Laura un Septiņu mēnešu zīmogs

4. nodaļa VĒLMJU IEMĀNĪTĀJI

Kad Atila Morduks atgriezās direktora kabinetā ar sieru, desu un maizi, Austrums ne tikvien bija uzzinājis par Alarika likteni, bet ari iepazīstinājis jauno ieroču nesēju ar ap-stākļiem Rāvenšteinā. Paskaidrojis, ka pilī bija vēl citi sargātāji — gluži parasti cilvēki, kuri savas īpašās spējas lika lietā, cīnīdamies gaismas pusē. Piemēram, angļu un franču valodas skolotāja mis Mērija Morgana, domu lasīšanas speciāliste, vai fizkultūras skolotājs Persijs Valjants, nepārspējams ceļotājs sapņos. Un, protams, arī Laura Leandere, kas bija dzimusi trīspadsmitnieka zīmē un tādēļ pārvaldīja visas trīs īpašās sargātāju spējas, pie kurām piederēja arī telekinēze.

Tai vietā Alariks pirmo reizi pārtrauca profesoru un pārsteigts vaicāja: — Trīspadsmitnieka zīmē? Vai tas šeit uz Cilvēkzvaigznes nozīmē to pašu, ko pie mums Avanterrā — ka viņa dzimusi trīspadsmitā mēneša trīspadsmitajā dienā?

— Jā, — profesors īsi atteica un nolēma nepaskaidrot, ka pēc cilvēku kalendāra tas ir piektais decembris. Galu galā, viņš Alariku negribēja pārslogot. Toties viņš bija izstāstījis zēnam par tumsas piekritējiem, kā tumsas varas pārstāvjus dēvēja uz Zemes. Tie bija ārkārtīgi bīstami un nikni sargātāju pretinieki, kurus spēja atklāt tikai zinātāji. Tumsas piekritēji Dr. Kvintusa Tumšicka, ķīmijas un bioloģijas skolotāja, vadībā un ar Rebekas Taksas, fizikas un matemātikas skolotājas, nenovērtējamo atbalstu nemitīgi centās palīdzēt ļaunuma spēkiem izcīnīt uzvaru.

Alariks ar lāča izsalkumu metās virsū ēdienam un iebāza mutē vienlaikus trīs lielus desas gabalus, par to izpelnīdamies profesora aizrādījumu. — Nevajag rīt kā vilkam, — viņš sacīja, viegli smai-dīdāms. — Mums ir gana daudz ēdiena. Daudz vairāk, nekā tu vari notiesāt.

Arī saimniecības pārzinis plati nosmīnēja. — Tieši tā, manu zēn, — viņš sacīja. — Nesteidzies tik traki, citādi tev spiedīs kuņģi. — Tad viņš pagriezās pret Austrumu Aureliānu. — Ko mēs ar viņu iesāksim?

Profesors sarauca pieri. — Viens ir skaidrs, šeit viņš nekādā ziņā nevar palikt, — viņš atbildēja. — Pārāk lielas briesmas, ka viņu uzies tumsas spēku aizstāvji. Turklāt, kad brīvdienas būs beigušās, viņu agri vai vēlu ievēros skolēni. Un tu vari iedomāties, kas tad notiks, vai ne?

— Varu gan, — plikpauris norūca. — Turklāt mani nebūt nevaldzina doma, ka nāktos pašam personiski viņu uzraudzīt. Mēs taču varētu viņu iemitināt manā būdā. Tur viņam klātos itin labi, jo tur gandrīz neviens neiegriežas. Manu draudziņu dēļ, jūs jau zināt.

Direktors pavīpsnāja. — Ļoti labi zinu. Bet tomēr... — viņš pašūpoja sirmo galvu. — Izmet to no galvas, Atila. Tas vienkārši būtu pārāk bīstami.

— Un ja nu mēs apgalvotu, ka viņš ir internāta jaunais audzēknis?

— Neiespējami. Zēns pilnīgi nepārzina mūsu ieradumus un jau pēc maza laiciņa modinātu aizdomas. — Viņš pievērsa jautājošu skatienu gaišmatim, kas uzmanīgi bija sekojis vīru sarunai.

— Vai varbūt tu domā, ka varētu mūsu vidū izturēties kā vietējais?

— Atvainojiet, kungs, — Alariks bēdīgs nomurmināja.

Profesors Aureliāns viņam laipni uzsmaidīja. — Nevajag

kaunēties, — viņš sacīja liegā balsī. — Ir taču tikai dabiski, ka tu šeit neorientējies. Mums droši vien neietu citādi, ja mēs apciemotu tevi tavā dzimtenē.

Zēna sejai pārslīdēja pateicīgs smaids, un viņš iecirta savus nevainojamos zobus maizes donā.

— Kāpēc mēs nevarētu vismaz pamēģināt? — Plikgalvis norūpējies paskatījās vecajā vīrā. — Man it nemaz nepatiktu nodot viņu svešās ro...

