā balsī tiem uzsauca.

— Un, ja viņš sagādā kaut mazākās nepatikšanas, tad varat viņu manis pēc kaut vai nosist!

Šoreiz Laura tik traki neizbijās, ieraudzījusi, ka abi sargi bija trioktīdi. Galu galā viņa šīs trejacainās būtnes jau bija redzējusi

internāta bibliotēkā. Baismīgā trešā acs pierē jau novērtēja gūstekni, kamēr parasto acu pāris bija pievērsts vadonim.

No visām pusēm šurp steidzās zirgu puiši, lai aizvestu kaujas zirgus. Čaklas kalpones piesteidzās ar vīna krūkām, pasniegdamas tās pārjājušajiem bruņiniekiem, kamēr cietumsargi sagrāba gūstekni un, grūzdami sev pa priekšu, pazuda šaurās mūra durtiņās.

Tā var būt vienīgi ieeja pazemes cietumā, Laura nodomāja. Viņa uzmanīgi pavērās apkārt pagalmā — un pēc dažām sekundēm durvis aiz viņas jau bija aizvērušās.

Kaja izbijusies skatījās uz gultu, kur bez dzīvības zīmēm gulēja draudzenes ķermenis. Bija jānoliecas pavisam tuvu, lai sajustu, ka Laura vēl joprojām elpo. Kaja apjukusi satvēra Lauras roku un atrada pulsu. Viņa saskaitīja tik tikko trīsdesmit sitienus minūtē.

— Vienkārši neaptverami! — viņa, galvu šūpodama, paskatījās Lūkasā, kurš sēdēja pie datora, ieniris interneta dzīlēs. — It kā viņa darbotos vairs tikai taupības režīmā!

— Tas taču loģiāli! — zēns mierinoši atteica. — Varbūt ar viņu ir tāpat kā ar dzīvniekiem ziemas miegā. Tiem arī vielmaiņa noris ļoti lēnām, lai pēc iespējas mazāk patērētos enerģija.

— Bet Laura taču nav dzīvnieks! — Kaja bija ne pa jokam sašutusi.

— Tas jau bija tikai piemērs, trūcīgais koeficienti Indiešu jogi, starp citu, arī to pieprot. Ar tīro gribasspēku un pilnīgu ķermeņa kontroli viņi iztiek ar tik nelielu gaisa daudzumu, ka zināmu laiku iztur, pat būdami ierakti zemē!

— Nopietni?

— Es taču teicu! — Lūkass saīdzis atcirta.

— Tad jau tu noteikti saproti arī to, kā notiek ceļošana sapnī? — Kaja spītīgi jautāja.

Lūkass novaikstījās un padomāja. — Nu, ne gluži, — viņš

beigās sacīja. — No otras puses, zinātniski teorētiskais šī procesa pamatojums, manuprāt, ir pilnīgi pārliecinošs. Proti, kā Stīvens Hokings raksta savā pasaulslavenajā...

— Oi, nē! — Kaja novaidējās. — Beidz taču vienreiz!

Lūkass tieši gribēja attraukt kādu ironisku piezīmi, kad pie

durvīm kāds pieklauvēja.

Kaja, pavērusi mazu spraudziņu, ieraudzīja to priekšā stāvam Kēvinu. Viņš rokā turēja mugursomu.

— Vai Lūkass ir pie jums? — viņš kāroja zināt.

— Eēē... es... nu... es nezinu, — Kaja vilcinājās atbildēt, žigli aizvēra durvis un uzmeta Lūkasam jautājošu skatienu.

Zēns pamāja. — Viņu tu mierīgi vari ielaist.

— Bet Laura taču piekodināja nevienu nelaist istabā!

— Tas gan. Bet viņa noteikti nedomāja Kēvinu. Viņš jau sen par visu ir lietas kursā!

— Ko? — Kaja bija izsista no sliedēm. — Tikai nesaki, ka tā ir taisnība! Kā jūs varējāt būt tik aptaurēti un pavisam svešu...

— Mēs Kēvinu pazīstam gana labi, lai viņam varētu uzticēties, — Lūkass viņu vēsi pārtrauca.

