Laura un Septiņu mēnešu zīmogs

8. nodaļa JAUNAIS SKOLNIEKS

Rebeka Taksa, kā allaž, bija tērpusies rozā. Pat augstpapēžu kurpju krāsa bija pieskaņota kostīmiņam. Tikai mati, kas garās bizītēs bija savīti ap galvu sarežģītā frizūrā, vizēja karmīnsarkani. Rozija, kā skolotāju dēvēja viņas iemīļotās krāsas dēļ, stāvēja pie tāfeles un ar parasto ironisko skatienu pētīja

7.b klases astoņas skolnieces un septiņus skolniekus. — Ceru, ka brīvlaikā visssi essat labi atpūtuššiesss un priecājatiesss par mā-čībām tikpat ļoti kā ess. Galu galā, mumsss līdz gada beigām jā-atrisssina vissai ssatraucoššass fizikasss problēmasss!

Viņas šņācošā šļupstēšana ir kļuvusi vēl briesmīgāka, Laura nodomāja, kamēr kopā ar klasesbiedriem kā pēc slepenas koman-das izvalbīja acis un skali novaidējās. Meitenes un zēni nepielika ne mazākās pūles, lai liekuļotu sajūsmu. Tikai Pumpiņpaulis, klases labākais skolnieks un galvenais pielīdējs, staroja skolotājai pretim pa visu pūtītēm nosēto ģīmi.

— Protams, Taksas kundze! — viņš kā vienmēr čiepstēja.

Kaja jau grasījās iebelzt dunku mugurā šim glumeklim, kas

sēdēja viņai priekšā pirmajā rindā, bet Laura nosodoši papurināja galvu, un draudzene pārdomāja.

— Ess, protamsss, ceru, ka ššiss gads jumss vissiem būsss veikss-mīgss, — skolotāja nesatricināmi turpināja. — Patss par ssevi sssaprotamss, ka tass attiecasss arī uz tevi, Laura! Beigu beigāss veikssme tev var noderēt. Vairāk nekā pārējiem, vai ne?

Viņa paspēra pāris soļu tuvāk Laurai un nu stāvēja cieši līdzās viņas vietai. Meitenei iecirtās nāsīs viņas smagās, pēc trūdiem smakojošās smaržas, kamēr Taksa nopētīja skolnieci ar caururbjošu skatienu. Laurai šķita, ka skolotājas acīs manāmi bīstami zibšņi.

— Kā tad tev gāja brīvdienās? — Skolotājas balsij bija glūnīga pieskaņa. — Ceramss, ka tev gadījāsss kādi ssatraucošši piedzīvojumi, vai ne?

Viņa noteikti zina, kas notika Hintertūrā, Laurai ienāca prātā. Neapšaubāmi — un tagad viņa vēl grib par mani uzjautrināties.

— Nu, gāja gluži jauki un varēja tīri labi izklaidēties, — viņa tādēļ atteica māksloti nevērīgā tonī. — Taču manai gaumei prasījās pēc kaut kā maķenīt aizraujošāka.

— Vai tieššām? — Vienu mirkli Rozija likās apjukusi. Taču nākamajā brīdī viņa jau atkal savaldījās un savilka lūpas daudznozīmīgā smīnā. — Viss jau vēl var gadītiess, Laura. Un līdz Lieldienām jau vēl ir ilgss laikss, vai ne? Pa to daudz kass var notikt — daudz vairāk, nekā tev varbūt patiktu! — Skolotājas acis pārvērtās bīstamās šaurās spraudziņās, pa kurām tā izaicinoši raudzījās meitenē.

Taču Laura neļāvās iebiedēties un izturēja caururbjošo skatienu. Viņa, protams, zināja, ka Taksa mēģina nolasīt viņas domas, taču nedarīja neko, lai slēptu tās no tumsas piekritējas. Taisni otrādi: “Tikai nedomā, ka man no tevis bail,” viņa domās signalizēja skolotājai.

Rozijas seja nervozi noraustījās, uztverot Lauras signālu. Tomēr viņa nekomentēja mēmo vēsti. Viņas acis pievērsās Kajai un tad atkal Laurai. — Tā kā pēdējā kontroldarbā pirms Ziemassvētkiem jumss gadījāsss kass ssvarīģākss un neļāva piebiedrotiess mumss, essmu jumss paredzējussi kontroldarba atkārtojumu. Tāpēc nākamo otrdienu pirmajā ssstundā jumss būss lielisska iesspēja apliecināt ssavass zināššanass!