Tobrīd uz rakstāmgalda iezvanījās tālrunis. Alariks izbijies sarāvās un lielām acīm vērās aparātā. — Kāpēc tas rīks tik traki trokšņo? Vai tam sāp, vai varbūt tas grib man uzbrukt?

Direktors viņā mierinoši paskatījās. — Nebaidies. To “rīku” sauc par telefonu, un tas neko tev nenodarīs. — Tad viņš piecēlās un uzlika roku uz neaptēstā saimniecības pārziņa pleca. — Vai tagad saprati, ko es domāju, Atila? — viņš čukstēja. — Taču neraizējies: es jau zinu, kur nomitināt Alariku. Tur viņš būs labās rokās. Neviens cilvēks viņu tur neatklās, līdz viņš varēs atgriezties Avanterrā!

— Dieniņ mīļo, Laura! — Sajella Leandere-Rihline neticīgi palūkojās pameitā, izklaidīgi apmaisīdama savu zāļu tēju. — Tu noteikti atkal būsi maldījusies! Kā auto pats no sevis varēja sākt braukt?

— Es taču nezinu. Un tomēr tā notika, ticiet man! — Laura noskaitusies ar nazi paņēma no trauciņa piciņu sviesta un uztriepa to uz maizes šķēles. Kad viņa pa galvu, pa kaklu bija pārnākusi mājās, pārējie jau sēdēja pie galda, un tāpēc Laura jutās spiesta paskaidrot nokavēšanas iemeslu. Tā nu viņa bija pastāstījusi par mīklaino starpgadījumu ar spokaino mašīnu. Tas gan bija izraisījis tikai neticīgu pieres raukšanu. Jo īpaši no Sajellas puses.

Arī Maksis Longoliuss visnotaļ skeptiski nopētīja Lauru. —Ja pareizi atminos, es kaut ko tādu lasīju vienā romānā, — viņš domīgi sacīja. — Stīvens Kings, man liekas. Grāmatu sauca “Kle-mentīne” vai kaut kā tamlīdzīgi.

— “Kristīne”! — izlaboja Lūkass, ēzdams pilnu muti.

— Paldies, Lūkas, — Maksis uzsvērti laipni sacīja un tad atkal pievērsās Laurai. — Romānā kaut kas tāds, protams, ir iespējams. Taču realitātē? — Misters L. savilka seju grimasē, kas līdzinājās domās iegrimušam buldogam, un papurināja galvu. — Nē, Laura. Te nu man jāatzlst, ka tavai mātei ir taisnība. Realitātē kas tāds ir pilnīgi izslēgts!

Kāds stulbenis!

Ko viņš vispār sajēdz? Un kā viņam varēja ienākt prātā Sajellu nosaukt par viņas māti?

— Man vienalga, vai jūs man ticat vai ne. — Laura sabozusies pavērās visapkārt. — Es katrā gadījumā zinu, ko esmu redzējusi, un esmu pārliecināta, ka viņš gribēja man uzbraukt virsū.

— Es patiešām raizējos par to gadījumu, Laura! — Lūkass nobažījies paskatījās māsā. Brālis un māsa kopā ar Kēvinu sēdēja pie monitora, kur notika Age of Empires lejupielāde.

— Tad tu tici tam notikumam ar mikrobusiņu?

— Protams. Pēc visa tā, ko esmu piedzīvojis kopā ar tevi pēdējā gadā, sāku ticēt pat visneticamākajām lietām!

Laura dāvāja brālim pateicīgu smaidu. Savukārt Kēvina sejā parādījās neizpratne. — Es diemžēl īsti netieku līdzi. Ko tad jūs īsti piedzīvojāt pagājušajā gadā?

Laura jau grasījās Kēvinam pastāstīt par Apskaidrības kausa meklējumiem un fantastiskajām dēkām, kurās viņa bija iekūlusies ar draugiem, kad ievēroja, ka brālis gandrīz nemanāmi pašūpo galvu.

Lūkasam bija taisnība. Kaut arī Kēvins noteikti bija draugs, viņam nebija jāzina viss. Vismaz pagaidām vēl ne.

— Es tev citreiz izstāstīšu, — viņa tādēļ aši sacīja. — Tas prasītu pārāk daudz laika.

Lūkasa pierē bija iezagusies grumba. — Ja tajā automašīnā patiešām nebija šofera, tad tas, bez šaubām, nozīmē, ka savu pirkstu pielikuši tumsas piekritēji.

— Tumsas piekritēji? — Kēvins izbrīnīts jautāja. — Kādi tumsas piekritēji?

Lūkass neatbildēja, bet gan neapmulsis turpināja: — Tādēļ mums jāuzdod jautājums, vai šis uzbrukums nudien bija domāts tev vai drīzāk tam vecajam vīram.

— To gan es nevaru iedomāties. Ko gan tumsas piekritēji ar to varētu panākt? Mašīna brauca man taisni virsū, un, ja es pēdējā mirklī nebūtu parāvusies atpakaļ, tad...

