laura un Septiņu mēnešu zīmogs

24. nodaļa MEKLĒJOT PROFESORU

ākamajā rītā pēc skolotāja apmeklējuma Laura drīkstēja atstāt slimnīcu. Persijs Valjants atbrauca viņai pakaļ ar savu sagrabējušo Peugeot un aizkučierēja viņu līdz Rāven-šteinai.

Skolotāju stāvlaukumā izkāpdama no automobiļa, Laura dzirdēja putnu līksmos treļļus. Saule gozējās pie debesīm, pāri zemei pūta maiga vēsmiņa, un zelta lietum bija manāmi jau pirmie pārdrošie dzeltenie pumpuri — tuvojās pavasaris, gluži nepārprotami.

Viņas skatiens pievērsās pils ēkai. Efejām apaugušie mūri, gaismas apmirdzēti, izskatījās gluži vai sudrabaini. Otrajā stāvā bija atvērti daži logi, no kuriem atskanēja klusinātas skolotāju un skolēnu balsis. Kad Laura stāvu augstāk ieraudzīja savas istabas logu, viņu pārņēma siltums — beidzot atkal mājās!

— Liels paldies, Persij, ka atbrauci man pakaļ, — viņa sacīja un grasījās paķert somu.

— Tam vēl laika būs gana, Laura. Prrofesorrs Aureliāns mūs gaida. Viņš vakarr vakarrā uzdeva uzrreiz pēc musū pārrbrrauk-šanas doties pie viņa, jo viņam eSot kas svarrīgs sakāms.

Laura atstāja mantas auto un sekoja sporta skolotājam dziļāk parkā. Kad šaurais celiņš strauji pagriezās, meitenei šķita, ka viņa ar acs stūrīti ir pamanījusi nozibam ēnu. Laura aši pagriezās un pameta skatienu uz lielo torni. Bet tur neviena nebija. Ne Albīna Ellerkinga, kuru viņa bija turējusi aizdomās, ne kāda cita. Viņa droši vien bija maldījusies — vai arī slepenais vērotājs jau bija pazudis.

Laura vienaldzīgi paraustīja plecus un blakus Persijam klusēdama gāja cauri parkam. Koku un krūmu kailajos zaros lēkāja lielās zīlītes, zvirbuļi un strazdi. Sakaltušās lapas, kas klāja mauriņu, ik pa brīdim nočabēja: acīmredzot no ziemas miega bija pamodušās pirmās lauku peles.

Mazliet vēlāk viņi nokļuva līdz profesora Aureliānā namiņam. Mājas durvis bija plaši atvērtas — it kā Austrums nepacietīgi alktu viņus ieraudzīt. Taču krēsls dzīvojamajā istabā bija tukšs, un arī uguns kamīnā nekurējās.

Jocīgi, Laura nodomāja. Parasti viņš mūs gaidīja šeit, ja kaut ko vēlējās.

Arī Persija sejā bija lasāms pārsteigums. — Dirrektorra kungs? — viņš skaļi pasauca. — Prrofesorr Aurreliān?

Taču Austrums neatbildēja.

— Dīvaini, — sporta skolotājs nomurmināja. — Liekas visnotaļ dīvaini!

— Varbūt viņš mūs gaida savā kabinetā?

Skolotājs pacēla augšup uzacis. — Kālab gan viņam mus gaidīt savā kabinetā, ja viņš man uzdevā tevi atvest uz savu miteklī? Nē, Laura, es bīstos, ka viņam būs kas atgadījies!

Abi nekavējoties sāka meklēt profesoru. Kaut arī viņi apgrieza otrādi visu namiņu, no Aureliānā nebija ne ziņas, ne miņas. Toties gadījās viens interesants atklājums: vannas istabā trūka svarīgāko tualetes piederumu — zobu pastas, zobu sukas un ziepju. Nebija arī ķemmes vai sukas, ar ko direktors spētu pieveikt savu kuplo matu lērumu.

— Gandrīz vai šķiet, ka profesors būtu aizceļojis.

— Tā nudien izskatās. — Persijs piekrītoši pamāja. — Un tomerr tas irr gluži izslēgts. Citādi viņš nebūtu mūs aicinājis pie

sēvis.

Laura kļuva domīga. — Varbūt viņam kaut kas pēkšņi atgadījies? Pajautāsim Mīzelšteinai.

Aureliānā namdurvju priekšā viņi abi uzskrēja virsū komisāram Rejmanim.

— Ko tad jūs te darrāt? — Persijs pārsteigts apvaicājās.