Laura pārāk labi atcerējās, kā bija ar pēdējo kontroldarbu: Taksa to bija uzlikusi tieši pēdējā dienā pirms brīvlaika. Nākamajā dienā pēc ziemas saulgriežiem. Pēc visiem dramatiskajiem notikumiem gan Laura, gan arī Kaja un Lūkass pēc bezmiegā pavadītas nakts rīta agrumā bija iekrituši gultās un nogulējuši visu dienu. Tā meitenes bija nokavējušas Laurai tik ļoti svarīgo fizikas kontroldarbu, kas nu bija jāraksta atkārtoti. Par to, ka šāda izdevība viņām vispār tika dāvāta, vajadzēja pateikties tikai un vienīgi profesoram Aureliānam. Rebeka Taksa par nokavēto kontroldarbu, aci nepamirkšķinādama, bija viņām ielikusi “neapmierinoši”. Lauras izredzes sekmīgi pabeigt mācību gadu tādējādi līdzinājās nullei, un tikai brīnums spētu novērst viņas izslēgšanu no internāta. Par laimi, bija iejaucies direktors un, pateicoties savam amatam, noteicis viņām papildlaiku fizikas pārbaudījumam, ko Rozijai, zobus griežot, nācās paciest.

Skolotāja paskatījās Laurā ar pašapmierinātu smaidu, iekams devās atpakaļ pie sava galda. Tur viņa atvēra portfeli un izvilka no tā veselu žūksni testa darbu.

— Nu tad passkatīssimiess, kā citiem ir izdevies pierādīt ssavass zināššanass fizikā... — viņa tieši sāka, kad pie durvīm kāds skaļi pieklauvēja. —Jā?

Durvis atvērās, un telpā ienāca Miezes-Steinas kundze, internāta sekretāre. Viņai sekoja zēns ar melnu matu ērkuli.

Laura, viņu ieraugot, negribēja ticēt savām acīm: šis zēns nebija neviens cits kā Kēvins! Viņas seja nevilšus atplauka, un sirds sāka dauzīties straujāk nekā citkārt.

Kajai nepaslīdēja garām Lauras saviļņojums. Viņa skeptiski nopētīja zēnu. — Kas tad ir?

— Es viņu pazīstu! — Laura pieliecās Kajai un iečukstēja viņai ausī: — Tas ir Kēvins. Kēvins Tešners!

— Nu un tad? Vai tad tāpēc jāsmejas kā zirgam, kas pārēdies medus torti?

Kā zirgam, kas pārēdies medus torti1

Laura pārsteigta paskatījās draudzenē. Kāpēc Kaja runāja tādas muļķības?

Meitene domīgi vēroja, kā Mīzelšteina, kam sekoja Kēvins, piegāja pie Rebekas Taksas un iečukstēja viņai ausī dažus vārdus.

Skolotāja uzmanīgi ieklausījās, veltīja Kēvinam atzinīgu skatienu un pamāja sekretārei. Viņai izejot ārā, Rozija pamāja Kēvinam, lai viņš panāk tuvāk, un pagriezās pret klasi. — Ess gribētu jūss iepazlsstināt ar jauno klassessbiedru, — viņa svepstēja. — Viņu ssauc Kēvins. Kēvins Tešners. Kopšš šī brīža viņšš pieder rāven-ššteinieššiem, un tāpēc no ssirdss ssveikssim viņu mūssu vidū!

Laura, tāpat kā pārējie klasesbiedri, pabungoja ar pirkstu kauliņiem pa galdu, apsveikdama Kēvinu. Vienlaikus viņa uzmeta zēnam jautājošu skatienu: kāpēc tu toreiz neko neteici, ka pāriesi uz Rāvenšteinu? Kēvins likās bez kādām grūtībām sapratis viņas neizteikto jautājumu. Vismaz Laura tā nosprieda pēc viņa sejas izteiksmes. Turklāt viņš ar lūpām bez skaņas veidoja vārdu: “Vēlāk!”

Vēlāk viņš visu paskaidros!

Rebeka Taksa ierādīja viņam vietu pēdējā rindā un sāka stundu. Tā bija tikpat mokoša kā visas pārējās līdzšinējās fizikas stundas, un pietika ar domu par gaidāmo testu vien, lai Laurai jau tagad izspiestos uz pieres baiļu sviedri.

— Prom? Ko tas nozīmē — viņa ir prom? — Paravains nolēca no segliem, nododams savu sirmi zirgupuiša rokās, un neizpratnē pavērās Morvenā. Dziedniece nekavējoties bija steigusies uz Grāla pils pagalmu, kad baltais bruņinieks, atgriezdamies no izjādes, ieauļoja pils pagalmā, iztramdīdams baložu pulciņu, kas tur mierīgi uzknābāja graudus.

— Tas nozīmē, ka Alienora ir pazudusi bez vēsts, — jaunā sieviete atteica. — Kad viņa agri no rīta neieradās uz mācībām, es vēl neko nenojautu. Nodomāju, ka viņa nejūtas īsti labi vai ka Silvāna stāsts viņu pārāk satraucis. Bet kad ieskatījos viņas kambarītī...

-Jā?