īsu brīdi padomājis, Lūkass piekrita māsai. — Man liekas, tev ir taisnība. Katrā ziņā izklausās loģiāli.

Kēvina sejā turpretim parādījās apjukums. — Kādēļ lai tevi kāds gribētu novākt, Laura? Tam taču nav nekāda iemesla, vai ne? Un kas tie par tumsas piekritējiem, par kuriem jūs nepārtraukti runājat? Es lēnām pārstāju apjēgt, kas te notiek.

Laura un Lūkass ātri saskatījās. Skaidrs, ka Kēvinam viss likās nesaprotams, jo viņš jau nezināja, kas bija noticis iepriekš. Tomēr Lūkass vēlreiz brīdinoši pašūpoja galvu.

— Taču, neraugoties uz to, — Kēvins turpināja, gluži kā neievērojis skatienus, kurus brālis pārmija ar māsu, — man nav ne mazākā priekšstata, kas tas par Septiņu mēnešu zīmogu, ko aklais pieminēja.

— Es arī par to neko neesmu dzirdējis, — Lūkass teica.

Laurai no pārsteiguma palika vaļā mute. Viņa neticīgi vērās

brālī. Vai tas maz bija iespējams? Vai tiešām bija kas tāds, ko nezināja supergudrinieks Lūkass, visu superkoeficientu superkoefi-cients?

Lauras sejā parādījās jautājoša izteiksme. — Un ko mēs tagad darīsim?

— Pavisam vienkārši: tev jāpajautā tam aklajam, ko viņš ar to domājis! Vai tu zini, kā viņu sauc vai kur viņš dzīvo?

— Žēl gan, bet man nav ne jausmas. Nekad nebiju viņu redzējusi, un tad viss notika tik ātri, ka nepaguvu pajautāt.

— Nav jau tik traki, — Lūkass bezrūpīgi noteica. Ņemot vērā, ka viņam nebija ne mazākās jausmas, viņš izstaroja gandrīz vai augstprātīgu pašpaļāvību. — Mēs tāpat uzzināsim, kas ar to zīmogu īsti ir. Nevarētu taču būt pārāk grūti, vai ne?

Šai mirklī Laurai šķita, ka gaitenī ir kaut kāds troksnis. Viņa piesteidzās pie durvīm un paskatījās ārā — un ieraudzīja aizsteidzamies neskaidru tēlu. Tūdaļ viņā sacēlās aizdomas: Konrāds Cirtējs.

Skaidrs — tas noteikti bija bijis Konrāds Cirtējs, un Konrāds Cirtējs bija noklausījies viņu sarunu.

Jautājums tikai — kāpēc?

Kad nākamajā rītā nozvanīja modinātājs, Laura jutās kā salauzta. Viņa ar zēniem pusi nakts bija šķirstījusi visas iespējamās enciklopēdijas un pārmeklējusi intemetu. Tomēr nekur nebija atrodama ne sīkākā norāde par šo noslēpumaino Septiņu mēnešu zīmogu. Laura izslēdza kaitinošo brēcekli un jau gribēja atkal ieritināties zem segas, kad atcerējās, ka šodien viņas kārta iet pēc maizītēm. Kopš brīvdienu sākuma Lūkass, Kēvins un viņa no rīta pārmaiņus devās pie maiznieka, un tā nu gribot negribot nācās izlīst no dūnu segas apakšas.

Mirdzoši zilās debesīs virs atpūtas namiņa staroja saule. Izejot pa durvīm, Laurai sejā iecirtās stindzinošs aukstums. Naktī noteikti bija pamatīgi kritusies temperatūra, jo iepriekšējā dienā vēl bija tik silts, ka dziļākās vietās sniegs bija mazliet pakusis. Laura uzvilka līdz acīm adīto cepuri, ievīstījās dziļāk vējjakā un devās ceļā. Steigdamās viņa neievēroja lielo sniegavīru, kas stāvēja pretējās mājas dārzā.

Gaiss bija tik auksts, ka Lauras nāsis elpojot iesāpējās. Par laimi, maiznīca atradās tikai dažas šķērsielas tālāk. Apledojušās ietves dēļ Laura gan ceļā pavadīja ilgāku laiku nekā parasti. Arī namu jumtus klāja plāna ledus kārtiņa, kas zaigoja saulē. No jumtu notekām nokarājās garas, spožas lāstekas. Uz jumtu korēm čiepstēja zvirbuļi, un zilzīlītes plūcās ar tiem par barību.

Veikalā bija patīkami silti. Smaržoja pēc svaigām maizītēm un kafijas. Kad Laura bija nopirkusi maizītes, laipnā pārdevēja viņai piedevām pasniedza rozīņmaizi. Par velti. Tikai viņai. Smalkmaizīte bija pārlieta ar cukura glazūru un pavedinoši smaržoja pēc kanēļa.