— Es jums gribēju uzdot tieši to pašu jautājumu, — bārdainais kriminālpolicijas ierēdnis nīgri attrauca.

— Mums arr dirrektorru bija sarrunāta tikšanās.

Rejmanis uzmeta skolotājam tādu skatienu kā ērglis, kas pamanījis laupījumu. — Un?

Persijs paraustīja plecus. — Viņa te nav.

— Tā jau man likās!

Laurai rādījās, ka viņa ir pamanījusi sarkastisku smaidu kriminālpolicijas ierēdņa sejā, kaut arī tā vietu jau bija ieņēmis asais buldoga skatiens.— Kādēļ jūs tā runājat? — viņa pārmetoši vaicāja.

— Jo jūsu godājamajam direktora kungam ir visi iemesli aiztī-ties, — Rejmanis tik nikni norūca, ka likās — tūliņ iekodīs.

— Muļķības! Kāpēc viņam kaut kas tāds būtu jādara? — Laura bija satraukusies.

— Pavisam vienkārši, jaunkundzi tāpēc, ka pa šo laiku esam konstatējuši, ka viņš noteikti ir pātera Dominika slepkava!

— Ko?! Bet tas taču nevar būt — nekādā ziņā!

Uz komisāru enerģiskais protests neatstāja nekādu iespaidu.

— Un kā vēl! Man jau visu laiku bija tādas aizdomas — bet nu beidzot kabatā ir pierādījumi!

Laura jutās tā, it kā nupat būtu saņēmusi sitienu ar dūri sejā. Viņai kļuva nelabi, un meitene sāka drebēt pie visām miesām.

Profesors Aureliāns — slepkava! Absolūti neiespējami!

Kā caur vati viņa dzirdēja komisāru, kas stāstīja par krimināl-tehniskās ekspertīzes rezultātiem. Daktiloskopijas speciālisti veltīgi salīdzinājuši fragmentāros pirkstu nospiedumus, kas tika atrasti uz slepkavības ieroča, ar datu bāzē uzkrātajiem nospiedumiem. Taču Aureliānā nospiedumi — tos noņēma, viņam pirmoreiz apmeklējot komisariātu, — uzrādījuši simtprocentīgu atbilstību.

— Līdz ar to ir neapšaubāmi skaidrs, ka direktors to nazi ir turējis rokā! Un, tā kā citas personas pirkstu nospiedumi uz tā netika atklāti, tad slepkavam jābūt, loģiski, viņam!

Persijs bija bāls kā krīts. — Bet... es... man... tas vienkarršī nav aptverrams, — viņš stomījās. — Austrums visparr nav spējīgs uz tādu brriesmu lietū!

— Nav jau pirmā reize, kad cilvēkos gadās maldīties! — Komisāra vērša ģīmī jautās gandrīz vai līdzjūtība. — Un alkatība, jāatzīst, ir nopietns motīvs, jau kopš senseniem laikiem. Jūsu profesors bija metis aci uz to veco foliantu, un tāpēc...

— Neprrats! — Persijs savilka pieri grumbās un enerģiski pakratīja galvu. — Tad jau grrāmatai vajadzēja atrrasties šeit!

— Gan mēs arī atradīsim, draudziņ. — Rejmaņa balss skanēja gandrīz līksmi, un tajā jautās triumfa nianse. — Mani kolēģi jau nodarbojas ar direktora kabineta pārmeklēšanu. Pēc tam pienāks kārta, lūk, šai te būdiņai. Un lieku galvu ķīlā, ka atradīsies arī lietiskie pierādījumi!

Lai jau komisārs domā, kā viņam tīk! Laura un Persijs pavadīja viņu līdz pilij, un tur viņiem pretim steidzās Antons, tievais Rejmaņa asistents.

— Šef! Komisāra kungs! — viņš jau pa gabalu sauca, satraukti vicinādams labajā rokā grāmatu. Laura nojauta, kāds nosaukums bija šim foliantam: “Septiņu brālība”.

Ai, nē!

— Vai es neteicu? — Komisārs pievērsās asistentam, kurš aizelsies stāvēja viņu priekšā, pasniegdams pierādījumu, kas bija ielikts caurspīdīgā plastmasas maisiņā. — Kur jūs to atradāt?

— Viņa rakstāmgaldā, šef! — tievais puisis, smagi elpodams, paskaidroja. — Sākumā mēs vispār neko nevarējām atrast. Visā kabinetā — nekā. Un sekretariātā arī ne. Kaut arī visu, kā nākas, apgriezām otrādi.