— Tur nebija viņas ceļojumu tērpa un viņas pašas arī ne — un tad man atausa gaisma! Turklāt vēl Eilīna apgalvo, ka no pieliekamā pazudis speķis un desa.

Jaunais bruņinieks noraizējies šūpoja galvu. — Vai viņa devusies ceļā kājām?

— Nē! — Morvena atteica. — Viņa paņēmusi no staļļa sava brāļa stepju poniju.

— Un kad?

— Vakar vakarā, ap desmito stundu, kā man stāstīja vārtu sargs,

— Ko?! — Paravaina seja dusmās pietvīka. — Sargiem taču ir piekodināts pēc tumsas iestāšanās...

— Zinu, — dziedniece viņu liegi pārtrauca. — Alienora tam puisim apvārdojusi zobus. — Neraugoties uz situācijas nopietnību, Morvenas sejai pārslīdēja smaida atblāzma. — Rādās, ka viņa ir bijusi visai pārliecinoša.

— Vienalga! — Balto bruņinieku vadonis pārskaities nošņau-kājās. — Tas puisis netiks cauri sveikā. Un to vēl sauc par sardzi! Kāds tur brīnums, ka melnie bruņinieki bez kādām grūtībām iekļuva Grāla pilī.

Morvena mierinoši uzlika plaukstu uz viņa apakšdelma un maigi uzsmaidīja. — Ja tu viņu sodīsi, tas vienalga neatvedīs Alienoru atpakaļ.

Jaunais vīrietis vienā mirklī nomierinājās. Labsajūtas pārņemts, viņš atbildēja smaidam. — Varbūt man vajadzēja viņai ļaut piedalīties Alarika meklējumos.

— Varbūt gan. — Morvena domīgi savilka uzacis. — Viņa bija pavisam nonīkusi bez brāļa. Kopš viņš pazuda, meitene vairs nebija tā pati, kas senāk. Un tas man dara raizes, Paravain.

— Raizes? Kādā ziņā?

— Es baidos, ka viņas ilgas jau sen ir vājinājušas saprātu un tāpēc viņa neapstāsies pat vislielākā riska priekšā.

Bruņinieks neticīgi saviebās. — Tu gribi teikt, ka tev ir aizdomas...?

— Tieši tā. — Morvena norija siekalas un saspieda ciešāk Paravaina roku. — Es baidos, ka Alienora liks lietā visus līdzekļus, lai nokļūtu Tumsas cietoksnī!

— Septiņu mēnešu zīmogs? — Mērija Morgana, jūtami izbrīnīta, vaicāja un pārsteigta noskatījās Laurā.

Kamēr citi rāvenšteinieši dauzījās apkārt un baudīja garo starpbrīdi, gaišmatainā meitene pamāja ar galvu trauslajai angļu un franču valodas skolotājai. Taču mis Morgana, mazu brītiņu padomājusi, tikai papurināja galvu. — Man ļoti žēl, Laura. Diem-žēl es nevaru tev palīdzēt. Vai esi jau vaicājusi Persijam?

Skaidrs, ka Laura jau bija painteresējusies, vai fizkultūras sko-lotājs nezina kaut ko par šo noslēpumaino zīmogu. Tomēr Persijam Valjantam pietrūka padoma — tāpat kā mis Morganai. — Esmū nudien izmisīs, mademoiselle* Laura, — viņš bija atbildējis ar savu tikpat jocīgo, cik neatdarināmo akcentu, — tačū baidoss, ka ne-varrešū palīdzēt tavās zinibū alkās! — Un tad ieteicis doties vai nu pie mis Mērijas, vai pie profesora Austruma.

Arī elfai līdzīgā skolotāja deva viņai līdzīgu padomu. — Kāpēc nepavaicā Aureliānam? Viņš jau kopš neiedomājamiem laikiem, kalpodams gaismai, glabā visas sargātāju zināšanas. Mums, pārējiem, vēl ļoti daudz jāmācās, lai iegūtu kaut pustik lielu pieredzi kā viņam.

Iedama uz sekretariātu, Laura mazliet niknojās uz sevi. Īstenībā viņai jau pirmīt bija skaidrs, ka ne Mērija, ne Persijs nespēs palīdzēt. Vienkārši vajadzēja paļauties uz savu izjūtu un uzreiz doties pie direktora. Ja bez pātera Dominika viņai vēl kāds varēja pastāstīt par šo zīmogu, tad tas noteikti bija profesors Aureliāns. Turklāt viņš, liekas, bija aklā mūka labs paziņa. Līdz nākamajai tikšanās reizei ar bibliotekāru vēl bija atlikušas piecas dienas, un Laurai tik ilgi negribējās ciesties. Viņai kārojās pēc iespējas ātrāk atklāt zīmoga noslēpumu. Galu galā, tas, šķiet, bija ārkārtīgi svarīgs.