Mājupceļā Laura vairs nespēja pretoties kārdinājumam. Viņa iekoda rozīņmaizē — mm, tā garšoja vienkārši lieliski! Laura nokoda vēlreiz — un tieši šajā mirkli izdzirda šķindošu troksni. Tieši blakus viņas galvai kaut kas nožvlkstēja un viņai aiz muguras saplīsa uz ietves. Meitene pārsteigta apgriezās. Uz ietves bija sašķīdusi liela lāsteka. Laura apjukusi noraudzījās uz ledus adatām, kas garā rindā stiepās pie jumtu notekrenēm visas ielas garumā. Tās bija tievas kā leduscirtņi, asām adatām līdzīgās smailes bija pavērstas lejup. Ja tāda uzkrīt uz galvas, tad gan noteikti šausmīgi sāp, nodomāja Laura, kad tieši tā arī notika: viņai priekšā no jumta renes nolūza pusducis šo bīstamo ledus smaiļu. Visas vienlaikus, vienā un tajā pašā brīdī, un tad — nē, tās nevis nokrita zemē, bet gan lidoja viņai tieši virsū. Kā nosmailētu ledus bultu mākonis, kuras kāds neredzams strēlnieks būtu izšāvis viņas virzienā!

— Ātrāk, sasodītie knēveļi! Skrieniet reiz ātrāk! — albīna bālā seja bija savilkusies trakās dusmās sašķobītā grimasē, un asinīm pielijušās acis meta dzirksteles. Līkkājainais vīrs gluži kā modrs aitu suns riņķoja ap bērnu bariņu, ik pa brīdim ievilkdams ar pātagu pa viņu mugurām.

Vēl un vēlreiz.

Meitenes un zēni neizdvesa ne skaņas. Viņi neizteiksmīgām sejām vilkās cauri Akmens mežam, četru raibās drānās tērptu jātnieku dzīti, kuri garlaikoti noraudzījās albīna dusmu izvirdumos. Bērnu bija vairāk nekā divi duči, vecumā starp desmit un piecpadsmit vasarām. Apģērbs bija noskrandis, sejas un kailās kājas klāja sakaltuši netīrumi. Nelaimīgos citu ar citu saistīja košas lentes, kas bija apsietas viņiem ap vidu.

— Ātrāk, nolādēts! — Albīns atkal sita. Pātagas cirtieni atskanēja cauri pārakmeņojušos milzu koku mežam, kas slējās pretī indīgi dzeltenas dūmakas aizplīvurotajām debesīm.

Beidzot viens no vīriem pavēlēja pārtraukt šo barbarismu. Viņš bija prāva auguma un izraisīja paļāvību, ko nespēja iespaidot pat melnais pārsējs pār kreiso aci. — Liecies mierā, Borok! — viņš griezīgā balsī uzsauca albīnam. — Vēl noslānīsi viņus līdz nāvei — un tad viņiem vairs nebūs nekādas vērtības!

Albīns nolaida pātagu, iebāza to atpakaļ aiz jostas un lunkanā gaitā tuvojās vīru pulciņam, apstādamies goddevīgā attālumā no zirgiem. Pamuļķais smīns atsedza retu zobu redeles. — Piedodiet, dižo Gramar, — viņš sacīja, noliekdams galvu ar baltajām matu šķieznām. — Es zinu, jūsu pircējs maksā tikai par nevainojamu preci. Tomēr jūs pats sacījāt, ka mums noteikti jāsasniedz mērķis pirms tumsas iestāšanās. Un to mēs nekad neizdarīsim, ja viņi nepieliks soli.

— Tu nu gan esi āmurgalva, Borok! — Pulciņa vadonis nosodoši pašūpoja galvu un norūpējies saskatījās ar pārējiem vīriešiem, kuri, tāpat kā viņš, bija ģērbušies raibum raibos dārgu audumu tērpos. Pat dūmakas aizklātās saules indīgajā gaismā viņi mirdzēja visās varavīksnes krāsās. Galvas sedza sarkani turbāni. Pie ausīm šūpojās prāvi auskari, un Gramaram pat deguns bija izrotāts ar zelta gredzenu. — Liec aiz auss! — viņš brīdināja albīnu. — Ja tu drīz nesapratīsi, ka mūsu lietā nav izmantojama rupja vara, nāksies sameklēt jaunu dzinēju — un tevi mēs pārdosim rūdas raktuvēm, kur tu jēdzīgāk varēsi izlādēt savus spēkus. — Izlaužoties sirsnīgiem smiekliem, kurus uztvēra viņa pavadoņi, vīrieša melnīgsnējā sejā iemirdzējās nevainojami zobi. Viņu zirgi, krāšņi tīrasiņu dzīvnieki no tālajiem Deziristānas tuksnešiem, iezviedzās, it kā dalītos jautrībā ar saviem jātniekiem.

Šķita, ka albīns nesaprot, kāpēc vīrieši tā izturas. Viņa sejas izteiksmē jaucās apjukums un bailes. — To taču jūs nedarīsit, .mgstais kungs! — Smalkā balstiņa izklausījās pēc suņa smilkstiem. — Es taču neko sliktu neesmu nodarījis!