Rejmanis pārsteigts rauca pieri. — Bet kur tad?

Antona vaibsti savilkās platā smīnā. — Pavisam vienkārši, šef! Mēs jau grasījāmies beigt, kad es pēkšņi ievēroju, ka atvilktņu lielums neatbilst rakstāmgalda izmēriem. Tās bija krietni īsākas. Izņēmu tās ārā — un atklāju slepeno nodalījumu, kas bija paslēpts aizmugurējā sienā.

— Bravo, Anton! — Komisārs aizbildnieciski uzsita jaunajam vīrietim pa plecu. — Labi nostrādāts! Kas vēl atradās slēptuvē?

Asistents papurināja galvu. — Nekas, tikai grāmata!

— Nogādā to laboratorijā, lai viņi pārbauda pirkstu nospiedumus un asiņu pēdas!

Kamēr Antons aizsteidzās prom, viņa priekšnieks pievērsās Laurai un Persijam. Komisāra sejas izteiksme liecināja par dziļu gandarījumu. — Vai tagad saprotat, kāpēc direktora kungs nozuda? Viņš taču ir gudrs vīrs un jau sen bija nopratis, ka liegšanās necik nelīdzēs, kolīdz būsim identificējuši pirkstu nospiedumus un atraduši foliantu. Tāpēc viņš nolēma bēgot izvairīties no draudošā aresta. Bet tas viņam neko nedos. Agri vai vēlu mēs viņu tāpat notversim — drošs kā bankā!

Laura bija nobālusi un neticīgi raudzījās īdzīgajā komisārā.

Rejmanis veltīja viņai neatzinīgu skatienu. — Nedomāju, ka šis tips ir pelnījis tavu līdzjūtību. Galu galā slepkavība nav nekāds sīkums, un par to vajag atbildēt.

Laurai šis iebildums paslīdēja gar ausīm. Viņa spēra soli tuvāk kriminālpolicijas ierēdnim un cieši paskatījās viņam acīs. — Atrodiet profesoru, — viņa lūdzās. — Lūdzu, atrodiet viņu, cik ātri vien iespējams!

Persijs viņai uzmeta pārsteigtu skatienu. “Vai tu esi jukusi?” viņa sejā bija lasāms neizteikts jautājums.

Nē — Laura it nemaz nebija jukusi. Gluži otrādi: viņas prāts darbojās vēl asāk nekā jebkad. Un tādēļ viņa zināja, ka viņas tēvam būs jāmirst, ja Austrums Aureliāns drīz neparādīsies.

Nedēļu vēlāk sargātāju vadonis vēl joprojām bija pazudis. Pat pēc četrpadsmit dienām policija nebija uzgājusi nekādas viņa pēdas. Turklāt visā valstī bija izsludināta meklēšana un pat apsolīts atalgojums par palīdzību, viņu noķerot. Kaut gan iedzīvotāji bija aicināti sadarboties, nebija nevienas derīgas norādes par viņa uzturēšanās vietu.

Rāvenšteinā noskaņojums bija nošļucis krietni zem nulles. Beigu beigās Austrums Aureliāns bija ārkārtīgi iemīļots gandrīz visu internāta audzēkņu vidū. Laikam gan neviens visā internātā neticēja, ka viņš būtu slepkava un tāpēc aizbēdzis, kaut arī pierādījumi tik ļoti liecināja pret viņu. Skolēni arvien vairāk raizējās par to, kā viņam klājās.

Piedevām internāta vadības grožus atkal bija pārņēmis Dr. Kvintuss Tumšickis, sākdams ar savām policejiskajām metodēm tieši tai vietā, kur bija beidzis pirms Ziemassvētkiem. Jau pirmajā uzrunā viņš pauda sašutumu un lika stingri ievērot skolas iekšējo kārtību. Viņš nepārprotami norādīja, ka tagad katrs pārkāpums “ierastajā veidā” tikšot sodīts. Vismaz kamēr viņš būšot atbildīgs par Rāvenšteinas vadību. Un augstprātīgais smīns ikvienam stāstīja par viņa ciešo pārliecību, ka šoreiz gan viņam izdosies vadīt internāta likteņceļus ilgāku laiku.

Visai biedējošas izredzes! Taču vēl biedējošāk bija, lūk, kas: nenovēršami tuvojās Lieldienas, bet ne Laura, ne citi sargātāji nezināja, kur bija paslēpts Apskaidrības kauss. Vienīgais, kuram bija zināma slēptuve, bija profesors Aureliāns.

Tieši viņš!