Mīzelšteina nebija gluži sajūsmā, kad skolniece parādījās sekretariātā. — Kā tu to iedomājies, Laura? — viņa čiepstēja. — Tu taču nevari tā vienkārši traucēt direktoru. Tu taču zini, ka viņam pa slimības laiku sakrājusies vesela kaudze darbu, kas steidzīgi jāpaveic.

— Bet... Dr. Tumšickis taču toreiz viņu aizvietoja, vai ne, Mīzel... — Laura nosarka un steigšus izlaboja, — ēēē... Miezes-Steinas kundze?

Sekretāre aizkaitināta viņā paskatījās. — Kvintuss Tumšickis pavisam aptuveni pārzina internāta direktora pienākumus. Viņš varēja izpildīt tikai galvenos no tiem, lai nepārtrauktu darboties mācību mehānisms. — Taču beigās viņa atmaiga un ieveda Lauru direktora kabinetā.

Austrums Aureliāns, Laurai ienākot, negribīgi pacēla skatienu no rakstāmgalda. — Lūdzu, izsakies ātri, — viņš sabozies norūca.

— Nevaru tev veltīt vairāk par piecām minūtēm.

— Tikai piecas minūtes? Bet...

— Man ļoti žēl! — profesors viņu strupi pārtrauca un norādīja uz dokumentu kaudzi viņa priekšā. — Esmu gandrīz aprakts šajos darbos. Tad sāc!

Laura padevās liktenim. Viņa, cik vien iespējams, koncentrēti paziņoja sargātāju vecākajam par atgadījumiem ziemas brīvdienu laikā. īso atskaiti meitene pabeidza ar baiļpilnu jautājumu: — Viņi laikam nekad neliksies mierā, vai ne?

— Nē, Laura, pilnīgi noteikti! — profesors apstiprināja.

— Mūsu cīņa ilgs līdz pat laika galam.

Meitene nobažījusies pamāja. —Tad viņi arī turpmāk visiem spēkiem mēģinās iegūt Apskaidrības kausu?

Austrums pamāja. — Protams, Laura, kā gan citādi? Es saprotu, ka tu raizējies, bet tam nav ne mazākā iemesla! Kauss ir noslēpts drošā vietā, un tikai man un vienai tuvai uzticamības personai ir zināms, kā to atrast.

— Zinu, — Laura iesprauda. — Bet tumsas piekritēji toreiz arī noteikti domāja, ka viņu slēptuve ir droša, pat sapņos nerēķinādamies ar to, ka es atradīšu kausu!

— Tiesa gan, — profesors atzina. — Viņi pieļāva kļūdu, tevi novērtēdami par zemu. Un mums tā negadīsies — nekādā ziņā. Turklāt kausu sargā visstiprākais spēks, kāds vien pastāv zem saules. Pat Borborons, tumšo spēku barvedis, nespēj tam turēties pretim.

Meitene skeptiski pavērās Austrumā Aureliānā. — Vai esat pārliecināts?

— Pavisam pārliecināts! Tādēļ arī pilnīgi izslēgts, ka kauss atkal nokļūs tumsas piekritēju rokās. Neraizējies, Laura! Nākamajos Lieldienu svētkos tu kausu aizvedīsi atpakaļ uz Avanterru, un tas atkal ieņems savu vietu Grāla pils labirintā, kas tam bija lemta kopš laiku pirmsākumiem. Un, ja viss beigsies labi, varēsi atsvabināt pat savu tēvu!

Profesora vārdi nomierināja Lauru; viņu pārņēma jauna paļāvība. Tomēr, kad viņa apvaicājās par Septiņu mēnešu zīmogu, Austrums Aureliāns reaģēja visnotaļ dīvaini. Vienu brīdi profesors viņā raudzījās neizmērojami apstulbis — un tad nobāla. Bet varbūt viņa bija maldījusies. Aureliānam jau no dabas bija ļoti bāla sejas krāsa, un smagā slimība, ko viņš bija pārcietis īsi pirms Ziemassvētkiem, nebija beigusies bez pēdām. Katrā ziņā Austrums tūliņ atkal saņēmās. Taču viņa jautājums gan Laurai lika nobrīnīties.

— Kas tas tāds ir, šis Septiņu mēnešu zīmogs?

— Ja es to zinātu, tad noteikti nebūtu nākusi pie jums. Es, lūk, cerēju, ka jūs...

— Man patiešām žēl, — profesors viņu pārtrauca. — Bet man tevi jāapbēdina: es tev neko nevarēšu pastāstīt par šo zīmogu!

— Nē?

Profesors Aureliāns papurināja galvu. — Nē.

Iekams meitene paguva izjust vilšanos, atvērās durvis, un kabinetā ienāca Mīzelšteina, turēdama rokā dažas aploksnes.