— Muļķības! Laura tai tipā ir ieķērusies un tāpēc neko nenojauš!

— Tu esi galīgi ķerta! — Lūkass noskaitās. — Beidz vienreiz gvelzt pa tukšo un laid viņu iekšā!

— Jūs vēl redzēsiet, ko esat savārījuši! — Kaja iekarsusi nopurpināja, negribīgi atvēra durvis un, pamezdama naidīgu skatienu uz Kēvinu, ļāva viņam ienākt.

Kad zēns ieraudzīja gultā Lauru bez dzīvības pazīmēm, viņa acis pārsteigumā iepletās. — Vai viņa tagad ir... sapņu ceļojumā?

— Jā, — Kaja īdzīgi norūca. — Apsēdies vienreiz un necel tādu troksni. Citādi viņa vēl pamodīsies!

— Sorry, būšu pavisam kluss. — Kēvins piesardzīgi apsēdās uz krēsla pie Lauras rakstāmgalda, uzmanīgi atvilka mugursomas rāvējslēdzēju un izvilka no tās divas pudeles. — Atnesu jums kolu, — viņš sacīja, atbruņojoši smaidīdams. — Ja nu sagribas dzert. Tur-klāt tā palīdz palikt nodomā. — Pašķielējis uz Lauru, viņš piebilda:

— Par ļaunu jau nenāks, vai ne?

Eju, kas veda uz pazemes cietumu, lāpas apgaismoja pavisam vāji. Laurai tas bija tikai pa prātam. Cietumsargi, kuriem viņa pa gabaliņu sekoja, meiteni šajā krēslā gandrīz neievēros. Piespiedusies cieši pie sienas un izmantodama aizsegam katru nišu, kādas lielā skaitā gadījās pa ceļam, viņa devās arvien dziļāk velvju gaitenī. Gaisam bija sastāvējusies smaka.

Kad Laura ieraudzīja treknu trioktīdu, viņai jau likās, ka pasākums ir izgāzies. Resnais izskatījās visnotaļ groteski, jo aci viņam pierē slēpa aizsegs. Turēdams rokā āvu, viņš apsargāja ieeju šahtai līdzīgajā kāpņu telpā, kas, domājams, veda uz dziļākajiem pazemes stāviem. Laura izbijusies ierāvās nelielā mūra nišā un saspringti vēroja, kā resnvēderis pieceļas no sola un plati uzsmaida kolēģiem ar gūstekni.

— Prieks, kur tu rodies! — viņš izsmējīgi nočiepstēja zēniski smalkā balstiņā. — Atkal jauns viesis! Mūsu pansijai gan ir laba slava!

Garais sargs atbildēja viņa ironiskajam smīnam. — Katrā ziņā par pieprasījumu nevaram sūdzēties! — viņš atteica. — Paskaties kārtīgi šai puisī. Otrreiz tu viņu vairs neredzēsi.

— Saprotu! — Stulbi ņirdzīgā izteiksme pēkšņi iesala sarga sejā, kas bija apaļa kā mēness. — Tad viņš noteikti dabūs vienu no mūsu apakšstāva numuriem ar īpašām ērtībām?

— Uzminēji gan!

— Vispār jau žēl viņa! — resnais nopīkstēja, un Laurai šķita, ka viņa saklausījusi īstu nožēlu. — Tik glīts puisis! — Tad viņš atkāpās sāņus un lāva paiet garām kolēģiem ar gūstekni.

Laura vēl drudžaini prātoja, kā nemanītai tikt garām resnvēderim, kad ieraudzīja kāpjam augšup biklu meiteni. Viņa stiepa smagu krūku un ar vienaldzīgu sejas izteiksmi pagāja garām sargam tā, it kā tas būtu pats par sevi saprotams. Trioktīds mazajai neko neteica.

Laurā acumirklī nobrieda pārdrošs plāns.