Toreiz pēc satraucošajiem notikumiem pēdējos ziemas saulgriežos sargātāji, zināms, bija drudžaini prātojuši, kur atrast kausam drošu slēptuvi. Beigās Austrums Aureliāns bija viņiem paskaidrojis, ka dārgais trauks ar dzīvības ūdeni būšot lielākā drošībā, ja par tā atrašanās vietu zinās pēc iespējas mazāk cilvēku. Jo tumsas piekritēji arī turpmāk, bez šaubām, visiem spēkiem lūkos atgūt to atpakaļ. Iespējams, ka viņi mēģinās pat ar varu izspiest slēptuves vietu no kāda sargātāja. Tieši tāpēc būtu vēlams neko par to nezināt. Jo to, par ko nav ne jausmas, nav iespējams arī izpaust.

Šis arguments beidzot bija pārliecinājis Persiju, Mēriju un Lauru. Turklāt Aureliāns vēl bija paskaidrojis, ka zinot vietu, kur kauss būšot pilnīgā drošībā. Pat tad, ja tumsas piekritēji to atklāšot, viņi nekādā ziņā nespēšot iegūt dārgumu savās rokās, jo to sargāšot visstiprākā vara zem saules. Tālab viņi uzticēja Apskaidrības kausu profesoram, ne reizi neapvaicādamies par tā slēptuvi. Kālab gan? Viņš arī tāpat nebūtu izpaudis.

Lūkass bija satriekts. Viņš neticīgi raudzījās māsā. — Bet tad jau tu nevarēsi aiznest kausu atpakaļ uz Avanterru — ja Aureliāns laikus neparādīsies.

Laura iekoda lūpā un mulsi raudzījās draugos, kuri ar gaidu pilnām sejām bija sapulcējušies viņas istabā. — Pareizi, — viņa pieticīgi sacīja. — Ja vien mēs neatradīsim slēptuvi arī bez viņa. Taču profesors toreiz gan apgalvoja, ka kauss tur esot pilnīgā drošībā, jo neviens nespēšot to atrast.

— Oi, nē! — Kaja ievaidējās, kamēr Lūkass mēmā izmisumā saguma Lauras grozāmajā krēslā. Kēvins, kurš muguru bija atbalstījis pret skapi, vīlies nošņaukājās. Viņš gandrīz līdzcietīgi nopētīja Lauru, kas salauzta sēdēja gultā. — Varbūt policijas izsludinātā meklēšana beigsies veiksmīgi un Aureliānu drīz vien noķers. — Viņš pūlējās izspiest uzmundrinošu smaidiņu.

Laura nikni viņā noskatījās, un meitenes skatienā bija vairāk indes nekā klaburčūskas kodienā. — Noķers? Pēc kā tas izklausās? Profesors taču nav nekāds noziedznieks!

— Sorr^! — Kēvins aizskarts parāva augšup uzacis. — Es to arī nemaz negribēju teikt. Es tāpat kā tu ceru, ka policija drīz viņu atradīs.

— Tad viņu vajadzētu intensīvi meklēt! — Lūkass iesprauda.

— Bet tieši to viņi nekad nedarīs, jo Aureliāns nav bīstams. Viņi, visticamāk, mierīgi nogaidīs, līdz viņš tīri nejauši ieskries tīklā. Viņiem taču laika gana.

— Atšķirībā no manis! — Laura pēkšņā izlēmībā pielēca kājās un citu pēc cita nopētīja draugus. — Tāpēc mums pašiem jāķeras klāt.

Kaja, kas, ceļgalus pievilkusi, sēdēja gultā, pārsteigta pacēla galvu. — Pašiem jāķeras klāt? Ko tu ar to domā, Laura?

— Gluži vienkārši — jāmēģina uz savu roku atrast profesoru!

Kēvina seju apēnoja šaubas. — Tas taču ir bezjēdzīgi. Tu taču

nedomā nopietni, ka mēs uzzināsim vairāk nekā policija?

Lauras sejā nepakustējās ne vaibsts. — Domāju gan, — viņa vēsi atteica. —Jo viņi par pamatu pieņēmuši pilnīgi nepareizu teoriju.

— Es nesaprotu... — Kēvins iesāka, kad Laura viņu pārtrauca.

— Policija taču ir pārliecināta, ka Aureliāns ir aizbēdzis, lai izvairītos no aresta. Taču mēs zinām, ka viņš nevar būt slepkava — un tāpēc viņam nebija ne mazākā iemesla nozust.

— Bet tieši tas taču ir noticis! — Kaja, skaidri manāms, bija apjukusi. — Un es nesaprotu, kāpēc.