— Mūsu jaunie draugi arī ne! — Vīrs, kuram pāri acij stiepās pārsējs, norādīja uz bērniem. — Viņiem tikai pietika neuzmanības uzticēt mums savas vēlmes. Mēs tās ar prieku paņēmām un apmainījām pret citām, mums patīkamākām. Mūsu aizbilstamie ir laimīgi, kopš viņiem nav jālauza galva, pašiem kaut ko vēloties.

Viņš atkal pagriezās pret saviem pavadoņiem un līksmi iesmējās.

— Atvainojiet par jautājumu, kungs, — bet kā jūs to izdarījāt?

— Tu domā — viņi atteicās no savām vēlmēm un pieņēma mūsējās?

— Jā, kungs.

Gramars pameta skatienu uz bērniem, kas bija apstājušies nelielā attālumā un tukšām sejām gaidīja, kad albīns viņus dzīs tālāk. — Nekas nav vienkāršāk — vai tu esi piemirsis, ka mēs esam vēlmju iemānītāji? Mēs jau kopš neatminamiem laikiem pieprotam augsto mākslu citiem iemānīt piemērotas vēlmes. Vairākums drīz vien vairs nemana, ka tās nemaz nav viņu pašu. Viņi ar prieku un nepretodamies pakļaujas visam, ko mēs pačukstam priekšā. Tādēļ arī tev nevajag viņus dauzīt, Borok.

Albīns apjucis pašūpoja galvu. — Bet kādēļ tad jūs viņus piesienat citu pie cita?

— Tīrais piesardzības pasākums. Lāgiem tomēr gadās, ka vienā otrā vēl sarosās sava griba un viņi mums sāk pretoties. Un tādā gadījumā — vai saproti?

Boroks pasmīnēja. — Protams, kungs.

— Nu gan pietiks pļāpāt. Mums jādodas tālāk, ja gribam cietoksnī nonākt vēl pirms nakts iestāšanās. — Gramars palūkojās debesīs, it kā gaidītu no turienes briesmas. — Turklāt man nav ne mazākā prieka atkauties no lidojošajiem astoņkājiem, kad tie tumsā sataisās uz medībām.

Kad Gramars iecirta rumakam sānos papēžus, albīns paskrēja malā un neapzināti pakasīja galvu. Parasti viņam bija gana paskatīties uz zirgu, lai sāktu niezēt visas maliņas.

Vēlmju iemānītāju vadonis tikai pasmīnēja un novirzīja zirgu uz bērnu bariņa pusi. Viņu priekšgalā gāja sarkanmatains zēns. Vēlmju iemānltājs dziļi ieskatījās tam acīs un laipni uzsmaidīja rudmatim, līdz tas atbildēja smaidam, kaut arī diezgan bēdīgi. Tad Gramars noliecās pie zēna un iečukstēja tam ausī dažus vārdus, iekams atgriezās pie saviem pavadoņiem.

Rudmatis pagriezās pret saviem likteņa biedriem. Viņš tikai paskatījās — un tie jau pielika soli. Viņi vienaldzīgi turpināja ceļu uz dienvidiem, kur pie apvāršņa iezīmējās varenas pils kontūras. Virs cietokšņa riņķoja milzīgs melnu putnu bars, un ap iespaidīgajiem torņiem klājās tumši miglas vāli.

Laura bija kā paralizēta. Nolādēts, kas šeit notika? Meitene pēdējā brīdī atbrīvojās no sastinguma. Viņa metās sāņus, izvairoties no draudīgajām lāstekām, kas atsitās pret mājas sienu. Maizīšu turza izkrita no rokām. Kamēr siltās bulciņas ripoja pa trotuāru, Lauras uzmanība bija pievērsta tikai nākamajām slepkavnieciskajām šautrām, kas šāvās uz viņas pusi. Kaut gan viņa lūkoja izvairīties, viena no smailēm trāpīja pierē. Meitene sajuta skaudras sāpes, un, kad uz vaiga nopilēja silta lāse, Laura saprata, ka viņai tek asinis. Taču nebija laika apkopt brūci. Visas ielas garumā bija dzirdama tikai klinkstoņa, lāstekām atraujoties no jumta un tad ar spokainu spin-dzoņu šaujoties virsū Laurai. Viņai pēc iespējas ātrāk vajadzēja nokļūt drošībā!

Laura, dziļi saliekusies, metās skriet. Taču jau pēc dažiem metriem viņa paslīdēja uz slidenās zemes un paklupa. Par laimi, jo tādējādi lāstekas pašāvās garām viņas galvai. Dažas gan trāpīja mugurā, taču biezā vējjaka mazināja trieciena sparu. Laura nostiepās visā garumā un aizšļūca aiz stāvošas automašīnas. Pacēlusi galvu, viņa apmēram desmit metru attālumā ievēroja kāda nama ieejas durvis, kas solīja glābiņu. Ja izdotos tās sasniegt, viņa varētu tur paslēpties; varbūt, piezvanot pie durvīm, kāds pat atvērtu!