Pagāja tikai dažas minūtes, un viņa tuvojās resnītim ar āvu, rokā turēdama līdz malām piepildītu ūdens krūku. Viņa bija izmānījusi krūku mazajai, piedāvādamās to viņas vietā aiznest cietumsargiem uz apakšējo stāvu. Lai gan īstenībā nekas nevarēja noiet greizi un resnajam trejacim nekas nevarēja likties aizdomīgi, Lauras sirdspuksti paātrinājās, un asinis šalca dzīslās tik skaļi, ka viņa jau nobijās, ka trioktīds to sadzirdēs. Taču viņš nepacēla ne acu, kad meitene pagāja viņam garām. Toties daudz lielākas šausmas viņā izraisīja sarga negaidītais uzsauciens dažus mirkļus vēlāk:

— Ei, tu!

Laura sarāvās, apstājās un pavisam lēnām pagriezās. — Jā... kungs?

Nobarojies sargs piecēlās, kā pīle platām pleznām piegāzelējās viņai klāt un uzmeta drūmu skatienu. — Vai tu šeit esi jauniņā? — viņš iečiepstējās un pasmaidīja.

Laura redzēja, ka viņam mutē ir viens vienīgs dzeltens apdru-pis zobs. — Eēē... jā... ēēē... tieši tā, kungs.

— Nevajag mani saukt par kungu. Man neiet necik labāk kā tev, nabaga sivēn! Bet vai tu man nevarētu izdarīt mazu pakalpojumu?

— Un... tas būtu?

— Kad atkal atgriezīsies virtuvē, pamēģini man noorganizēt kausu vīna, labi?

Laura pasmaidīja, un viņas atvieglojums nebija tēlots. — Pamēģināšu.

— Jauki, — vienzobainis noteica un ar cīsiņiem līdzīgajiem pirkstiem noglāstīja viņai matus. — Labs bērniņš. — Tad viņš aizgāzelējās atpakaļ savā vietā.

Jo dziļāk Laura nokāpa pazemē, jo neizturamāka kļuva smirdoņa. No sēra smakas viņai gandrīz aizcirtās elpa. Gaiss bija mitrs un lipīgs, un valdīja ellišķīgs karstums. Meitenei pāri sejai un augumam straumēm lija sviedri. Viņa iegriezās krēslainā ejā un uzmanīgi paskatījās visapkārt.

No cietumsargiem nebija ne vēsts. No cietuma dzīlēm gan atskanēja neskaidras balsis. Tās bija uzbudinātas. Vai tās piederēja trioktīdiem, kas ieslēdza ķēdēs jauno gūstekni? No blakus kamerām bija dzirdami nepārtraukti vaidi un apslāpēti kunksti. Neraugoties uz karstumu, Laurai ap sirdi kļuva arvien saltāk. Zemās kameras bija cieši izvietotas cita pie citas. Uz ejas pusi tās norobežoja režģi no metāla stieņiem rokas resnumā, tā ka tajās varēja ieskatīties un nemitīgi paturēt acīs to iemītniekus. Laura aizturēja elpu: vai tētis arī netika turēts kādā no šīm cellēm? Ja viņa bija pareizi sapratusi sarunu starp resnvēderi un viņa kolēģiem, tad pazemes apakšējais stāvs bija rezervēts īpašiem gūstekņiem — un pie tiem noteikti piederēja Mariuss.

Uzmanīgi raudzīdamās apkārt, meitene lavījās uz priekšu pa gaiteni un ieskatījās pirmajā kamerā. Akmens grīda bija klāta ar netīrumiem un drazām, salmi uz lažām bija appelējuši. Trīs ieslodzītie likās to vairs neievērojam, tieši tāpat kā viņi nemanīja Lauru. Divi no tiem, tērpušies skrandās, kvemēja cisās un apātiski raudzījās grīdā. Trešais, albīns, kā varēja spriest pēc vīrieša sniegbaltajiem matiem un sarkani pierietējušajām acīm, drīzāk bija miris nekā dzīvs. Viņš bija piekalts pie sienas ar resnām ķēdēm, rokas izplestas kā krustā sistajam. Izkāmējušais ķermenis bija pilnīgi kails, ja neņēma vērā gumu apsēju. Zem bālās ādas bija iz-spiedusies katra riba, bet ādu klāja brūces un pūžņojoši augoņi. Viņa galva bija nespēcīgi nokārta uz krūtīm, un no mutes atskanēja tik tikko dzirdami kunksti.