Par tādu neattapību Laura varēja tikai nobolīt acis.

— Viņu piespieda, trūcīgais koeficient, tāpēc! — Lūkass jau atbildēja.

— Piespieda? Kā tad tā?

Laura šoreiz nespēja noturēties, nervozi nenostenoties. — Kaja, cilvēk, — neizliecies taču dumjāka, nekā īstenībā esi! Tas taču skaidrs kā diena: profesors Aureliāns ir nolaupīts!

— Nolaupīts? — Beidzot meitenei pielēca, un Kajas apaļie vaidziņi piesarka. — Jā, protams, — es taču visu laiku teicu!

Laura un Lūkass neizpratnē saskatījās un tikai mēmi pašūpoja galvas — no tāda kompleksu trūkuma vai elpa aizcirtās.

Kēvins turpretī vēl nebija īsti pārliecināts. — Man ļoti žēl, Laura, bet es īsti nespēju tev piekrist. Tu neņem vērā vienu svarīgu lietu.

— Un tā būtu?

— Tu pati stāstīji, ka Austrums paņēmis līdzi savus tualetes piederumus. To taču nedara, ja cilvēks tiek nolaupīts!

— Skaidrs, ka ne! — Laura uzmeta viņam nepacietīgu skatienu, kas skaidri runāja: “Domā taču vienreiz ar galvu!” — Tumsas piekritēji to noorganizēja, lai imitētu bēgšanu.

— Bet kādēļ gan? — No Kēvina izskata nevarēja spriest, vai viņš niknojas uz Lauru vai ne. — Kāds viņiem no tā labums?

Lūkass vēlreiz nāca talkā māsai. — Varēji jau pats iedomāties, zemā pierīte, — viņš augstprātīgi paskaidroja. — Bēgšanas imitācija pastiprina aizdomas pret profesoru slepkavības lietā un vienlaikus pasliktina viņa izredzes potenciālajā tiesas prāvā. Turklāt neviens cits nav vairāk ieinteresēts Aureliānā pazušanā kā tumsas piekritēji. Kvintuss tagad var skaldīt un valdīt, cik tik uziet, un čakarēt mums dzīvi pēc sirds patikas...

— ... un turklāt es bez Aureliānā palīdzības varbūt laikus netikšu pie kausa! — Laura piebilda. — Viņi noteikti kaut kā atklājuši, ka tikai direktors zina slēptuvi.

Draugi domīgi raudzījās uz priekšu. Kādu brīdi valdīja klusums, kļuva dzirdami līksmie putnu treļļi parkā.

— Oi, nē! Tādi mēsli! — Kaja pēc laiciņa pārtrauca klusumu.

— Ko mēs tagad iesāksim?

— Un par ko es nupat runāju? — Laura skarbi attrauca.

— Jāuzzina, kas notika naktī, kad pazuda profesors. Ja manas aizdomas ir pareizas, tad Austrums nedevās projām brīvprātīgi. Drīzāk gan viņš pretojās un sauca palīgā. Var taču gadīties, ka kāds būs ko dzirdējis vai ievērojis šo to aizdomīgu.

Lauras cerība, ka Persijs un mis Mērija viņai palīdzēs meklējumos, diemžēl neattaisnojās. Dr. Tumšickis viņus bija apkrāvis ar papildu pienākumiem, un abiemneatlika ne minūte brīva laika, tā nu draugiem nācās ķerties pie darba vieniem pašiem.

Viņi sadalījās, lai visīsākajā laikā aptaujātu pēc iespējas vairāk rāvenšteiniešu. Taču neviens atbilstošajā naktī nebija ievērojis neko neparastu. Kaut gan viņi aprunājās gandrīz ar visiem skolotājiem, skolēniem un darbiniekiem, neviens neko nebija pamanījis. Draugi jau grasījās mest mieru, kad Atila Morduks tomēr zināja pastāstīt šo to daudzsološu.

Laura un Lūkass bija uzmeklējuši saimniecības pārzini viņa namiņā. Laura neko nespēja darīt: kad plikpauris nebija, kā parasti, saviebies skāba gurķa cienīgā grimasē, viņai nāca prātā bries-monītis Šreks. Jo viņš izskatījās uz mata tāpat kā labsirdīgais milzis no filmas ar tādu pašu nosaukumu. īpaši, kad bija atplaucis bērnišķīgā smaidā kā šobrīd, kad Kleopatra, Atilas mīļā žņaudzējčūska, bija apvijusies viņam ap pleciem un šņākdama kārstīja mēlīti viņam pie deguna.