Meitene uzmanīgi piecēlās un gribēja jau steigties pie durvīm. Bet tai pašā mirklī gaisu atkal pāršķēla draudīga šķindoņa. Laura zibens ātrumā pieliecās, un ledus adatas šoreiz pašāvās garām tikai par mata tiesu. Izskatījās, ka tās to vien bija gaidījušas, lai viņa atkal parādītos — pavisam absurda doma, Laurai iešāvās prātā. Sie ledus stienīši taču pie labākās gribas nevar mani uztvert vai reaģēt. Tas ir gluži neiedomājami. Noteikti ir kāds cits iemesls...

Tieši tā!

Noteikti ir kāds, kas kontrolē lāstekas! Tikai — kurš?

Notupusies cieši līdzās automašīnai, Laura nopētīja, kas notiek visapkārt, taču nevienu neatklāja. Viņa uzmanīgi izstiepās uz zemes un starp diviem stāvošiem auto parāpās brauktuves virzienā, lai labāk saskatītu otru ielas pusi — un beidzot atklāja vainīgo. Dr. Kvintuss Tumšickis bija ģērbies trases personāla jakā un uzvilcis galvā kapuci, taču Laura viņu tūdaļ pazina. Nekādu šaubu, vīrietis, kurš pa pusei bija paslēpies aiz afišu staba un vēroja automobili, kas Laurai noderēja par patvērumu, nebija neviens cits kā viņas ķīmijas skolotājs. Lai gan viņš atradās labu gabalu no meitenes, Laurai šķita, ka saltajās acīs zib bīstamas dzirksteles.

Tātad viņa nebija maldījusies! Dr. Tumšickis nudien uzturējās Hintertūrā — un bija noskatījis viņu par savu upuri. Aiz šī lāsteku uzbrukuma varēja slēpties tikai tumšo spēku piekritējs. Likdams lietā savas telekinētiskās spējas, viņš dabas veidojumus bija pārvērtis par slepkavīgiem ieročiem. Nu vienreiz bija skaidrs: cīņa par Apskaidrības kausu, kuru Laura bija atkarojusi tumšajiem spēkiem, lai glābtu dzīvību Gaismas glabātājam un novērstu Zemes un Avanterras bojāeju, turpinājās visiem līdzekļiem! Viņai vajadzēja turēt acis vaļā. Nedrīkstēja zaudēt modrību, lai tumsas spēkiem liegtu iespēju triumfēt.

Kaut es būtu paņēmusi līdzi mobilo telefonu, skaitās Laura, tad varētu piezvanīt un pasaukt kādu palīgā! Nu man jāmēģina vienai aizmukt no Dr. Tumšicka. Bet tas bija vieglāk pasakāms, nekā izdarāms, jo viens bija skaidrs kā diena: kolīdz viņa piecelsies, tumsas piekritējs viņu ieraudzīs — un apšaude sāksies no jauna!

Kad Laurai iekrita prātā glābjošā doma, viņa nikni piesita sev pie pieres. Čukstošā migla! Kā tad! Cik stulbi, ka man agrāk neienāca prātā!

Viņa žigli iebāza roku bikšu kabatā un izvilka zaļu pudelīti. Kopš Dūmākonis viņus vecajās kapenēs bija izglābis no Albīna Ellerkinga, Laura čukstošo miglu allaž nēsāja līdzi. Viņa izvilka korķi no pudelītes kakla un — nekas nenotika. No mazā trauciņa skanēja tikai klusi krācieni.

Tipiski!

Kad Dūmākoni vissteidzamāk vajag, tas parasti sūt!

Meitene nīgri pieklauvēja pie pudelītes ar rādītājpirkstu, un tikai pēc dažām sekundēm bija dzirdama sirsnīga žāvāšanās. Tad no pudelītes kakla izplūda balti dūmi, kas arvien vairāk izpletās. Vienlaikus atskanēja balss, kas izklausījās kā piesmakuši čuksti:

— Ko varu darīt jūsu labā, kundze, jūsu labā?

— Nāc laukā un pasargā mani!

Nu jau gaisā novirmoja īsts mākonis, kas pārplivinājās pāri ielai un kā biezs plīvurs apņēma Dr. Tumšicki. Laura vēl ievēroja, ka skolotājs visai pārsteigts noraugās miglā, kad viņu jau aprija baltā dūmaka. Viņš acīm redzami lūkoja aizbēgt no miglas vāla, jo Laura ar ļaunu prieku pamanīja, ka mākonis veikli svaidījās šurpu turpu. Dūmākonis neļāvās sevi nokratīt. Čukstošā migla bija kā pielipusi savam bezpalīdzīgajam upurim. Dr. Tumšickis bija ietīts dūmakā, un viņa telekinētiskās spējas vairs nebija lietojamas.