— Pasts, profesora kungs, — viņa sacīja un nolika vēstules uz rakstāmgalda.

Aureliāns tās pārlūkoja drīzāk izklaidīgi, tad pēkšņi sarāvās un no paciņas izzvejoja garenu aploksni. Adrese bija rakstīta senatnīgā rokrakstā, ko Laura tik tikko spēja atšifrēt. Aureliāns satraukts satvēra papīmazi un atgrieza aploksni. Saspringtu seju viņš izņēma vēstuli. Steigšus to lasīdams, viņš manāmi sadrūma, gandrīz vai aizmirsdams par apkārt notiekošo. Tikai, kad Laura noklepojās, viņš it kā atcerējās, ka meitene vēl joprojām atrodas direktora kabinetā.

— Ak, Laura. — Viņš izskatījās iztraucēts. — Vai tu, lūdzu, varētu mani tagad atstāt vienu?

— Protams. — Laura piecēlās un ar pētošu skatienu atvadījās no Austruma Aureliānā, kas tagad no jauna bija iedziļinājies vēstulē. — Uz redzēšanos!

— Uz redzēšanos, — profesors mehāniski atbildēja, saspringti lasīdams noslēpumaino vēstuli.

Pie durvīm Laura vēlreiz pagriezās un uzmeta pēdējo skatienu rakstāmgaldam. Viņa pārbijās, jo, ja vien viņai nerēgojās, tad profesors Austrums Aureliāns nudien bija nobālējis.

Nāves bālumā.

Lūkass bija pieteicies pieņemt Kēvinu Tešneru par savu istabas biedru. Beigu beigās viņš bija viens no nedaudzajiem rāven-šteiniešiem, kas mita savā istabā viens pats. Iedraudzējies ar šo zēnu jau ziemas brīvdienās, viņš zināja, ka spēs ar Kēvinu satikt. Kaut arī viņiem noteikti vajadzēs zināmu laiciņu, lai pierastu vienam pie otra.

Tikai kopīgajās vakariņās Laurai radās iespēja pajautāt Kēvinam, kāpēc viņš ir mainījis skolu. Viņš ēdamzālē pilnīgi dabiski bija apsēdies pie Lauras galda. Pārējiem vajadzēja saspiesties mazliet ciešāk.

Kaja gan par to nebija sajūsmā un īgni norūca: — Vai tad citur nebija brīvas vietas?

Laura neņēma galvā draudzenes ņerkstēšanu. Šodien Kajai nav īstā diena, viņa nodomāja. Labāk vienkārši likt viņu mierā.

Magda Šneidere toties starojoši uzsmaidīja Kēvinam. — Forši gan kādreiz ieraudzīt jaunu seju, — viņa noteica, būdama lieliskā garastāvoklī. — Iedomājoties, ka atkal būs jāskatās tajos pašos vecajos koka ģīmjos, man tā vien gribējās palikt slimnīcā vēl kādu nedēļu!

Kaut gan Magda tikai iepriekšējā dienā bija izlaista no slimnīcas, viņa acīm redzami atkal bija savā labākajā formā. Smagie savainojumi, ko viņai bija sagādājis Nežēlīgais bruņinieks, bija sadzijuši bez paliekošām sekām, un Laurai tas sagādāja milzīgu atvieglojumu. Akmenī kaltais Reimārs Magdai bija uzklupis tikai tāpēc, ka tumsā bija viņu sajaucis ar Lauru. Magdas allaž runātīgā mute tagad virinājās vēl čaklāk nekā iepriekš. Tāpēc Laura nepaguva uzdot jautājumu, kas viņu nodarbināja jau kopš fizikas stundas. Ziņkārīgā Magda, proti, pasteidzās viņai priekšā, vēlēdamās no Kēvina uzzināt: — Kāpēc, sasodīts, tu izvēlējies tieši Rāven-šteinu?

Kēvins šķelmīgi pasmīnēja. — Pavisam vienkārši: es ar viņiem abiem, — viņš pamāja uz Lauru un Lūkasu, — iepazinos brīvdienu laikā. Un tad nodomāju: ja jau tie murmuļi Rāvenšteinā tiek galā, tad kāpēc lai es netiktu? Un par pārējo parūpējās tēvocis Maksis!

No skatiena, ko Kaja uzmeta zēnam, šļācās tik daudz indes, ka pat kobra būtu zaļa aiz skaudības. — Skaidrs: ja tēvocis ir tāds naudasmaiss kā Maksimiliāns Longoliuss, tad sarkani tepiķi paši izritinās priekšā! — Kaja, niknumā šņākdama, piecēlās un aizgāja pēc ēdiena.

Laura, dzirdot šo nejauko piezīmi, norīstījās. Kaut arī vairs nejuzdama izsalkumu, meitene sekoja draudzenei un pārmeta viņai.