Ieraugot šo mocekli, Laurai gandrīz apstājās sirds. Viņa juta, kā pār vaigiem rit asaras. Ceļi sāka drebēt, un meitenei vajadzēja piespiest sevi doties tālāk.

Nākamās kameras iemītnieki atradās līdzīgā stāvoklī. Spriežot pēc brūcēm, arī viņi bija sisti.

Piepeši Laura izdzirda pātagas plīkšķus, kam sekoja slāpētas sāpju skaņas, ko izdvesa kāds vīrietis. Viņa izmisusi klausījās — tās noteikti nāca no kādas attālākas kameras!

Meitene nomākta turpināja ceļu, kad sarāvās, gluži kā saņēmusi belzienu ar vāli. Ūdens krūka gandrīz izslīdēja no rokām.

— Tēti, nē! — Šausmās ieplestām acīm Laura blenza uz vīrieti, kurš pilnīgi taisni gulēja cisās viņas priekšā esošajā kamerā.

— Tēti! — viņa dziestošā balsī nočukstēja.

Meitene kā caur mitru plīvuru redzēja savu tēvu, kurš gulēja nekustīgi kā akmens, šķiet, neko sev apkārt neuztverdams. Viņa mute bija viegli pavērta, acis stingi raudzījās griestos. Laura nespēja pamanīt viņa sejā ne niecīgāko kustību. Ne acu mirkšķināšanu, ne skropstu noraustīšanos, ne elpas vilcienu — it neko. Gandrīz vai šķita, ka dzīvība viņu jau pametusi. Gluži kā viņš jau būtu — miris.

Laura bija kā paralizēta. Kratīdamās raudās, viņa stāvēja pie dzelzs režģiem.

— Tēti, — viņa aizlauztā balsī čukstēja. — Ko viņi tev ir izdarījuši?

Un tad viņa saprata: Borborons patiešām uzlicis tēvam pārakmeņojumu.

Balss aiz muguras Laurai trāpīja kā dunča dūriens sirdī. — Ko tu tur dari?

Laura ar plaukstas virspusi noslaucīja asaras un lēnām pagriezās. Viņas priekšā stāvēja garais un pinkainais, zibsnīdami negantu skatienus.

— E... e...es, — viņa stostījās, un bailes, kas viņu bija pārņēmušas, meitenei gandrīz aizžņaudza rīkli. — Es... nesu... ū... ūd... ūdeni. — Beidzot viņa atkal saņēmās un ar galvas mājienu norādīja uz tēva pusi. — Vai viņam arī...?

Garais trioktīds noņirdza izsmējīgus smieklus. —Tu laikam esi jauniņā — vai arī īsta zoss! — viņš tad noteica. — Tam tur nekāds ūdens nav vajadzīgs. Viņam vispār nekas nav vajadzīgs. Ar viņu ir cauri. Kaut gan — ja viņam drīz neiešķiebs eliksīru, tad viņš pamodīsies no sastinguma. Bet līdzēt tas tāpat neko nelīdzēs.

Laurā iegailējās negaidīta cerība. Ja tētis patiešām atgūsies, varbūt viņa ar Mariusu spēs sazināties. Ar vienu vienīgu acu skatienu būtu gana, lai viņš zinātu, ka meita nav viņu aizmirsusi, ir uzmeklējusi viņu un darījusi visu, lai viņu atbrīvotu. Tas viņam noteikti dotu jaunu sparu un palīdzētu vieglāk pārciest mocības.

Visādā ziņā!

— Beidz vienreiz tik stulbi blenzt uz Zemes cilvēku, — garais cietumsargs uzbrēca, — arī tad, ja neesi necik daudz viņus redzējusi. Aiznes beidzot ūdeni gūsteknim pēdējā kamerā! — To teicis, viņš pagriezās pret sīko. — Pavadi viņu un atslēdz durvis!