Laura piecēlās, iznāca no automašīnas aizsega un atviegloti uzelpoja.

Naktī Laura nemierīgi svaidījās no vieniem sāniem uz otriem, vaidēja un murmināja nesaprotamus vārdus. Brīvdienu namiņa istabā pa jumta logu iespīdēja mēness, ietīdams blāvā gaismā pie koka griestiem piekārto rotājumu ar zvaigznītēm un mēnestiņiem, kuri lēni griezās. Tas meta kustīgas ēnas uz sienas. Uz grīdas līdzās gultai stāvēja grāmata. Apvāks bija pavērsts uz augšu, tā ka varēja salasīt virsrakstu “Jātnieks uz pūķa”. Lasot Lauru laikam bija pārspējis miegs, un grāmata bija izkritusi viņai no rokām.

Meitene atkal sāka grozīties spilvenos. Sega noslīdēja un atsedza Lauras kājas. Bija dzirdami klusi modinātāja tikšķi, un tālumā dimdēja baznīcas torņa pulksteņa klusinātie sitieni.

Bija pusnakts.

Kad bija izskanējis pēdējais sitiens, atkal iestājās klusums. Griestu rotājums griezās bez nevienas skaņas, papīra zvaigznītes un mēnestiņi mēmi sekoja savam ceļam, bet tad ārā pēkšņi atskanēja šaušalīga čirkstoņa un švīkstoņa.

Laikam troksnis bija iespiedies Lauras murgos, jo meitene pietrūkās gultā sēdus, atvēra acis un pārsteigta pavērās apkārt.

Kas tur ir?

Laura vērīgi ieklausījās tumsā. Viss bija kluss. Nebija dzirdama

ne skaņa, i

Vai viņa būtu pārklausījusies?

Lauras sejā parādījās neziņa. Viņa jau gribēja atkal atlaisties uz spilvena, kad viņas ausis vēlreiz sasniedza baisās skaņas. Nekādu šaubu: tās nāca no dārza.

Laura aši izslīdēja no gultas un piesteidzās pie loga. Viņa pavilka sāņus aizkarus un uzmanīgi paraudzījās ārā. Mēness gaismā bez mazākā troksnīša krita maigas sniegpārslas, ietīdamas pasauli jauna sniega segā. Mājas priekšā nebija nekā aizdomīga. Nebija redzams neviens cilvēks, un nekas nekustējās. Tikai varens sniegavīrs stingi stāvēja dārzā. Lūkass un Kēvins noteikti bija to uzbūvējuši pēcpusdienā, kamēr Laura atradās grāmatu veikalā, lai pagādātu sev jaunu lasāmvielu.

Jocīgi, ka zēni man neko nepastāstīja un ka atgriežoties es pat neievēroju šo milzīgo sniega brašuli, Laura nodomāja. Droši vien biju aizdomājusies par jauno grāmatu. Viņa vēlreiz pārlaida skatienu dārzam, arī šoreiz nespēdama atklāt neko neparastu. Izņemot, protams, sniegavlru. Taču sniegavīri nemēdz sacelt trokšņus.

Laura paraustīja plecus un palaida vaļā aizkaru, lai atkal iekāptu gultā. Tad sniegavīrs pagrieza galvu un ar negantām ogļu acīm pavērās augšup uz logu, pie kura nupat vēl bija stāvējusi Laura.

Meitene gribēja saritināties zem segas, kad atskārta, ka viņu moka briesmīgas slāpes. Viņa veikli iešļūca čībās, lai dotos lejā uz virtuvi.

Gaitenī Laura neiededza gaismu. Visas guļamistabas bija izvietotas jumta stāvā, un viņa negribēja nevienu pamodināt. Meitene pēc iespējas klusāk aiztaustījās līdz koka kāpnēm, kas veda uz pirmo stāvu. Vecie dēļi čīkstēja vien, kamēr viņa uz pirkstgaliem slīdēja lejup pa pakāpieniem.

Laura piesteidzās pie virtuves durvīm, kad izdzirda balsis. Tās skanēja klusināti un, visticamāk, nāca no istabas ar kamīnu. Laura apstājās un ievēroja, ka istabas durvīs ir pavērta sprauga. Maksis un Sajella vakarus parasti pavadīja pie kamīna. Tomēr Laura līdz šim nekad nebija manījusi, ka viņi abi tik vēlu būtu nomodā. Parasti viņi gāja gulēt agri, bieži vien vēl pirms viņas un zēniem. Turklāt šķita, ka tās ir vīriešu balsis, kas satraukti sačukstējās.

Ziņkāres mākta, viņa pielavījās tuvāk un ieklausījās. Nav šaubu, kamīna istabā sačukstējās divi vīrieši. Laura spēja sadzirdēt tikai dažus teikumu fragmentus: — ... noteikti jānovāc no ceļa..., ... nedrīkst atkal neizdoties... — Meitenes sejā parādījās pārsteigums. Ko tie abi ar to gribēja teikt?