— Kāpēc tu izturies pret Kēvinu tik riebīgi? Viņš tev neko nav nodarījis.

Kaja, uzkraudama šķīvī vēl vienu porciju spageti, sadrūma, it kā viņai uz mūžu būtu aizliegts ēst šokolādi. — Protams, ka nav!

Es tikai nevaru ciest, ja pret kādu izturas labāk vienīgi tāpēc, ka viņam gadījies būt kāda virsmērkaķa māsasdēlam! Un vispār... — viņa apklusa un pašķielēja uz Lauras pusi.

— Ko? — Laura uzstāja. — Kas vispār?

— Un vispār es nesaprotu, kāpēc tu sarksti un bālē tā tipa dēļ. Tu taču plivinies tādā sajūsmā, it kā tas būtu pats Leonardo di Kaprio!

Tad re, kā: Kaja bija greizsirdīga uz Kēvinu! Acīmredzot viņai bija bail, ka Lauras labvēlība varētu pievērsties zēnam.

Kādas jnulķības!

— Tu murgo! — Laura iegrūda Kajai draudzīgu dunku. — Tikai neiedomājies! Kēvins patiešām ir jauks. Gan redzēsi.

Kaja vēl joprojām noraudzījās skeptiski. — Pagaidīsim! — viņa atturīgi sacīja un uzlika uz šķīvja vēl vienu karoti makaronu.

Ejot atpakaļ pie galda, Kajai ienāca prātā vēl kaut kas. — Kad tev jātiekas ar to pāteru... hmm... Dominiku, vai kā viņu tur sauca?

— Pirmdien! Es pilnīgi nevaru nociesties, lai sagaidītu to brīdi.

— Pirmdien? — Kajas sejā parādījās izmisums. — O, nē, tikai ne to!

— Bet kas tad pirmdien...

— Fizikas kontroldarbs, kas mums otrdien jāraksta pirmajā stundā! — draudzene viņu pārtrauca. — Nenāktu par ļaunu iepriekšējā pēcpusdienā drusku pamācīties, vai ne?

Laura patlaban grasījās viņai atbildēt, kad ceļā patrāpījās Ronijs Rīdels. Viņš izaicinoši aizstājās meitenei priekšā un nicinoši pasmīnēja. — Nebiju domājis, ka ieraudzīšu tevi vēl dzīvu, Laura, — viņš ņirgājās. Turklāt runāja tik skaļi, ka visiem rāvenšteiniešiem, kas atradās viņa tuvumā, ne vārds nepaslīdēja garām.

Laura apjukusi piemiedza acis. — Ko tu tur muldi, Ronij?

Zēna smīns kļuva vēl platāks. — Vai tad tu brīvdienās nebiji slēpot?

— Nu, biju, un tad?

— Es būru derējis uz jebkuru piķi, ka tu lauzīsi sprandu. Vai varbūt tu gribi apgalvot, ka māki slēpot?

Meitene noskaitusies saviebās — ko tas tips vispār iedomājas? Laura manīja, ka viņai iekšā viss sāk vārīties. — Ne jau sliktāk par tevi! — viņa nošņāca.

Kamēr Kaja uztraukusies bakstīja viņai sānos, zēna nekaunīgais smīns kļuva vēl platāks nekā vardei. Tostarp viņus bija ielencis krietns bariņš skolnieku, kuri ar interesi vēroja, kā abi kašķējas. Ronijam, likās, tas itin labi patika. Vēl joprojām iezdamies kā varde, viņš paskatījās apkārt, iekams no jauna pievērsās meitenei.

— Vai tiešām? — viņš ar izsmieklu noprasīja. — Tad jau tev nebūs iebildumu arī pierādīt šo “izcilo prasmi”, vai ne?

Kaja satraukusies iedunkāja draudzeni. — Tikai neielaidies! — viņa steigšus iešņāca Laurai ausī. — Ronijs ir slēpotāju biedrības izlasē. Tev nav nekādu izredžu viņu pieveikt!

Taču Laura vairs nebija apturama. — Tik vien! Kad un kur?

Ronija atbilde nāca kā šāviens no pistoles. — Nākamo otrdien pēc stundām — uz Vērša galvas!

— Oi, nē! — novaidējās Kaja.

Laurai sametās baisi. Nobrauciens no Vērša galvas bija ieguvis ļaunu slavu visā apkaimē. Tas prasīja lielu prasmi, bet vēl lielāku drosmi. Līdz šim Laura nebija iedrošinājusies šai trasei pat tuvoties. Ronijs Rīdels to, protams, zināja un noteikti tieši tāpēc bija izvēlējies šo nobraucienu. Tas viss zibens ātrumā izšāvās cauri Lauras galvai, un kādu brīdi viņa apsvēra domu, ka varbūt vajadzētu atteikties no izaicinājuma. Bet tad viņa pārdomāja. Es taču pieveicu nobraucienu no Elles rīkles, viņa prātoja, un arī skele-tona trasi. Tad jau ar Vērša galvu nebūs nekādu problēmu.