Atila pakasīja pakausi ar spalvaino ķetnu. — Ai, sasodīts, — viņš apjucis sacīja. — Tagad, kad jūs tā jautājat, es pēkšņi atceros, ka toreiz nudien notika kas dīvains.

— Tiešām? — Laura saspringa un paskatījās vīrietī. — Kas īsti?

— Man toreiz naktī vajadzēja iziet laukā. Tā ap trijiem četriem no rīta.

— Kāpēc gan?

Plikpauris mulsi pasmaidīja. — Sera Burbona dēļ. Viņš naktī bija kļuvis nemierīgs.

Laura nobrīnījās. — Sers Burbons?

Atilas smīns kļuva vēl platāks, un tā vien rādījās, ka starot sāk arī viņa spožais pauris. — Mans aligatoriņš. Agrāk viņš piederēja kādam Floridas kandžas tecinātājam, un tas viņam allaž deva ieraut fūzeļus. Tāpēc sers Burbons reizēm uzvedas kā aptracis. īpaši pilnmēness naktīs. Taču viņš parasti atkal nomierinās, kad mēs druscīt pastaigājamies.

— Un vai šajā pastaigā tu kaut ko pamanīji?

Morduks pamāja. — Bija skaidra nakts, un es visu varēju labi saskatīt. Tikai profesora mājiņu ne. Jo to ietina bieza migla.

— Un tas tev likās aizdomīgi?

— Jā... Tas ir, protams, nē... Toreiz nē. Taču, jo ilgāk es par to domāju, jo jocīgāk man sāk likties. — Saimniecības pārzinis sarauca augsto pieri grumbās un pacēla rādītājpirkstu. — Redziet, ja šeit ir migla, tad tā parasti paceļas no ielejas, paiet garām manam namiņam un tikai tad ieplešas parkā un sasniedz Austruma māju. Tā notiek jau vairāk nekā simts gadus — tikai tajā naktī bija pavisam citādi.

— Kāpēc tā?

— Tāds ari ir jautājums.

Laura brīnījās. — Vai tas ir viss?

— Domāju gan, — Atila Morduks atteica un skaļi nobučoja Kleopatru uz plakanā čūskas deguna.

Brālis ar māsu jau gribēja celties, kad saimniecības pārzinim ienāca prātā vēl kas. — Mazu brītiņu, — viņš iesaucās un aizdomājies lūkojās tālumā. — Bija vēl viena lieta, ja es pareizi atceros.

Lauras ziņkāre bija atmodināta. — Kaut kas neparasts?

— Kā tad! īsi pirms devos atpakaļ uz māju, novēroju, kā pa šoseju piebrauc automašīna. Šai laikā tas notiek ārkārtīgi reti. Patiesībā tikpat kā nekad.

— Automašīna? — Laura žigli pārmija skatienus ar brāli. — Vai tu varēji to saredzēt?

— Jā, skaidrs. Tas gan notika nakts vidū, bet pie debesīm spoži spīdēja mēness. Tas viennozīmīgi bija kravas auto. Pat krāsu varēja skaidri saskatīt: tā bija melna. Melna kā piķis!

Kad Mariuss Leanders izdzirda soļus cietuma gaitenī, viņš sarāvās. Tas bija Melnais hercogs.

Tikai ne to! Jau atkal!

Vai tiešām šīs elles mocības atsāksies no jauna? Divus bezgala garus mēnešus furhurs bija viņu turējis pārakmeņojumā, vēlāk pārsteidzošā kārtā atteikdamies to pagarināt. Kādēļ šī pēkšņā nodomu maiņa? Taču furhurs, neko nepaskaidrojis, tikai nievājoši paraustīja plecus un izgāja no kameras.

Kopš tā laika Mariusu Leanderu nepārtraukti uzraudzīja. Trioktīdi pat uz sekundi neizlaida viņu no acīm. Par jaunu ceļojumu sapnī nebija ko domāt.

Soļi tuvojās.

Garais cietumsargs pielēca no sola un nostājās miera stājā. Kad Borborons bija ticis līdz viņa kamerai, Mariuss atvieglots ieraudzīja, ka tirāns bija viens pats. Viņu nepavadīja ne ķirzakai līdzīgā sieviete, ne furhurs.

Trioktīds drebošām rokām atslēdza režģotās durvis, un tumsas spēku vadonis iegāja Mariusa Leandera cellē.