Laura aizturēja elpu.

— ... nedrīkst uzzināt zīmoga noslēpumu, — viens no vīriešiem nočukstēja.

Zīmoga?

Kāda zīmoga? Ne jau... Septiņu mēnešu zīmoga'!

Laura izbijās. Vai šī noslēpumainā sačukstēšanās beigu beigās bija saistīta ar viņu? Pilnīgi iespējams, jo vairāk tāpēc, ka viena no

balsīm nepārprotami piederēja Kvintusam Tumšickim! Viņai vajadzēja noskaidrot, kas par lietu. Kaut gan viņai nepatika noklausīties svešas sarunas, vajadzēja uzzināt, kas te īsti notika.

Laura koncentrējās, pievēra acis un pievērsa skatienu istabas durvīm. Acu zīlītes pārstāja kustēties, kamēr viņa visus gara spēkus mēģināja fokusēt uz durvīm: klausiet man un atverieties!

Un nudien, durvis tik tikko jūtami notrīsēja — kad Lauras plecam uzgūla smaga roka.

— Ko tu te ņemies? — Laurai uzbrēca skarba balss.

Pārbijusies līdz nāvei, viņa apmetās apkārt. Viņas priekšā

stāvēja Konrāds Cirtējs. Sulainis bija parādījies pilnīgi bez skaņas, gluži kā no nekurienes, un tagad ar aizdomām nopētīja meiteni.

— Kas tev še meklējams, skuķi?

Čuksti kamīna istabā vienā mirklī bija apklusuši.

— Ei, vai tu pat netaisies atbildēt? — Cirtējs uzbļāva meitenei.

— Hmm, — Laura izmocīja smaidiņu. — Es... ēēē... man likās, it kā es dzirdētu sava skolotāja balsi.

— Ko tu neteiksi, — Konrāds Cirtējs viņu nopētīja ar necaurredzamu sejas izteiksmi.

Laura steidzīgi pamāja. —Jā... Un tad man šķita, ka es varētu ar viņu apsveicināties.

— Vai tiešām? — Cirtējs piepeši blēdīgi nosmīkņāja. — Kāpēc tad tu to nedari? — viņš jautāja, savā ķetnā vēl ciešāk sažņaugdams Lauras plecu, un tūdaļ iestūma meiteni kamīna istabā.

Tur pie televizora sēdēja viņas pamāte un Maksis Longoliuss, kuri pārsteigti atskatījās.

— Laura? — Sajella izskatījās ārkārtīgi izbrīnīta. — Ko tu te dari nakts vidū?

— Eēē, — Laura tikai novilka. Viņa vēl joprojām bija tik apjukusi, ka nekas cits neiešāvās prātā. Viņa tikai nejauši piefiksēja Makša rokā kūpošo cigarillu un dūmu mākonīšus, kas piepildīja telpu.

— Skuķis gribēja apsveicināties ar savu skolotāju, — Konrāds Cirtējs paskaidroja viņas vietā. Smīns viņa sejā likās vai iesalis.

— Skolotāju? — Sajella paskatījās pameitā tik apjukusi, it kā tur stāvētu citplanētiete. — Kādu skolotāju?

— Dr. Tumšicki. — Lauras balss skanēja aizsmakusi. Viņa noklepojās. — Man likās, ka es dzirdu viņu šeit runājam.

Sajella uzmeta Longoliusam ātru skatienu, iekams neizpratnē pavērās Laurā. — Bet, bērniņ! Kā gan te varētu būt nokļuvis Dr. Tumšickis? Un kāpēc? Mēs ar Maksi skatījāmies televizoru, te nav neviena cita.

Lauras skatiens pievērsās televizoram. Matētajā stiklā zibēja veca melnbaltā filma. Ja vien viņa nevīlās, tad ekrānā bija redzams Hamfrijs Bogarts, kurā valdzinoši lūkojās Ingrīda Bergmane. Aina viņai šķita pazīstama, un tad prātā ienāca arī filmas nosaukums: “Kasablanka”.

Vai viņa patiešām bija pārklausījusies? Vai iedomātā abu vīriešu saruna beigās būtu bijusi tikai dialogs filmā?

Maksis Longoliuss nolika cigarillu pelnu traukā un uzsmaidīja meitenei. — Vai varam tev kaut kā palīdzēt, Laura?

Varbūt tas bija domāts kā laipnība, taču Laurai sametās šķērmi.

— Nē, paldies, es atkal iešu gulēt.

Griezdamās, lai ietu, meitene ievēroja mazu aerosola pudelīti. Tā stāvēja tieši blakus pelnu traukam ar kūpošo cigarillu. Pudelītē bija zāles.

Astmas zāles.

Ne Sajella, ne Maksis Longoliuss nebija astmatiķi. Laura pazina tikai vienu cilvēku, kurš regulāri lietoja šīs zāles: Dr. Kvintuss Tumšickis!