Turklāt viņa tagad negribēja un nevarēja atkāpties.

Un nepavisam jau ne Ronija Rīdela priekšā!

— Labs ir, — viņa vēsi noteica. — Nākamo otrdien pēc stundām. Es tur būšu. Un tu, cerams, arī — ja vien nebūsi pietaisījis bikses!

To teikusi, viņa izdzirda apkārtstāvošo smieklus — biedri bija viņas pusē. īpaši Maksis Tālsmirdis zviedza kā ēzelis, tādējādi tikai vairojot Ronija dusmas. Laura pameta viņu stāvam un izspraucās cauri skolēnu bariņam.

— Ak, nē, Laura! — Kaja bija satriekta. — Tu taču esi galīgi traka!

— Labāk traka nekā gļēva! — Laura nikni attrauca. Bet tad saspringums viņas sejā atslāba, un meitene uzsmaidīja draudzenei.

— Nebaidies, Kaja, es vēl neesmu palikusi traka. Es slēpoju daudz labāk, nekā tam plātīzerim liekas!

— Var jau būt. — Kaja izskatījās neparasti nopietna. — Vienīgais jautājums — vai ar to ir gana, lai uzvarētu Roniju Rīdelu.

Beidzot bija pienākusi pirmdiena. Persijs Valjants bija laipni piedāvājies Lauru aizvest uz klosteri. Varbūt viņam pašam kārojās uzzināt ko vairāk par noslēpumaino zīmogu.

Pēc pēdējās stundas viņi ietrausās skolotāja Peugeot, kas sirga ar vecuma nespēku, un devās ceļā. Līdz Hintertūrai bija palikuši tikai daži kilometri, kad radio atskanēja pazīstama dziesma: Rolling Stones “Angie". Ļauni pārņēma grūtsirdība. “Angie" bija viena no viņas tēva mīļākajām dziesmām. Naktīs pēc briesmīgā nelaimes gadījuma ar Lauras māti Mariuss, izmisis par Annas traģisko nāvi, nespēja iemigt un līdz pat rītausmai klausījās Stones mūziku. Laura domāja, ka viņš tādējādi bija meklējis mierinājumu un aizmiršanos. Viņi ar Annu pirmoreiz bija satikušies Rollmg Stones koncertā un no pirmā acu uzmetiena bezgalīgi iemīlējuši viens otru.

Laura nomākta klausījās Mika Džegera raupjajā balsī, kas viņas sirdī ļāva krist vārdiem, kurus meitene jau sen zināja no galvas: “Angie, I stili love you, remember ali those nights voe cried..."²

Visbeidzot viņa skumji pavērās Persijā. — Vai zini, ko es īsti nevaru saprast?

Fizkultūras skolotājs pārsteigts paskatījās meitenē. — Ko tad?

— Ja tētis tik labi prot ceļot sapnī, kā tu stāsti, — kāpēc tad viņš nemēģina ar mums sazināties?

— Man nāv ne mazakās nojausmas, Laura. Tačū domājū, ka iemeslem jabūt pietiekami svarrīgem, lai Mariusu aizkavetū doties pie mums.

— Bet kas gan tas varētu būt? Kas tētim varētu būt svarīgāks par Lūkasu un mani?

Persijs spēja tikai neziņā papurināt galvu. — Es patēšām nezinu. Tev nevajadzētu parr to lauzit galvū!

Laura atkal nekustīgi vēroja ceļu un prātoja. Piepeši viņai ienāca prātā drosmīga ideja. — Un kā būtu, ja mēs sapnī dotos ceļojumā uz Avanterru?

— Mēs? Uz Avanterru? — Persijs pārsteigts klusēja, iekams enerģiski turpināja: — Baidūs, ka šī iespejā mums bus liegta.

— Kā tad tā? Ja tētis no turienes varēja atnākt uz manu istabu, tad jābūt arī pretējai iespējai — vai ne?

Persijs smagi nopūtās un apdomīgi pagrozīja galvu.

— Nu, Persij?

Skolotājs piepūta vaigus un ar troksni izelpoja. — Nu, es īsti nezinū, kā tev to izskaidrrot.

— Kas tad tur tik grūts? Vai nu to var, vai nevar!

— Lēnām parr tiltū, Laura, lēnām parr tiltū! — Persijs izskatījās nomocīts. — Tūlīt bušu ticis lidz prroblēmas saknei. Lieta, rraugī, irr šāda: es diemžel nevarru doties ceļojumā uz mītu valstibū ...

— Bet kāpēc tētis varēja...?

Persijs neļāvās sevi izsist no līdzsvara un nešaubīgi turpināja.

— Tev gan tas irr visnotaļ iespejāms.