Mariuss gaidoši palūkojās Borboronā, kamēr tas pienāca pie viņa guļvietas. Vai viņš maldījās — vai arī Melnā hercoga šaura-jās lūpās nudien bija iegūlis smaids? — Ko... Ko jūs gribat? — Mariuss, aizdomu mākts, jautāja.

Tumsas aizstāvis nudien smaidīja. — Neko. Gribēju tikai apraudzīt, vai tev klājas labi.

Mariuss neticēja savām ausīm. Vai viņš tiešām bija sacījis “vai tev klājas labi”?

— Kāds cinisks jautājums! — Mariuss sabozies atteica. — Kā man var klāties labi, ja esat mani iesprostojis šinī caurumā!

Melnais hercogs vēlreiz pasmaidīja. — Tikai pacietību! — viņš atbildēja. — Esmu apsolījis tavai meitai tevi atbrīvot.

Ko?

Mariuss Leanders neizpratnē raudzījās uz priekšu. Vai Laura bija nokļuvusi viņa mocītāja ķetnās? Kopš viņa bija apciemojusi tēvu pārakmeņojuma laikā, Mariusam šīs bailes gandrīz vai laupīja saprašanu.

Un nu šis ļaunuma izdzimums apgalvoja, ka viņu atbrīvošot?

Viņš bezbailīgi paskatījās Borboronā. Vairāk nebija ko zaudēt.

— Jūs melojat, — viņš sacīja. — Kādēļ jums vajadzētu mani atbrīvot?

— Jo es apsolīju tavai meitai iemainīt tevi pret Apskaidrības kausu!

— Nekādā ziņā! — Mariuss Leanders pietrūkās kājās. Viņš satraukumā drebēja. — Laura nekādā ziņā nedarīs neko tamlīdzīgu. Viņa ir gaismas karotāja un nekad nenodos lielo uzdevumu, kas viņai tika uzticēts! Viņa taču zina, ka mūsu pasaule tad būtu lemta bojāejai!

— Var jau būt. — Melnais hercogs vēl joprojām smaidīja.

— Tomēr viņa man deva solījumu. Un vai zini, ko tas nozīmē?

— Protams! — Mariusam drebēja lūpas. — Mums, gaismas karotājiem, allaž ir pienākums turēt doto vārdu. Atšķirībā no jums, kam visi līdzekļi ir atļauti!

Borborons pasmīnēja. — Tāda nu reiz ir mūsu daba — un tādēļ ir tik vilinoši iekļauties mūsu rindās. Darīt ļaunu ir tik vienkārši. Kamēr jums... — Viņš atkal pasmīnēja un ieturēja daudznozīmīgu pauzi.

— Smej ieties vien par mums, — Mariuss Leanders sacīja.

— Beigās tomēr uzvara būs mūsējā. Un neticu, ka Laura jums būtu devusi vārdu!

— Kālab gan strīdēties? — Melnais hercogs gandrīz vai mīļi pavērās gūsteknī. — Lieldienas tuvojas — un tad arī redzēsim, kuram no mums ir taisnība. Un līdz tam laikam tev nekā netrūks. Tavai meitai taču jāatpazīst tēvs, kad viņa stāvēs tā priekšā!

Atilas apraksts neradīja ne mazākās šaubas. Piķa melnais automobilis noteikti bija tas pats kravas auto, ar kuru Laurai jau daudzreiz bija gadījies sastapties. Tas pats auto, kurš bija uzbraucis virsū pāteram Dominikam un taranējis Persija automašīnu ceļā uz klosteri. Lauras galvā nojauta uzreiz sauca, ka trāpīts mērķī.

— Beidzot viens lietojams fakts! — viņa atviegloti sacīja.

Lūkasa sejā gan parādījās šaubas. — Nezinu vis, vai tas mums tik ļoti palīdzēs. Tas, ka tumsas piekritēji ir iejaukti šajā notikumā, jau tāpat bija skaidrs — vai ne?

— Bija gan. — Laura uzmeta brālim vērīgu skatienu. — Bet tagad mēs zinām, ka profesors droši vien ir aizvests ar šo auto. Varbūt melna kravas automašīna varētu uzvedināt policiju uz kādām pēdām.

— Vai tad tu tici, ka viņi tavu stāstu ņems par pilnu? — Atila Morduks skeptiski paskatījās Laurā, kamēr Kleopatra maigi vijās viņam ap kaklu. Laipnais smīniņš viņa sejā bija pazudis, tā ka viņš izskatījās tikpat nīgrs kā Elles eņģeļu bandas¹² vadonis.