— Tas nav vajadzīgs — es durvis atstāju vaļā.

— Ko? — viņa biedra seja mainīja krāsu. — Tu jucis esi, vai? — viņš auroja.

— Nesatraucies, tas puisis tāpat tuvākās stundas nespēs ne pakustēties!

Garais, vārdiem trūkstot, nogrozīja galvu. — Neiedomājama vieglprātība! Vīns tev jau aptumšojis saprātu. Tikai neaizmirsti pēc tam aizslēgt durvis! Un, ja vēlreiz tā gadīsies, es par tevi ziņošu sardzes vecākajam!

— Neraizējies, gan es neaizmirsīšu, — norātais norūca. Noskaities viņš iespēra Laurai. — Taisies, stulbais skuķi!

Laura klupdama devās uz priekšu. Tieši aiz tēva kameras eja asi pagriezās pa labi. īsajā atzarojumā atradās tikai trīs celles, tā ka pēdējo kameru viņa sasniedza jau pēc dažiem soļiem.

Režģotās durvis nudien stāvēja vaļā. Gūsteknis, neizrādīdams nekādas dzīvības zīmes, gulēja uz mēslainās akmens grīdas. Viņa muguru klāja asiņainas svītras. Trioktīdi bija norāvuši viņam no pleciem drānas un apstrādājuši tik ilgi, līdz pātagas cirtienu pēdas veidoja uz viņa muguras tīklam līdzīgu rakstu. Pirmajā mirklī Laura nodomāja, ka spīdzinātais gūsteknis ir beigts. Viņa izbijusies nolika krūku uz mazā koka galdiņa pie režģiem un nometās ceļos pie ieslodzītā. Viņš vēl elpoja, kaut arī smagi. Par laimi, viņa Alarika vamža kabatā atrada lupatiņu. Žigli iemērkusi to ūdenī, meitene noslaucīja savainotajam seju un atdzesēja pieri.

Pēc dažiem mirkļiem nelaimīgais tikko manāmi pakustināja lūpas. — Ū... ūdeni, — viņš vaidēja.

Laura aizsteidzās pie galda, pielēja māla kausu, kas tur jau stāvēja, atbalstīja spēku zaudējušā vīrieša galvu un pielika viņam pie lūpām kausu. Acis aizvēris, viņš sāka dzert kā zīdainis, kas kāri meklē pudelīti.

— Paldies, — viņš vārgi izdvesa, kad Laura bija nolikusi kausu.

— Kuš! — meitene brīdināja un mierinoši noglāstīja sviedros salipušos matus. — Nevajag piepūlēties.

Neraugoties uz brīdinājumu, gūsteknis mēģināja atvērt acis. Viņa plakstiņi nemierīgi raustījās, līdz viņš palūkojās Laurā. — Pasaki... Alienorai, kur... es esmu.

— Alienorai?

— Jā. Tai gaišmatei, kura stāvēja tev priekšā... pie vārtiem. Viņai... jāapkopj manas brūces, jo citādi... citādi... — To teicis, viņš atkal zaudēja samaņu, un galva bezspēkā noslīga uz grīdas.

Laura pataustīja viņam pulsu: vīrietis vēl bija dzīvs. Kā palīdzēt šim nabaga cilvēkam? Ko viņa varēja darīt gūstekņa labā? Īstenībā neko — tikai nodot viņa vēsti.

Smagu sirdi Laura izgāja no celles. Pirms nogriešanās galvenajā ejā meitene piesardzīgi paglūnēja ap stūri.

Dzirde viņu nebija vīlusi. Dunēja zābaki, un no ejas dziļumiem platiem soļiem iznira trīs stāvi. Divi vīrieši un viena sieviete. Laura tūdaļ pazina ķirzakai līdzīgo melno burvi.

Sirīna!

Alarikam bija taisnība: viņa vēl joprojām bija dzīva, kaut arī ar cilvēka saprātu tas nebija aptverams. Bet kurš gan no tiem satraucošajiem notikumiem, kas viņai pēdējā laikā bija gadījušies, bija prātam aptverams?