— Nopietni?

— Jā — vismaz teorretiskī. Teorretiskī būtu visnotaļ iespējāms izkļūt no mūsu pasaulēs robežām, izmantojot ceļojumu sapenī.

— Un kā gan?

Persijs uzmeta skolniecei pārmetošu skatienu. — Kā lai es tev vissu paskaidrrojū, ja tu mani visu laikū parrtrrauc? Tad paklusē vismaz, lai varru tikt līdz prroblemas butibai!

Laura uzmeta lūpu. — Nu labi, — viņa norūca.

— Tatad — ja starrp diviem sarrgatajiem pastāv stiprra emcio-nalā saikne, tad pat mūsu pasauļ’ rrobežas nespēj liegt tiem sastapt vēnām otru, izmantojot ceļojumu sapenī. Šī iemesla dēļ Mariuss varreja apcēmot tevi trrlspadsmitās dzimšan’ dienas nakti — jo viņa jūtas prret tevi ir stiprrakas par dabas likumiem!

— Lieliski! — Laura iegavilējās. — Tad jau es varu viņu apciemot Avanterrā!

Skolotājs papurināja galvu. — Tikai teorretiski! — viņš iebilda. — Pirrmkarrt, tavas spējas vēl nav tiktall nobriedušas...

Laura pārmetoši pārtrauca skolotāju. — Tu to apgalvoji jau tad, kad es devos savā pirmajā sapņu ceļojumā! Bet man vienalga izdevās, un es atradu svarīgas norādes par Dūmākoņa atrašanās vietu. Turklāt es toreiz daudz mazāk biju trenējusies un par ceļošanu sapnī zināju pavisam nedaudz! Bet pa šo laiku esmu iemācījusies gandrīz no galvas profesora Dr. Mēbiusa Miedziņa “Par ceļošanu sapnī un citām brīnumainām spējām”.

Lauras sašutums uzjautrināja Persiju. — Zinu, — viņš noteica.

— Tev taisnibā. Taču torreiz gan bija ievērrojama atškirrība.

— Vai tiešām? — Lauras balss skanēja neierasti vīzdegunīgi.

— Mais oui!*

— Un tā būtu?

— Torreiz tu konkrrēti zināji sava ceļojuma mērrki — turr-prretim tagad neviens nevarr skaidrrī pateikt, kur Mariuss šobrrīd atrrodās. Vai varrbūt tu to zini?

— Protams — tētis ir melno karotāju varā. Viņi aizveda viņu. Es taču redzēju pati savām acīm!

— Es zinu! Tomēr prreciza viņa uzturrešanās vieta mums irr tumsā tīta. Melnā herrcoga valstība ir milziga, Laura, un, pat ja Mariusu nudien turr gūstā Tumsas cietoksnī, kā mēs pieņemam, tad taču nevarram zināt, kur exactement³ viņš atrrodas. Neaiz-mirrstī, ka rruna ir par varrenu cietoksnī, kurr ir neskaitamās iespējas paslēpt gūsteknī.

— Un kaut tā arī būtu! Tad man vienkārši viņš jāsameklē.

Persijs sāpīgi saviebās. — Es tevi lūdzu, Laura: uz labū laimi

aizceļot uz Tumsas cietoksni un cerret uz sagadišanos būtu tīrrā pašnavība. Izmet šīs domas no galvas un pacieties līdz Lieldienām! Tad tu varrēsi pa burrvju varrtiem nokļūt Avanterrā un palūgt talkā Elizionu un viņa svītu. Viņiem nākot palligā, tavu tēvu būs daudz vieglāk atrrast!

Laura, ne vārdu neteikdama, pavērās fizkultūras skolotājā. Persija acīs meitene lasīja, ka viņš mīļuprāt būtu teicis ko citu un iedvesis viņā cerību uz drīzu tikšanos ar tēvu. Taču laikam apstākļi to nepieļāva.

Tostarp viņi bija sasnieguši Hintertūru. Sniega sega, kas vēl pirms dažām dienām bija ietinusi visu ciematu un tā apkārtni, nu bija pazudusi gandrīz bez pēdām.

Bija sācies atkusnis, tikai augstienēs un apkārtējo kalnu virsotnēs vēl bija manāmi atsevišķi sniega laukumi, kas mirdzēja zemās pēcpusdienas saules slīpajos staros.

Par laimi, bija nokusis arī sniegs uz šaurā ceļa, kas veda uz klosteri, tā nu Persijs, neraugoties uz daudzajiem līkumiem, varēja uzņemt kārtīgu ātrumu. Laurai gandrīz sametās slikta dūša, tik stipri viņu asajos pagriezienos mētāja pa sēdekli.

Piepeši viņa ar tādu kā sesto maņu sajauta briesmas. — Uzmanies, Persij! — meitene skaļi iekliedzās.