— Droši vien jau nē! — Laura piepeši saduga. — Varbūt tomēr man izstāstīt Rejmanim par mūsu aizdomām, kaut arī diez vai viņš ņems tās vērā.

— Nu, apsveicu! — Atila sarkasma pilnā balsī sacīja un tad ar labo ķetnu pakasīja galvu. — Vai zināt, ko es īsti nesaprotu: kas tā bija par jocīgu miglu, ko es toreiz pamanīju?

— Miglu? — Laura žigli iebāza roku kabatā un satvēra stikla pudelīti. Izvelkot aizbāzni no tās kakliņa, bija dzirdama tikai vienmērīga krākšana. Viņas sejā atplauka uzjautrināts smaids, tad meitene ar pirkstu pieklauvēja stiklam. — Dūmākoni! Celies augšā, miegamice!

Atskanēja sirsnīgas žāvas. Tad no pudelītes izlīda balti dūmi.

— Ko vēlaties no manis, kundze, ko vēlaties?

— Saki, Dūmākoni, vai tev līdzīgo ir daudz?

— Manu brāļu ir vesels leģions, kundze, vesels leģions, un mēs pastāvam jau kopš laiku pirmsākumiem, laiku pirmsākumiem.

Atila Morduks ne mazākajā mērā nelikās pārsteigts, ieraugot brīnumaino miglu. Viņš sekoja sarunai starp Dūmākoni un Lauru, it kā tā būtu visierastākā lieta pasaulē.

— Un jums allaž jākalpo savam saimniekam, — meitene turpināja, — vienalga, ko viņš no jums prasa?

— Tā ir, kundze, tā ir!

— Tad jau jūs kalpojat ne tikai gaismai, bet palīdzat arī tumšajiem spēkiem?

— Kam vien mēs piederam, kundze, kam vien piederam, tam arī kalpojam, kalpojam. Ne mums spriest par savu darbu, ne mums spriest.

— Tā jau man likās! — Laura novērsās un nikni noskatījās sev priekšā.

Čukstošā balss atsāka runāt: — Vai varu jums citādi līdzēt, kundze, citādi līdzēt?

— Hmm. — Meitene apjukusi satrūkās no drūmajām pārdomām. — Nē, paldies, Dūmākoni. Vari doties atpakaļ.

Atskanēja skaļas žāvas, un čukstošā migla ielīda atpakaļ pu-dēlītē, kur tā mita. Laura aizbāza korķīti, ielika to kabatā un pievērsās draugiem. — Acīmredzot tumsas piekritēji šoreiz izmantojuši čukstošo miglu...

— Vajadzēja man pašam iedomāties, — Atila norūca, iejaukdamies vidū. — Galu galā Austrums jau pirms simts gadiem man stāstīja par šīm miglām.

— ... un tās aizsegā viņi, neviena nemanīti, varēja ievilkt Aureliānu automašīnā. Tāpēc arī neviens neievēroja neko aizdomīgu! — Lauras acis vienā rāvienā iepletās, un viņa nobālēja kā krīts. — Nē, — viņa ievaidējās, — debesu vārdā, tikai ne to!

Lūkass pārsteigts paskatījās māsā. — Kas tad noticis? Kas tev tik pēkšņi uznāca?

— Man nupat iekrita prātā kas šausmīgs: ko tad, ja tumsas piekritēji mēģinās profesoru piespiest runāt ar varu? Mūs ar Kaju viņi taču apstrādāja moku kambarī!

— To viņi neiedrošināsies, Laura. — Atila Morduks apdomīgi pašūpoja galvu. — Turklāt viņiem nebūtu nekādu izredžu. Austrums glabā sargātāju sensenās zināšanas un pārvalda visus paņēmienus un knifiņus, tā ka viņa gribu nesalauzīs pat visbriesmīgākā spīdzināšana!

— Var jau būt, ka tas ir tiesa! — Lauras raizes acīm redzami pārvērtās dusmās. — Bet ko tad, ja Dr. Tumšickis un Rozija šoreiz saņems atbalstu no Avanterras? Vai tad tas nav iespējams?

Uz to pat Atilam Mordukam nebija ko atbildēt. Turklāt viņš jau vairāk nekā simt trīsdesmit sešus gadus kalpoja gaismai. Viņš nespēja nojaust, ka Lauras aizdomas bija pareizas: tumsas aizstāvji nudien bija saņēmuši palīdzību no Avanterras. Taču Atila nekad neuzminētu, kādā veidolā. Un Laura jau nepavisam. Tāpēc neviens no viņiem nespēja nojaust, ka Laurai jau pavisam drīz draudēs dzīvības briesmas.